Pilsētas blokēka J. Asara ielā, 1929. g., arh. O. Tīlmanis.

Dzīvokļu krīze Rīgā 20. gs. 20. gados

Rātsnama hallē šobrīd skatāma Vīnes mājokļu projektiem un politikai veltīta saturīga izstāde, kas visumā pievēršas mūsdienu arhitektūrai un pilsētbūvniecībai, taču piemin arī sākumu — t.s. «sarkano Vīni» ar tās apjomīgajām mājokļu programmām, no kā savulaik mācījās arī Rīga, risinot 20. gadu dzīvokļu krīzi, par ko raksta vēsturniece Ivita Ose.

 

«Kur tad tu tā skrien kā sadedzis?» nadzīgo aptur vecs radinieks. «Uz pilsētas valdes blokmāju nodaļu, mīļais, tikko piedzimušo dēlu pieteikt,» tas steidzīgi atbild. «Ūjā, bērni tak jāreģistrē dzimtsarakstu nodaļā!» radinieks

pārsteigts saka. «Nē, nē, tas vēlāk — vispirms blokmāju nodaļā kā kandidātu uz dzīvokli, tā vismaz būs puikam izredzes tikt pie sava dzīvokļa, kad pienāks laiks precēties.» Ar šādu anekdoti par situāciju dzīvokļu krīzes laikmetā savus lasītājus centās sasmīdināt žurnāls «Magazina» 1935. gada 1. oktobra numurā. Mājokļu jautājums Rīgā ir bijis aktuāls visos laikos, taču 20. gs. 20. gadu vidū situācija bija tik dramatiska, ka oficiāli tika pasludināta dzīvokļu krīze, un sākts darbs pie tās apkarošanas.

Rīgas dzīvojamais fonds un labierīcības

Izmaiņas politiskajā un ekonomiskajā jomā, kā arī sabiedrības modernizācija pēc Pirmā pasaules kara stimulēja pieprasījumu pēc cenas ziņā pieejamiem, tomēr ērtiem un higiēniskiem mājokļiem. Rīgā šo jautājumu risināja, izstrādājot specifiskus būvnoteikumus un kredītpolitiku privātajiem būvniekiem, kā arī pašai pilsētai uzņemoties mājokļu celtniecību.

Salīdzinājumā ar pirmskara stāvokli, 1924. gadā dzīvokļu skaits Rīgā bija samazinājies teju par ceturtdaļu. [1] Galvenokārt postu bija nodarījusi nevis karadarbība, bet apstākļi, kas nebija tieši saistīti ar karu: gadiem ilgais remontu trūkums, ugunsgrēki un ēku noplēšana kurināmā ieguvei. Dzīvojamās platības deficītu visasāk sāka izjust 20. gadu sākumā, kad no Krievijas atgriezās kara bēgļi. 1921. gadā Rīgā tika reģistrēti 255 986 iedzīvotāji, bet 1925. gadā to bija jau 337 699.[2] 1925. gadā pārpildītos dzīvokļos mita 36,4% rīdzinieku. Jāuzsver, ka tolaik par pārapdzīvotu uzskatīja dzīvokli, kur vienā istabā mīt vairāk nekā divi cilvēki. 1925. gadā tika konstatēts, ka Rīgā trūkst aptuveni 15 tūkstošu dzīvokļu.[3]

Pirmskara Rīgai kā industriāli attīstītai, tomēr impērijas nomales pilsētai svarīgs faktors bija strādniecība, kuru ģimenes pārsvarā mitinājās apdzīvotās virtuvēs vai vienistabas dzīvokļos, bet pēc kara, Rīgai kļūstot par valsts galvaspilsētu un sarūkot rūpniecībai, aktuālāks kļuva mājokļu nodrošinājums vidusslānim. Pirms Pirmā pasaules kara lielā apjomā te tika celtas tā sauktās īres kazarmas — ēkas ar vairāk nekā 20 dzīvokļiem vai 50 istabām, kurās mita pāri par 100 iedzīvotājiem. 1924. gada dzīvokļu skaitīšanā tika konstatēts, ka īres kazarmās dzīvo gandrīz trešdaļa pilsētnieku.

