Diskusija par Brīvības aleju

Pirms vairāk nekā pusgada noslēdzās otrais konkurss Brīvības
alejai, atstājot mazliet jokainu sajūtu — nekļuva skaidrs, ko vēlamies no šīs
vietas un vai ir nepieciešams un vispār iespējams mūsdienās kādai publiskai
telpai uztiept šādu ideoloģisku dimensiju. Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem,
A4D rīkoja diskusiju, kurā piedalījās arhitekti, mākslinieki, mākslas
vēsturnieki un filosofi. Valsts svētku
nedēļa ir atbilstošs brīdis diskusijas teksta publicēšanai.

Doma par diskusiju radās pēc konkursa Brīvības alejai, —
Brīvības ielas posmam no Brīvības pieminekļa līdz Elizabetes bulvārim, un pēc
publikācijām A4D, atklājot, ka īsti nav skaidrs, ko tieši vēlamies no šīs
vietas. Ņemot vēl vērā skandalozi izskanējušos karuseļus blakusesošajā Esplanādē
pie Raiņa pieminekļa, aktuāli kļuva arī citi jautājumi, apliecinot, ka šādās, tik nozīmīgās vietās kopā savijas vesels komplekss dažādu ar pilsētvidi saistītu tēmu. Kaut tikai mazliet  pieskaroties vienam, nākas runāt arī  par saistītajiem jautājumiem, kas ir būtiski šodienas Rīgā:

  • monumentālais
    / memoriālais / reprezentatīvais vs. ikdienas izmantošanas telpas demokrātiskā
    mūsdienu pilsētvidē — simbolisms vs. lietojamība;
  • mūsdienu
    māksla un pilsētvide;

  • uztveram un lietojam pilsētas publiskās telpas un ko no tām sagaidām;
  • vai
    mūsdienās, radot pilsētas telpu, tai būtu jāietver kāds ideoloģizēts vēstījums?
  • varas reprezentācija
    pilsēttelpā;
  • Brīvības aleja — kādai tai
    jābūt? Kam tur jābūt? Vai tā būs vieta cilvēkiem vai nē? Kādu saturu vēlamies
    tajā ielikt?

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, apaļā galda diskusijā
piedalīties tika aicināti gan ar Brīvības alejas konkursu saistīti arhitekti un
mākslinieki, gan mākslas vēsturnieki un filozofi — cilvēki, kas domā un raksta
par mūsdienu mākslu pilsētvidē, par publisko telpu un līdzīgām tēmām. Sarunas
mērķis bija tuvoties vienotai izpratnei vai slēdzienam, radīt secinājumus vai
pat ieteikumus, ko būtu vērts ņemt vērā, īstenojot Brīvības alejas projektu
Rīgā. Reizē tie ir arī centieni veidot pieredzi un bāzi, uz ko balstīties, gan
apspriežot, gan īstenojot kādus citus pilsētvides, publiskās telpas projektus
Rīgā nākotnē. 

Diskusijas dalībnieki

  • Artis
    Zvirgzdiņš — A4D redaktors, diskusijas vadītājs
  • Edgars
    Treimanis — arhitekts, viens no konkursa organizētājiem
  • Manten
    Devriendt — arhitekts, konkursa 3. vietas projekta autors
  • Liene
    Jākobsone — arhitekte, konkursa 3. vietas projekta autore
  • Visvaldis
    Asaris — mākslinieks, konkursa uzvarētājprojekta autors
  • Aigars
    Bikše — mākslinieks, konkursa 3. vietas projekta autors
  • Holgers
    Elers — mākslinieks, konkursa 3. vietas projekta autors
  • Ieva
    Lejasmeiere — mākslas zinātniece un publiciste
  • Ieva
    Astahovska — mākslas zinātniece
  • Artis
    Svece — filosofs
  • Jānis
    Taurens — filosofs, pirmā izglītība — arhitekts
  • Gints
    Grūbe — publicists, politologs, Rīga 2014  Brīvības ielas sadaļas kurators
  • Miervaldis
    Mozers — komunikāciju speciālists, konkursa rosinātāju — Eiropas Kopienas pārstāvniecības konsultants

Ievadam

Uzsākot diskusiju, neliels
priekšlasījums tika veltīts kontekstam — gan citu pilsētu piemēriem, kas skar publiskās
telpas un monumentu tēmu, gan Brīvības alejas tuvākajai apkārtnei. Ir vērts arī A4D lasītājiem atgādināt dažus no šiem pieturas punktiem.

Aleja pilsētas vidū —
vēsturiski šis pilsēttelpas tips visvairāk, iespējams, saistās ar Parīzes bulvāriem. Nāk
prātā arī Unter den Linden Berlīnē
vai Rambla Barselonā. To proporcijas var būt visai dažādas, taču gan minētie
Berlīnes un Barselonas piemēri, gan daudzi Parīzes bulvāri no alejas Brīvības
bulvāra vidū atšķiras ar to, ka ir kopumā labāk integrēti gājējiem atvēlētajā
pilsētas telpā, līdz ar to — krietni vairāk izmantoti un «apdzīvoti». Īpašs
piemērs ir Nacionālā aleja (The National
Mall
) Vašingtonā, kas ir nacionālais parks ASV galvaspilsētas vidū,
kurā ir izvietoti daudzi pieminekļi, memoriāli (piem., Vašingtona memoriāls,
Vjetnamas kara memoriāls), muzeji (tostarp arī džūkstenieka Jozefa Hiršhorna
mākslas muzejs) un valdības ēkas (piem., Baltais Nams, Kapitolijs). Šajā
gadījumā demokrātiska publiskā ārtelpa pati darbojas kā monuments.

Interesanti
ir kaimiņvalstu piemēri. Igauņiem un lietuviešiem, atšķirībā no latviešiem, nav
bijis sava Brīvības pieminekļa 20.-30. gados, tāpēc kaut ko līdzīgu viņi
centušies radīt mūsdienās. Atjaunotais Brīvības laukums (Vabaduse väljak) Tallinā tika atklāts pirms diviem gadiem un tā pretrunīgākā
daļa ir Brīvības piemineklis. Savukārt Viļņā vairāku konkursu sērija valsts galvenā
— Lukišķu laukuma (Lukiškių aikštė) risinājumam
ar apmierinošu priekšlikumu noslēdzās tikai pagājušajā gadā.  Abi šie piemēri rāda, ka iemiesot nacionālo ideju
kādos monumentos vai pilsētas telpā šodien ir visai sarežģīti un pretrunīgi —
reprezentācijas un memoriālajai funkcijai mūsdienu sabiedrībā nākas lielā mērā konkurēt ar izklaidi
un tamlīdzīgām funkcijām.

Ļoti īpašs piemērs
noteikti ir Holokausta
memoriāls Berlīnē. Tā ir vieta, kuras nozīmība un spēks sniedzas pāri un
aiz jēdziena monuments un memoriāls (latīņu memorialis
— piemiņas cienīgs; monumentum < monēre — atgādināt) nozīmes robežām. Tā
ir ne tikai piemiņas vieta noslepkavotajiem jūdiem, bet reizē arī nozīmīga pilsētas vietzīme, kam tika atvēlēts viens no visdārgākajiem Vācijas un Eiropas gruntsgabaliem. Tas, ka
cilvēki tur fotografējas, bērni spēlē paslēpes, nebūt nemazina vietas kā
monumenta vērtību, bet drīzāk piešķir papildus nozīmes un jēgas.  No mūsdienu mākslas un arhitektūras viedokļa sevišķs
un atzīmēšanas vērts ir arī Memoriālais tilts Rijekā — tas vienlaikus ir gan kājāmgājēju
savienojums pāri kanālam, gan monuments horvātu karavīriem, kas cīnījās par
savu zemi nesenajā karā. Šī būve spējusi vienlīdzīgi risināt gan utilitārās,
gan simboliskās funkcijas, kā konstrukciju, tā formu, kļūstot par «staigājamu
monumentu».

Noteiktu vietu šajā sfērā
ieņem arī dažādi konceptuāli projekti, nekad neīstenoti monumenti, kas tomēr
atstājuši pēdas nākamo paaudžu apziņā, tādejādi ietekmējot arī publiskās telpas
un pilsētu attīstību. Te varētu nosaukt daudzus priekšlikumus un idejas, kas
savulaik vairāk vai mazāk pārsteigušas un satricinājušas kādus speciālistu vai
plašākas sabiedrības lokus, bet vērts pieminēt kaut vai divus Kolhāsa darbus —
OMAs pirmo un lielāko projektu Exodus Londonā,
kā arī salīdzinoši nesenāko priekšlikumu Eiropas Savienības kvartālam Briselē.

Minētā tēma savā ziņā sasaucas
arī ar Ernesta Štālberga iecerēm Brīvības pieminekļa laukuma izveidošanai, kas
tā arī nekad netika īstenots. Ierobežotā telpa ap monumentu neļauj to pietiekoši
pilnvērtīgi uztvert no sāniem.

Brīvības alejas otrajā galā —
Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojumā ir vieta, kur šodien parasti
tiek novietota Ziemassvētku egle, bet kādreiz stāvēja Ļeņina piemineklis. Tā ir
vieta, kuru par atbilstošāko savas idejas īstenošanai savulaik pirms nepilniem
desmit gadiem bija izraudzījušies arī Konstantīna Čakstes pieminekļa virzītāji.
Ironiski šo vietu apspēlēja Aigara Bikšes zilais, piepūšamais piemineklis, kas
tur bija novietots neilgu brīdi 2009. gadā. Pieskaroties Brīvības alejas
vēsturei, noteikti jāpiemin arī telšu pilsētiņa iepretim Ministru Kabinetam 2009./2010.
gada ziemā. Turpinot aplūkot Brīvības alejas apkārtni kā ainavu, kurā reprezentējas vara un konflikti — attēls, kas atgādina
pavasara karuseļus Esplanādē. Noslēdzot nelielās konteksta studijas, — pats nesenākais jaunums — zeltītais pareizticīgo katedrāles kupols (kas vēsturiski nekad tāds nav bijis) apliecina šīs varas centienus uzsvērt savu klātbūtni Rīgas centra telpā.

Māksla,
monumenti un simboli Rīgas publiskajā telpā. Diskusija par Brīvības aleju

 

Kā monumentālas, memoriālas,
reprezentatīvas idejas ir iespējams īstenot un iemiesot demokrātiskā mūsdienu
pilsētvidē, kas tiek lietota ikdienā? Vai tajā nav kaut kāda pretruna? Kā
redzējām no veiksmīgākajiem piemēriem (holokausta memoriāls Berlīnē), šo
pretrunu iespējams apiet. Vai vispār telpai (un telpa nereti pati kļūst par
monumentu) ir jāpauž kāda noteikta ideoloģija, vienalga, nacionāla vai
pārnacionāla?

Jānis Taurens: Vispirms — par konkrēto
vietu Rīgā. Tās vairāk ir tādas nepraktiskas pārdomas par arhitektūras nozīmi,
nevis kādi risinājumi. Vieta ir interesanta — sākumā Brīvības piemineklis,
Ļeņina piemineklis kādreiz otrā galā; Ministru padome vienā pusē, pareizticīgo
katedrāle otrā pusē, kādreiz planetārijs, kas bija funkcija it kā pretēja
reliģijai, var atcerēties arī Dieva ausi; Sakta, puķu tirdziņš; Vēstures un
filozofijas fakultāte — tās vairāk ir tādas personiskas atmiņas; telšu
pilsētiņa — nesenākais notikums.

Tie nosaukumi norāda uz nozīmēm, kas nav saistītas tikai ar
arhitektūras telpu un kādu arhitektūras objektu formu. No otras puses — pati
aleja ir grūti pieejama, īpaši ņemot vērā, ka gājēju pāreja pie Elizabetes
ielas nav, kur kādreiz varēja pāriet un cilvēki aleju gandrīz neizmanto. Arī
konkursa risinājumi man likās kā mēģinājumi piešķirt vietai jaunu funkciju.

