Eksperimentālais pragmatisms

Arhitektūras ballīte, kas Nīderlandē sākās 90.gados, nu ir beigusies, paverot ceļu klusākai un nopietnākai arhitektūrai. Diskusiju uzmanības lokā atgriežas arhitektūra kā telpa, urbānisms, privātais / publiskais. Par vērojumiem Nīderlandes arhitektūrā — Ilze Miķelsone.

Eksperimentālās arhitektūras tradīcijas Nīderlandē ir ņiprākas kā jebkur citur pasaulē. Vismaz pēdējos simts gadus arhitekti šajā nelielajā zemē ir spējuši izmantot savas īpašās disciplīnas, piedāvājot stabilas alternatīvas tiem veidiem, kādos ekonomiskās, sociālās un kulturālās attiecības reprezentētas telpā un vidē, ko holandieši paši apdzīvo. To viņi darījuši konceptuāli radikāli, atpazīstami no tālienes, skaļi un skaidri, pielietojot vienkāršotu materiālu paleti, vienlaikus koncentrējoties uz telpiskas nepārtrauktības ilūzijas radīšanu sevišķi cieši apbūvētā vidē.

Tas īstenojies eksperimentālos urbānos priekšlikumos, arī veiksmīgos, piemēram, dažādu ambiciozu autoru dzīvojamām ēkam apbūvētu uzbērtu salu attīstībā, puzzlei līdzīgos telpu sakārtojumos un parazītēkās. Nīderlandes arhitekti, izvairoties no monumentalitātes gandrīz kā no alkoholisma, pamanās uzsvērt nozīmīgumu arī tādās garlaicīgās pamatprogrammu disciplīnās kā sociālie mājokļi un infrastruktūra. Piedevām tas viss paveikts tā, ka formu konstrukcija un tipoloģija ir skaidra un acīmredzama. Tā rezultāts — holandiešu arhitekti ir radījuši ko tādu, kas pagājušā gadsimta tā sauktajos «rēcošajos deviņdesmitajos» apzīmēts ar vārdu «kritiskais» jeb «eksperimentālais pragmatisms».

Taču tas viss jau ir minēts un daudzkārt pārrunāts. Starptautiskie mēdiji, kas 90.gadu vidū ziņoja par tādiem brīnumiem, kā Dutch design, Superdutch, nu ir devušies citur, publikācijas rodamas vairs tikai atskaņas no šiem, mēdijiem domātajiem produktiem. Tagad šo laiku aplūko kā pagātni, kā klasifikāciju, noslēdzot periodu.

Tieši šis periods Nīderlandei devis modernās arhitektūras paradīzes starptautisko reputāciju. Taču tā jau ir pagātne, holandiešu formula ir izspēlēta. Tā formula, kurā arhitektūra balstīta uzkrītošā konceptā (ar satriecošu asprātību), uz ekstrēmu vedinošā loģikā (tu gribi šitā? tu to dabūsi!) un dodot priekšroku no vairākuma atšķirīgai taktikai (kāpēc darīt to vienkāršu, ja var darīt sarežģīti?).

Pēc teju desmit gadiem, bagātiem ar mediagēniskiem (uz radio un TV pārraidēm vērstiem) konceptiem un būvēm, šobrīd var vērot izteiktu nogurumu pret žiglkājaino ironiju un distanci, kas raksturoja vairumu eksperimentālā pragmatisma projektu. Publikācijas apliecina, ka ballīte ir beigusies. Šur un tur vēl var paklupt, aizķeroties aiz kāda breikotāja, bet, kopumā skatoties, viss nesenās pagātnes ļembasts ir pavēris ceļu klusākai, nopietnākai arhitektūrai.

Tā ir arhitektūra, kas reaģē uz faktu, ka vairumā gadījumu ir pavisam neliels (ja ir vispār) iemesls, lai radītu kaut ko iespaidīgu un aizraujošu, jo ne konteksts, ne apstākļi un, vēl jo vairāk, pamatuzdevums to nepieprasa. Šādas arhitektūras nostādnes atbalsojas vienā no austrieša Karla Krausa (1874—1936) brīnišķīgajiem un skarbajiem aforismiem: «Tas, ko es sagaidu no pilsētas, kurā dzīvoju, ir: ieejas durvju atslēgas, ielu apkope, asfalts, karstais ūdens — jo par to, lai justos omulīgi, es varu pats parūpēties.»

