Bietes diskusija: arhitekts un sabiedrība

Arhitektu darba rezultāts, atšķirībā no citiem radošo industriju produktiem, ietekmē ikvienu cilvēku. A4D redkolēģijai kopā ar pieaicinātajām personām, apspriežot Bietes balvas kritērijus un principus, interesantākā sarunas daļa bija tā, kas pievērsās arhitekta atbildībai, arhitekta un sabiedrības attiecībām.

Sarunā, kuras fragmentus publicējam, galvenās domas par šo tēmu izteica viens no A4D dibinātājiem, arhitekts Vladis Neilands, kā arī Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs kultūrkritiķis Pēteris Bankovskis, viņš arī viens no nesen minētās Konservatīvo ideju biedrības dibināšanas iniciatoriem. Bez viņiem šai diskusijā iesaistījās arī arhitekti Andis Sīlis, Ingurds Lazdiņš, Ivars Šļivka, mākslinieki Andris Breže un Kristaps Ģelzis, filozofs Jānis Taurens.

Tēma iesākās, kad Pēteris Bankovskis jokojot iebilda uz Ingurda Lazdiņa sacīto par pārbūvē iegūto Sēnītes jumtu.

P.Bankovskis: Vai tad tā nav arhitekta būtība — palīdzēt realizēt klienta vēlmes? Visa tā arhitekta darīšana jau ir tāda zīmēšana un sevis izspīlēšana. Normāli ir, ka cilvēkam vajag jumtu — viņš uzliek.

V.Neilands: Tas nav nekāds joks, tā ir ļoti veselīga un pareiza attieksme. Mani interesē sabiedrības viedoklis par modernisma arhitektūras darinājumiem. Vismaz kaut kāds, lai arī subjektīvs. Jo izveidojusies tāda tradīcija, ka neviens arhitekts neņem vērā ne tikai sabiedrības vēlmes, bet pat klientu un pasūtītāju prioritātes. Tas viss atdots arhitektu un plānotāju rokās. Un viņi, izejot no sava izglītības līmeņa un subjektīvās uztveres, diktē visai pārējai sabiedrībai to telpisko veidolu, kādā tai jādzīvo.

Normālam cilvēkam pajautājot viņa viedokli par moderno arhitektūru, visdrīzāk sagaidāma negatīva reakcija. No kurienes šī negācija? Iespējams no tā, ka paši arhitekti, būdami modernisti, pasludinot arhitektūru par visu mākslu, ir pārpratuši savu uzdevumu — kalpot sabiedrībai. Kādreiz būvēšana bija visai kopienai pacilājošs notikums. Bija pārliecība, ka jebko būvējot būs labāk, nekā iepriekš.

P.Bankovskis: Arhitektiem tas ir iedvests, ka viņi ir sabiedrības pīlāri, visgudrākie, kas var spriest par jebkuru jautājumu. Gandrīz tāpat kā aktieri, kas tiek aicināti izteikties par visu.

K.Ģelzis: Ne velti radies tāds teiciens, ka arhitektūra ir visu mākslu māte. To esmu dzirdējis jau no bērnības, to man tēvs sacījis visnotaļ despotiski. Arhitekts ir visu kronis, un tu, māksliniek, — ej tu nomierinies!

A.Breže: Mani uztrauc tas, kas notiek Vecrīgā. Visi modernie materiāli — stikls, metāls — tie nenoveco cēli. Šie materiāli paliks sveši. Tā arhitekti, soli pa solim ejot, maina Vecrīgu, veidojās tā Vecrīga, kas mums sāk nepatīk. Tā ēkai Citadelē, kas tika nojaukta, lai tai vietā uzbūvētu citu ēku, par stāvu augstāku.

Svešie materiāli, kas nenoveco cēli. Katrs grib izcelties. Vislabāk būtu, ja Vecrīgu varētu aizpildīt ar parastām ķieģeļu ēkām, kas ne ar ko neatšķiras. Senāk cilvēkiem galvās bija kaut kāda matrica, bija paraugfasādžu albumi. Ja tagad apskatāmies, kāda bija Varavīksne, kas likās šausmas, tagad šķiet daudz atbilstošāka, salīdzinot ar to, kas tagad tur apkārt darās.

