Dziesmots manifests netīrā logā

Šķietami neatrisināmo problēmu risinājumi visām pilsētām ir līdzīgi: sakārtota sabiedriskā transporta infrastruktūra, pieaugoši labiekārtotu publiskās ārtelpas hektāri, attīstīti kultūras centri. 10.Venēcijas arhitektūras biennāle ir īsta XXI gadsimta ideālu rokasgrāmata tam, kā veidot cilvēcīgu pilsētu.

Kurators Ričards Burdē (Richard Burdett) ekspozīciju Arsenālā uzsāk ar drukātiem faktiem, tādiem kā: Puse pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, pirms gadsimta pilsētās mita tikai 10%, bet jau nākamajās dekādēs vairāk nekā 75% cilvēku dzīvos pilsētās. Skaitļi un fakti ir 10.Arhitektūras biennāles Venēcijā Arsenāla ekspozīcijas Pilsētas, arhitektūra, sabiedrība stūrakmens, turklāt stabils: matemātiskas darbības, ko iespējams veikt ar skaitļiem, tādas kā lielāks, mazāks, pluss, mīnuss, vienāds šķiet objektīvi saprotamas visai pasaulei.

Milzīgie datu šķirkļi izvēlēti vispusīgi (no CO2 izmešiem līdz ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, no segto un dabas teritoriju platību attiecībām līdz iedzīvotāju blīvumam), tādejādi atklājot lielo pasaules pilsētu bilanci. Nedaudz vulgarizēju, bet tiek izdarīts šāds secinājums: mūsu bilance ir iekritusi mīnusos. Tomēr atšķirībā no galējās sociālās kritikas, kuras iepazīšana vēl tik nesen bija galvenais dažādu vizuālās mākslas, arhitektūras izstāšu vadmotīvs, Burdē neapstājas pie šiem šaušalīgajiem faktiem, bet piedāvā risinājumu. Proti, pēc tam, kad katra no 16 lielākajām pilsētām ir izstāsījusi savu briesmu stāstu par ūdens bēdīgo kvalitāti, nāvīgi pārpildīto sabiedrisko transportu, karstuma un aukstuma salām, alerģijām, septiņgadīgiem bērniem, kas strādā 12 stundas dienā vai divām ikdienas stundām, kas pavadītas ielu sastrēgumos, apskatei tiek piedāvāti šķietami neatrisināmo problēmu risinājumi. Visām pilsētām tie ir līdzīgi: sakārtota sabiedriskā transporta infrastruktūra, pieaugoši labiekārtotu publiskās ārtelpas hektāri, attīstīti kultūras centri. Tik vienkārši! Lai gan pagaidām matemātiski nepierādāma (daudzi no risinājumiem vēl tikai top), šāda reģenerācijas programma liekas loģiska. Par spīti tam, ka sakārtots transports, pieejamas dabas teritorijas un kultūras citadeles ir daļa no gadsimtu vecās dārzu pilsētas idejas, Burdē rokās tā iegūst jaunu, neapbružātu izskatu: līdzīgi kā eņģeļa izskatā parādās māsiņa jūsu palātas durvīs, kaut gan tīri teorētiski līdz slimnīcai bija iespējams nenonākt, ja vien mēs rīkotos apdomīgāk.

Ņujorka ir viena no Arsenālā eksponētajām pilsētām (18 milojoni iedzīvotāju). Pie reģenerācijas programmas pieder Bruklinas tilta parks, kas tiks veidots (darbi sāksies 2007.gadā) bijušo ostu teritorijās. Parks būs īsta ilglaicīguma paraugs — tiks ieviesti vērtīgi biotopi, radīti apstākļi mitrāju iemītnieku mājvietai, konstruētas makšķerēšanas vietas, slieti neskaitāmi peldošie celiņi, rakti kanāli laivotājiem, veidoti plaši zālieni piknikiem un inscenētas gleznas ainavas. Parka autori un iniciatori (Michael Van Valkenburg Associates, Ņujorkas pilsēta) ilglaicīgumu galvenokārt attiecina uz sabiedrības vajadzībām: lai ņujorkietis varētu pilnasinīgi vadīt savas dienas, ir nepieciešama dabas klātbūtne, kas ASV tiek uzskatīta par teju dziedniecisku prasību ikvienam stresa pārņemtam pilsētniekam. Divus kilometrus garais parks atradīsies pie Īstriveras (East River), kuras krasti pēdējo 150 gadu laikā ir bijuši blīvi aizbūvēti ar biroju un dzīvokļu ēkām, tādejādi bloķējot plašas sabiedrības piekļuvi ūdenskrātuvei. Šobrīd pēc pusotra gadsimta, vērtīgie zemes gabali tiek atdoti nevis kārtējām celtnēm, bet gan publiskas ārtelpas izveidei. Kaut kam tādam, kas piederēs ikvienam, bet par to rūpēsies pati pilsēta, kam tādam, kas, kā tiek plānots, apvienos (vai vismaz nenošķirs) dažādos sabiedrības slāņus, kam tādam, kas (saku to, neslēpjot patosu) dzemdinās lepnumu par piederību Lielajam Ābolam. Projektam piemītošā ārišķība (peldošie tiltiņi, pārkrāšņie biotopi, kas prasīs ne mazums uzturlīdzekļu), ir tīrs amerikānisms, tomēr tieši tāds būdams, tas liek justies Ņujorkas sabiedrībai kā mājās, apmierina, iespējams, konsolidē to.