Ko tad šeit varētu darīt arhitekts? Arhitekts plašākā nozīmē
— arī kā mākslinieks vai kā rakstnieks, kurš raksta. Tā situācija ir
paradigmatiska, jo te ir daudz tādas nearhitektūras nozīmes jeb nearhitektūras
elementi, kas ietekmē arhitektūras nozīmi, to, kā mēs saprotam arhitektūru.
Varam iedomāties tādu ķēdīti: vara (valsts, pašvaldības vai Eiropas
institūcijas — tātad pasūtītājs), tad ir arhitekts un ir iedzīvotāji —
konkrētās vietas, rajona vai ielas, tūristi vai iebraucēji. Arhitekts ir kā pa
vidu starp varu un cilvēkiem. Un kas ir tie cilvēki? Tas nav nekas homogēns.
Tās ir viedokļu atšķirības dažādos jautājumos, arī par dalību Eiropas Savienībā,
par valodu.

Kāda tad ir saistība starp cilvēkiem kā arhitektūras
uztvērējiem un lietotājiem un arhitektūras nozīmi? Kā pirmais man ienāca prātā Tjanaņmiņa
laukums, notikumi 1989. gada 2. jūnijā. Nekad neesmu tur bijis, taču šī laukuma
nozīme un notikums ietekmē mani un tas ir galvenais aspekts. Ja tur nonākšu,
tad to uzlūkošu tieši tādā aspektā. Ja kāds Latvijas politiķis tur aizbrauktu
un piedalītos oficiālās ceremonijās, tad manās acīs viņš zaudēs visu cieņu, —
viņš būs konformists, kurš nerēķinās ar cilvēku upuriem, kas tur bijuši. Tas it
kā attiecas uz pagātni, uz tuvākiem un tālākiem notikumiem, kas zināmi plašākam
vai šaurākam lokam.

Bet arī Brīvības alejas risinājumam,
arhitektūras formai būtu jābūt noteiktās attiecībās ar to, tāpat kā mēs sakām,
ka arhitektūrai jābūt telpiskās attiecībās ar apkārtējo kontekstu. Var teikt,
ka tas ir vērsts uz pagātni, bet kā būtu ar nākotni?

Vara — tas ir zināms teatrālisms un
lielās diktatūras to apliecina. No
patētiskā uz ironiju — lai to panāktu, izmainīt vajag ļoti maz. Kaut vai
intonāciju. Daudz var panākt arī ar arhitektūras līdzekļiem. Arī ar
arhitektūru, kas ne tikai piedāvā nodot ne tikai varas vēstījumu, bet ar citu —
ar konceptuālu arhitektūru, kas paliek tikai uz papīra. Arhitektūra nav tikai
tas, kas ir realizēts fiziskajā telpā, bet arī tas, ko mēs domājam par to, ko
mēs rakstām, ko runājam, kādi ir mūsu priekšstati.

Nobeigumā — par to tingeltangeli un Raiņa pieminekli. Ejot
uz Mākslas akadēmiju man sanāk iet cauri tam parkam, tāpēc iedomājos, ka kāds
no studentiem varētu jautāt manu viedokli, tāpēc izdomāju tādu asprātīgu atbildi.
Kursā par konceptuālismu tiešām izcēlās šāda saruna. Teicu, ka varbūt labāk to
novietot pie Brīvības pieminekļa, kur jau ir noasfaltēts laukums — tas tā tīri
funkcionāli. Bet tam reizē tam būtu arī simbolizējoša nozīme — tas reprezentētu
varas attieksmi pret sabiedrības lielu daļu. Var diskutēt vai tā ir varas
attieksme vai nav, bet liela sabiedrības daļa tā domā. Pēc tam pārdomājot,
sapratu, ka tas ir tāds galējais variants, par ko varam būt droši, ka to nekad
nerealizētu, nesaskaņotu, bet tas ļauj mums domāt par to, ka arhitektūras
potenciāls ir lielāks. Radikālākie līdzekļi parasti nevar tik realizēti, bet
par to domāt un diskutēt ir vajadzīgs, jo situācija, arhitekts, sabiedrība — šīs
lietas ir ievērojami mainījušās.

Konkursa ieceri saprotu nevis
kā gatavu projektu, bet drīzāk kā pamatu diskusijai. Konkursa nolikumā minētie
trīs svētki taču netiek plaši svinēti, lai arī pēdējos gados tiek vairāk
atgādināti, tie tomēr šķiet formāli. Kā radās ideja par konkursu?

Miervaldis Mozers: Ar svētkiem novembrī mums viss
ir kārtībā, to ir pietiekoši. Tie ir ne tikai kalendāra datumi, cilvēki tad patiešām
jūtas kā svētkos. Taču daudzi cilvēki nezina, ko nozīmē 1. , 4. un 9. maijs. Manuprāt,
1. maijs ir svarīgāks par 18. novembri, jo ar to sākās parlamentāra republika. Pilsēta
alkst sakārtot šo vietu. Tā ir vieta, kas dod impulsu. Bez tam, — tuvojošies
notikumi — Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. gadā un Latvija kā
Eiropas Savienības prezidējošās valsts 2015. gadā — mēs būsim Eiropas mēdiju
fokusā.

Par konkursa uzstādījumu — jūs
ļāvāt dalībniekiem brīvi interpretēt, dot atbildes arī par iespējamo svētku
formu? Ja pareizi sapratu, jums nebija vēl pašiem sava viedokļa, tām formām vēl
būtu jārodas?

Mozers: Jā, sadarbojoties ar virkni
nevalstiskām organizācijām, arī Arhitektu savienību, atmetām no koncepcijas
visu, kas varētu traucēt, atstājot tādu, pietiekami abstraktu uzdevumu, lai
nesašaurinātu mākslinieku radošo fantāziju, ļaujot iespējami lielu brīvību.
Taču nekādā gadījumā nav domāts, ka šī aleja varētu konkurēt ar 11. novembra
krastmalu, tur nav paredzēti ne gājieni, ne manifestācijas, ne streiki. Tā būtu
vieta personiskām pārdomām. Tam nevajadzētu būt memoriālam, bet vietai, kur
attapties, atgādināt cilvēkiem, kas ir 1920. gada 1. maijs.

Kā šodien iespējams apvienot
reprezantablo un monumentālo ar demokrātisko un ikdienas lietošanu?

Edgars Treimanis: Neredzu nekā dīvaina šajā jautājumā. Jautājums — vai pilsētas telpām vajag kādu īpašu
filozofisku piepildījumu vai nevajag? Atbilde ir ļoti vienkārša — nekas nav
obligāts, nevajag. Bildē redzam, kā telpas pārplūst viena otrā, tām praktiski
nav robežu — vienai ir viens raksturs, citai — savādāks. Mazais skvēriņš starp
Brīvības un Tērbatas ielu, Vērmanītis, Brīvības pieminekļa apkārtne — katra ir
savdabīga telpa. Kāpēc tādas ir radušās? Tāpēc, ka kāds tā ir vēlējies. Nekur
nav rakstīts, ka laukumam, bulvārim vai alejai jābūt ar tādu vai citādu
piepildījumu. Nav jābūt, vienkārši kāds tā vēlās. Jautājums — kas vēlās, kāds
cilvēku kopums? Šis gadījums ir klasisks, no konkrētas institūcijas ir nākusi
iniciatīva — mēs domājam, ka būtu labi šajā vietā izdarīt to un to. Savukārt mēs,
Arhitektu savienība sakām: jā, mums arī tā liekas, ka tas tā varētu būt.
Kopīgiem spēkiem esam izveidojuši šo pasākumu. Šī sanāksme būtu bijusi
vajadzīga iepriekš, tad, kad tas uzdevums tika sprausts, varbūt, ka tad būtu
citas domas.

Tagad ir tā grūtākā lieta — savstarpēji vienoties visām
iedzīvotāju grupām. Kritika nāk no visām pusēm, gan aktīva, gan pasīva, jo
visiem jau nekad nevar izdabāt. Kad uzdevums ir nosprausts, notiek īstenošana.
Konkurss ir viens no viediem, kā tuvoties rezultātam, iespējami īsā laikā
iegūstot vairākus priekšlikumus. Viedoklis, kas ir izšķīlies konkursa rezultātā
ir atkarīgs no divām lietām — no konkursa uzdevuma un vērtēšanas. Vērtētāji ir
šaura cilvēku grupa. Mans ieteikums būtu ievērot divas lietas. Pirmkārt,
formulējot uzdevumu jāpiedalās iespējami plašākam lokam, savukārt realizēšanas
stadijā es vairāk uzticētos profesionāļiem un mazāk — cilvēkiem no ārpuses, kas,
manuprāt, šoreiz nebija pareizi. Mums bieži ir otrādi, — kad jāsprauž uzdevums,
nav šāda aktivitāte, bet, kad jāvērtē — piedalās daudzi, kas nemaz nespēj
novērtēt.

Arhitekta profesionālā specifika ir, ka viņš ir aicināts
saprast dažādas lietas un sintezēt, apvienot dažādus ar konkrēto būvi saistītus
aspektus vienotā veselumā, sabalansējot intereses starp pasūtītāju un
sabiedrību. Un to nevar izdarīt katrs cilvēks. Ja žūrijā ir filozofi vai citu
nozaru pārstāvji, viņi vērtē katrs no sava viedokļa. Tas nav pareizs
piegājiens. Tāpēc uzskatu, ka tā bijusi kļūda.

Attiecībā uz uzdevumu neredzu kļūdu, jo tas tika novests
līdz īsam, konspektīvam, dažu punktu izklāstam, kuros īsi pamatotas tās lietas,
kurām tur noteikti jābūt. Jautājums cits — vai uzdevums atbilst sabiedrības
interesēm.

Mozers: No dažādām sabiedrībā
cienītām personībām saņēmām apstiprinājumu, ka šādu ieceri varētu īstenot. Taču
svarīgs ir saturs, gan arī mūsdienīgas pilsētvides dizaina kvalitātei
atbilstošs risinājums. Ar piebildi, ka jāizdara viss, lai cilvēki iemīlēto šo
vietu un šo priekšlikumu. Nepietiek tikai ar izcilu arhitektonisko risinājumu.

Vai mūsdienu pilsētvidei ir
nepieciešams uztiept kādu ideoloģiju? Vai tas nav pretrunā ar mūsdienu
situāciju, kurā milzu nozīme ir izklaidei, kur ideoloģijas ir mirušas?

Gints Grūbe: Veidojot Eiropas kultūras
galvaspilsētas programmu, viena no tās sadaļām pievēršas tieši Rīgas galvenajai
asij — Brīvības ielai. Atceroties stāstu par Jesaju Berlinu, kuru latviešu
auklīte bieži veda pastaigā uz Esplanādi, esmu pārliecināts, ka karuseļi
noteikti nav pretrunā ar šo vietu. 

Gatavojot šo Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu,
ideja dzima, ejot pa ielu un redzot Aigara Bikšes piepūšamo pieminekli divu
minūšu taisnīgumam. Sapratu, ka šai pilsētā tomēr kaut kas ir kārtībā. Ja var
rasties šādi pieminekļi, šajā vietā, ar visiem šiem hrestomātiskajiem jokiem
par to, ka «Skonto būve» nozīmē Laimīgu Jauno gadu latviešu valodā. Raugoties
vēsturiski redzams, ka jebkura vara ir centusies šajā vietā sevi manifestēt, sākot
ar visiem dažādajiem ielu nosaukumiem — tas ir pirmais, ko ikviena vara
centusies izdarīt, neskaitāmas reizes mainot ielas nosaukumus — divreiz
Brīvības iela, sākotnēji Aleksandra bulvāris, vienā posmā Lielā Smilšu iela,
1919. gadā Revolūcijas iela vienā posmā, tālāk Vidzemes šoseja.