V.Neilands: Varbūt tāpēc, ka senāk arhitektam nebija sajūta, ka jābūvē māksla, bet vienkārši lietojama ēka. Ne viens vien cilvēks man tagad saka, ka braucot pa Purvciemu jādomā, cik sakarīga bija tā padomju paneļu arhitektūra — bija skaidras, vienādas ēciņas, pagalmi, zaļumi. Un kas tagad par šausmām — pa vidu benzīntanks, baznīca, cik ļoti tas ir haotiskāk un pretīgāk, nekā bija. Tas ir briesmīgi, ka šī arhitektūra faktiski ir degradējusi visas sabiedrības uztveri, ka visi ar šausmām gaida, ka kāds atkal kaut ko uzbūvēs blakus. Jo ir darinājumi, kas paliek un traumē daudzu pilsētas iedzīvotāju ikdienu no rīta līdz vakaram,

K.Ģelzis: Un šausmīgākais, ka viņi pierod un sāk mīlēt.

V.Neilands: Tas ir Stokholmas sindroms, kad ķīlnieki sāk mīlēt teroristus.

P.Bankovskis: Arhitekts aizmirst to, ka tie veidojumi — ēkas vai ēku izkārtojumi, pilnīgi neglābjami ietekmēs jebkuru nearhitektu.

V.Neilands: Piemēram, Tomsona terases — uzbūvējot ēku divreiz lielāko kā visa pārējā apbūve, vēl piedevām izjauc vidi, ieliekot žogu pa perimetru. Katrai mājai pienākās savs pagalms, tur visām kopā ir viena apvienota telpa – pagalms daudzām mājām.

Pēkšņi daudzo māju pagalmā parādās viens milzīgs pleķis, kas ir iežogots — ekskluzīvā jaunā apbūve. Arhitektu izstrādātais ģenplāns — ar piebraucamiem ceļiem, zaļumiem nedarbojas, jo māja tiek izrauta no konteksta. Katram iedzīvotājam tagad radīsies iespaids, ka jebkura jaunā apbūve, kas parādīsies — tas ir kaut kas negatīvs.

P.Bankovskis: Tas jau nav tikai šeit vien. Tāda sabiedrības saslāņošanās — tā rada arī visus geto pasaulē. Iekšrīgas apbūve — 19.gs. beigu / 20.gs sākuma apbūves situācija — darbojās kā normāla tirgus situācija, varbūt nevienam nebija nekādu ideālu, bet nebija arī iespējas izcelties. Pēc tam — padomju pilsētbūvniecība — kad taisīja rajonus ar zināmiem ideāliem, skatu no putna lidojuma utt. Bet tagad ir čušš – nav ne racionālā, ne ideālā.

Lielāka problēma šolaiku arhitektiem ir tā, ka viņiem nav nekādas vēsts, ko teikt, un arī nevajag to vēsti, ja nav skaidrs, kā domāt un formēt savu skatījumu uz pasauli. Tā ir problēma visā pasaulē.

V.Neilands: Vai tad tāda vēsts ir vajadzīga? Kādreiz senāk varbūt tikai katedrāles būvēja ar kādu vēsti, visu pārējo — vienkārši, lai uzlabotu dzīvi.

Manuprāt, svarīgi, ko par to domās vairums kultūras cilvēku. Cita lieta, ka arhitektūra ietilpst visai šauras sabiedrības daļas interešu lokā, tomēr tā ietekmē pilnīgi visus. Vide ietekmē cilvēku. Arhitekti to veido, taču jābūt sabiedrības formulētām pasūtījumam. Ja tāda nav, bet arhitektūra reducēta uz atrakciju, feijerverku vai nezin kādu blakusdarinājumu.

K.Ģelzis: Priekš kam arhitektūra vispār vajadzīga? Man nevajag, lai būtu smuki, bet lai būtu ērti. Maskavā es nejūtos ērti, bet nostājoties, piemēram, Lāčplēša ielā, es jūtos labi. Rīgai tas ir tas jaukums — ejot centrā apbūve ir adekvāta pret manu augumu, bet ārpus centra vairs tā nav. Apbūve vairs nav priekš cilvēkiem, bet bankām.