Šis ASV piemērs ir saistošs, domājot par Andrejostu Rīgā ― pēc pāris gadiem te sāksies ēku celtniecība, kas fiziski samazinās jau tā ierobežoto piekļuvi Daugavas krastiem Rīgas robežās. Tikmēr pasaulē arvien palielinās labiekārtotas ārtelpas. Piemēram, Turīna (0,9 miljoni iedzīvotāju, Rīgas lielums) un Barselona (4 miljoni iedzīvotāju) pēdējās desmitgades laikā ir palielinājusi parku platību par 200 hektāriem, bet Bogota (6,8 miljoni iedzīvotāju, Kolumbija) ― 4,5 reizes.

Līdz šim haotiskā Bogota ir izvērtusi nopietnu cīņu par cienījamu transporta infrastruktūru ― izbūvējot saprātīgus un drošus veloceliņu maršrutus, pilsēta panākusi, ka 180 000 bogotiešu ik dienas uz darbu dodas ar velosipēdiem. Turklāt, rezervējot atsevišķu joslu sabiedriskajam transportam, izdevies palielināt autobusu lietotāju skaitu tik tālu, ka būtiski mazinājušies ielu sastrēgumi.

Arsenāla izstāde Venēcijas arhitektūras biennālē šogad ir īsta XXI gadsimta ideālu rokasgrāmata tam, kā iespējams veidot cilvēcīgu pilsētu. Var strīdēties par 16 lielāko pilsētu atlasi. Piemēram, Krievijas Sanktpēterburga ar saviem pieciem miljoniem Arsenālā nav iekļuvusi. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka šī impērijas ziemeļu galvaspilsēta neveicina nedz labiekārtojuma projektu realizāciju, nedz kārto transportu, nedz ceļ jaunus kultūras centrus. Sanktpēterburga dzīvo uz veciem taukiem un nepūlas apmierināt savus iedzīvotājus. Protams, šī Krievijas pilsēta nav vienīgā, kas nerīkojas, un šāda pasivitāte ir vienlīdz zīmīga realitāte, kā Londonas vai Tokijas centieni laboties. Secinājums ― ekspozīcija Arsenālā ar nolūku ir tendēta uz priekšzīmīgiem eksemplāriem, Burdē ir izdevies radīt eiforiiju, kaut ko līdzīgu dziesmotās revolūcijas manifestam pilsētbūvniecībā, plānošanā, arhitektūrā.

Ekspozīcijā Dārzos un atsevišķās vietās pilsētā, kā vienmēr, apskatāmi valstu paviljoni. Šī biennāles daļa piedalās Burdē ilglaicības meklējumos, taču ne vienmēr seko viņa ideālistiskajiem uzstādījumiem par sabiedrību kā primāro pilsētas problēmu.

Ar prieku varu sākt valstu ekspozīcijas apskatu ar Latvijas paviljonu. Tās kurators arhitekts Uģis Šēnbergs radījis kocenptu ar nosaukumu Metamais kauliņš pilsētai (angliskais Urban dice skan labāk), kur mēbelēta kartona saliekamā mājiņa ir ripināma no vienas vietas uz otru pēc īpašnieka labpatikas (apmeklētāju interese par iespējām iegādāties šo Latvijas izstrādājumu bija liela). Mājas celtniecībai izmantotais materiāls ir ekoloģiski nevainojams, ēkas platība nav liela (tikai nepieciešamais), tās dizains nav ambiciozs, respektīvi, Šēnberga projekts asprātīgi atspēlē Burdē ģenerālo koncepciju par ilgtspējības meklējumiem.

Tomēr Šēnberga projekts ir aktīvisma mākslas kičs, Kristiāna Brektes stencila tehnikā veidotās piktogrammas pasvītro šo koncepcijas kreisumu. Latvija demonstrē savas mazās ekoloģiskās pēdas ļoti koķetā veidā, ja drīkst ― viegli un virspusēji. Mūsu ieguldījums ir jautrs, taču ne pārak dziļš, tomēr (atļaujiet ņemt vērā salīdzinoši nelielo finansējumu) tā ir labākā izeja no situācijas, kāda līdz šim atrasta Venēcijas arhitektūras biennālēs, īpaši, ja 2006.gada ekspozīciju salīdzina ar 2004.gada stīvo dalību. Uz priekšu!

Rodas priekšstats, ka Latvija tāpat kā dažu valstu ekspozīcijas it kā atvainojas par Zemei nodarītajiem postījumiem, un tagad mēģina rast kompromisu, samazinot ekoloģiskās pēdas izmēru vai stāvot uz vienas kājas. Japnāna (kurators Fudžimori Terunobu, nosaukums Fudžimori arhitektūra un ROJO, ROJO nozīmē: būt ceļā). Fudžimori Japanā ir kļuvis slavens ar savām tējas mājiņām, ko izbūve kokos. Japānas paviljons ierīkots kā viena no šādām tējnīcām, ienākot jānoauj apavi, visi kļūst klusi, lielā nopietnībā vēro projektu fotoattēlus. Fudžimori izmanto ekoloģiski draudzīgus materiālus, apstādot jumtus ar niedrēm, sienas darinot no koka, pašu būvi ierīkojot, teiksim ķirša zaros.

Nekāds jaunums šāda hipertoleranta attieksme pret vidi nav Ziemeļvalstu arhitektiem. Varētu teikt, ka idejiski nekas šī reģiona paviljonā nav mainījie. Kurators Severi Blomsteds piedāvā Arktisko pilsētu projektus. Lēzenas, sniega kalnos un ielejās ienirušas muzeju ēkas, skolas un autoostas ir tipiska ziemeļu arhitektūras parādība. Šīs valstis nav strauji mainījušas savus arhitektoniskos uzskatus, tomēr nevarētu teikt, ka tās ir stagnējušas, drīzāk jau otrādāk ― dažas citas valstis ir mainījušas savas tradīcijas ziemeļu domāšanas virzienā.

Daļa paviljonu savu eksozīciju izveidojuši kā smieklīgu šaržu par pilsētu sabiedrību kā astevišku subkultūru. Korejas paviljonu veido katalogs oranžā, dzeltenā, sarkanā un zaļā krāsā. Velkot āra no plauktiņiem mapītes, iespējams iepazīties ar to, ko tad attiecīgas krāsas pilsētas daļa piedāva (kurators Joh Sung ― Jong). Starp citu, Korejā jaunais dzīvojamais fonds ir tāds deficīts, ka, lai saņemtu iespējas pirkt dzīvokli, ir jāpiedalās loterijā. Augstais pieprasījums ir radījis arī lielu konkurenci starp nekustamā īpašuma tirgotājiem. Lai pievilinātu bagātākos pircējus, tiek uzslietas mākslīgās ēkas, kur pircējs pēc sava prāta var sabīdīt mēbeles, logus, durvis, arvienvārdsakot, pasūtīt un gaidīt pāris gadus pilnīgi visu, kas paredzēts gatavajā mājoklī ― no bērna knupīša līdz īpaša dizaina vannai.

Korejas ieguldījums biennālē ir krāsaina sabiedrības kritika, bet Krievijas paviljons, kurā pats sevi izstādījis Aleksandrs Brodskis ekspozīcijā Apdzīvota vieta, ir pilsētu arhitektūras kritika. Brodskis tumšā kīnozālē svinīgi demonstrē savas ēkas, kas darinātas no atrastiem (tātad ― otrreiz izmantotiem), lētiem rūpnieciskiem materiāliem ― kafejnīca no siltumnīcu durvīm, vasarnīca no plēvēm u.t.t. Brodskis kritizē mūsu snobiskos priekšstatus par to, kas ir Arhitektūra, un viņa radītās lētās celtnes tiešām ir baudāmas. Patīkams smadzeņu pagrieziens, tomēr kaut kas tāds iepriekš jau redzēt (zināma līdzība ar Latvijas piedāvājumu).

Dārzos ir redzamas ekspozīcijas, kas dod padomu pamest sagandēto pilsētu un pārcelties uz laukiem, uzsākot jaunu, daudz skaistāku dzīvi. Piemēram, Īrijas paviljona (kurators Boids Kodī u.c.) izstāde No piepilsētas uz pielaukiem ar nelielu sarkasma devu tomēr rāda pareizus ekociematus, kuru iedzīvotāji pārstrādā visus iespējamos atkritumus, izmanto saules un vēja enerģiju ― dzīvo godīgi. Principā šāda ideja saskan ar Burdē uzsākto sarunu, taču Īrijas ekspozīcija jautā: vai attiecības ar Zemi XXI gadismtā spēj būt godīgas?