Varas maiņu aspektā šī iela vienmēr ir iezīmējusi attiecības
ar varu. Tāpēc liekas pilnīgi likumsakarīgi, ka arī Eiropas Komisijas
pārstāvniecība nāk ar šādu iniciatīvu — apliecināt pašreizējo varu kādā ielas
posmā, kur vara centusies izpausties vienmēr. Kas liekas skumīgākais — Latvijas
arhitektūrā un kultūrā vispār — centieni aizvākt, nokrāsot noslēpt un iznīcināt
šīs zīmes, kas saistītas ar varas reprezentāciju dažādos vēstures periodos,
nevis atstāt tās redzamas, pieejamas, tādejādi parādot pilsētas, valsts un
nācijas un visas Eiropas vēsturi visā tās pilnībā. Ņemot vērā, ka 2014. gadā
paies simts gadi, kopš sākās Pirmais pasaules karš, mēs sapratām, ka Brīvības
ielas ass ir tā vieta, kur parādīt Eiropas vēsturi visā tās pretrunīgumā. Ar šo
ielu saistīti dažādi projekti kultūras programmas pasākumi, arī idejas, kas
saistītas ar bijušo čekas māju. Tieši šī provokatīvā funkcija, kas piemīt
arhitektūrai un vietām ir iespēja padarīt vēsturi dzīvu. Tā būtu ļoti vērtīga lieta
— nevis aizkrāsot, bet izcelt šīs zīmes.

Jā, šī doma man pašam arī ir
ļoti tuva, un arī tāpēc man ļoti patīk Berlīne, kur šādas pretrunas ir
sajūtamas un netiek slēptas.

Grūbe: Jā, par Berlīni, —
atsaucoties uz attēlu ar Unter den Linden,
— kad pirms neskaitāmiem gadiem studēju tur, tad šajā bulvārī, tieši Krievijas
vēstniecības priekšā vesela kvartāla garumā bija ierīkota slidotava. Nebija
fantastiskākas sajūtas, varētu teikt, savā dzīvē neatceros piedzīvojis lielāku
brīvības sajūtu, kā slidojot Krievijas vēstniecības priekšā.

Artis Svece: Uz jautājumu — ko tad mums
izvēlēties — ideoloģiju vai demokrātiju, jāatbild, ka demokrātija arī ir
ideoloģija un mēs tā īsti no tās izvairīties nevaram. Un tas ir ideoloģisks
gājiens — parādīt šo vēsturi. Jo arī tas ir eksperta skatupunkts, nevis
sabiedrības izauklēta ideja, tāpat kā doma saglabāt Ļeņina pieminekli diez vai
nāktu no sabiedrības.

Pilnīgi demokrātiska arhitektūra diezin vai ir iedomājama,
bet tīra varas valoda arī rada nepatīkamas konsekvences. Šeit viscaur skan varas
valoda. Man patika tas par sakārtošanu. Pirmā asociācija man ir ar kristiešiem,
kas cenšas sakārtot pagānu svētkus. Tie pagāni nepareizi svin un mēs tagad
sakārtosim, lai viņi svin pareizi. Tādā ziņā šis konkurss arī izklausās kā
varas pasūtījums un arhitektam ir uzdevums izpildīt varas pasūtījumu, bet ar
nosacījumu, lai tas ir tā kā moderni, tā, lai mēs neizgāztos mūsdienu arhitektu
un pasaules priekšā. Tādā ziņā īsti ko apspriest nav — ir tāds pasūtījums un
tad arhitekti vai nu piekrīt vai nepiekrīt to izpildīt.

Bet negribētu piekrist par to ekspertu varu. Vai arhitekts
uzticētu savu māju projektēt citam, labākam arhitektam, sakot — te ir tāds
uzdevums un ko tu uztaisīsi, to es pieņemšu? Domāju, ka ne. Mums ir svarīgi,
kādā vidē mēs dzīvojam un to nevar izlemt tikai kāds profesionālis. Problēma
tiešām ir tāda, ka tad, kad tautai ļauj pašai lemt, tad, iespējams, dažādu interešu
dēļ, sanāk kādi brīnumaini secinājumi. Taču vienīgā atbilde ir tas, ko mēs
šobrīd darām — tāda zināma kaulēšanās, kuras laikā mēs nonākam pie kaut kādiem
secinājumiem un tur ir jāiesaista ne tikai profesionāļi. Bet man pašam arī
pieņemamāks liktos variants, ka šī Brīvības ielas vide piedāvātu telpu
eksperimentiem, un ļautu baudīt pilsētu, nevis uztieptu kādu ideoloģiju.

Gribēju piebilst par «sakārtošanu»
— Rīgas attīstības kontekstā šis jēdziens ir ieguvis savu īpašu nozīmi. Ar
«sakārtošanu» bieži vien apzīmē procesu, kad kādā parkā vai kādā puspamestā vietā
tiek uzbūvēts lielveikals, benzīntanks vai autostāvvietas, visu glīti
nobruģējot un uztaisot kādu akmensdārziņu, respektīvi, — publiskās telpas piesavināšana,
kas mums pazīstama jau no 90. gadiem — no Kronvalda parka, Vērmanes dārza un
citiem gadījumiem.

Svece: Bet arī karuselis — vai tas
ir demokrātisks? Jā un nē. Droši vien, ka daudzi cilvēki daudz labprātāk tur
redz karuseli, nevis kādu mākslas darbu. Bet no otras puses — vai tad tauta to
nolēma, ka šeit būs karuseļi? Nē, tur ir noteiktas biznesa intereses, noteikti
ierēdņi, kuri pieņem lēmumu. Karuselis tur ir ne jau tāpēc, ka demokrātiski
izveidojies. Demokrātija izpaužas tad, ja katrs nokrāso balkonu savā krāsā.

Ieva Astahovska: Klausoties sarunā dzirdu
divus viedokļus — vieni šo Brīvības aleju redz kā absolūtu reprezentācijas
iemiesojumu, bet otrs redzējums ir pilnīgi funkcionāls. Jautājums — vai
arhitektūrai vispār ir jāpiemīt kādai virsvērtībai? Tie viedokļi nekad nebūs
pilnīgi konsekventi. Skaidrs, ka vieniem Brīvības aleja būs politikas un varas
reprezentācija, savukārt cilvēkiem, kas ikdienā pārvietojas pa Rīgas centru,
svarīgāka ir funkcionalitāte un ērtība un tas, ko tas simbolizē tagad vai
simbolizējis pagātnē, tas viņiem ir sekundāri. Abām nostājām pa vidu rodas liels
tukšums un tas ir arhitektu un citu iesaistīto uzdevums — kā tuvināt šos abus virzienus.

Ir saprotams viedoklis, ka jāuzticas tikai speciālistiem,
arhitektiem, tomēr pilsētvides jautājumos ir jāiesaista plašāks loks. Arhitektūra
nav tikai fiziska telpa un fiziskas būves, tas ir daudz plašāk, skarot arī
filozofijas, mākslas, ekonomiskos un citus aspektus, skarot daudzas jomas. Aizstāvot
jomu no kuras es nāku, varu teikt, ka tieši mūsdienu māksla var būt tā, kas
tuvina abus minētos virzienus. Mākslinieki nāk ar dažādām pieejām un idejām —
cits ar provokācijām; cits ar vizionārismu, cenšoties pārkāpt fiziskās telpas
ierobežojumus; cits — ar kādām partizānu stratēģijām, cenšoties iefiltrēties. Viņi
padara telpu lietojamāku, interesantāku, bet no otras puses — runā par šīm simboliskajām
vērtībām — par pagātni, par šodienu, par nākotnes vīzijām. Pēdējā laikā, savā
darbā saskaroties ar to, kā šis lietas risinātas pagātnē, 70. gados, redzu, ka
arī projekti, kas palikuši tikai uz papīra ir būtiski, var būt pat nozīmīgāki,
nekā tie, kas tikuši realizēti.

Treimanis: Jūtu, ka esmu pārprasts. Nebiju
domājis, ka funkcionālais būtu pretstatāms simboliskajam. Tas, ko runāju par
uzticēšanos profesionāļiem — tas bija tikai par veidu, kā nonākt pie rezultāta,
pie vērtējuma. Ja ir slikti rezultāti, tas ne vienmēr nozīmē, ka ir slikts
uzdevums vai slikti projektētāji; iespējams, ka ir slikti vērtētāji. Viens grib
redzēt simbolu tīrā veidā. Otrs saka — es gribu redzēt pazemes pāreju. Bieži šādu
uzskatu sadursmē rodas neveiksmīgi kompromisi — konkursos nonāk pie tā, ka
rezultāts tiek likts no tādām kā mazām daļiņām. Tas nav pareizi, sintēze
nenozīmē šādu mehānisku salipināšanu. Lai iegūtu pilnvērtīgu rezultātu, kādam
no elementiem, iespējams, jāgūst pārsvars.

Kolēģis Ēvalds Fogelis savulaik stāstīja joku, — ja būtu šāds
konkurss starp putniem, tad absolūtais uzvarētājs būtu pīle. Kāpēc? Jo pīle
mazliet lido, mazliet skrien, mazliet dzied un arī — ir ar krāsainām spalvām. Ja
ar šādu principu pieietu arhitektūras konkursos, rezultāts nebūtu labs. Kad
jāpasaka, vai rezultāts ir labs, vai ir radusies sintēze, manuprāt, nav labi aiziet
tālu no profesionālām lietām.

Svece: Bet tas arī ir konkursa
uzstādījumos — vienam vajag simbolu, otram — modernu, trešajam — lietojamu,
uzraksta visus trīs. Man ir pieredze ar mācību standartu veidošanu — tur arī ir
pieci eksperti un sanāk tā pīle. Bet var jau būt, ka tāda ir realitāte — ko
darīt?  — pīles uzvar, ar to ir
jārēķinās.

Bet kāda tad ir alternatīva? Būtu viens filosofs, kas nosaka
konkursa noteikumus un tad ir trīs arhitektūras eksperti, kurus izvērtē ceturtais
vislielākais arhitekts un tad tas, ko viņi nolemj, tas arī ir un to tad arī
būvējam un tas, kam nepatīk, lai pastāv pie ratiem? Tas jau arī nav risinājums.

Ieva Lejasmeiere: Izteikšos kā pilsētas
iedzīvotāja, vietas lietotāja. Arī vislabākajam uzdevumam rezultāts var būt arī
tāds, ka šobrīd nevar būt nekāda rezultāta. Par simbolismu runājot — tā jau ir
tāda simboliska vieta, kas darbojas, lai arī inerta un klusējoša, bet tas arī
ir pievilcīgi. Tās ir divas atsevišķas sarunas, — viena — kā mārketēt, virzīt
projektu, otra — vai mums to vispār vajag?

Vēsturiski var redzēt divas
tradīcijas, divus atšķirīgus veidus vai virzienus, kā tapušas dažādas
ievērojamas publiskās telpas. Vienā gadījumā, kad ir meistars, ko nolīdzis kāds
valdnieks, diktators un kas iztaisa kaut ko vienu, kādu ansambli. Otrs veids ir
lēnāks, pakāpeniskāks — tās ir vietas, kas tapušas pamazām gadsimtu gaitā,
pievienojot un uzlabojot, no paaudzes paaudzē, kļūstot par visas kopienas telpu,
iegūstot statusu, kas atspoguļo visu sabiedrību un tās vērtības. Tāds varētu
būt, piemēram, San Marko Venēcijā. Mūsdienās būvniecības jaudas ir lielākas,
iespējams ātri radīt kāda viena meistara, viena arhitekta eksperimentus vai
rotaļas, ar ko pēc tam varbūt sabiedrība nav apmierināta. Tāpēc varbūt cits
ceļš vai pieeja, ko mēs pazīstam no Rietumeiropas pilsētām, — telpas un vietas
īslaicīgām un eksperimentālām izpausmēm. Varbūt tā ir šis vietas nākotne? Tāda,
kur mainās ekspozīcija, instalācijas vai kāds piemineklis. To jau var redzēt
šobrīd — šīs mozaīkas.