V.Neilands: Skanstes iela — jaunā Rīgas apbūve, it kā telpisks centra turpinājums, bet neviens tur nejūtas labi. Tur apbūve orientēta uz mašīnām. Lai būtu ērti piebraukt, lai būtu stāvvietas. Tā ir civilizācija. Pa Skanstes ielu tu pārvietojies mašīnā, tur taču neviens neiet pa trotuāru.

J.Taurens: Tā ir problēma, ka ir it kā apspriešana, bet cilvēki jau neko daudz nesaprot no pilsētbūvniecības dokumenta, no apbūves noteikumiem.

V.Neilands: Tā ir demokratizācijas rotaļa, kas ir izdevīga, lai izgrūstu jebkādu projektu. Viss tiek reducēts uz plānotāju godprātību — vai viņi nepiedāvās kaut ko tādu, ko varēs noraidīt.

Ar detālplānojumu mēs iznīcinām to harmoniju kas te bija. Bet sabiedrība to nespēj novērtēt. Atškirība starp arhitektu un nearhitektu ir tā, ka arhitekti var diskutēt par projektu, bet sabiedrība — tikai par gatavu ēku.

I.Šļivka: Bet ko mums darīt, ja mēs esam profesionāļi, kam ir atbildība un sirdsapziņa sabiedrības priekšā?

V.Neilands: Tāpēc ir vajadzīgs sabiedrības viedoklis, uz ko profesionālis varētu arī klientam atsaukties, ja viņam izgriež rokas sakot, ka šeit ir atļauts vairāk. Bet viņš var sacīt: «Man būs kauns sabiedrības priekšā, ja es to izdarīšu.»

A.Breže: Ir jābūt kādiem citiem ierobežojumiem, kritērijiem, ambiciozas arhitektūras laikmetā nepietiek ar kritēriju «kauns» vai kādiem estētiskiem kritērijiem. Kaitinoši ir ēku dažādie augstumi vienā ielā. Kāpēc nevar bulvāru lokā izturēt esošo apbūves augstumu, kāpēc tam jāspiežas uz augšu? Nu skaidrs, protams, kas ir visam tam pamatā, bet — kā to ierobežot?

V.Neilands: Arhitektūra kļuva par tirgus objektu, tikko attīstītājs vairs nebūvēja sev, kā tad, kad radusies Rīgas centra apbūve. Tad katrai mājai bija īpašnieks, kas visdrīzāk turpat arī 2. vai 3.stāvā dzīvoja. Ēka bija īpašnieka vizītkarte, bet šodien būvē pārdošanai. Attīstītājs uzbūvē, pārdod un pazūd Dubajas virzienā, viņam vienalga, ka šeit notiek. Līdz ar to arhitekta un plānotāja atbildība šodien ir nesalīdzināmi lielāka kā agrāk, jo pasūtītājam ir vienalga.

P.Bankovskis: Pie kā 20.gs. dzīvojamās arhitektūras domāšana ir novedusi. Nāca modernisms, ar Lekorbizjē pozitīvo ideju — ēka kā dzīvojamā mašīna. Gadsimta otra puse atklāj to, ka šī dzīvojamā mašīna, izrādās, ir sabiedriski degradējoša un sociāli apātiska. Rodas dzīvojamie rajoni, kur plaukst bandītisms, noziedzība un imigranti. Šīs divas lietas, kopā saduroties laikā un telpā, radījušas to apjukumu, kas dzīvojamās vides būvniecībā šodien, 21.gs. sākumā, ir redzams. Cilvēki vienkārši nezin, kā tādus rajonus organizēt. Tad taisa pašu Ķengaraga apbūvi, bet — izdekorējot.

A.Breže: Klasicisma albumu, paraugprojektu trūkums ir šausmas.

Līdzīgi kā ar materiāliem Vecrīgā. Celtniecības iespējas vēsturiski noteica harmoniskas ēkas un pilsētu. Ar ķieģeli varēja izveidot noteiktas lietas, siju garums arī bija ierobežots. Mūsdienu celtniecības iespējas pieļauj izveidot «pašu velnu». Svarīgākais ir konteksts — vieni būvniecības materiāli lietoti ārpus bulvāru loka un Vecrīgā.

