Daugavas krasti — ne tikai snobiem un miljonāriem

«Rīgas simbolam nevajadzētu būt kaut kādam atsevišķam objektam vai elementam, bet kaut kam telpiskam. Tādam, kas ir saistīts ar noteiktu teritoriju, noteiktu dzīvesveidu.» Par jaunām idejām Rīgas pilsētbūvniecībā, par plānoto apbūvi Daugavas abās malās ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi un arhitektu un filozofu Jāni Taurenu sarunājas Aigars Dāboliņš.

— Vai Rīga ir uzskatāma par lielpilsētu, un vai tai ir kāda ļoti svarīga vieta, kāds kvartāls, kura dēļ pasaulē visi zinātu — jā, tā ir tieši Rīga?

Solvita Krese: — Jebkurš lielums atklājas salīdzinājumā ar citu. Tāpēc ir svarīgi, ar ko mēs Rīgu mērojam. Es pietiekami daudz esmu ceļojusi, un man ir iespaids, ka viena no lielpilsētas pazīmēm ir steiga vai ātruma vektors. Stress pilsētu ielās, pārvietošanās, informācijas, transporta ātrums — visas šīs dažādās plūsmas. Mēs esam daudz runājuši par visādu veidu plūsmām, par konteineriem un citām kategorijām, no kurām veidojas pilsētas. Un šādā kategorijā, salīdzinot ar Ņujorku, Berlīni, Bangkoku vai Londonu, Rīga varbūt šķiet tāda mierīga un provinciāla pilsēta, bet, skatoties reģionālā tvērumā — Skandināvijā vai Baltijā, nu, protams, Rīga ir lielpilsēta. Un Rīgai ir savi vaibsti, pēc kā tā ir atpazīstama. Tā ir vecpilsēta, Pārdaugava un jūgendstila apbūve.

— Hanzas stila vecpilsēta, teiksim, Brēmenē, jūgendstils Prāgā un Vīnē — tā ir krietni lielāka dimensija. Runa ir par to pilnīgi atšķirīgo simbolu Rīgā…

Solvita Krese: — Teiksim, Eifeļa tornis Parīzē, Bigbens Londonā, vai ne?

— Jā, bet ne tikai. Londonas pazīšanās zīme ir arī Soho kvartāls. Tur ir ne tikai sarkanās laternas, bet arī savs īpašs radošais stils — kosmopolītiska gaisotne, kas raksturīga pilsētai.

Solvita Krese: — Šos simbolus nosaka dažādi faktori. Viens ir vēsturiskais. Kā, piemēram, Eifeļa tornī, kuru ņēma un vienā brīdī uzbūvēja. Tas bija tehnisks brīnums un arī izteikta dominante Parīzes sejā, un tādam gribot negribot ir jākļūst par pilsētas atpazīstamības simbolu. Otrs moments — kaut kas tiek veikts apzināti, piemēram, Bilbao Spānijā, kur ir uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs. Tas atrodas maz zināmā vietā, kurā līdz šim ir dominējusi industrija. Plānveidīgi, domājot par pilsētas tēla pārvēršanu, šķiet, ka tas ir izdevies.

Jānis Taurens: — Baltijas mērogā Rīgu var uzskatīt par metropoli. Tā ir metropole arī Latvijā. Un, ja mums būtu labi ceļi, laba infrastruktūra, tad būtu iespējams dzīvot jebkurā valsts vietā un braukt uz Rīgu strādāt. Tad arī zustu kontrasts starp Rīgu un ne–Rīgu. Ja runājam par specifiskajiem simboliem, tad Rīgai to nav. Toties tai ir potences simbolu radīt. Tas varētu būt gan apzināti, gan neapzināti veidots. Siluets Rīgai daļēji piemīt, jo Rīga ir līdzenuma pilsēta un Daugava ir liela upe, kas pastiprina šo pilsētu. Rīgas jūgendstils ir tikai jautājuma viena puse.

Solvita Krese: — To patlaban var labāk pārdot.