Grūbe: Bet ja arī šis projekts netiek
realizēts, tas arī nav nekas slikts. Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Rīga, kuras nav.

Tieši tā, kā jau minēja Ieva
un arī Mantens, ir nozīmīgi projekti, kas netiek nekad realizēti, bet atstāj
pēdas sabiedrības domāšanā un ietekmē nākotnes vietas un telpas.

Manten Devriendt: Rīgas galvenā problēma ir
tā pati, kā Briselē. Ir Brīvības iela, bet nav neviena atbildīgā, kas varētu ar
sarkano zīmuli iezīmēt punktu un teikt — šeit darīsim tā, radīsim kaut ko
īpašu. Rīgai, ja tai ir naudas, ir jāizlemj un kaut kas tiešām jādara.
Kaulēšanās vien neko neizraisa — vieni saka — tas varētu būt tā vai šitā, bet
nav neviena, kas uzņemtos atbildību un darītu. Var taisīt instalācijas, var
nokrāsot visu zemi sarkanu vai kā citādi, bet kādam ir jāizlemj un jāļauj
darīt. Kad tas tiks paveikts, attieksme būs dažāda — vieniem patiks, citiem —
nē, bet būs rezultāts.

Mozers: Tas par vārdu «sakārtošana»
ir stereotips. Nav kārtības ar oficiāli izsludinātiem datumiem un ļaužu
uztveri.

Grūbe: Sakiet, kas tur nav kārtībā
ar datumiem?

Mozers: Nu, tas, ka cilvēki nezin,
kāpēc svētku dienas ir 1., 4. un 9. maijs.

Grūbe: Kādā veidā šīs alejas
izveidošana viesīs skaidrību par šīm dienām?

Mozers: Tā ir tikai viena lieta. Otrs
— stereotips par to, ka Eiropas Savienība ir kaut kāda vara, kas kaut ko vēlas.
Nē, šajā gadījumā Eiropas Savienība ir Latvijas brīvības pakāpe. Eiropas Komisijas
pārstāvniecība Latvijā atbalsta radošos spēkus, viņu zināšanas un mākslas
izpratni. Šeit vienkārši ir redzama tā mākslinieku un arhitektu jaunrade. Jā
tā, var palikt gaisā karājoties, bet.. atkal kļūšu personisks, — es nevēlos 9. maijā
iet pāri pa tiltu tur, kur ir tas piemineklis, man 9. maijā nav kur palikt.

Aigars Bikše: Domāju, ka tas tiešām ir
ļoti grūts uzdevums. Eiropas Savienības interese radīt šo piemiņas vietu tieši
Brīvības alejā, manuprāt, liecina par Latvijas šī brīža sarukšanu. Jebkurā citā
valstī, kur demogrāfiskā situācija būtu normāla, mēs meklētu kādu jaunu Spilves
pļavu vai kādu tukšu vietu, lai apliecinātu, ka mēs augam, kļūstam lielāki un
stiprāki. Protams, jebkuru pilsētas telpu var risināt, tajā nav pretrunas. Var
atstāt tādu, kāda tā ir, var mainīt. Pilsēta mainās, cilvēki varbūt vēlas
lietot vietu savādāk, brīvāk, atvērtāk. Tas, ko arhitektūra var darīt,
sakārtojot telpu, — tas tā var būt.

To, ka uzdevums nav vienkāršs, apliecināja tas, kas jau tika
runāts par šiem datumiem. Jebkuram šādam uzdevumam aizmugurē stāv sabiedrība,
kuras interesēs tas tiek darīts. Iezīmējās veselas trīs grupas. Viens ir tāds dziestošais
nacionālisms, — tāds lepnums par savu valsti un centieni atgādināt, ka tā ir
neatkarīga. Otrs — šī te ES atzīmēšana, kas principā, skatoties no doktrīnas
viedokļa, ir neatkarības zaudēšana. Tam, protams, var iebilst, teikt, ka tas
nav tā, bet principā mēs deleģējam kaut kādu daļu savas varas citām
institūcijām. Un vēl ir sabiedrības daļa, kas skatās uz mūsu zemi, kā kādas citas
savienības daļu.

Bet jebkurā gadījumā ir iespējams risināt šo vietu tīri no
cilvēka un telpas viedokļa. Tā lai ikviens cilvēks šajā telpā varētu justies
draudzīgāk vai ērtāk, vai pasargātāks.

Holgers Elers: Es arī piedalījos šajā
konkursā, tātad pieņemu šos spēles noteikumus, kaut arī iekšēji nepiekritu tiem.
Cilvēku grupa grib izstāstīt stāstu. Vajadzīgu, labu stāstu, par 4. maiju, par
9. maiju. Bet vai šis ir tas mēdijs, vai šī ir tā vieta? Vai šie ir tie
pareizie paņēmieni, lai stāstītu šo stāstu? Konstantīna Čakstes pieminekli arī
sev zināmu iemeslu dēļ virzīja domubiedru grupa; ideja tapa un uz jautājumu,
kur likt? — protams, Brīvības ielas vidū. Bet jautājums ir — kāpēc? Kāpēc mums
šeit jārunā par 4. maiju, par 9. maiju?

Man bija interesanti piedalīties no profesionālā viedokļa. Uzdevums
ir neviennozīmīgs un sarežģīts, kas raisīja profesionālu interesi. Ejot tos
ceļus, mēģinot saprast, ko pauda pasūtītājs, nonācu pie secinājuma, ka nekas
tur nav vajadzīgs, ka šai vietai jābūt tādai, kāda tā ir. Jautājums ir par to,
vai šo labo ideju jāstāsta un kāpēc vieta vēl jānoslogo ar ideoloģiju; vieta,
kas ir neitrāla un netraucē. Viens ir to ideju formulēt rakstiski, otrs —
materializēt un vizualizēt.

Domājot par to, kāpēc šī
vieta ir tika neitrāla, salīdzinot ar to pašu Unter den Linden vai citiem līdzīgiem piemēriem, kas ir pieejami
daudzās vietās, kur aleja kļūst par ceļu, Brīvības aleja ir kā strupceļš. Tur
ir soliņi, taču cilvēku tajos ir maz. Vai tā vieta ir cilvēkiem vai tam, lai uz
to skatītos no ārpuses?

Svece: Lielāko daļu sava mūža tā
vai citādi esmu tur gājis, vai uz skolu, vai uz universitāti. Taču patiesībā
neatceros, kad pēdējo reizi būtu tur kaut kur pa vidu gājis.

Treimanis: Mēs laikam esam dažādi. Es
arī katru dienu mēroju šo ceļu. Es vienmēr eju pa to vidu.

Astahovska: Ja skatītos statistiku, tad
Jūs noteikti nepiederētu vairākumam.

Treimanis: Piekrītu, ka šo vietu var
uzlabot. Un var arī iestrādāt tās ideoloģijas lietas. Bet kā un kādā mērā? Tur
notika veseli divi konkursi. Un man liekas, ka bija solītis uz priekšu. Taču šī
diskusija parāda, ka tas ir grūts uzstādījums.

Tieši tajos novembra datumos,
kad notiek Staro Rīga, mani pēdējos gadus fascinē un uzrunā tās sarkanbaltsarkanās gaismiņas alejā. To
autors ir Visvaldis Asaris, kurš piedalījās arī šajā konkursā un galu galā arī uzvarēja.

Visvaldis Asaris: Savā ziņā brīnos par to, kā
vispār žūrija spēja nonākt pie kāda slēdziena. Pazīstu vietu diezgan labi, visu
šo svētku dēļ, veidojot to veltīju Latvijas deviņdesmitgadei. Konkursā piegāju
no otras puses —, protams, var palikt kā ir, vai arī — var vilkt kādu
ideoloģisko līniju. Taču visbēdīgāk man liktos, ja mēs mēģinātu iemiesot kādu
vēsturisko nostalģijas sajūtu, negribējās, lai tā kļūtu par tādu memoriālu
vietu, jo šāda rakstura vides mums pietiek. Tieši otrādi — mums pietrūkst
vietu, kur cilvēkam labi justies. Protams, tur ir problēmas ar piekļūšanu, ar
transportu. Taču tāda, kāda tā ir tagad — vakarā, līdzko satumst tā ir tumsas
aleja, pašā Rīgas centrā.

Jautājums — vai jāsasaista kopā ar Brīvības pieminekli, vai
pilnīgi atsevišķi, konceptuāli nošķirot, atstājot it kā neitrālu, pilnīgi citu
vidi, nesaistītu ar pieminekli. Šī problēma bija redzama visos konkursa darbos.
Likt kafejnīcu vidū vai nē — tas varbūt dažādi, pats tam esmu pret. Taču, mans viedoklis
ir, ka šai videi vajadzētu darboties savādāk, nekā šobrīd.

Pagājis tas laiks, kad līdz ar krēslu ejam gulēt. Bieži izklaides
sākas tikai ar krēslu. Tāpēc man likās, ka šī centrālā daļa var kalpot kā
gaismas aleja. Jā, pretrunīgi ir tas, ka šis elements darbojas tikai tumšajā
laikā. Bet kino mēs arī skatāmies, izslēdzot gaismu un tad ar gaismas palīdzību
skatāmies attēlu. Gaisma iespaido uz labām emocijām. To apliecina arī Staro
Rīga
. Pirms konkursa klausoties pirmo ievadlekciju, tā bija pirmā doma — gaisma
tur varētu derēt. Man nav tādu īpašu ambīciju par filozofisko daļu, tur var šķēpus
lauzt. Bet  stipri šaubos, vai iespējams
priekšlikums, par ko visi simts procenti varētu pacelt rokas balsojot — jā, tas
mums der. Tas varbūt būtu iespējams pirms 30 gadiem. Tāpēc domāju, tur ir
jārada vide, kur cilvēkiem gribētos iet.

Par konkursa darbiem, man
gribās minēt divus aspektus. Viens ir telšu pilsētiņa — bija gan daži darbi,
kas laukumiņu pretī Ministru kabineta ieejai paredzēja kā vietu protestiem. Bet
otrs, — bija divi darbi, kas radikāli atšķīrās un apspēlēja Brīvības aleju tieši
kā telpu brīvībai, paredzot to, kā vietu cilvēkiem. Tas gan arī šķiet drīzāk kā
konceptuāls uzstādījums — grūti iedomāties to, kā parku, ja blakus ir gan
Esplanāde, gan Vērmaņdārzs. Kā jūs redziet šo vietu — vai tur vajadzētu būt
vairāk cilvēkiem?

Elers: Piekrītu, ka tur
nepieciešams labiekārtojums — segums, soliņi, taču ļoti neuzkrītoši. Vai šai
vietai nepieciešams ideoloģisks virsuzdevums? Savā projektā nonācu līdz
pilnīgam nekam, — apgaismojums un tikai šaura ideoloģiskā strēmele, kas izvijās cauri. Es personiski tai vietā
neko citu neredzu.

Liene Jākobsone: Jūsu variants nav nekas
pārlieku dizainēts, bet ir īpašs. No vienas puses it kā atgādina par šiem trim
datumiem, bet no otras puses — nekas netraucē, tā ir risinājuma vienreizība.

Asaris: Mēs daudz runājam par šo
ideoloģisko aspektu. Taču ne vienā no godalgotajiem projektiem es neredzu, ka
kāds būtu to uzsvēris. Varbūt mēs par daudz mēģinām te to uztiept darbiem.