V.Neilands: Tatad — modernās tehnoloģijas un modernā arhitektūra nav humāna.

A.Sīlis: Arhitektiem ir tiesības radoši izpausties. Jebkuram garāmgājējam ir tiesības pateikt: «Sūds, man nepatīk.» Tā ir spēle, demokrātijas spēle. Un — ja šausmīgi daudz cilvēku pasaka: «Sūds», tas nozīmē, ka tas ir. Vismaz sūda pazīmes tur ir konstatējamas. Un par to var dot Bieti, vispār nepaskaidrojot. Jo par īstām veiksmēm un šedevriem ļoti maz cilvēku pasaka: «Sūds».

J.Taurens: Kā Maskavā — apbūvē vienmērīgi kopā sajaukts vecais ar jaunu, zemās ēkas ar augstajām, slikta kvalitāte ar labu. Bet kopā tas veido tādu viendabīgu pilsētas tēlu. Es to vēroju ar baudu.

V.Neilands: Tas ir tev uz laiku — kā tūristam. Kad tu atbrauc, tev tā pilsēta patīk, jo tā ir savādāka. Bet — ja iedomājies, vai tu tur gribētu dzīvot, audzināt bērnus?

P.Bankovskis: Ir vēl cita lieta, ko pirms mēneša novēroju, būdams Lisabonā. Tur man atkal nācās padomāt par to, kas tādās pilsētās ir, bet Rīgā nav, nav bijis un nekad arī nebūs. Es domāju — tādā vecpilsētā — tur ir daudz mazu pārtikas veikaliņu, kas pieder vienam vecam onkulim vai vecai tantei. Rīgā nevienam vecam onkulim vai vecai tantei vispār nepieder nekas un, izskatās, nekad arī nepiederēs. Sīkpilsoņu vide, kas veido ap sevi atbilstošu mērogu, te tā vispār nav iespējama, jo te uzreiz nāk — investīcijas, lielveikali un tas viss cits. Tur arī ir lielveikali, bet tie ir ārpus pilsētas.

No otras puses, kas ir Lisabonā, — tas Expo rajons, kur ir Kalatravas dzelzceļa stacija un visādi brīnumi — milzīgs rajons ar laikmetīgo arhitektūru. Un tā atstāj lielu iespaidu, bet iespaidu kā ekskursantam. Un tie paši portugāļi no vecpilsētas un citām Portugāles vietām brauc uz turieni ekskursijās, bet es nedomāju, ka kaut viens no viņiem tur gribētu dzīvot. Viņi tur aizbrauc uz okeanāriju vai pasēdēt kafejnīcās, bet nedomāju, ka kādam no viņiem tur patiktu dzīvot. Tas ir pavisam cits mērogs kā vecpilsētā, tas ir necilvēcisks. Vai, piemēram, tas Potsdamas laukums Berlīnē — tas nav nekas cilvēcisks. Distopiska situācija.

V.Neilands: Tas drīzāk ir simbols, neviens berlīnietis to neuztver kā savu dzīvojamo vidi.

P.Bankovskis: Tā laikmetīgā arhitektūra, arī tā labā — simbolizē kaut kādu varenību, apmēram tāpat kā Ēģiptes piramīdas. Mums pietrūkst tā simboliskuma, un mēs to gribam radīt, mūsu arhitekti. Bet to sīkpilsonisko, cilvēka mēroga, 1.stāva apdzīvojamo vidi viņi nespēj radīt. Tai nav ne pieprasījums, ne piedāvājums.

Mums nav iespējams normāls pasūtītājs, jo mums nav sīkpilsonības kā šķiras, kas vienīgā spēj nodrošināt sabiedrībā stabilitāti. Jo — vai nu ir paaudzēs kungu šlaka, aristokrātija, kas ir izglītota, un pārējie saimnieko zemnieku saimniecībās un piegādā produktus, un viņiem neviens neko neprasa, vai vajadzīgs tas sīkpilsoņu slānis.