Kopumā Rīgas dzīvojamā fonda labierīcības starpkaru posmā vērtējamas kā visai trūcīgas. Mājokļi, īpaši mazie, bieži bija pārapdzīvoti, kanalizācijas un ūdens apgādes tīklojums pilsētā — nepietiekams. Apsildei izmantoja krāsnis — vēl 30. gadu vidū turpat 90% mājokļu bija ar malkas apkuri.[4] Centrālapkure pārsvarā bija sastopama lielajos centra dzīvokļos. Arī elektriski apgaismoto mājokļu vidū dominēja lielie dzīvokļi. Kaut kopējais elektrības patēriņš laika posmā no 1919. līdz 1936. gadam simtkāršojās, 30. gadu vidū elektriskais apgaismojums joprojām bija pieejams mazāk nekā pusei.[5]

Rīgas pilsētas valdes līdzdalība dzīvokļu krīzes risināšanā

1925. gadā oficiāli tika atzīts, ka Rīgā ir iestājusies dzīvokļu krīze, un šī paša gada vasarā tika izveidota Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisija (DzKAK). Komisijas darbības vadlīnijas bija saistītas ar rūpēm par esošā dzīvokļu fonda uzturēšanu kārtībā, kā arī jaunu būvniecību.[6] Tās uzdevumos ietilpa likumprojektu ierosināšana pilsētas attīstības nodrošināšanai un noteikumu izstrāde privātajiem būvniekiem. Tika risināts jautājums par pilsētas nomaļu ceļu uzlabošanu, neremontēto dzīvokļu savešanu kārtībā, izstrādāti noteikumi lētu kredītu saņemšanai jaunbūvju un ēku remontu vajadzībām. Komisija koordinēja arī dažādu ar būvniecību saistītu nodaļu, tai skaitā Nekustamo īpašumu un Būvju nodaļas, darbību dzīvokļu krīzes apkarošanā.

DzKAK sākotnēji tika iedalīta 3 nodaļās: propagandas un zemes iegūšanas lietās atbildīgais bija T. Līventāls, būvju lietās — J. Jagars, bet finanšu lietās – V. Sadovskis.[7] Vēlāk komisijas sastāvu papildināja arī ar veselības un sociālās apgādības nodaļu vadītājiem. Svarīgākos jautājumus apsprieda īpašā padomē, kurā pieaicināja arī ieinteresēto sabiedrisko organizāciju un valsts iestāžu pārstāvjus. Piemēram, 1926. gada 10. maija sēdē piedalījās Rīgas un apkārtnes dzīvokļu kooperatīva, dzīvokļu kooperatīva Nākotne », Valsts darbinieku dzīvokļu  sabiedrības, dzīvokļu kooperatīva «Imanta», Latvijas Tehnisko darbinieku dzīvokļu kooperatīva «Savs stūrītis», Rīgas pilsētas darbinieku dzīvokļu sabiedrības, Latvijas Īrnieku biedrības, Latvijas Vācu dzīvokļu kooperatīva, Rīgas arhitektu biedrības un Latvijas Hipotēku bankas pārstāvji.[8]

DzKAK locekļi savas zināšanas par pilsētas izbūves jautājumiem un krīzes risinājumiem, tai skaitā komunālo būvniecību, papildināja arī ārzemēs. Ir pamats uzskatīt, ka Rīgas pašvaldība par paraugu ņēma Vīnes sasniegumus pilsētplānošanā un komunālajā būvniecībā. Piemēram, 1926. gadā DzKAK pārstāvji apmeklēja Starptautisko pilsētu izbūves un dzīvokļu kongresu Vīnē (International Federation for Town and Country Planning and Garden Cities). Tajā tika diskutēts par to, kādu modeli izvēlēties — būvēt lielas ēkas vai pāriet pie dārzu pilsētu principa.

Tāpat tika runāts par pilsētas līdzdalību dzīvokļu jautājuma risināšanā, proti, vai iesaistīties dzīvokļu būvniecībā vai tomēr atstāt to privātai iniciatīvai.[9]Kongresa laikā pārstāvji bija devušies ekskursijās iepazīties ar Vīnes pilsētbūvniecisko problēmu risinājumiem.[10] Nākamā gada laikrakstā «Pašvaldības Balss» vai ikkatrā numurā bija lasāmas DzKAK atbildīgā darbinieka būvju lietās Jāņa Jagara atsauksmes par Vīnes pilsētas pašvaldības darbu dzīvokļu krīzes risināšanā, tai skaitā municipālo būvniecību. Turklāt Vīnes Mājokļu departamenta vadītājs Hans Kampfmeiers (Kampffmeyer)[11] kā īpašais viesis tika uzaicināts piedalīties Rīgas pilsētas valdes rīkotajā Dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļā, kas notika no 1927. gada 10. līdz 20. aprīlim. Šīs propagandas nedēļas mērķis bija apzināt dzīvokļu problēmu un rast tai risinājumu. Tās laikā tika rīkoti priekšlasījumi ar pašmāju un ārzemju lektoru piedalīšanos.[12] Noritēja diskusijas par būvniecības kreditēšanu, dzīvokļu kooperatīviem, mājokļu un piemājas dārziņu labiekārtošanu, par ģimenes mājiņu un lielo īres namu priekšrocībām, kā arī apspriesti citi ar pilsētas izbūvi un mājokļu būvniecību Latvijā un ārzemēs saistīti jautājumi.[13] Pilsētas mākslas muzeja telpās rīdzinieki un pilsētas viesi varēja iepazīties ar statistiku par dzīvokļu būvi un apdzīvotību Rīgā, kā arī aplūkot skatus no Vīnes, Vācijas un Anglijas «dārzu pilsētām» un dzīvokļu iekārtām.