Ikdiena un neiespaidīgums ir periodiskas tēmas arhitektūrā un arhitektūras vēsturē. To apspēlējuši daudzi dizaineri un teorētiķi, no Pītera un Elisones Smitsoniem līdz Vitorio Maņāno Lampuņāni, paužot ļoti dažādus viedokļus, ko tad īsti viduvējība jeb ikdienišķais ietver. Viena no pēdējām refleksijām par šo tēmu parādījās Venēcijas biennālē, izstāde The Beauty of the Ordinary Beļģijas paviljonā. Hērts Bekaerts (Geert Bekaert), atzīts arhitektūras kritiķis Beļģijā, raksta: «Vai mums tas patīk vai ne, esam interesantuma ķīlnieki. Rezultāts ir ellīgu pūliņu ieguldījums, lai atklātu interesantus aspektus tajā, kas pats par sevi ir neinteresanta ikdienība. Pašreizējās neaizraujošās arhitektūras spēks ir tajā, ka tā mēģina izbēgt no būšanas par ķīlnieku interesantumam, akceptējot garlaicību un pārpalikumu.»

Īsāk sakot, Nīderlandē šodienas neaizraujošā arhitektūra ir likumsakarība, kas kalpo kā atsvars un nepieciešama kompensācija pagājušās dekādes krāšņajai arhitektūras ballītei.

Personīgais TOP 13

1. Nor the town, not the country. Man-made land. Urbānisms un nenogurstoša lietu skatīšana pēc zoom-out /zoom-in principa.
Urbānisms tiek apzināti kultivēts un ir ārkārtīgi populārs. Nekas šai zemē nav nokritis no gaisa jeb radies ledus laikmetā, kustoties zemes garozai. Šīs zemes kā zemes, faktiski, nekad nav bijis, tā ir cilvēka radīta, jūrai atņemta. Jau skolā tiek kārtīgi iepotēts, ka lietas jāskata nu vismaz pilsētas vai reģiona rādiusā. Katrā skiču bukletā par atsevišķu ēku, ir aplūkota shēma, kas ietver, vismaz centrālo staciju.

2. Alvaro Sizas lekcija. Holandei ir raksturīgi piesaistīt ne tikai radošo šķiru, bet kā viesus arī slavenības un ģēnijus. Jāatzīmē gan, pateicoties vesela institūta — Nederlands Architecture Institute (NAI, teorētiskas un retrospektīvās NL arhitektūras gigants, producē domu apmaiņu, fiksē idejas un virzienus, aicina viesmāksliniekus, publicē grāmatas utml,) mērķtiecīgai darbībai un internacionāli tendētiem mācībspēkiem. Lekcijas NAI notiek un tiek apmeklētas pat svētdienu rītos. Institūts izlasa labākās grāmatas un saliek rindiņā uz galda, lai nav jāsapūlas.

3. National Dans Theater. Pilnīgs tops profesionālajā modernajā dejā. Kultūrbaudītāju tur nemēģina apčakarēt — apietas visaugstākajā līmenī un izturas ar vislielāko cieņu. Kultūru pieminot, nevar palaist garām oriģinālus Van Gogh, Rembrant, Vermeer, Mankes.

4. Amsterdamas un Hārlemas bāri. Droši vien arī dažu citu pilsētu bāri un brown cafes, ar salasītām mēbelēm, neiztrūkstošo runci un paplašināta profila tirdzniecību (papildus stūrīša pakalpojums «salabot riteni» un kāda ne pārāk pazīstama mākslinieka sieviešu somiņu kolekcijas reklamēšana ir pilnīgi normāli).
Patīk tur cilvēkiem socializēties un kārtīgi izbļaustīties. Publika ir raiba un atklāta, un radošās domas veicinošo palīglīdzekļu klāsts — tikpat fundamentāls kā zemesriekstu sviests un dzirnavas.

5. Jaunu izdevumu atradnes. Piemeram DAMn*9, A 10 (ar labiem pielikumiem).

6. Ir ļoti lietderīgi laiku pa laikam atsvaidzināt mūsu izpratni par arhitektūras fundamentālajiem aspektiem. Džona Ruskina Septiņas Lampas Arhitektūrā (1849) un Filipa Džonsona ironiskās atbildes Septiņi Kruķi Arhitektūrā (1954) tradīcijās, NAI izvēlas mūsdienu septiņus pīlārus: Atpazīstamība, Atvērtība, Struktūra, Drošība, Konteksts, Mūsdienīgums un Tradīcija

Kā mēs atpazīstam paši sevi ēkās, kuras radam? Kā arhitektūra var būt vienlaicīgi vakanta un rast vietu cilvēku sirdīs? Vai ir iespējams radīt ēkas, kuras var adaptēt dažādi lietotāji, saglabājot raksturu, kurā mēs justos kā mājās. Interesanti, vai vispār eksistē arhitektūra, kas ir brīva no jebkādām pre-koncepcijām, tāda, kura ir spējīga radīt vidi, tādu kas ietver abus — personas intimitāti un kopīgā vēsturi, vienlaicīgi esot atvērtai visām nākotnes alternatīvajām izmantošanām ?