Jānis Taurens: — Jā, tā ir prece, kas tiek iepakota un pārdota. Nenoliedzami, Rīgā jūgendstila uzsvēršana nav bez pamata. Pirms simts gadiem pilsētā bija ekonomiskais uzplaukums, un te tika celts ļoti daudz jūgendstila ēku, galvenokārt dzīvojamās mājas. Mums nav citu jūgendstila objektu, teiksim, stacijas vai kādas citas funkcionālas celtnes, toties ir šī apdzīvojamā apbūve. Bet Rīgā ir vēl citas īpatnības, kas te parādījušās arī padomju laikā. Rīgas simbolam nevajadzētu būt kaut kādam atsevišķam objektam vai elementam, bet kaut kam telpiskam. Tādam, kas ir saistīts ar noteiktu teritoriju, noteiktu dzīvesveidu. Un tad tas vairāk koncentrētos ap kādu rajonu un tā īpatnībām. Vēsturē tā ir bijis, ka īpatnējais ir bijis saistīts ar māksliniecisku pasaules uztveri.

— Rīgas īpatnējais tēls sastāv no tā, ka pilsētu sadala Daugava un abas krastmalas ir veidojušas Rīgas siluetu. Abi jaunie projekti — gan koncertzāles būve uz AB dambja pretī Radisson viesnīcai, gan plānotais komplekss Andrejsalā ar Laikmetīgās mākslas muzeju centrā — ļoti izteikti Rīgai nepiešķirs citu simboliku. Ir dzirdētas arī kritiskas balsis, ka tie esot bezatbildīgi eksperimenti krastmalā, dažu neveiksmīgu arhitektu ambīcijas…

Jānis Taurens: — Kaut ko tamlīdzīgu izsaka, izmantojot viedokļu daudzveidību, lai iegūtu sev atbalstītājus. Arhitektūrā neder princips: mēs vēl nevaram uzcelt kaut ko izcilu, tāpēc labāk atstāsim šo vietu tukšu un būvēsim pēc kāda laika, kad izaugs labāki arhitekti vai kad būsim bagātāki. Tas neiet cauri. Katram laikam ir jābūvē savas celtnes. Protams, var gadīties, ka tām ir labāks vai sliktāks arhitekts, bet šīs celtnes būs atbilstošas savam laikam, un tās būs sava laika zīmols. Katram savā laikā ir jācenšas realizēt iespējami vairāk projektu, tikai tad notiks attīstība, kas varēs kalpot par kritēriju kaut kam citam. Es atceros piemēru saistībā ar kino. Padomju laikā tika nolemts taisīt maz, bet ļoti labas filmas. Bet… Tikai tad, kad ir daudz filmu, kāda no tām izrādīsies tā labā. Tāpat arī arhitektūrā. Ir jābūvē pietiekami daudz, ir jābūt arī neveiksmēm. Un tad, tās apspriežot, veidosies arī sabiedrības atbalss un izkristalizēsies paliekošais.

— Kā jūs komentētu viedokli, ka tādi projekti, kādi paredzēti Andrejsalā, tikai samaitās jau esošo Rīgas identitāti. Jo mūsu galvaspilsēta, lūk, neesot nekāds miests, kuru pazīst pēc kāda jaunradīta simbola.

Solvita Krese: — Jebkura pilsētas pārveidošana jeb jauna arhitektoniska objekta parādīšanās tiek nevajadzīgi ideoloģizēta. Tas ir politiskais spiediens, un mēs varam tikai minēt vai nojaust, kas aiz kuras ēkas celtniecības stāv. Tie ir kādi ekonomiski motīvi, kurus virza pa politiskiem ceļiem. Un tieši tas ļoti ietekmē arī sabiedrisko domu — cilvēku spriedumu pret vai par. Piekrītu Jāņa teiktajam, ka jaunām ēkām ir jābūt. Un ir pilnīgi muļķīgi tagad sēdēt uz tā visa vecā un nepieļaut neko jaunu. Tā ir tikai spekulācija. Manuprāt, Rīga līdz šim nav izmantojusi savu potenciālu — atrašanos lielas upes abos krastos. Ja paskatās Parīzi vai Amsterdamu, redzams, cik iespaidīgi šis potenciāls ir izlietots ar visiem kuģīšiem, restorāniem…

Jānis Taurens: — Tam ir vēsturisks iemesls. Jo kādreiz Rīga bija tikai vienā krastā. Pārdaugava ilgi nav bijusi Rīgā.