Bija arī vairāku dzīvokļu kooperatīvu (Rīgas, vācu, «Imanta») izstādītas diagrammas un dzīvokļu modeļi. Izstādes laikā grāmatu tirgotājam «Valters un Rapa» tika uzdots tirgot īpaši uzaicinātā profesionāļa H. Kampfmeiera izvēlētās grāmatas saistībā ar būvniecību, pilsētu izbūvi un higiēnu. Pēc propagandas nedēļas visus materiālus, tostarp nolasītos referātus, apkopoja un izdeva īpašā brošūrā, ar kuras saturu ieteica iepazīties visplašākajām tautas masām.[14] 1927. gada pavasarī presē parādījās izvērsti apraksti par dzīvokļu krīzes risinājumiem pašu zemē un ārvalstīs.[15] Saimnieciski izdevīgās blokmājas un veselīgās ģimenes mājiņas 20. gadsimta 20. gados Vīnē, Frankfurtē pie Mainas, Berlīnē un citviet tika realizēti liela mēroga mājokļu būvniecības projekti, kuru pasūtītājs bija pašvaldība. Tolaik municipālā celtniecība bija kļuvusi par pierastu praksi, un tas būtiski atšķīrās no pirmskara situācijas, kad mājokļu radīšana Eiropā atradās tikai privātās rokās un pašvaldības realizētas mājas bija izņēmums.

Dzīvokļu jautājums Rīgā tika pozicionēts kā tautas veselības jautājums. Pārapdzīvotie un nehigiēniskie dzīvokļi tika atzīti par galvenajiem tuberkulozes perēkļiem.16 Tika uzskatīts, ka, ceļot dzīvokļu kultūru, tiks celta arī vispārējā tautas labklājība.[17] Kopumā pilsēta laika posmā no 1926. līdz 1930. gadam par savu naudu uzcēla 6 īres namus ar 594 dzīvokļiem, tostarp 66 dzīvokļus Liepājas ielā 40 (1926–1927, P. Dreijmanis); 30 dzīvokļus Ropažu ielā 130/138 (1926–1927, P. Dreijmanis); 117 dzīvokļus Ausekļa ielā 3 (1927–1928, P. Dreijmanis); 188 dzīvokļus J. Asara ielā 15 (1928–1929, O. Tīlmanis); 89 dzīvokļus Lomonosova ielā 12 (1929, E. Štālbergs); 104 dzīvokļus Lomonosova ielā 2 (1929, H. Pirangs).[18]

Svarīgs bija jautājums par jauno ēku tipiem, dzīvokļu un virtuvju lielumu. Diskusijas par to notika gan preses slejās, gan pašvaldības kabinetos. 1926. gada 2. jūlija DzKAK sēdē jautājumā par ēku tipiem tās izvērtās īpaši asas. K. Pēkšēns atbalstīja mazēku būvniecību, norādot uz pilsētas brīvo zemju platībām. Savukārt P. Dreijmanis uzstāja, ka, vadoties pēc sociālpolitiskiem motīviem, būtu jābūvē arī daudzdzīvokļu mājas. A. Lamze piekrita idejai attīstīt būvniecību perifērijā, taču uzsvēra, ka tas jādara vienlaicīgi ar infrastruktūras uzlabošanu.[19]

Dažkārt būvju tipu izvēle tika saistīta ar sabiedrības mentalitāti. Tā, piemēram, A. Lamze DzKAK 1927. gada 24. novembra sēdē iestājās pret rindu un grupu māju celtniecību, «kuras pieņemamas slāvu tautām, bet latvju psihē tās nekad neiesakņosies.»[20] Pret šo pārliecību gan stipri iebildis būvinženieris J. Jagars, norādot, ka standartu tipu izstrāde ir atbalstāma, un piesaucot Frankfurtes kongresu, kurā pierādīta būvelementu standartizācijas efektivitāte. Pats J. Jagars gan piebilda, ka šādi ir arī uzceltas daudzas atbaidošas, kaut lētas mājas. Nobeigumā A. Lamze piekrita, ka, arhitektam standartizētus būvelementus izmantojot radoši, ir iespējams arī skaists un individuāls risinājums.[21]