Elers: Acīm redzot nostrādāja kāda
pašcenzūra un mēs no tā vairījāmies.

Asaris: Bija jau arī citi projekti,
kuros bija gan valstu karogi un visādas citas lietas.

Svece: Bet tie gaismas stari, — vai
tie nav domāti tā kā analoģiski Brīvības piemineklim?

Asaris: Nu, es viņus sasaistīju ar
vertikālo asi.

Svece: Vai tad tas nav
ideoloģiski?

Asaris: Kādā ziņā?

Svece: Es jau nepārmetu tikai, ja
sakiet, ka ideoloģijas nav, es saku — jā, protams, ir. Mēs atkārtojam Brīvības
pieminekļa formu, atkal un atkal reproducējam.  

Astahovska: Uz situāciju var
paraudzīties arī no otras puses — nevis ideoloģijas, bet lietošanas. Tie ir
mēģinājumi izstāstīt vienu stāstu, bet Latvijas vēsture liecina par ļoti
dažādiem stāstiem. Būtu interesanti, ja lietojot simbolisku formu, mēs
vienlaikus izstāstītu vairākus stāstus. Iespējams, tad vieta kļūtu lietojamāka
vienkāršiem iedzīvotājiem, nevis tāda, kur tikai saskatīt ideoloģiju un
simbolus, bet tāda, kur vakaros labprāt uzturēties.

Bikše: Ja es uz šo pasākumu raugos
kā Eiropas Savienību atbalstošs pilsonis un mani interesē kā šīs varas līnija manifestējas
pilsētā, tad, manuprāt, tas izskatās dikti trausli un ar bailēm, ka
nesapratīs mūs un ka tikai tā uzmanīgāk, ja nu kāds nesapratīs mūsu vēlmi, ja
nu kādam nepatīk tā Eiropas Savienība. Protams, saprotu, ka tā līnija ir viscaur ir tāda čagana, sak, mēs jau
te esam, bet mēs jau tā negribam.. Tā ir tāda neskaidrība un nespēja skaidri
pateikt — Mēs manifestējam Eiropu un Eiropa ir forša, un mēs gribam par to
runāt.

Otrs ir aspekti, kas saistīti ar sabiedrību, kādā dzīvojam,
— nevēlēšanās akcentēt personību un notikumus, bet telpā vairāk tik rūpēties
par cilvēku labsajūtu. Māksliniekam, tāpat arī arhitektiem, kas piedalījās
konkursā, visgrūtākais šai gadījumā ir tas, ka viņi saprot, ka pasūtītājs grib
gan to, gan negrib pārlieku manifestēties. Un rezultāts tad arī ir tāda pielāgošanās
un meklēšanās. Čakstes pieminekļa konkurss tika pieminēts kā neveiksme.
Konkurss notika tikai divas reizes, ja atceramies — Brīvības piemineklim bija
četri konkursi, ja būtu palikuši pie trešā — arī tagad mēs teiktu, ka
neveiksmīgi.  Lai tas notiku veiksmīgi,
ir jāvirzās uz priekšu noteikti, lūkojoties — vai ir vai nav.

Treimanis: Piekrītu. Šis ir savā veidā
ir mazs, bet savā veidā — liels projekts. Un tādos lielos projektos ir tāds kā
nerakstīts likums, ka noraušanās no racionālā āķa ir ļoti riskanta lieta. To
var atļauties liels meistars, bet var būt arī lielas neveiksmes. Tāpēc arī tāda
piesardzība. Šeit tas risks ir ideoloģijas hipertrofēšanā, no tā baidās un tas
ir saprotami. Tāpēc palikt tajā racionālajā pusē it kā ir drošāk. Un tas ir
pamatoti, kamēr neatrodas tas īstais, ļoti labais risinājums.

Apkopojot izteiktos viedokļus
varētu sacīt, ka mūsdienīga pilsētvide un ideoloģija var arī nebūt pretrunā un,
iespējams, likumsakarīgi, ka arī Eiropas Savienība šodien atstātu arī savas zīmes
pilsētas telpā. Mēs gan visi gribam, lai tas nebūtu pārspīlēti, to apliecināja
arī visi godalgotie darbi. Tomēr attiecībā uz šo konkursu, man vēl arvien nav
pārliecības, vai tas ir gala rezultāts, vai tikai starpposms. Iezīmējas divas
pieejas. Ja 2014. gads un 2015. gads ir tāds mērķis, tad tiecoties uz to — ņemt
un darīt, un dzīve rādīs, kā būs. Bet otrs — diskutēt, spriest un turpināt
meklēt labāko.

Elers: Domāju, ka konkursa
rezultāts būtu labāks, ja vietu ļautu izvēlēties pašiem konkursa dalībniekiem,
līdz ar to — arī savus konceptuālos risinājumus. Jā, kaut vai Spilvē. Tad arī izteiksmes
līdzekļi un veidi, kā stāstīt šo stāstu, būtu plašāki, būtu iespēja izvēlēties
atbilstošāko. Šajā gadījumā esam ierobežoti telpā, kas jau ir ideoloģiski ļoti
noslogota. 

Devriendt: Bet žūrija ir jāizglīto. Līdzīgi
to darīja Kolhāss, aicinot Eiropas Savienības parlamenta deputātos ceļot un
apskatīt šādas vietas un telpas. Latvijā reti kuram ir priekšstats, kas ir
monumentāla telpa un kāda tā ir, piemēram, citās Eiropas pilsētās. Tagad runa
ir par to — šis izskatās estētiski, tas arī kaut kā un tas tur arī nav slikts.
Žūrijai jābūt priekšstatam par mūsdienu dizainu. Katrs var diskutēt par
ideoloģiju, taču lai vērtētu vērtēt dizainu, jābūt izglītībai, citādi runas
aprobežojas ar to, ka jauns asfalts, gaismas — tas ir labi. Bet jātiecas uz to,
lai šī vieta būtu īpaša Eiropas līmenī. Bet kā būt īpašiem Eiropas mērogā?
Noasfaltējot un saliekot gaismas? Vai tas būs tas, ar ko būsim īpaši 2014.
gadā?

Mozers: Kāpēc īpaši? Svarīgi, lai
nebūtu kauns.

Devriendt: Par kaunu nav runas. Jums
jābūt lepniem par savu izvēlēto risinājumu. Vai ar šādu priekšlikumu Latvija ir
lepna? Ja tā, tad vairumam arhitektu un dizaineru to vajadzētu akceptēt, taču šobrīd
izskatās, ka tā nav un tas raisa domstarpības.

Mozers: Nezinu, kāds bija konkursa
uzdevums holokausta monumentam Berlīnē, bet tas ir tas īpašais piemērs, ko es
savā iztēlē redzu. Kur ir pilnīgi viss — spēle, vieta, sāpes, prieks. Tādu
vajadzētu — kur ir viss kopā.

Jākobsone: Dodot godalgas, no žūrijas
puses skanēja — tas ir ļoti veiksmīgs un spēcīgs risinājums, sakot,— jā, šo
vajag. Šobrīd man no žūrijas puses un no jums kā pasūtītāja puses nešķiet, ka
jūs gribētu ieņemt šo stingro nostāju, jūs visu laiku atrunājaties — nē, nē, Eiropa
nav tāda vara, mēs neko negribam uzspiest. Lai kaut ko tādu paliekošu panāktu,
ir jāuzspiež. Ja mēs gribam, mums nav jākaunas no sava lēmuma.

Bikše: Holokausta monumenta
gadījumā taču tas bija ārkārtīgi stiprs lēmums no žūrijas puses. Jo tur taču ir
problēmas, tur rāpjas augšā, tur krīt iekšā, dauza degunus. Tur ir policists un
visu laiku dežurē ātrā palīdzība. Ja tā būtu Latvijā, tad mākslinieku,
dizaineri vienkārši noraktu. Un kā tas runā telpā — tā nav pieticīga piekārtošana,
tas ir spēcīgi, tur nevar runāt par iekļaušanos un pazušanu telpā.

Svece: Bet tas jau nav vienīgais
veids, kā organizēt telpu. Var jau arī čukstus.

Bikše: Jā, protams, var, tas ir
cits jautājums. Bet tas, ko mēs, mākslinieki gribam redzēt no žurijas ir spēks,
spēks pieņemt jaudīgus lēmumus.

Mozers: Redziet, tātad žūrija ir
vainīga.

Bikše: Nē, tā es nesaku,
iespējams, ka šis ir gadījums, kad arī ir pieņemts spēcīgs lēmums. Tas, ko
mākslinieki grib, — lai arī žūrija meklē jaudīgos risinājumus.

Treimanis: Tam var piekrist. Bet
jāatceras, kāds ir spēku samērs. Šai gadījumā iniciators ir viena institūcija,
taču ir arī cita institūcija, kam pieder zeme, nauda, teikšana — tā ir Rīgas
dome. Viņi šajā procesā piedalījās tikai kā novērotāji, lai arī pozitīvi
noskaņoti. Taču, kamēr mums nebūs vienota uzstādījuma, tā nav īstā shēma, kā
tas var notikt. Turpinājums jau rādīs, kā tas attīstīsies tālāk, šis ir tikai
sākums, iniciatīva.

Taurenis: Runājot par konkursu, kur
dalībnieki var izvēlēties vietu. Tādi konkursi ir bijuši. Taču tur labākajā
gadījumā var dabūt tikai to vietu, kurā tad rīko nākamo konkursu, jo varianti
jau nav salīdzināmi.

Treimanis: Tā jau var būt. Var jau būt
kāda cita iniciatīva, atnāks kāda cita sabiedriska organizācija, sarīkos
konkursu par kādu citu vietu un Rīgas dome beigās tad skatīsies.

Iezīmējas divi ceļi. Viens ir
stingrs, pabeigts un nemaināms monuments, otrs — drīzāk atvērts risinājums,
tāds, kas mainās laikā gaitā, vieta, kas tiek attīstīta un pilnveidota. Tur gan
ir kaut kāda pretruna. Vai ir jārīkojas tūlīt, skaidri un stingri vai tas ir
pakāpenisks process, no kura mēs mācāmies.

Jākobsone: Pasaulē prakse ir, ka
šādiem konkursiem ir vairākas kārtas, pirmajā kārtā tiek atlasīti vairāki
piedāvājumi. Kā jau tika minēts, — neviens, nekad nebūs perfekts, — tieši tā.
Bieži vien tāpēc arī uzdevums tiek koriģēts. Piemēram, atnāk arhitekts vai
dizaineris un pasaka, ka uzdevumā prasības nešķiet adekvātas un piedāvā pavisam
ko citu, pēc kā arī pasūtītājs saka, — jā, par to arī var padomāt. Attiecīgi
tiek koriģēts uzdevums un atkal tie paši cilvēki, kas jau ir sākuši kādā spēcīgā
vai interesantā virzienā, pilnveido. Tas ir pavisam normāli, nevis uztaisīt
vienu konkursu un teikt — šis ir tas foršākais. Tad, protams, ir tā pīle.

Treimanis: Šajā gadījumā tas, ka
vispār ir noticis, ka ir jau bijuši divi konkursi un ir rezultāts, un ir par ko
runāt, nav vairs balta lapa, bet ir jau materiāls, par ko var teikt, vai tas ir
labs vai slikts, — tas ir ļoti labi. Mums jāpriecājas par to, jo, ja nebūtu
konkursa, šādā stilā mēs varētu runāt ļoti ilgi. Šis ir vienīgais veids kā
pavirzīt lietas uz priekšu — uzzīmējot uz papīra ko konkrētu, vienalga vai ir vai
nav galarezultāts. Domāju, ka rezultāts vēl diezgan ilgi nebūs, bet ja uz 2014.
gadu varētu būt kaut kas, — tas jau būtu labi.