Tādas eksistenciālas pārdomas, katru nedēļu viena lekcija, katrā lekcijā viena tēma. Lektori visdažādākie, sākot no Stīvena Hola, Entonijs Vaidlers, arī pats Ārons Betskis (NAI direktors) savā pēdējā lekcijā, pirms Cincinatti Mākslas Muzeja vadības pārņemšanas (lasi — emigrācijas).

7. Bruggen als culturele opgave / Tilts kā kultūras uzdevums
Lielisks uzskatāms holandiešu piegājiens — aizņemties graffiti, tādu kā slikto zēnu nedarbu, un izmantot to estētiskā dekorācijā. Tāda akceptēšana un sadarbība: ar visām tautībām, pārliecībām, vecumiem un mākslu paveidiem.

8. Šveices arhitekta lekcija par to, kā šveicieši liek mājas kopā kā pulksteņus, šai gadījumā — no siltinātiem betona paneļiem. Man jau bija aizdomas — vienas dzīves laikā vienam cilvēkam—arhitektam nav iespējams izkost vairāk kā vienu, pusotru konstruktīvo sistēmu tādā līmenī, lai spētu ar tām manevrēt radoši, panākot gan izcili estētiskus mezglus, gan apmierinot ekonomiskās iespējas.

10. Mainīgā definīcija par Publisko un Privāto. Arī kaut kā ļoti par Holandi, manā skatījumā. Diskusija, protams, aizsākas valstī bez aizkariem, vistiešākajā sadzīviskajā nozīmē, tāpat ir grūti iedomāties kādas jebkādas «noslēpumu tēmas», par kurām nebūtu delikāti runāt, piemēram, autobusā.

Debatēs par publisko telpu, references joprojām attiecas uz tradicionāliem piemēriem: coffeehouses, kur diskutē par politiku, bulvāri, kuros klaidoņi piesardzīgi novēro buržujus, vai daudzpusīgas publikas lietotie vecie pilsētu laukumi.

Bet vai šīs publiskās telpas joprojām ir publiskas mūsdienīgā pilsētā? Vai publika nav kļuvusi tik daudzveidīga, ka telpa, kuru visi identificē, patiesībā vairs neeksistē ? Rems Kolhāss apgalvo, ka publiskā dzīve nākotnes pilsētā norisināsies iekštelpās. Laukumi un ielas savas svētku dienas ir izdzīvojuši, un reālā publiskā dzīve izritināsies privātā teritorijā. Manuels Sola Moraless identificē jauna paveida urbāno telpu, kurā līnija starp publisko un privāto dziest: kolektīvais domēns. Pēc Adriana Goizes domām, šodienas publiskās telpas cieš no pārprogrammētības, situācijā kad šodienas pilsētas iedzīvotājs ilgojas pēc neprogrammētības sajūtas, pēc telpām, kas piedāvā iespēju dažādām interpretācijām. Tas ir stāts par to pašu iepriekš aprakstīto runci un somiņām pa vidu kafijai.

11. Petra Blaisse un aizkari. Nesen iznāca viņas grāmata.

12. Roterdamā patentēts sustainable dance club koncepts. Man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc nevar vien’ riktig Tiesto hous’ pārtiju izmantot, ražojot energiju, visvienkāršāk — ieliekot grīdā kolektorus. Tūkstošiem cilvēku, ripas zem mēles un lēkā visu nakti…

13. Nevar nepamanīt, ka fonā spēcīgi aktualizējušies piecdesmitie, sešdesmitie, ko uzskata par teju vai beidzamo laika periodu, kad tapa arhitektūra kā telpa, nevis arhitektūra kā koncepts vai tēls.
Godā retrospekcijas — lekcijas par Luisu Kānu, Paulu Rūdolfu, Mīsu van der Roi, Filipu Džonsonu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
3 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
WAT

Ilze, tiešam labs un tēlains viedoklis ko interesanti lasīt! Retumis šajā personisko iespaidu un viedokļu tēmā kāds ko tādu rada.

WAT

Ilze, tiešam labs un tēlains viedoklis ko interesanti lasīt! Retumis šajā personisko iespaidu un viedokļu tēmā kāds ko tādu rada.

žoržs

Izlasot Ilzes topu un rakstus, jaušams, ka viņai šis pusgads tiešām bijis vērtīgu atziņu pilns.

Domāju, ka tad, kad arī Latvijas diskusiju krustpunktā būs privātais/publiskais un arhitekti runās par pilsētu, par "arhitektūru kā par telpu, nevis konceptu vai tēlu" – tad arī šeit arhitektūrā būs pienākuši jauki laiki. Bet nu – tik drīz jau tas nebūs vis.

3
0
Lūdzu, komentējietx