DzKAK sēdēs tika apzināti apbūvējamie zemes gabali, pirmkārt, norādot uz teritorijām pie Klijānu, Rumpmuižas un Mārupes ielas un «dažiem robiem pilsētas centrā».[22] Lai gan sākotnēji par piemērotākajām vietām tika atzītas zemes pie Klijānu un Rumpmuižas ielas, tomēr 1926. gada augustā sakarā ar mazdārziņu īpašnieku protestiem tika nolemts celt kādā no brīvajiem pilsētas zemes gabaliem pie Ropažu ielas un Vecajā lāgerlaukumā pie Mārupes ielas, kur drīz vien arī sākās darbi. [23]

Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Paula Dreijmaņa projektētās rindu ēku grupas Liepājas un Ropažu ielā bija pirmie soļi jauna mājokļa tipa meklējumos. Divstāvu rindu ēku grupās katrā no mājā atradās 6 dzīvokļi ar atsevišķu ieeju. Kā paraugs kalpoja angļu ģimenes ēkas. Šo variantu par piemērotāko atzina tālab, ka tas garantējot visveselīgākos dzīves apstākļus, kā arī ļaujot ģimenēm ar maziem bērniem «uzturēt ciešus sakarus ar dabu», jo katram dzīvoklim tika iedalīts 200–250 m2 liels piemājas dārziņš. [24] Apakšējos stāvos tika izvietota virtuve, pieliekamie, nodalījums vannai un nelielas dzīvojamās telpas, bet augšējā — guļamistabas. Zem virtuves un priekšnama atradās pagrabs saknēm un malkai. Pirmā stāva augstums 2,7 m, bet otrā – 2,6 m, un abus savienoja ar koka kāpnēm. Dzīvokļi Ropažu ielā salīdzinājumā ar Liepājas ielu bija plašāki: 95 m² pret 70 m². Viens dzīvoklis Ropažu ielā izmaksājis Ls 11 000, Liepājas ielā – Ls 8500. [25]  Divās nedēļās uz jaunajiem Ropažu un Liepājas ielas dzīvokļiem pieteicās vairāk nekā 400 ģimenes, turklāt vairāk nekā 60% reflektantu dzīvoklis jau bija, bet tie vēlējās labākus apstākļus. Kā maiņas iemesls visbiežāk tika norādīti sliktie sanitārie apstākļi, neremontētas, tumšas un mitras telpas, ūdens un sanitārā mezgla atrašanās ārpus dzīvokļa. [26]

Pilsētas valde ar 96 jaunajiem dzīvokļiem nespēja apmierināt visus pretendentus, tāpēc reflektanti tika sadalīti grupās, priekšroku dodot ģimenēm ar maziem bērniem, kuras ar tiesas spriedumu bija izliktas no mitekļa; ģimenēm ar maziem bērniem, kurām nav sava dzīvokļa; ģimenes ar maziem bērniem, kuras dzīvo neveselīgos apstākļos. Bezbērnu pāriem mitekļi netika piešķirti. Lielākā daļa jauno īrnieku bija dažādi ierēdņi (~57%). Amatnieki bija 28%, strādnieki — 9%, brīvās profesijas darbinieki — 5%, tirgotāji – 1%. Īrnieku ikmēneša ienākumi bija robežās no Ls 100 līdz 300.

Trīsistabu dzīvokļa īre Ropažu ielā tika noteikta Ls 42, bet Liepājas ielā — Ls 36. [27]  Lai arī šī summa nebija daudz zemāka par vidējo trīsistabu dzīvokļa īres maksu Rīgā [28], tomēr tika uzsvērts, ka personas, kuras pirms ievākšanās te bija apdzīvojušas vienu vai divu istabu dzīvokli, agrāk maksājušas ja ne vairāk, tad vismaz to pašu summu, turklāt bez visām tām ērtībām, kādas bija pieejamas šajās ēkās. [29]

Nākamajā gadā pēc rindu māju projektu pabeigšanas tika uzcelta pirmā pilsētas blokēka Ausekļa ielā 3. Arī šo namu bija projektējis P. Dreijmanis. Izbūves pamatā skaidri jūtamas ietekmes no Vīnes pilsētas komunālās būvniecības paraugiem. Ausekļa ielas namā visos dzīvokļos bija vanna un centrālapkure, savukārt virtuves bija aprīkotas ar gāzes plīti. Ēkā tika izbūvēti 117 dažādu lielumu dzīvokļi, tai skaitā daži ar piecām istabām. Mājā atradās arī bibliotēka–lasītava. Tā kā nams bija paredzēts tikai ģimenēm ar bērniem, tajā tika ierīkots bērnudārzs. Tas bija paredzēts arī citās jaunceļamajās ēkās, bet līdzekļu trūkumu dēļ šī iecere netika realizēta.[30]