Devriendt: Bet pilsētai ir jāizvēlas.
Citādi ir tikai kompromisi, nevis lēmumi, kā tas raksturīgi Latvijai.
Kompromiss nav rezultāts. Ja kāds ir labākais projekts — taisiet to, pieņemiet,
ka tas ir labākais. Bet tāpēc ir vajadzīga izglītota žūrija, eksperti, kas tad
var noteikt, kurš ir labākais. Ja reiz ir žūrija, tad tā darbojas atbilstoši
uzstādījumiem un tiecas uz rezultātu, ko varētu īstenot. Lai pasūtītāji varētu
pateikt — tas ir labākais projekts un mēs esam par to lepni.

Svece: Tajā ir vēl viens aspekts.
Lai šāds princips darbotos, ir vajadzīgs, lai cilvēki viens otram uzticas, būtu ar mieru uzticēties arī ekspertam. Ka nevilksim uz tiesu katru konkursu, bet
atzīsim — šim mēs uzticamies. Bet Latvijā uzticības trūkums — tā ir sociāla
problēma. Un to nevar tā tik vienkārši izmainīt.

Mozers: Jānovēl arī pašiem
uzvarētājiem nenobīties, jo sagaidāms ir ievērojams pretvējš.

Paldies visiem klātesošajiem.
Biju ieinteresēts šajā sarunā personiski, jo manas izjūtas par konkursu bija
visai pretrunīgas. Bija tiešām aizraujoši, kaut arī nevar teikt, ka tas ļāva
nonākt pie viennozīmīga slēdziena, pie kādiem nepārprotamiem secinājumiem.

Dalīties ar ierakstu:

66
Pievienot komentāru

avatar
10000
24 Komentāru pavedieni
42 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
2 Komentāru autori
A.Z.V.D.atbildeMiks KārkliņšZane P Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Ilze Martinsone, Archmuzejs
Guest
Ilze Martinsone, Archmuzejs

Kvalitatīvi sagatavots ievadteksts problēmas raksturojumam. Diskusija sākas pat interesanti, taču beigās izplūst amorfā pļekā, tā arī nenonākot pie konsensa "ko darīt" (kas, protams, ir saprotami sarunām par komplicētām situācijām – katram sava taisnība). Tramīgu dara tas, ka varas un naudas maka turētāji, bruņoti ar gribu darīt pilsētai/valstij to labāko, un tostarp vēl ir gudri, lai apzinātos pašu nekompetenci, no tamlīdzīgām viedokļu apmaiņām gaida profesionāļu padomu, taču aiziet lielākā nesaprašanā, kā bijuši. Taisni brīnos, ka pēc līdzīgām diskusijām LAS Rīgas pils apsaimniekotāji tomēr izšķīrās par konkursa rīkošanu iekštelpu dizainam. Dabūt "sauso atlikumu" ir sarunas vadītāja māka un atbildība – vienmēr apbrīnoju… Lasīt vairāk »

diskusiju jēga
Guest
diskusiju jēga

Par pils konkursu komentārs vietā- pēc diskusijām LASā palika skaidrs, ka jātaisa konkurss, bet iespējas ietekmēt projektu līdzinājās nullei jau toreiz. Tāds tagad arī ir pils konkursa rezultāts- nekāds. To, ka vajag ne tik smagnējus aizkarus un ka Iļguciema lustras ir saglabājamas kā pašvērtība jau varēja saprast bez konkursa.

mmm
Guest
mmm

Rīgas pils konkurs galīgi garam pagāja…

Ilze Martinsone, Archmuzejs
Guest
Ilze Martinsone, Archmuzejs

Kvalitatīvi sagatavots ievadteksts problēmas raksturojumam. Diskusija sākas pat interesanti, taču beigās izplūst amorfā pļekā, tā arī nenonākot pie konsensa "ko darīt" (kas, protams, ir saprotami sarunām par komplicētām situācijām – katram sava taisnība). Tramīgu dara tas, ka varas un naudas maka turētāji, bruņoti ar gribu darīt pilsētai/valstij to labāko, un tostarp vēl ir gudri, lai apzinātos pašu nekompetenci, no tamlīdzīgām viedokļu apmaiņām gaida profesionāļu padomu, taču aiziet lielākā nesaprašanā, kā bijuši. Taisni brīnos, ka pēc līdzīgām diskusijām LAS Rīgas pils apsaimniekotāji tomēr izšķīrās par konkursa rīkošanu iekštelpu dizainam. Dabūt "sauso atlikumu" ir sarunas vadītāja māka un atbildība – vienmēr apbrīnoju… Lasīt vairāk »

diskusiju jēga
Guest
diskusiju jēga

Par pils konkursu komentārs vietā- pēc diskusijām LASā palika skaidrs, ka jātaisa konkurss, bet iespējas ietekmēt projektu līdzinājās nullei jau toreiz. Tāds tagad arī ir pils konkursa rezultāts- nekāds. To, ka vajag ne tik smagnējus aizkarus un ka Iļguciema lustras ir saglabājamas kā pašvērtība jau varēja saprast bez konkursa.

mmm
Guest
mmm

Rīgas pils konkurs galīgi garam pagāja…

janis
Guest
janis

vis shis konkurs bija viens liles farss, uzvareeja tas darbs kursh piedaavaaja viszemaako cenu, nevis ko jeedziigu.. un probleemu atrisinajuma vietaa piedavaaja jaunas un daudz nopietnakas probleemas, juus praatvederi, diskusijas daliibnieki parunaajaaties par to kaa cilveeks uz taas salas vispaar nokluus??? ieliksiet smiegliigu gaajeeju paareeju??? un peectam shopesiet satismi.. ir jaaspeej saprast (lai vai cik aprobezhots kursh ir) ka lai shaadaas vietas atdzivinaatu ir jarok tunelji.. nevis kaa visu cieniitais Dripe, pazinjo ka tunelji ir dargi un visus piedavajumus kur ir kaut 1 tunelis mees automatiski metam aaraa. pashaa zaljajaa zonaa ielieciet parku, lai ir kur vasaraa paseedeet.. neesmu redzeejis… Lasīt vairāk »

bea
Guest
bea

Nu par to gan ir gandarījums, ka tik daudz atbildības žūrijai bija, lai tajā vietā neatbalstītu nekādus pazemes tuneļus, ne virszemes tiltus. Patiesībā tas taču pašsaprotami, nez no kurienes vispār tādas murgainas idejas rodas.

janis
Guest
janis

jaukais romantikji, pastaasti kaa tu tur ar gimeni taisies tur nokluut???

staaveesi ielas malaa un gaidiisi kameer nenaak autobus lai fiksi skrietu paari? burviigs tew ir plaans.

bea
Guest
bea

Īsti nesaprotu, vai tu provocē ar nolūku novest tēmu līdz absurdam un nonsensam vai arī tiešām tā arī domā. Jebkurā gadījumā tas ir muļķīgi un turpināt šādā virzienā nav vērts.

janis
Guest
janis

no tava teiktaa butu jasaprot ka arhitektam ir piekajas kaa cilveeks tur nokluus, shaads jautaajums ir absurds…

!
Guest
!

Vispār jau tur tagad var nokļūt, ievērojot elementārus satiksmes noteikumus- sarkanā gaisma- stāvi, zaļā- ej :)))))!

janis
Guest
janis

nolikumaa bija raxtiits ka paredzeets rikot publiskus pasaakumus… piemeram 1000 cilveeki… tasv nemaz nav daudz.. vinji noteikti priecaasies par to brinishkjiigo arhitektu kas vinjiem atvelejis 1 gajeeju pareju:)

Romans
Guest
Romans

Teleportation is the ability of moving matter from one point in time and space to another point in time and space instantaneously.

nu kā bērni, elementāri taču!!

janis
Guest
janis

vis shis konkurs bija viens liles farss, uzvareeja tas darbs kursh piedaavaaja viszemaako cenu, nevis ko jeedziigu.. un probleemu atrisinajuma vietaa piedavaaja jaunas un daudz nopietnakas probleemas, juus praatvederi, diskusijas daliibnieki parunaajaaties par to kaa cilveeks uz taas salas vispaar nokluus??? ieliksiet smiegliigu gaajeeju paareeju??? un peectam shopesiet satismi.. ir jaaspeej saprast (lai vai cik aprobezhots kursh ir) ka lai shaadaas vietas atdzivinaatu ir jarok tunelji.. nevis kaa visu cieniitais Dripe, pazinjo ka tunelji ir dargi un visus piedavajumus kur ir kaut 1 tunelis mees automatiski metam aaraa. pashaa zaljajaa zonaa ielieciet parku, lai ir kur vasaraa paseedeet.. neesmu redzeejis… Lasīt vairāk »

bea
Guest
bea

Nu par to gan ir gandarījums, ka tik daudz atbildības žūrijai bija, lai tajā vietā neatbalstītu nekādus pazemes tuneļus, ne virszemes tiltus. Patiesībā tas taču pašsaprotami, nez no kurienes vispār tādas murgainas idejas rodas.

janis
Guest
janis

jaukais romantikji, pastaasti kaa tu tur ar gimeni taisies tur nokluut???

staaveesi ielas malaa un gaidiisi kameer nenaak autobus lai fiksi skrietu paari? burviigs tew ir plaans.

bea
Guest
bea

Īsti nesaprotu, vai tu provocē ar nolūku novest tēmu līdz absurdam un nonsensam vai arī tiešām tā arī domā. Jebkurā gadījumā tas ir muļķīgi un turpināt šādā virzienā nav vērts.

janis
Guest
janis

no tava teiktaa butu jasaprot ka arhitektam ir piekajas kaa cilveeks tur nokluus, shaads jautaajums ir absurds…

!
Guest
!

Vispār jau tur tagad var nokļūt, ievērojot elementārus satiksmes noteikumus- sarkanā gaisma- stāvi, zaļā- ej :)))))!

janis
Guest
janis

nolikumaa bija raxtiits ka paredzeets rikot publiskus pasaakumus… piemeram 1000 cilveeki… tasv nemaz nav daudz.. vinji noteikti priecaasies par to brinishkjiigo arhitektu kas vinjiem atvelejis 1 gajeeju pareju:)

Romans
Guest
Romans

Teleportation is the ability of moving matter from one point in time and space to another point in time and space instantaneously.

nu kā bērni, elementāri taču!!

jtd
Guest
jtd

Piepūlēju sevi un izlasīju visus daudzos burtiņus, kaut uz beigām jau "diagonāli". Un palika iespaids, ka neko vairāk par klasisko ППР nav ko teikt. Kādam "tur augšā" sagribējās ideoloģisku pasākumu, un apakšējie pēc komandas sāka villoties, ne nojausmas, kālab, ko arī šis diskusijas atreferējums parāda. Gandrīz vai, ka tie, kas prasti uz valsts pasūtījumu grib "kāpostu" nogrābt, kaut par pēdējo sūdiņu, ir paši godīgākie.

jtd
Guest
jtd

Piepūlēju sevi un izlasīju visus daudzos burtiņus, kaut uz beigām jau "diagonāli". Un palika iespaids, ka neko vairāk par klasisko ППР nav ko teikt. Kādam "tur augšā" sagribējās ideoloģisku pasākumu, un apakšējie pēc komandas sāka villoties, ne nojausmas, kālab, ko arī šis diskusijas atreferējums parāda. Gandrīz vai, ka tie, kas prasti uz valsts pasūtījumu grib "kāpostu" nogrābt, kaut par pēdējo sūdiņu, ir paši godīgākie.

jk
Guest
jk

un kad vel padoma, ka kads to visu rakstijis ieksa neta….. Vabut vienkarsak ir ielikt audio failu zem sadalas "suicidalam noskanojumam".

jk
Guest
jk

un kad vel padoma, ka kads to visu rakstijis ieksa neta….. Vabut vienkarsak ir ielikt audio failu zem sadalas "suicidalam noskanojumam".

jē
Guest

vai pievienotajos attēlos ap puplisko telpu ir tik intensīva satiksme un tik maza strēķīte pa visu.

manuprāt ja kaut ko grib iesākt ir jādod vairāk vietas cilvēkam, bet tad jau pukšķēs visi auto braucēji par atņemto vienu joslu..