Dārzos viena no spēcīgākajām ekspozīcijām ir Itālijas paviljonā redzamā C. Starptautiskā foto žurnāla redakcijas kūrēta izstāde C par pilsētām. Te redzamas galvenokārt fotogrāfijas par pilsētnieku dzīvi, fantastisku nākotnes skatu drukas, sirreālas ainas. Pārsvarā skati ir melnbalti, precīzāk ― pelēki, it kā mēs raudzītos uz pasauli caur netīru autobusa logu, veļa gultās ir netīra, suņiem nagi asi, māju logi izbiruši, debesis krusto pelēkas degvielas caurules. Žurnāls C Venēcija Arhitektūras biennālē darbojas kā pretstats Burdē optimisma pilnajam skatam uz pilsētām, to sabiedrību. Šī ekspozīcija iezīme tādu punktu, no kura vairs nav iespējams nokļūt gaišākā pasaules pusē, tā liek šajā punktā nonākt arī skatītājam, un Burdē uzmundrinājumus ļauj uztvert kā neinformēta cilvēka pļāpas. C (visi jau zina, tomēr atgādināšu, ka angliski c tiek izrunāts kā , respektīvi ― tas skan kā vārds «redzēt») ekspozīcija redz to, kas notiek aiz pagrabu durvīm mūsu pilsētu namos, turpretim Burdē ― vairāk pastaigājas pa pilsētu laukumiem, ielām, muzejiem.

Kuram no šiem diviem Venēcijas pretpoliem noticēt, tā ir skatītāja izvēle. Iespējams, ticība atkarīga no tīrās nejaušības ― visu nosaka tas, ar kuru biennāles daļu skatītājs iepazīstas vispirms. Lūk, manā gadījumā, neskatoties uz Burdē piedāvātajiem skaitļiem, grafikiem un nepgāžamajiem faktiem, par kuriem biju sajūsmā sākotnēji, redzošā žurnāla skatījums caur gluži neracionālām smadzeņu daļām līdz maniem nervu galiem nokļūst daudz stiprāk.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
NMV

"Šis ASV piemērs ir saistošs, domājot par Andrejostu Rīgā – pēc pāris gadiem te sāksies ēku celtniecība, kas fiziski samazinās jau tā ierobežoto piekļuvi Daugavas krastiem Rīgas robežās. Tikmēr pasaulē arvien palielinās labiekārtotas ārtelpas. Piemēram, Turīna (0,9 miljoni iedzīvotāju, Rīgas lielums) un Barselona (4 miljoni iedzīvotāju) pēdējās desmitgades laikā ir palielinājusi parku platību par 200 hektāriem, bet Bogota (6,8 miljoni iedzīvotāju, Kolumbija) – 4,5 reizes. ", bet mēs vienīgajā sabiedrībai brīvi pieejamā "promenādē" "iebliežam" koncertzāli, ar visiem ierobežojumiem, kas attiecas uz teritorijām pie valsts un pašvaldības objektiem, lai nevazājas te visādi. A gribēsi "ļubovatsja peisažam" pērc biļeti par ~15 Ls… Lasīt vairāk »

Andis Sīlis

vajag apskatīties KZ ģenplānu. ar šo projektu labiekārtota "promenāde" kā reizi tiek veidota, saslēdzot to vienotā Daugavas kreisā krasta zaļajā zonā, kas sākas bibl. priekšlaukumā, tad AB dambis [caur rekonstruētu akmens tilta caurbrauktuvi] tālāk gājēju tilts savieno ar Ķīpsalas zaļajiem labumiem līdz pat Dzegužkalnam. 15ls varēs ietaupīt, jo iespēja pastaigas vidū pasēdēt KZ kafenēs ar skatu uz Vecrīgu būs papildus extra, pieejama visiem

rasetajs_ļoti_labs

Memento, viator! – latīņu uzraksts uz kapu pieminekļiem: "Ceļiniek, atceries!"

viator

es gan domāju, ka pateicoties koncertzālei un bibliotēkai rīdzinieki iegūs skaistu, labiekārtotu, drošu publisko telpu starp šim abām ēkām. līdz šim tur, kā zināms, ir, citēju :"sabiedrībai brīvi pieejams" bet ne lietojams vējains placis. starp citu, ideja par sabiedriski svarīgu ēku izvietošanu publiskos parkos Rīgā ir jau pārbaudīta – opera, nac.teātris, mākslas muzejs.

tūlīt kāds iebrēksies par transportu. problēmas protams būs, bet, piemēram, tajā pašā Barselonā vēl pirms trīsdesmit gadiem gar krastmalu gāja sliedes un automaģistrāle ar 16 joslām, Čikāga savu Millenium parku (arī krastmalā un virs sliedēm) dabūja pec apmēram 100 gadus ilgušām diskusijām, kokursiem un projektiem.

4
0
Would love your thoughts, please comment.x