Pilsētas blokēkas 20. gadu nogalē tika uzceltas arī J. Asara ielā, Samarina (tagad Lomonosova) ielas un Ebreju ielas, kā arī Samarina un Rēznas ielas stūrī. Šīs vietas jauno blokmāju projektu attīstīšanai tika izvēlētas tālab, ka pilsētai pie bruģētām ielām šeit piederējuši plaši neapbūvēti gruntsgabali ar ūdensvadu, kanalizāciju un tramvaja līniju.[31] Grīziņkalnā un Maskavas forštatē tolaik trūka mazu dzīvokļu, un, ceļot jaunās blokēkas rajonos, kuros mita maznodrošinātie, pilsētas valde centās uzlabot apkaimes sociālo klimatu. Iepriekš DzKAK Statistikas pārvaldei bija uzdevusi apzināt, kurā rajonā dzīves apstākļi ir visļaunākie.[32]

Četrstāvu ēka tagadējās Lomonosova un Rēznas ielas stūrī (E. Štālberga projekts) uzskatāma par savam laikam netipiski modernu. Tai tika izbūvētas septiņas kāpņu telpas ar 89 vienas un pusotras istabas dzīvokļi, tādējādi katrā stāvā bija 3–4 dzīvokļi. L veida gaitenis ļāva racionāli izkārtot telpu, tomēr pusotras istabas dzīvokļos viena istaba bija caurstaigājama. Lielākā telpa tika veidota aptuveni 16–18 m² liela, bet otra – par trešdaļu mazāka. Griestu augstums bija 3 m. Ēkā tika ierīkots arī gāzesvads, bet pagrabā atradās centrālapkures katlu telpa.[33]

Namam Lomonosova un Ebreju ielas stūrī (H. Piranga projekts) izbūvētas 8 kāpņu telpas ar 104 dzīvokļiem: trīs – ar 2,5 istabām, četri – ar 2 istabām, 48 – ar pusotru un 49 – ar vienu istabu. Ēka ārēji līdzinājās tām, kuras 20. gados cēla Berlīnē un Hamburgā, veidojot milzīgus kvartālus iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem.

Kopsummā no visiem uzbūvētajiem dzīvokļiem 85% bija ar vienu vai divām istabām. Kā mazākais tips tika pieņemts vienistabas dzīvoklis ar atsevišķu virtuvi, vannas istabu un priekštelpu. Lai arī teorētiski pilsētas valdes pārstāvji un arhitekti apzinājās, ka ģimenei ar bērniem par normu būtu jākļūst trīs istabām, kur vecākiem, zēniem un meitenēm būtu sava atsevišķa telpa, tomēr tik atzīts, ka «dzīves līmenis Latvijā vēl neļaujot mazturīgām ģimenēm nomāt trīsistabu dzīvokļus, tāpēc pilsētas valde izšķīrusies par mazu dzīvokļu būvniecību, jo citādi  ģimenei, lai segtu īres izdevumus, iespējams, būtu vajadzīgs ņemt apakšīrniekus.»[34]

Mazie, bet labiekārtotie dzīvokļi atbilda maznodrošināto ļaužu vajadzībām pēc lētiem, bet higiēniskiem ājokļiem. Gandrīz visi jaunie dzīvokļi tika aprīkoti ar atsevišķu vannas istabu. Atsevišķas vannas istabas gan vēl netika veidotas ģimenes ēkās Ropažu un Liepājas ielā, tur tika izveidota īpaša niša virtuvē. Vēlāk celtos namos vanna visur atradās atsevišķā telpā. Namos, kur ierīkota centralizētā siltā ūdens apgāde, vannas istabā grīdas un sienu pārsegumi veidoti masīvi, paredzot, ka vannu lietos ne vien paši iemītnieki, bet arī viņu radi un draugi.