Solvita Krese: — 19. gadsimta beigās abās krastmalās bija rosība: kuģīši kursēja šurpu turpu, bet tagad Daugava ir kā šķērslis — kā liela iela, kurai tu netiec pāri, kur iestrēgst transports.

Jānis Taurens: — Vienkārši upe tagad nav upe, bet sarežģīta un neizmantota teritorija pilsētas centrā. Tieši no upes paveras skats uz abām pusēm. Tur var ļoti daudz kas būt. Protams, šie krasti ir jāapdzīvo.

Solvita Krese: — Man šķiet, ka citās pilsētās tilti vieno pilsētu. Kuģīšu piestātnes ir abās pusēs. Bet Rīgā rodas tāda kā vakuuma sajūta. Krasti ir tukši. Un tilti pār Daugavu nevis vieno, bet šķir un rada problēmas. Pārdaugava ir kaut kas nošķirts, un tās iedzīvotāji arī identificē sevi it kā pie citas pilsētas piederīgus. Apbūvējot krastus un piepildot to kultūras funkciju, šī pilsēta beidzot tiks savienota abās tās daļās.

— Vai ir kādi argumentēti iebildumi pret šāda tipa projektu veidošanu?

Solvita Krese: — Arhitektu iebildumus vai īpašas pretenzijas neesmu manījusi. Liela diskusija saistībā ar šo Andrejsalas teritoriju ir par to, ka ostai būs jāatstāj pilsētas centrs. Tas ir pilnīgi loģiski, jo tā nevar tur palikt. Bet līdz ar ostas pārbīdi tiks izspiesta Kundziņsala un otrā krastā arī Bolderāja. Tur ir sava īpatnēja kultūrvide, kā arī unikāli dabas objekti, arī putnu populācijas. Kundziņsalā ir izveidojusies ļoti savdabīga kopiena, un tas, ka tagad tai jāpamet savas vietas, īstenībā ir noziegums. Ir jāmeklē kompromisi. Osta nevar būt pilsētas centrā — tam ir jāattīstās, bet ļoti rūpīgi jāizdomā, uz kā rēķina. Varbūt osta ir jāpārceļ vēl tālāk, lai varētu saglabāt Kundziņsalas unikālo apmetni. Tas pats attiecas uz Bolderāju un putniem, kuriem tagad nebūs kur likties.

Jānis Taurens: — Tas ir plašāks jautājums — ko nozīmē osta, un cik tā ir svarīga pilsētai. Taču tam nevajadzētu būt šķērslim kaut ko sākt Andrejsalā. Protams, ka ir runa par lielu kapitālu un tāpēc arī par stipru lobiju, ar to ir jārēķinās. Pilsētbūvniecības uzdevums ir vispirms izvērtēt telpiskos un arhitektoniskos aspektus un tikai pēc tam skatīties uz ekonomiskajiem nosacījumiem. Lēmumu pieņemšanā ir zināmas prioritātes, ar kurām jārēķinās. Kompromisi jāmeklē tikai pēc tam. Es nedomāju, ka tas būtu pareizs arguments: mēs nevaram neko darīt Andrejsalā tāpēc, ka tur tagad ir osta. Vai osta tajā vietā vispār ir aktuāla, vai to nevar pārcelt prom? Un nevis uz Kundziņsalas evakuācijas rēķina…

Solvita Krese: — Cik es zinu pilsētas plānošanu gaitu, tad vairāk tiek uzsvērti apjomi un teritorijas, bet man bija patīkams pārsteigums, strādājot kopā ar holandiešu arhitekta Rema Kolhāsa cilvēkiem, kad viņi intervēja mani tieši saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projekta izstrādi. Es biju gaidījusi, ka viņi prasīs par kvadrātmetriem, cik vajag, teiksim, noliktavai. Bet tādu jautājumu nebija. Viņi runāja par citu, par to, kas notiek Latvijā, kādi patlaban ir procesi arhitektūrā. Domājot par arhitektūru, ir nepieciešams vairāk uzdot jautājumu nevis par tehniskajiem parametriem, bet gan — kā jutīsies cilvēki. Tādas pieejas ir trūcis pilsētu plānojumā līdz šim. Protams, ir vajadzīga osta, ir vajadzīgs arī Andrejsalā plānotais komplekss, bet visnotaļ arī — Kundziņsala. Pietrūkst kopskata.