...
Guest
...

Man liekas, ka nav nekāda vajadzība tik ļoti labiekārtot šo mazo strēmelīti starp diviem parkiem, pietiktu , ja radītu normālas pārejas no viena parka uz otru, iespējams kā pie Laimas pulksteņa un cilvēki sāktu tur kustēties. Tā problēma jau ir , ka eviens mazajā josliņa neieiet un arī neies, pie esošiem pilsētbūvnieciskiem nosacījumie. Vislielākais absurdz būtu šo joslu vēl ierobežot ar augstām necaurredzamām sienām.

jē
Guest

vai pievienotajos attēlos ap puplisko telpu ir tik intensīva satiksme un tik maza strēķīte pa visu.

manuprāt ja kaut ko grib iesākt ir jādod vairāk vietas cilvēkam, bet tad jau pukšķēs visi auto braucēji par atņemto vienu joslu..

...
Guest
...

Man liekas, ka nav nekāda vajadzība tik ļoti labiekārtot šo mazo strēmelīti starp diviem parkiem, pietiktu , ja radītu normālas pārejas no viena parka uz otru, iespējams kā pie Laimas pulksteņa un cilvēki sāktu tur kustēties. Tā problēma jau ir , ka eviens mazajā josliņa neieiet un arī neies, pie esošiem pilsētbūvnieciskiem nosacījumie. Vislielākais absurdz būtu šo joslu vēl ierobežot ar augstām necaurredzamām sienām.

dam
Guest
dam

When Latvian Architectur Mafia will understand that making public spaces isn’t the same job than making architectur, then it will be worth to take care of such places. It seems to me that there are profesionals in the matter, like urbanists and landscape architects, that has been kept aside.

damnation/gHOustavo
Guest
damnation/gHOustavo

The spelling is peculiar, but not the gist of thought,

For what you blame the sinners is seldom their own fault,

As once foretold prophet, the one with stone-full roll,

Why ask who slaughtered Kennedy’s, since we just dodged a bolt!

dam
Guest
dam

When Latvian Architectur Mafia will understand that making public spaces isn’t the same job than making architectur, then it will be worth to take care of such places. It seems to me that there are profesionals in the matter, like urbanists and landscape architects, that has been kept aside.

damnation/gHOustavo
Guest
damnation/gHOustavo

The spelling is peculiar, but not the gist of thought,

For what you blame the sinners is seldom their own fault,

As once foretold prophet, the one with stone-full roll,

Why ask who slaughtered Kennedy’s, since we just dodged a bolt!

janis
Guest
janis

Vēsturiski šīs liepas tika iestādītas, kā pilsētas apzaļojums, kas vairāk simbolizēja cariskumu. http://www.let…ela&h=1064 vēlāk klāt pievienoja Petera pirmā statuju http://www.let…ela&h=1064 sākoties karam statuju, demontēja un evakuēja ar kuģi kas nogrima:), 35 gadaa atklāj Brīvibas pieminekli http://www.let…lis&h=2866 http://www.you…?v=_in1t7IpOys ar liepām nekas nemainās stāv kur stāvējušas, tikai tiek pārdēvētas no cariskās krievijas simboliem, par brīvības pieminekļa logisko turpinājumu, vēl vēlāk parādās mistiskais nosaukums "brīvības aleja" tagad uztaisa konkursu kur grib rast vietu eiropas dienas svinēšanai, kā pretstatu pasākumam pāri daugavai pie cita pieminekļa, rezutaataa mums sanāk, ka liepas, kas sākotnēji stādītas ka krievijas varenības simbols, pārtapušas par brīvibas aleju, nu taisās mums… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

Paldies par nelielo ekskursu vietas vēsturē. Gan neesmu dikti pārliecināts, ka liepas stādītas tieši ar nolūku simbolizēt impērijas varenību (katedrāle gan visdrīzāk ir būvēta ar apmēram šādu mērķi). Taču nozīmes mainās. Un koki no tā nabadzīgāki nepaliek.

janis
Guest
janis

Vēsturiski šīs liepas tika iestādītas, kā pilsētas apzaļojums, kas vairāk simbolizēja cariskumu. http://www.let…ela&h=1064 vēlāk klāt pievienoja Petera pirmā statuju http://www.let…ela&h=1064 sākoties karam statuju, demontēja un evakuēja ar kuģi kas nogrima:), 35 gadaa atklāj Brīvibas pieminekli http://www.let…lis&h=2866 http://www.you…?v=_in1t7IpOys ar liepām nekas nemainās stāv kur stāvējušas, tikai tiek pārdēvētas no cariskās krievijas simboliem, par brīvības pieminekļa logisko turpinājumu, vēl vēlāk parādās mistiskais nosaukums "brīvības aleja" tagad uztaisa konkursu kur grib rast vietu eiropas dienas svinēšanai, kā pretstatu pasākumam pāri daugavai pie cita pieminekļa, rezutaataa mums sanāk, ka liepas, kas sākotnēji stādītas ka krievijas varenības simbols, pārtapušas par brīvibas aleju, nu taisās mums… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

Paldies par nelielo ekskursu vietas vēsturē. Gan neesmu dikti pārliecināts, ka liepas stādītas tieši ar nolūku simbolizēt impērijas varenību (katedrāle gan visdrīzāk ir būvēta ar apmēram šādu mērķi). Taču nozīmes mainās. Un koki no tā nabadzīgāki nepaliek.

Artis Zvirgzdiņš
Guest
Artis Zvirgzdiņš

Zināmā mērā varu piekrist tavam diskusijas vērtējumam. Var jau sacīt, ka šī saruna nedeva viennozīmīgu atbildi ne vien uz jautājumu „Ko darīt?”, bet arī – „Vai vispār kaut ko darīt?”. Taču  bezjēdzīga gan tā man nepavisam nelikās, kaut gan pieļauju, ka lasot tekstu, tas, iespējams, kādam var šķist savādāk. Man diskusija ļāva daudz labāk apjēgt visus tos aspektus, ko pirms sarunas izvirzīju un reizē arī labāk saprast, ka nekāda īsti viennozīmīga slēdziena, nepārprotamas atbildes un ideāla risinājuma nemaz nevar būt. Demokrātiskas sabiedrības apstākļos var uztaisīt vai atjaunot kādu parku, laukumu vai gājēju ielu – nobruģēt, salikt soliņus, sastādīt puķes un… Lasīt vairāk »

Artis Zvirgzdiņš
Guest
Artis Zvirgzdiņš

Zināmā mērā varu piekrist tavam diskusijas vērtējumam. Var jau sacīt, ka šī saruna nedeva viennozīmīgu atbildi ne vien uz jautājumu „Ko darīt?”, bet arī – „Vai vispār kaut ko darīt?”. Taču  bezjēdzīga gan tā man nepavisam nelikās, kaut gan pieļauju, ka lasot tekstu, tas, iespējams, kādam var šķist savādāk. Man diskusija ļāva daudz labāk apjēgt visus tos aspektus, ko pirms sarunas izvirzīju un reizē arī labāk saprast, ka nekāda īsti viennozīmīga slēdziena, nepārprotamas atbildes un ideāla risinājuma nemaz nevar būt. Demokrātiskas sabiedrības apstākļos var uztaisīt vai atjaunot kādu parku, laukumu vai gājēju ielu – nobruģēt, salikt soliņus, sastādīt puķes un… Lasīt vairāk »

V.D.
Guest
V.D.

Bija iespēja apskatīt konkursa projektus, kad tie bija izlikti Arhitektu namā . Piedāvāšu savu viedokli. Bija viens projekts, kurš paredzēja izbūvēt sienu, it kā atdalot gājēju zonu no automašīnu trokšņa, putekļiem jeb automašīnu burzmas. Diezgan dīvains risinājums, bet tieši šis projekts parāda problēmas sakni – dēļ intensīvas automašīnu satiksmes šī vieta nav cilvēkiem pievilcīga. Patīk tas vai nepatīk, bet šodien Rīga ir automašīnu pilsēta, proti, automašīnas ir prioritāte, nevis cilvēki. Domāju, ka šādai transporta politikai ir „īsas kājas”, gandrīz vai visas Eiropas pilsētas jau restartējušas savu mobilitātes politiku un arī Rīga to darīs, pie kam tas ir jādara steidzīgi, jo… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

Paldies par viedokli. Tevis minētās tēmas jau tika cilātas arī rakstā pirms pusgada, kad tik publicēts mazliet vairāk no pašiem projektiem. Saites uz tām publikācijām ir dotas arī šī raksta apkašā. To starpā ir arī tevis minētais Sampling projekts, kas kaut kādā ziņā arī mani rosināja uz šo vietu un tēmu sākt lūkoties plašāk. Pilnībā piekrītu tavam sacītajam par transportu. Kā sapratu, tad konkursa darbus vērtējot domes Satiksmes departamenta viedoklis bija, ka nekāda jauna pāreja pie Elizabetes ielas (vietā, kur tā jau bija, cik atceros, vēl vismaz deviņdesmitajos) nav iespējama. Skaidrs, ka satiksme pilsētā ir viens no pamata jautājumiem, taču… Lasīt vairāk »

V.D.
Guest
V.D.

Tik tiešām, neesmu aktīvi sekojis līdzi…. droši vien, ka manis pieminētās tēmas ir izcilātas līdz diegiem – tad pievienošos līdzīgiem viedokļiem. Attiecībā uz gājēju savienojumu, es neprecīzi izteicos – pirmkārt biju domājis no Ziedu tirdziņa gar Rīgas apgabaltiesu (nevis MinKab) pāri uz Esplanādi izveidot gājēju pāreju bez luksafora. Salīdzinājumam ieteiktu paskatīties gājēju intensitāti starp divām parku zonām pie Brīvības pieminekļa – parkiem pilsētā ir jābūt savienotiem! Viedoklis, ka gājēju pāreja pie Elizabetes ielas nav iespējama – ir pilnīgs ABSURDS un nav pat jābūt transporta plānotājam, lai to saprastu. SatDep-a rīcībā ir „automašīnu plānošanas programma”. Šī programma tiek diezgan interesanti izmantota:… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

To domu par savienojumu starp parkiem gar apgabaltiesas priekšu es sapratu, tik šobrīd tas liekas vēl neiespējamāk, kā pāreja pie Elizabetes ielas. Tad būtu jāparādās kādam jaudīgam rīdzinieku spēkam, kas spētu ietekmēt satiksmes departamentu un visas citas institūcijas, lai kaut ko mainītu. Par stipri neadekvāto attieksmi pret autotransportu Rīgā es tev pilnībā piekrītu. Ja kaut daļa no tās naudas, kas izgrūsta būvējot Dienvidu tiltu un tos trīsstāvīgos riņķus, tiktu ieguldīta sabiedriskajā transportā, publiskās telpas veidošanā, veloceliņos un gājēju promenādēs, tad droši vien pēc tik milzīgiem lielceļiem cauri pilsētai nemaz nebūtu vajadzības. Bet jāmainās visas sabiedrības domāšanai un tas notiek tikai… Lasīt vairāk »

V.D.
Guest
V.D.