Ausekļa ielas namā mājsaimniecības vajadzībām katrā dzīvoklī ierīkota gāzes krāsniņa. Virtuvēs tika iebūvētas arī mēbeles: skapji, plaukti un galdiņi, pie tam liela vērība veltīta pavarda, izlietnes un mēbeļu pareizai novietnei, lai pēc iespējas atvieglotu darbu virtuvē. Tāpat tika domāts par dzīvokļu šķērsvēdināšanu, kas dažkārt prasījis papildu kāpņu telpu izbūvi. Pie namiem atstāta vieta rotaļu laukumiem.[35]

1931. gada sākumā pilsētas jaunuzceltajās mājās dzīvoja 2534 personas, tai skaitā 1086 bērni. Pilsēta šo namu celtniecībā bija ieguldījusi 5,1 miljonu latu, 1,04 miljonus saņemot no Hipotēku bankas.[36] Pilsētas blokēkās vidējā īres cena (bez apkures) bijusi Ls 16 par vienistabas un Ls 25 par pusotras istabas dzīvokli.37 Šīs cenas atbilda vidējai īres maksai 38 par attiecīga lieluma mājokļiem Rīgā, kas 1932. gadā bija Ls 16 par vienistabas un Ls 33,20 par divistabu dzīvokli.[39] Tomēr, pateicoties modernajām jauno namu labierīcībām un higiēniskajiem apstākļiem, cilvēku interese bija ļoti liela: uz pēdējo triju pilsētas blokēku 380 dzīvokļiem pieteicās aptuveni 3000 gribētāji.[40]

1931. gadā ekonomiskās krīzes iespaidā 1926. gadā uzsāktā komunālā dzīvokļu būvniecība faktiski tika pārtraukta. Starpkaru posmā pēdējais pilsētas realizētais mājokļu projekts bija ēka Brīvības ielā 90 (1937–1938, arhitekti J. Rengarts, S. Borbals, A. Vecsīlis). Nepiepildīti palika plāni izvērst celtniecību arī pie Baltās muižas un Ķengaragā.[41]

J. Asara ielā tika realizēta vien piektdaļa arhitekta O. Tīlmaņa paredzētā būvapjoma, jo Grīziņkalna apkaimē uz pilsētas zemes starp Rumpmuižas, Pērnavas un Ērgļu ielu 60 000 m2 lielā platībā bija paredzēts komplekss, kas sastāvētu no četrstāvu namiem ar 700–1000 dzīvokļiem, bērnudārza, bibliotēkas–lasītavas un pirts.[42] Arī arhitekta P. Dreijmaņa skice kvartāliem Ropažu ielā rāda lielāka apjoma attīstības iespējas, kuras tomēr netika realizētas.

Atbalsts privātbūvniekiem

Pilsētas mājokļu celtniecība bija tikai maza daļa no dzīvokļu krīzes risinājuma, lielāko artavu dzīvojamā fonda pieaugumā joprojām deva privātā būvniecība. Valsts un pašvaldība racionālu mājokļu būvniecību stimulēja ar īpašu kredītpolitiku, kā arī piedāvājot gatavus ēku paraugplānus.

1925. gada nogalē DzKAK tika nolemts veidot īpašu Rīgas pilsētas dzīvokļu būves fondu (RPDzBF). 1926. gada vasarā tika izstrādāti noteikumi ar kārtību, kādā piešķirami šī fonda aizdevumi organizācijām un privātpersonām. Tie skaidri parādīja orientēšanos uz racionālas un ekonomiskas būvniecības atbalstīšanu. Tika nolemts, ka līdzekļu piešķiršanā priekšroka tiks dota jaunbūvēm, kuru celšanā izmanto saimnieciski izdevīgāko būves veidu; jaunbūvēm, kuru īpašnieki iegulda vairāk sava kapitāla; kā arī jaunbūvēm pie gatavām ielām vai ielām, kuru izbūve maksā mazāk.43 Dzīvokļu būves kooperatīviem bija paredzēts izsniegt 25–30% celtniecībai nepieciešamās summas, privātajiem būvniekiem – 15%, bet uzņēmējiem – 10%.[44] Laika posmā no 1926. līdz 1930. gadam no RPDzBF tika izsniegts vairāk nekā pusmiljons latu.[45]

Starpkaru periodā aizsākās standartizētu mājokļu būvniecība. 1930. gada sākumā klajā nāca pirmie divpadsmit Hipotēku bankas arhitektu izstrādātie savrupmāju paraugplāni, kas atbilda 1928. gada 14. jūnijā pieņemtajam likumam par valsts aizdevumiem pilsētu būvniecībai. Tos iegādāties varēja par niecīgu samaksu, turklāt, ceļot māju pēc paraugplāna, bija atvieglota projekta saskaņošana un hipotekārā kredīta iegūšana. Plānos tika paredzēti dzīvokļi ar 2 un 3 istabām, bija arī dvīņu māju paraugi. 30. gados tos papildināja un izdeva atkārtoti. Šos paraugplānus izmantoja arī pēc Otrā pasaules kara.