Jānis Taurens: — Pilsētbūvniecības teorija nav stingri definēta, nevari atšķirt grāmatu un iemācīties, kā viss ir pareizi jādara. Katrā vietā ir savas tradīcijas, kas jāņem vērā. Un Latvijā jo īpaši. Padomju laikā arhitektūrā gan tika veidota vienota pilsētbūvniecības teorija, taču tā Rīgu tik ļoti neskāra. PSRS šī teorija bija ļoti savdabīgi virzīta un ideoloģizēta. Un arhitektūra ir bijusi ļoti bieži saistīta ar ideoloģiju. Uzskatāms piemērs ir Trešais reihs, kad arhitektūra atražoja ideoloģiju.

— Parādās vēl tāds kritisks viedoklis — vai pilsētā trūkst sauszemes, ka jāaizsedz unikāli skati uz upes un jāatņem pilsētai iespēja veidot promenādi Daugavas kreisajā krastā, kur var savienot Lucavsalu ar Balasta dambi?

Jānis Taurens: — Balasta dambi ar Lucavsalu nemaz nevar savienot. Jo Lucavsala ir pretī Zaķusalai. Pa vidu ir AB dambis un Klīversala, kas patlaban ir pussala. Bet Balasta dambis ir otrā pusē uz Ķīpsalas.

Solvita Krese: — Nē, var jau būt, ka šādu līniju var izveidot… Ne burtiski, protams, bet pēc idejas.

— Mani uztrauc šo savienojumu neesamība, jo vasaras sezonā pa pilsētu pārvietojos ar riteni…

Solvita Krese: — Nu riteņbraucējiem Rīga vispār ir ļoti nedraudzīga pilsēta.

— Jā, bet ko mēs redzam Salu tilta rajonā? Ar krūmiem aizaugušas ainavas uz visām pusēm. Tur, kur varētu būt moderna apbūve, ir mežonīgi skati.

Solvita Krese: — Klīversalā jau ir paredzēti visi tie debesskrāpji. Man šķiet, ka tajā apvidū zeme ir privatizēta un īpašnieki to vēl nav sākuši attīstīt.

Jānis Taurens: — Lai nu kā, bet attīstībai šajā kreisajā krastā ir jānotiek. Atcerēsimies diskusiju par Saules akmeni. Viedokļos ļoti izteikti pietrūka argumentu, vairāk bija emocijas patīk — nepatīk. Taču pamatā jābūt vispārīgiem, skaidriem kritērijiem. Manuprāt, plānojumā bija jāņem vērā krasta struktūra — kur tas ir veidojies, kur ir bijis dambis, kur sauszeme… No šā viedokļa, protams, Saules akmens ir celtne, kas ievirzīta teritorijā, kura sākotnēji ir bijusi upe, un to vajadzēja ņemt vērā. Augstceltne tur varēja būt, bet tai vajadzēja stāvēt it kā uz tā Balasta dambja. Te ērtuma principam nevajadzēja būt prioritāram. Pilsētas arhitektiem nevajadzēja pakļauties spiedienam. Mums trūkst konstruktīvas iesniegto projektu apspriešanas.

Solvita Krese: — Cilvēki nejūtas līdzatbildīgi par notiekošo. Šķiet, ka vēl joprojām saglabājusies no padomju laikiem mantotā inerce, ka mēs jau neko nevaram ietekmēt. Bet īstenībā varam. Kaut vai piemērs, kad kāda vecāka kundze iesūdz tiesā par iekšpagalma apbūvi un panāk savu taisnību. Ir brīnišķīgi precedenti, ka sabiedrība spēj ļoti daudz ietekmēt procesus.

— Par Andrejsalu domājot… No salas tur ir palicis tikai nosaukums. Īstenībā tā ir postindustriāla un ne visai simpātiska teritorija, kura līdz šim ir bijusi slēgta. Kas tur tagad notiek?

Solvita Krese: — Jāsāk ar to, ka šīs salas attīstītāji — Jaunrīgas attīstības uzņēmums — ir izvēlējušies ļoti sakarīgu pieeju. Lai veidotu salas publicitāti, viņi vienā salas galā vecās ēkas ir atvēlējuši māksliniekiem. Viņi ir kā tāds lakmusa papīriņš vai testa desants, kas tur iemests. Tāda metode daudz kur jau ir lietota. Mākslinieki var izvērsties ar savām aktivitātēm un vienlaikus gādāt arī par šīs vietas publicitāti. Tur ir vairāk nekā astoņas ēkas, kurās viņi ir ielaisti ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Te rodas dažādas kultūras iniciatīvas. Piemēram, mākslinieki ir atvēruši hostelīti SINGALONGA un arī kafejnīcu. Laikmetīgās mākslas centrs pašreiz vienu no telpām pārvērš par izstāžu zāli. To atvērs šā mēneša beigās. Tikko notika Skaņu mežs (starptautiskais nepieradinātās mūzikas festivāls), tur atrodas arī Naivās mākslas muzejs.

— Vai cilvēki jau ir atraduši un iecienījuši šo vietu? Man radās iespaids, ka tur tomēr aizvien ir vientulīgi — profesionālie mākslinieki un daži entuziasti vairāk darbojas paši par sevi…

Solvita Krese: — Kad notiek pasākumi, cilvēku tur ir stāvgrūdām. Šovasar tā bija topa vieta Rīgā. Pavisam nesen es pirku auto un izmēģinājuma braucienam lūdzu auto pārdevēju aizvest mani līdz Andrejsalai. Viņš teica: aha, viss skaidrs. Es biju izbrīnīta, jo šis cilvēks taču pieder pie pavisam citas vides…. Ko es vēl gribēju piebilst? Rīgā un it īpaši vecpilsētā publiskā telpa ir iznīcināta. Tā ir komercializēta vide, kuru varētu saukt par fake public space — neīstu, viltotu, imitētu publisko telpu. Tā ir pakārtota pirkšanai un pārdošanai, tūristu vajadzībām…

— … un brašiem puišiem no lidmašīnu reisa Londona–Rīga–Londona.

Solvita Krese: — Tieši tā, un īstenībā tādi rīdzinieki kā, piemēram, es un mani draugi, mēs, lai pavadītu brīvo laiku, uz Vecrīgu vairs neejam. Tur ir dārgi, tur ir nesimpātiska publika. Cilvēki tur nejūtas komfortabli. Arī pārējā publiskā telpa ārpus Rīgas koncentrējas ap lielveikaliem un shopping moliem. Vide te ir iekārtota vai nu kā izklaides rūpniecība Coca Cola Plazza, vai arī tie ir pārdošanas centri, kuros tagad tiek organizēti kultūras pasākumi, koncerti. Bet Andrejsala ir ļoti piemērotā vietā — pilsētas centrā, te tev neliek kaut ko pirkt, lai tu vispār varētu piedalīties. Tu vari nopirkt biļeti, iet iekšā vai sēdēt turpat ārā un klausīties mūziku. Šovasar Andrejsala pat kļuva par tādu unikālu satikšanās vietu cilvēkiem — ģimenes nāca ar groziņiem un rīkoja piknikus, daži jaunieši skeitoja, citi sēdēja turpat kafejnīcā.

— Tādas vietas nedzimst vienā rāvienā. Vajadzīga tradīcija, laiks, lai vide iedibinātos. Piemēram, Soho kvartāls Londonā, kad to pameta aristokrāti, snobi un mietpilsoņi un ievācās mākslinieki, dzejnieki, aktieri, arī prostitūtas un dažādi dēkaiņi, tapa pirms 200 gadiem. Pagāja ilgs laiks, līdz tā kļuva par intelektuāļu, visu veidu dzīvesmīļu un bohēmistu iecienītu vietu. Vai Andrejsalai pietiek ar vienu vasaru?

Solvita Krese: — Tajā pašā Soho kvartālā pēc tam, kad tur ievācās mākslinieki, tie paši snobi drīz vien atgriezās. Mākslinieki pacēla kvartāla prestižu, un tāpēc pieauga arī īpašumu cenas. Snobi atkal nāca tur ar savu naudu. Tā ir pasaules pieredze, un droši vien arī Andrejsalā nebūs citādi. Jo nav jau mums nekādas ilūzijas, ka labie onkuļi, kas finansē šo lietu, tagad grib, lai Rīgā attīstītos kultūrvide. Protams, viņiem patīk, ka šādi procesi notiek viņu teritorijā, bet skaidrs, ka tas ir tāds rafinēts kapitālisma gājiens — abpusēji izdevīgs. Mākslinieki saprot, ka viņi pēc kāda laika tiks izmesti ārā, un apzinās, ka viņiem ir jāizmanto šīs atvēlētās iespējas. Un arī otra puse zina, ko viņi iegūst no mākslinieku darbības. Mākslinieki par velti dabū telpas, bet īpašnieki par velti — publicitāti.

— Es runāju ar vienu no māksliniekiem. Viņi cerot uz pāris gadiem, un pēc tam viņiem būs jāaiziet, jo tur sāksies masīva būvniecība.

Solvita Krese: — Es domāju, ka Laikmetīgās mākslas muzejs, kas tur taps, varētu būt tas enkurs, kas stiprina šādas vides, pievilcīgas publiskās telpas saglabāšanos. Muzejs būs mākslinieku institucionālajā hierarhijā pati virsotne. Un man ļoti gribētos cerēt, ka pēc šīs divus gadus ilgās sadarbības Andrejsalā tiks atstātas arī kādas no šīm alternatīvajām kultūras iniciatīvām.

— Citādi tas būs kārtējais kvartāls ar spīdošu biroju fasādēm — kārtējā butaforija jeb, kā jūs sakāt, fake public space.

Solvita Krese: — Man patiesībā ir liels prieks, ka šā kvartāla plānošanā iesaistīts Rems Kolhāss. Zinot, ko viņš visu pasaulē ir īstenojis… Viņa pieeja ir daudzsološa. Tas vedina domāt, ka Kolhāsa spiediens būs pretī kapitāla un naudas spiedienam, jo te ir visdārgākā zeme… Kolhāss, iespējams, aizstāvēs ideju, ka Andrejsalā ir jābūt kultūras funkcijai. Man ļoti gribas cerēt, ka gan projekta apspriešana, gan profesionāla šīs teritorijas plānošana un arī pilsētas vadības nostāja — visi šie komponenti — tomēr dos iespēju te palikt ne tikai muzejam, bet arī kaut kam no mākslas un alternatīvās kultūras. Tāds ir mans pozitīvais redzējums.

— Vai ir zināms, kādi būs šie citi objekti līdzās Laikmetīgās mākslas muzejam?

Solvita Krese: — Nē. Esmu piedalījusies vairākās apspriešanās par šo tēmu, un runa ir bijusi par daudzfunkcionāla rajona izbūvēšanu. Šajā kvartālā nebūs tikai biroji, kas darbojas pa dienu un vakaros ir pilnīgi tukši, izmiruši. Tiek domāts par tādu dzīvojamo platību veidošanu, kuras var iegādāties cilvēki ar bērniem vai vidēji pārtikuši cilvēki. Lai tas nebūtu tikai tāds snobu vai miljonāru rajons. Svarīgi, lai tur būtu bērnudārzi, skolas. Jāmiksē kopā funkcijas, lai šis kvartāls būtu dzīvs. Bērni un pusaudži, kas braukā ar skrituļslidām, parādās kaut kādi miermīlīgi tipi — mākslinieki… Tā ir publiskās telpas apdzīvošana, tāda, piemēram, ļoti izteikta ir Berlīnē — vienkāršas kafejnīcas ar vecām mēbelēm, bet tur cilvēki jūtas brīvi. Viena tāda tipa kafejnīca tagad ir atvērta Tērbatas ielā — tās nosaukums laikam ir Gauja, tur ir no mājām atstiepti veci dīvāni, ļaudis sēž, dzer savu aliņu un jūtas brīvi. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc kaut kāda demokrātiska formāta — satikšanās un brīvā laika pavadīšanas vietām.

— Izstāstiet par idejām, sapņiem, nojautām, kas saistīti ar Laikmetīgās mākslas muzeju!

Solvita Krese: — Man šķiet, ka katrā sevi cienošā Eiropas galvaspilsētā tagad ir laikmetīgās mākslas muzejs. Tāds ir Tallinā, tāds top arī Viļņā, un mēs tikai velkamies iepakaļus. Daudzi cilvēki, iepazīstoties ar mūsu astoņdesmito gadu mākslu, ir šokā — jums ir tik lieliskas lietas, bet kur tās var apskatīt? Man jāsaka: nekur nevar. Tās stāv šo mākslinieku šķūnīšos un brūk kopā. Mākslinieki gaida trīs gadus rindā, lai dabūtu savu izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā, vai arī izlīdzas ar visādām dīvainām izstāžu vietām. 21. gadsimta sākumā Eiropa piedzīvoja muzeju veidošanas bumu. Muzeji līda visur ārā kā sēnes pēc lietus. Šo muzeju funkcija bija ne tikai izstāžu zāles, bet arī platforma sabiedrības komunikācijai, diskusijām. Tur ir kafejnīcas, dažādas citas zāles bērniem, spēļlaukumi. Muzejnieki gan kritizē to, ka muzeji kļūst par tādu brīvā laika pavadīšanas vietu — vairāk izklaides, mazāk mākslas. Tā, protams, ir problēma. Bet tas nav nemaz tik bīstami. Jo mākslinieks jau nav nekāds vientuļais ģēnijs, kas rada mākslu mākslai. Tai ir jābūt savienotai ar dzīvi, ar cilvēkiem, kuriem tā ir radīta.

— Kāds būtu jūsu abu īss vēstījums sabiedrībai, lai pieteiktu šo projektu?

Solvita Krese: — Katram laikam ir vajadzīga sava seja, un pilsētā šim laikam ir jāatspoguļojas. 15 gadi pēc neatkarības atgūšanas ir pagājuši lielās ikdienas rūpēs pēc visa dienišķā un nepieciešamā. Mēs esam gatavi, un mēs esam arī pelnījuši saņemt kaut ko tādu, kas paceļ mūs pāri ikdienas norisēm. Koncertzāle un muzejs ir tas, ko mēs esam pelnījuši.

Jānis Taurens: — Iedomājieties cilvēkus, kas brauc transportā, iepērkas, atgriežas mājās, guļ — funkcionē katrs savā veidā. Mēs tos varētu nomainīt ar robotiem, kuri, ja saņem attiecīgās pavēles, brauc transportā, iet iepirkties, nāk mājās, ieslēdz televizoru. Kur ir cilvēku atšķirība no robotiem? Cilvēki atšķirībā no robotiem iet pa pilsētu un saprot, uz kurieni un kāpēc viņi iet, iesaistās visā tajā, kas notiek, jo viņi to saprot. Mums ir izvēle, par ko būt — par robotiem vai cilvēkiem, un atbilstoši tai mēs varam arī būvēt un dzīvot savā pilsētā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
12 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
U

katram A tādu izglītību -> kāda ir JT -> kāds attapsies

WAT

Tikai druku žēl, ka jūtams nolemtības tonītis starprindēs, Muzejs būs maksimums ,ko izsitīs Valsts, to jau runātāji apzinās.

Patiesībā jau ,raksta beigās paustajam viedoklim , par patērētāju sabiedrību (pelni,patērē cikls) ir krietni dziļākas ilgākas un plašākas, lielā mērā arī slēptākas saknes un izpausmes. Bet tā savukārt ir nerisināma problēma, kurā iekļaujas arī muzeji, koncerzāles utt. .

Rietumu mijkrēslis.

MiksK

Esmu patikami parsteigts! Gribetos biezak dzirdet kritiku par to, ka truukst argumenti un emocijas ir vienigais parametrs, pec ka tiek risinati pilsetas attistibas procesi! Zimigi ir ari tas, ka intervijas laika bija jutama izpratne par pilsetvides attistibu, ka sarezgitu politisku(no ta neizbegt)/socialu/ekonomisku/vesturisku procesu, nevis primitivi/autoritativi snobisku. Vienigais iebildums butu attieciba uz parak cieso paralelu vilkshanu starp Parizes upes malu un Rigas upes malu. Sheit japiezime, ka merogi ir loti dazadi. Seine ir piecas (ja ne pat visas astonas) reizes mazaka, kas lauj viegli upi integret pilsetas apbuve. Daugava, zinama mera, tiri sava meroga del, nelaujas vienkarsham izmainjam. Eiropas precedentu joma… Lasīt vairāk »

a

Labs raksts!

joana

padomaa tik, kaa sadziedaajushies!

Ieva

par izpratnes un izglitibas trukumu; jo tas, kas notiek ar andrejsalu shobrid (kreativo cilveku izmantoshana nekustama ipashuma cenu pieauguma veicinashanai) ir ne tikai nehumani pret tiem, kas shajos makslas projektos ir ieguldijushi, bet loti smagi atspogulosies pilsetas nakotne un ir pasaule izpetits un kritizets process: "creative class gentrification" ar viegli prognozejamam sekam; andrejsala jau tagad visiekarojamaka dzives vieta turigakajai iedzivotaju daljai. pec apbuves no demokratiskas radoshas vides, kur var apmeklet pasakumus, ar bernudarziem un radosham kafejnicam nebus ne smakas. bet bus vienakrshi visdargakais dzivojamais rajons riga (jau tagad pirmajos no attistibas projektiem majo rigas turigakie sabiedribas locelki), kur gan veikali,… Lasīt vairāk »

U

katram A tādu izglītību -> kāda ir JT -> kāds attapsies

WAT

Tikai druku žēl, ka jūtams nolemtības tonītis starprindēs, Muzejs būs maksimums ,ko izsitīs Valsts, to jau runātāji apzinās.

Patiesībā jau ,raksta beigās paustajam viedoklim , par patērētāju sabiedrību (pelni,patērē cikls) ir krietni dziļākas ilgākas un plašākas, lielā mērā arī slēptākas saknes un izpausmes. Bet tā savukārt ir nerisināma problēma, kurā iekļaujas arī muzeji, koncerzāles utt. .

Rietumu mijkrēslis.

MiksK

Esmu patikami parsteigts! Gribetos biezak dzirdet kritiku par to, ka truukst argumenti un emocijas ir vienigais parametrs, pec ka tiek risinati pilsetas attistibas procesi! Zimigi ir ari tas, ka intervijas laika bija jutama izpratne par pilsetvides attistibu, ka sarezgitu politisku(no ta neizbegt)/socialu/ekonomisku/vesturisku procesu, nevis primitivi/autoritativi snobisku. Vienigais iebildums butu attieciba uz parak cieso paralelu vilkshanu starp Parizes upes malu un Rigas upes malu. Sheit japiezime, ka merogi ir loti dazadi. Seine ir piecas (ja ne pat visas astonas) reizes mazaka, kas lauj viegli upi integret pilsetas apbuve. Daugava, zinama mera, tiri sava meroga del, nelaujas vienkarsham izmainjam. Eiropas precedentu joma… Lasīt vairāk »

a

Labs raksts!

joana

padomaa tik, kaa sadziedaajushies!

Ieva

par izpratnes un izglitibas trukumu; jo tas, kas notiek ar andrejsalu shobrid (kreativo cilveku izmantoshana nekustama ipashuma cenu pieauguma veicinashanai) ir ne tikai nehumani pret tiem, kas shajos makslas projektos ir ieguldijushi, bet loti smagi atspogulosies pilsetas nakotne un ir pasaule izpetits un kritizets process: "creative class gentrification" ar viegli prognozejamam sekam; andrejsala jau tagad visiekarojamaka dzives vieta turigakajai iedzivotaju daljai. pec apbuves no demokratiskas radoshas vides, kur var apmeklet pasakumus, ar bernudarziem un radosham kafejnicam nebus ne smakas. bet bus vienakrshi visdargakais dzivojamais rajons riga (jau tagad pirmajos no attistibas projektiem majo rigas turigakie sabiedribas locelki), kur gan veikali,… Lasīt vairāk »

12
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x