Bija iespēja apskatīt konkursa projektus, kad tie bija izlikti Arhitektu namā . Piedāvāšu savu viedokli. Bija viens projekts, kurš paredzēja izbūvēt sienu, it kā atdalot gājēju zonu no automašīnu trokšņa, putekļiem jeb automašīnu burzmas. Diezgan dīvains risinājums, bet tieši šis projekts parāda problēmas sakni – dēļ intensīvas automašīnu satiksmes šī vieta nav cilvēkiem pievilcīga. Patīk tas vai nepatīk, bet šodien Rīga ir automašīnu pilsēta, proti, automašīnas ir prioritāte, nevis cilvēki. Domāju, ka šādai transporta politikai ir „īsas kājas”, gandrīz vai visas Eiropas pilsētas jau restartējušas savu mobilitātes politiku un arī Rīga to darīs, pie kam tas ir jādara steidzīgi, jo… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

Paldies par viedokli. Tevis minētās tēmas jau tika cilātas arī rakstā pirms pusgada, kad tik publicēts mazliet vairāk no pašiem projektiem. Saites uz tām publikācijām ir dotas arī šī raksta apkašā. To starpā ir arī tevis minētais Sampling projekts, kas kaut kādā ziņā arī mani rosināja uz šo vietu un tēmu sākt lūkoties plašāk. Pilnībā piekrītu tavam sacītajam par transportu. Kā sapratu, tad konkursa darbus vērtējot domes Satiksmes departamenta viedoklis bija, ka nekāda jauna pāreja pie Elizabetes ielas (vietā, kur tā jau bija, cik atceros, vēl vismaz deviņdesmitajos) nav iespējama. Skaidrs, ka satiksme pilsētā ir viens no pamata jautājumiem, taču… Lasīt vairāk »

V.D.
Guest
V.D.

Tik tiešām, neesmu aktīvi sekojis līdzi…. droši vien, ka manis pieminētās tēmas ir izcilātas līdz diegiem – tad pievienošos līdzīgiem viedokļiem. Attiecībā uz gājēju savienojumu, es neprecīzi izteicos – pirmkārt biju domājis no Ziedu tirdziņa gar Rīgas apgabaltiesu (nevis MinKab) pāri uz Esplanādi izveidot gājēju pāreju bez luksafora. Salīdzinājumam ieteiktu paskatīties gājēju intensitāti starp divām parku zonām pie Brīvības pieminekļa – parkiem pilsētā ir jābūt savienotiem! Viedoklis, ka gājēju pāreja pie Elizabetes ielas nav iespējama – ir pilnīgs ABSURDS un nav pat jābūt transporta plānotājam, lai to saprastu. SatDep-a rīcībā ir „automašīnu plānošanas programma”. Šī programma tiek diezgan interesanti izmantota:… Lasīt vairāk »

A.Z.
Guest
A.Z.

To domu par savienojumu starp parkiem gar apgabaltiesas priekšu es sapratu, tik šobrīd tas liekas vēl neiespējamāk, kā pāreja pie Elizabetes ielas. Tad būtu jāparādās kādam jaudīgam rīdzinieku spēkam, kas spētu ietekmēt satiksmes departamentu un visas citas institūcijas, lai kaut ko mainītu. Par stipri neadekvāto attieksmi pret autotransportu Rīgā es tev pilnībā piekrītu. Ja kaut daļa no tās naudas, kas izgrūsta būvējot Dienvidu tiltu un tos trīsstāvīgos riņķus, tiktu ieguldīta sabiedriskajā transportā, publiskās telpas veidošanā, veloceliņos un gājēju promenādēs, tad droši vien pēc tik milzīgiem lielceļiem cauri pilsētai nemaz nebūtu vajadzības. Bet jāmainās visas sabiedrības domāšanai un tas notiek tikai… Lasīt vairāk »

Miks Kārkliņš
Guest
Miks Kārkliņš

Vispār jau patiešām gribētos uztaisīt kādu boksa maču starp Sīli un Krastiņu…bet nu tā riktigi no sirds un līdz nokautam. Man arī mazliet sāk apnikt tas, ka diskusijas reti kad Rīgā rada kādu kustību. Protams, stagnācija ir daudz ērtāka ķeksīšu vilkšanai, un tur nu birokrātiskos ierēdņus nosodīt būtu tikpat bezcerīgi cik brukt virsū attīstītājiem. Kas attiecas uz rakstu un analītiku…ja visi diskusijas dalībnieki spēlētu ar tikpat plašu un skaidri definētu piemēru klāstu, kā to dara Artis, tad varbūt arī tiktu uz priekšu. Galu galā, diskusijās nozīmīgākais ir nevis dūru vicināšana, bet gan risinājumu meklējumi. Un šeit es nedomāju, kompromisu. Kompromiss… Lasīt vairāk »

Mērķis
Guest
Mērķis

Nevaru piekrist, jo ir bezjēdzīgi vērot kā cīnās divi, kuru vienīgais mēŗķis ir pašapliecināties. Ne jau piedāvātajos risinājumos ir vaina, bet parastajā bezmerķībā, jo neviens jau pa lielam nezina KĀPĒC šis projekts vajadzīgs. Un kamēr nav sakidrs, ko tad īsti gribam sasniegt ar Alejas pārveidi, diez vai kāds risinājums būs labs. No divu pāvu bezkompromisa cīņās Aleja nekļūs platāka un iela tukšaka.

Miks Kārkliņš
Guest
Miks Kārkliņš

Nū, jā…ne šaurāks ne gudrāks tas pāvs patiesi nekļūs, bet vismazam būs skaidrs, kas sajūt spēku katrā ciskā un kas tik spēlējās ar spiedienu galvā.

Bet par aleju…liekas, ka visiem tāpat ir skaidrs, ka ne vieta, nedz arī laiks nav īstais. Bet saruna gan iznāca vērtīga…vismaz man tā šķiet. Rezultāts…visticamāk, ka to varēs saskatīt nākotnes projektos, kur šī diskusija būs izmantojama par atsauci.

atbilde
Guest
atbilde

Tev taisnība – diskusija nebija slikta , jau ar to vien, ka atšķirībā no daudzām citām šeit bija domu apmaiņa, nevis tradicionālā aplikšana. Par spēka ciskām gan laikam nepiekritīšu- man Tevis nosauktie abi liekas tukšklabji, tik vien kā preses slejās pakaušus spīdina, That"s All… Tā kā šādai divkaujai citu jēgu kā pašreklāmu tik un tā neredzu.

A.Z.
Guest
A.Z.

Sagatavot piemērus arī bija vadītāja uzdevums, diskusijas dalībnieku pienesums bija tieši viņu katra domas sarunā. Un kopumā tās palīdzēja daudz. Jāņa Taurena paša iniciatīva bija raksts. Šeit publicētā nav pilnīgi, pilnīgi visa saruna, taču lielākā daļa ir gan. Likās svarīgi saglabāt arī tās noteiktās pretrunas un konflikta atblāzmu, kas sarunas laikā bija pāris reižu jaušamas.

rižaņins
Guest
rižaņins

neesmu ne māju, ne vides arhitekts, ne pilsētplānotājs, bet varbūt kāds man var paskaidrot – kapēc tanī nemīlīgajā, šaurajā un nepieejamajā zemes pleķī obligāti kautkas jādara? Liekaties mierā – lai stāv kā ir! Kāpēc obligāti visi kakti jāpārvērš par "cilvēkam pieejamām ērtām publiskajām zonām"? Tur AUG koki, cilvēki tur apstāj šķērsojot ielu – viss pietiek – BASTA! Kuram tik ļoti niez kautko tur samudrīt?

liene
Guest
liene

izklausās pēc saprāta balss. kaut kā šķiet, ka tā brīvības alejas ideja ir tik acīmredzami mokoša, ka varbūt tas nav tas pats aktuālākais, kas šobrīd būtu jāpaveic Rīgai un rīdziniekiem. pēc 5 gadiem apskatīsieties un atradīsies viens skaidrs un viennozīmīgs risinājums, varbūt vēlāk arī citus (izņemot arhit. un urbānistus) tas ieinteresēs

Zane P
Guest
Zane P

Ērti gājējiem pieejamas, patīkamas publiskās zonas ir vitāli svarīgas pilsētai, sevišķi pašā centrā esošas. Es ceru, ka tas kļūs aktuāli līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Un, ja neķļūs – paši būsim vainīgi.

Šajā gadījumā neiztikt bez pilsētplānotājiem un ainavu arhitektiem..

rižaņins
Guest
rižaņins

neesmu ne māju, ne vides arhitekts, ne pilsētplānotājs, bet varbūt kāds man var paskaidrot – kapēc tanī nemīlīgajā, šaurajā un nepieejamajā zemes pleķī obligāti kautkas jādara? Liekaties mierā – lai stāv kā ir! Kāpēc obligāti visi kakti jāpārvērš par "cilvēkam pieejamām ērtām publiskajām zonām"? Tur AUG koki, cilvēki tur apstāj šķērsojot ielu – viss pietiek – BASTA! Kuram tik ļoti niez kautko tur samudrīt?

liene
Guest
liene

izklausās pēc saprāta balss. kaut kā šķiet, ka tā brīvības alejas ideja ir tik acīmredzami mokoša, ka varbūt tas nav tas pats aktuālākais, kas šobrīd būtu jāpaveic Rīgai un rīdziniekiem. pēc 5 gadiem apskatīsieties un atradīsies viens skaidrs un viennozīmīgs risinājums, varbūt vēlāk arī citus (izņemot arhit. un urbānistus) tas ieinteresēs

Zane P
Guest
Zane P

Ērti gājējiem pieejamas, patīkamas publiskās zonas ir vitāli svarīgas pilsētai, sevišķi pašā centrā esošas. Es ceru, ka tas kļūs aktuāli līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Un, ja neķļūs – paši būsim vainīgi.

Šajā gadījumā neiztikt bez pilsētplānotājiem un ainavu arhitektiem..

Artis Zvirgzdiņš
Guest
Artis Zvirgzdiņš

Droši vien, ka mēģinot no konkursa un diskusijām izvilkt to gala slēdzienu, visnepārprotamākais varētu būt tas, ka šobrīd tur neko tādu izveidot nav iespējams un nevajag, jo idejai būtu grūti atrast atbalstu kādā lielākā sabiedrības grupā. Demokrātijas apstākļos tamlīdzīgu monumentu vai mākslas darbu rašanās stipri atkarīga no ierindas cilvēku vēlmēm un izpratnes. Jau Viļņas un Tallinas piemēri apliecina, cik sarežģīti un neviennozīmīgi šodien ir izveidot kādu monumentu, kas reprezentētu savas valsts un brīvības ideju. Ja jaunais laukums Tallinā šķiet pilnīgi neticami labs tai gandrīz neiespējamai situācijai, tad viedokļi par Igaunijas Atbrīvošanas kara pieminekli (kurā naivi attēlots Igaunijas militārais apbalvojums –… Lasīt vairāk »

Artis Zvirgzdiņš
Guest
Artis Zvirgzdiņš

Droši vien, ka mēģinot no konkursa un diskusijām izvilkt to gala slēdzienu, visnepārprotamākais varētu būt tas, ka šobrīd tur neko tādu izveidot nav iespējams un nevajag, jo idejai būtu grūti atrast atbalstu kādā lielākā sabiedrības grupā. Demokrātijas apstākļos tamlīdzīgu monumentu vai mākslas darbu rašanās stipri atkarīga no ierindas cilvēku vēlmēm un izpratnes. Jau Viļņas un Tallinas piemēri apliecina, cik sarežģīti un neviennozīmīgi šodien ir izveidot kādu monumentu, kas reprezentētu savas valsts un brīvības ideju. Ja jaunais laukums Tallinā šķiet pilnīgi neticami labs tai gandrīz neiespējamai situācijai, tad viedokļi par Igaunijas Atbrīvošanas kara pieminekli (kurā naivi attēlots Igaunijas militārais apbalvojums –… Lasīt vairāk »