20. gs. 20. gados tika attīstīta vīzija par Rīgu kā plaukstošu dārzu pilsētu. Piepilsētas teritorijas tika iekļautas tās administratīvajās robežās un sākta nomaļu parcelācija. DzKAK būvbirojā P. Bērzkalna vadībā 20. gadu nogalē tika izstrādāti aptuveni 190 mazstāvu dzīvojamo ēku (tolaik sauktām arī par mazēkām vai mazmājiņām) un savrupmāju celtniecības paraugplāni, kurus bija paredzēts izmantot, apbūvējot Rīgas nomales, tai skaitā Teiku. Tur gruntsgabalus, katru ap 1000 m2, pārdeva par visai niecīgu cenu, bet ar noteikumu, ka 3 gados jāuzceļ brīvstāvoša ēka ar samērā ērtiem dzīvokļiem vienai vai divām ģimenēm.[46]

Diemžēl vīzija par Rīgu kā par plaukstošu dārzu pilsētu realitātē atgādināja nesakārtotu būvlaukumu. Inženiertīklu trūkums, kā arī būvnoteikumu neievērošana nenodrošināja labiekārtojumu un arhitektoniski māksliniecisko kvalitāti. Arhitekts P. Bērzkalns šo apbūvi nosauca par «visraibāko ēku mistru, kādu vien pilsētā iespējams iedomāties», tāpēc viņš uzstāja, ka dezorganizētā nomaļu parcelēšana nekavējoties jāpārtrauc, citādi nākotnē nekādi spēki neglābs Rīgu no netīras un nehigiēniskas sādžas likteņa.[47]

P. Bērzkalns aicināja par piemēru ņemt Skandināvijas pieredzi, kur ēkas ļauj celt tikai uz būvdarbiem sagatavotas grunts.[48] Ekonomiskās krīzes laikā, pazeminoties cilvēku maksātspējai, samazinājās pieprasījums pēc mājokļiem. Ar to gan pārapdzīvoto un nehigiēnisko dzīvokļu problēma netika izskausta. Dzīvokļu krīze parādīja, ka sabiedrība ir modernizējusies un ir augušas prasības pēc labierīcībām. Tomēr, ceļot tā saucamās krīzes mājas un steigā cenšoties apmierināt augošo pieprasījumu pēc dzīvojamās platības, nereti atpalika būvniecības kvalitāte. Laikabiedru kritiku izpelnījās arī fakts, ka Rīgas nomalēs infrastruktūras izveide atpalika no ēku celtniecības tempa.

 

