Rīgas pilsētas arhitektu birojs izlicis
publiskai pieejai dokumentālo filmu Vecrīgas
reģenerācijas projekts 1983, kas veidota šogad, speciāli uz Vecrīgai veltīto
Šmēlinga konferenci un tika rādīta tās noslēgumā.
Vecrīgas
reģenerācijas projekts
1983. gadā apstiprinātais Vecrīgas izbūves
projekts iezīmēja paradigmas maiņu attieksmē pret vēsturisko mantojumu un Rīgas
senākās daļas likteni. Ar 20. gadsimta modernisma periodu saistītā attīstība Vecrīgā
izpaudās kā apbūves nomaiņa un plānojuma transformācijas, kas tika aizsāktas 30.
gados, tiecoties īstenot idejas par jauno, «latvisko Rīgu». Vēl plašākas
pārveidošanas iespējas pavēra Otrā pasaules kara postījumi, tiem sekoja Rātsnama
un Melngalvju nama drupu nojaukšana, izveidojot plašu laukumu un ap kuru uzceltas
jaunas, lielas ēkas, kā arī Kaļķu un Kungu ielas paplašināšana par transporta
ceļiem. Krasās izmaiņas Vecrīgas izskatā satrauca gan pilsētbūvniekus, gan
sabiedrību.
Sešdesmito gadu beigas un septiņdesmitie gadi arī
citur pasaulē iezīmēja modernisma radikālo ideju norietu un attieksmes maiņu (piem.,
protesti pret Amsterdamas metro celtniecības nolūkos paredzēto vecpilsētas
daļas nojaukšanu (1975) vai — pirmās gājēju ielas Padomju Savienībā — Viļņas
iela Šauļos (1976) un Laisvės alėja
Kauņā (1982, plānota kopš 1973)).
Rīgā, Latvijā par šādu pavērsiena punktu varētu saukt tieši Vecrīgas
reģenerācijas projektu, kas gan, protams, nebija viens punkts, bet gan daudzu gadu darbs. Priekšnoteikums tam bija Vecrīgas
pasludināšana par Valsts aizsargājamu zonu 1967. gadā. Gadu vēlāk Rīgas
arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas uzdevumā tika iesākti visaptveroši
Vecrīgas apbūves apsekošanas un izpētes darbi, ko veica Kultūras ministrijas
zinātniskās restaurēšanas projektēšanas biroja arhitekti un vēsturnieki, kā arī
speciālisti no institūta Komunālprojekts.
Balstoties uz šo priekšizpēti, 1976.—1983.
gadā Latvijas Zinātniski pētnieciskajā
un eksperimentāli tehnoloģiskajā celtniecības institūta pilsētbūvniecības
laboratorijā tika izstrādāts jauns Vecrīgas izbūves projekts. Autoru kolektīvu
vadīja kādreizējais Rīgas galvenais arhitekts (1960-1970) Edgars Pučiņš, tajā
darbojās Andrejs Holcmanis, Edvīns Burkovskis, Valentīna Tarasova, Vita Rinkeviča,
Ervīns Helfričs, Marina Levina, Vija Caune, tehniķis arhitekts Harijs Gailis.
Projekta pamatā likta Vecrīgas vēsturiskā
ansambļa pilnveidošanas koncepcija, kas rosināja nosaukt to par reģenerācijas
projektu. Tas nosprauda plašu vēsturiskās apbūves saglabāšanas un
pilnveidošanas, kā arī ansambļa telpiskas vienotības nostiprināšanas programmu.
Kaut arī mainoties sociāli ekonomiskajai sistēmai, daudzi no projekta
priekšlikumiem par atsevišķu ēku vai zemes gabalu konkrētu izmantošanu zaudēja
nozīmi, tomēr vairums projekta nosprausto mērķu un pamatprincipu ir bijuši
pamatā 1993. gadā pieņemtajiem Vecrīgas būvnoteikumiem, kā arī tam, kas uz
Vecrīgu attiecas abos pilsētas attīstības plānos (1995-2005,
2006-2018) un Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas
teritorijas plānojumā.
Filma
Dokumentālā īsfilma, kas tika veidota īpaši Reinholda
Šmēlinga 2015. gada konferencei Vecrīgas
reģenerācija: vai vecpilsētai būtu jāpielāgojas [laikam] stāsta par reģenerācijas
projekta kontekstu, nodomiem, tapšanas vēsturi un projekta realizāciju. Šodien
veidotas intervijas ar projekta autoriem papildina arhīvu kadri,
veidojot stāstījumu par projekta tapšanu, par šajā nozīmīgajā dokumentā iekļautajām
idejām un vērtībām.
Filmas autori: Kristīne Budže un Ēriks Božis
Video izmantoti materiāli no:
- Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas
Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, - VKPAI Latvijas Arhitektūras muzeja
krājuma un - arhitektu Edvīna Burkovska, Vijas
Caunes, Marinas Levinas, Jāņa Piešiņa un Vitas Rinkēvičas privātajiem arhīviem. - Video fragmenti no kinožurnāliem
Padomju Latvija Nr. 29, 1977.g.; Padomju Latvija Nr. 17, 1981.g.