V.Neilands: Tieši te arī parādās arhitektūras ievērojamā atkarība no sabiedrības. Jo — ja sabiedrība nav strukturēta kādās grupās, slāņos, kam tālāk seko adekvāta arhitektūra, atbilstoša katrai grupai. Mums sabiedrība ir dezintegrēta, nav ne vidušķiras, ne kāda ķīniešu kvartāla — nekā.

A.Sīlis: Neviens arhitekts nevarētu uzzīmēt neko tādu, par ko kāds nemaksātu naudu. Tie, kas lieto un maksā naudu, ir sabiedrības produkts. Un — ja reiz sabiedrības produkts lieto to, ko arhitekti uzzīmējuši, acīmredzot viss ir kārtībā. Un kas to sabiedrības produktu veido? Kas kādreiz veidoja kopienas uztveri par lietām? Acīmredzot kopienas gudrākie prāti. Jūs, gudrie, esat noveduši sabiedrību līdz kliņķim. Jūs paši — mēs, nosacīti, kultūras cilvēki esam radījuši to sabiedrības produktu, kam nav nekādu orientieru.

Šēnbergs arī ir piemērs tam sabiedrības produktam. Neviens Šēnbergam neļautu uzbūvēt un iztērēt naudu par kaut ko tādu, kas pašai sabiedrībai nebūtu lietojams. Tam ir pieprasījums. Pasūtītājs ir sabiedrības pārstāvis, plānotājs — arī sabiedrības pārstāvis. Lietotājs, kurš maksā naudu un grib tur dzīvot — arī ir sabiedrības pārstāvis.

Tāpēc man neliekas, ka ar Bieti varētu kādam nodarīt pāri. Ja reiz mums nav vienotu estētisku un ideoloģisku kritēriju, nav orderu, ja reiz spēlējam to spēli, ka katrs var darīt ko grib, tas nozīmē, ka tā spēle ir abpusēja. Okei, Dievs ir miris, katrs tagad taisa mākslu kā grib — horizontāli, vertikāli, bunduli, tādās krāsās vai citādās, izčakarējot tektoniku, sačakarējot kontekstu, darot jebko. Bet viņam jārēķinās, ka var dabūt pa pieri. Tas iederas šajos spēles noteikumos — tā ir Bietes jēga. Tāpēc nav svarīgi — diskusija, balva, galvenais, lai tiek uzturēts šis process. Lai uzturētu šo atbildību, jo bez tās sākas pilnīga visatļautība.

V.Neilands: Ja nav vajadzīga Biete, ja reiz esam tāda liberāla sabiedrība, kāpēc vajadzīgas visādas kolēģijas un citas saskaņojošās institūcijas — respektīvi, cenzūra? Nevajag arī būvvaldi, būtu liels ietaupījums, nebūtu korupcijas.

Mākslas, literatūras vai kino izpausmes — tā ir absolūti brīva un subjektīva teritorija, neviens nespiež lasīt to rakstu vai dzejoli, bet ar arhitektūru esi spiests sadzīvot vēl piecdesmit gadus.

A.Sīlis: Strādājot birojā kopā dažādiem cilvēkiem, mēs savā starpā runājam par projektiem, un, ja kādam nepatīk, es par to esmu spiests aizdomāties: «Kāpēc?». Tātad kādai sabiedrības daļai varētu nepatikt. Pieļauju, ka strādājot mazos birojos, nerunājoties, arhitekti līdz tam neaizdomājas.

Kopš koncertzāles projekta — dzirdot un lasot viedokļus, ko pauž tantiņas publiskajās apspriešanās un komentāri Delfos, apzinos, ka man nav ienācis prātā, ka uz šo māju var paskatīties tā. Tādu emociju no šī projekta dabūt. Kopš tā laika esmu sācis vairāk domāt par to, ko es daru, par to, kā šo ēku uztvers 50% nācijas. Esmu dabūjis atgriezenisko saiti, un esmu par to laimīgs. Es saprotu savas rīcības sekas. Ja šādas kritikas nav, tad iznāk darboties abstraktā, inertā vidē.