Atsauces

[1] Perns, H. Dzīvokļi Rīgā, R.: Rīgas pilsētas statistiskais birojs, 1927. 22. lpp. [2] Zalcmanis, R., Pētersons, B., Sīpola u.c. Rīgas ielas, Enciklopēdija (1. sēj.), R.: Priedaines. 2001. 59. lpp. [3] Rubīns, J. Rīgas dzīvojamais fonds 20. gadsimtā, R.: Jumava, 2004. 40. lpp. [4] Pilsētu dzīvokļu labierīcības.// Mūsu Īpašums, 1938, Nr. 40. 2. lpp. [5] Liepiņš, R. Galvas pilsētas Rīgas izbūve un saimniecība, R.: Rīgas Pilsētas Darbinieku biedrības izdevums, 1937. 13. lpp. [6] Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība. Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. R.: Rīgas pilsētas valde, 1932. 512. – 513. lpp. [7] LVVA (Latvijas Valsts vēstures arhīvs), 3255. f. (Rīgas pilsētas Būvju pārvalde, 1895 – 1944), 1. apr., 68. l., 4. lp. [8] Turpat, 9. lpp. [9] Turpat, 24. –25. lpp. [10] Rutmanis, J. Dzīvokļu krīzes apkarošanas izstāde.//Ilustrēts Žurnāls, 1927, Nr. 5, 157. lpp. [11] H. Kampfmeiers 20. gs. 20. gadu sākumā kopā ar Ā. Losu un citiem arhitektiem izstrādāja Vīnes pilsētas un mājokļu attīstības plānu; 20. gadu vidū pārcēlās uz Vāciju, kur strādāja pie Frankfurtes pilsētas attīstības plāna. Līdzdarbojās «dārzu pilsētas» idejas popularizēšanā. [12] Tika nolasīti referāti: 1)»Dzīvokļa nozīme cilvēka dzīvē» – Dr. Dr. Pētersons, Adamsons, Kursinskis, Staprans, Dille, Blumenfelds, Neireiters; 2) «Kas darīts dzīvokļu krīzes novēršanai citās zemēs un pie mums» – inž. J. Jagars, arh. H. Pirangs, K. Pēkšēns, A. Lamze; 3) «Pilsētu izbūve Anglijā» – Dr. H. Kampfmeiers; 4) «Pilsētu izbūve Vācijā» – Dr. H. Kampfmeiers; 5) «Pilsētu izbūve Latvijā» – arh. K. Pēkšens, Meidels; 6) «Ģimenēkas vai vairākstāvu nami» – arh. H. Pīrangs, P. Dreijmanis; 7) «Dzīvokļu būvniecības kreditēšanas jautājums» – T. Līventāls; 8) «Kā izvest jaunu ēku celšanu – individuāli vai kolektīvi?» – arh. H. Pīrangs, R. Bīlmanis un E. Štālbergs vai P. Kundziņš; 9) «Jauni paņēmieni dzīvokļu iekārtošanā un mājturībā» – Dr. H. Kampfmeiers; 10) «Dzīvokļu būvniecības organizatoriskās un finansiālās problēmas» – Dr. H. Kampfmeiers; 11) «Ko varētu dot dzīvokļu inspekcija mūsu pašreizējos apstākļos?» – Ladigins; 12) «Valdība un dzīvokļu jautājums» – T. Līventāls un R. Bīlmanis; 13) «Dārziņu ierīkošana pie mazmājām» – Ropmans. (LVVA, 3255. f., 1. apr., 81. l., 79. lp.) [13] SW. Dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa. //Pašvaldības Balss, 1927, Nr. 4. 194. – 195. lpp. [14] A., Č. Pirmā dzīvokļu krīzes apkarošanas nedēļa.//Domas, 1928. 04.01. [15] Skat. Piemēram P. Bērzkalns. Dzīvokļu problēma.//Tautas Tiesības, 1927.g. Nr.5, Nr.9, Nr.10. [16] Krauklis, V. Dzīvoklis un tuberkuloze.//Nākotnes Spēks, 1925, Nr.7. 337-344. lpp. [17] Dzīvokļu jautājums.//Domas 1928, Nr. 4. 18 Rubīns, J. Rīgas dzīvojamais fonds 20. gadsimtā. 42. – 46.lpp. 19 LVVA, 3255. f., 1. apr., 68. l., 16. lp 20 Turpat, 70. lp.[21] Turpat, 70. – 71. lp. [22] Turpat, 4. lp. [23] Turpat, 7. lp. [24] Līventāls, T. Rīgas pilsētas ģimenes ēkas.//Pašvaldības Balss, 1927, Nr. 12, 556. – 557. lpp. 25 Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība.Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. 519. lpp. [26] Līventāls, T. Rīgas pilsētas ģimenes ēkas.//Pašvaldības Balss, 1927, Nr. 12. 558. – 559. lpp. [27] Turpat, 556. – 557. lpp. 28 Valsts statistiskā pārvalde. Latvijas statistikā gadagrāmata 1929. 412. lpp. [29] Līventāls, T. Rīgas pilsētas ģimenes ēkas.//Pašvaldības Balss, 1927, Nr. 12. 562. lpp. [30] Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība. Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. 519. lpp. [31] LVVA, 3255. f., 1. apr., 75, l., 35. lp. [32] Turpat., 68. l., 2. lp. [33] LVVA, 2761. f.(Rīgas pilsētas Būvniecības komisija, 1871. – 1944), 3.apr., 5730.l., 1. – 15. lp. [34] Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība. Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. 517. lpp. [35] Turpat. [36] Turpat, 509. – 522. lpp. [37] Turpat, 520. lpp. [38] Ts. Īres cenas un iedzīvotāju ienākumi pie mums un ārzemēs.// Mūsu Īpašums, 1933, Nr. 16, 1.–2. lpp. 39 Eglīte, B. Rīga maksā. 170. lpp. [40] Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība. Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. 521. lpp [41] LVVA, 3255. f., 1. apr., 68. l., 9. lp. [42] LVVA, 3255. f., 1. apr., 75. l., 35. lp. 43 LVVA, 3255. f., 1. apr., 68. l., 9. lp. [44] Turpat, 18. lp. [45] Jagars, J. Komunālā dzīvokļu būvniecība. Grām.: Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. 515. lpp. [46] Krastiņš, J. Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga, Zinātne, 1992. – 43. Lpp. [47] Bērzkalns, P. Pilsētu un lauku zemes.//Pēdējā Brīdī, 1935. Nr. 2. [48] LVVA 1756. f., 1. apr. 168. l.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx