Bērnudārzi Baltijā

Igaunijas jaunie bērnudārzi ir mūsdienīgāki un vairāk «uz bērnu orientēti», nekā lielākā daļa jauno pirmskolas iestāžu Latvijā, kur šīs būves vēl arvien ir marginālās arhitektūras sfērā. Pilnā versija Latvijas architektūras žurnālā publicētajam rakstam, ietverot gan plašāku attēlu galeriju, gan sīkumus un asumus, kas žurnālā noīsināti.

Pārlūkojot pēdējo 20 gadu, tātad neatkarības laiku būvvēsturi, var apgalvot, ka bērnudārzi ir tēma, kas tikai aptuveni pēdējos piecos gados nonākusi zināmā Latvijas arhitektu uzmanības lokā. Tas, pirmkārt, saistīts ar to, ka pēc sociālas un publiskas arhitektūras šajās desmitgadēs vispār ir bijis salīdzinoši mazs pieprasījums, — valsts un pašvaldības kā pasūtītāja loma bijusi niecīga, jo arhitektūras tirgū dominēja privātie klienti. Tomēr arī šajā — publiskās arhitektūras nozarē, gan īstenoto būvju starpā, gan vēl vairāk — daudzo konkursu klāstā pamanāmākas ir bijušas koncertzāles, muzeji, kādas bibliotēkas vai skolas, kā arī sporta halles. Bērnudārzi — krietni mazāk.

Tomēr — pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir uzbūvēti vairāk kā 10 jauni bērnudārzi, pie tam – lielākā daļa no tiem ir pabeigti tieši šogad vai pagājušajā gadā. Tas ir pietiekoši liels daudzums, lai varētu runāt par noteiktām tendencēm. Latvijas Architektūra jau iepriekšējos gados ir pievērsusies šai tēmai — 2006.gadā (#65(3/06)) Agrita Lūse rakstījusi par diviem nesen pabeigtiem bērnudārziem un diviem — projekta stadijā, savukārt  pagājušajā gadā (#83(3/09)) bija lasāms Evelīnas Ozolas raksts par bērnudārza projektiem, kas atzīti par labākajiem konkursos Krimuldā un Carnikavā. Bez tam ir bijušas publikācijas, kas veltītas atsevišķu bērnudārzu pārbūves projektiem.

Lai ierobežotu tēmu — pārskats attiecas tikai uz bērnudārziem, kas ir būvēti no jauna (ar vienu izņēmumu), nepievēršoties atjaunotajiem un pārbūvētajiem. Bērnudārzu rekonstrukcija atjaunojot esošās telpas, siltinot fasādes un ļoti bieži arī paplašinot — piebūvējot klāt jaunus apjomus, tādejādi palielinot bērnudārza ietilpību, — tā ir atsevišķa, tendence, būtisks process, kas notiek visur Latvijā. Taču tas lielākoties nav saistīts ar jauniem arhitektūras konceptiem. Rīgā pēdējos gados šādi atjaunoti ir 9 bērnudārzi, kamēr no jauna uzbūvēti — 2. Ventspilī — 9 atjaunoti un viens no jauna būvēts.

Tāpat rakstā nav vērts aplūkot tās pedagoģisko sistēmu īpatnības, kas nosaka kādu specifisku, no šeit ierastā modeļa atšķirīgu bērnudārzu rašanos. Lai arī Latvijā ir bērnudārzi, kuros ir citas pieejas — grupas ir mazākas, bērni tiek rosināti izpausties brīvāk, lai veidotos par radošām un patstāvīgām personībām, tomēr tā kā šie dārziņi ierīkoti esošās ēkā, jauno arhitektūru šīs pedagoģijas idejas nav ietekmējušas.

Tomēr pirms pāriet pie ēkām, ir vērts apjaust, kā laika gaitā ir mainījies bērnudārzu sociāli ekonomiskais pamatojums, statuss un loma. Par bērnudārza idejas autoru pasaulē nereti tiek saukts angļu filosofs un sociālisma iedvesmotājs Roberts Ouens, reizē atzīstot, ka bērnudārza koncepciju mūsdienīgā izpratnē radījis vācu pedagogs Frīdrihs Frēbels (Fröbel), kurš 1840. gadā atvēra «pirmskolas izglītības institūtu». Viņa ideja un arī viņa dotais nosaukums (kindergarten) vēlāk izplatījās arī citur Eiropā un ārpus tās.

Vēsturiski 19. gadsimtā bērnudārzus parasti ierīkoja fabrikanti, lai rūpnīcās varētu nodarbināt arī sievietes, atbrīvojot viņas no mājas darbiem. Līdzīgi radās arī pirmās mazo bērnu dienas patversmes un pirmais bērnudārzs Rīgā 19./20.gadsimta mijā. Latvijas brīvvalsts laikā bērnudārzi kā sociāla funkcija Rīgā bija pašvaldības ziņā. Savukārt Padomju Savienībā valsts uzņēmās ne tikai mazo bērnu pieskatīšanas, bet arī audzināšanas un izglītošanas lomu, reizē arī spiežot mātes ātrāk atsākt strādāt — bērniem jau no nepilnu divu mēnešu vecuma bija vietas t.s. silītēs. Šodien tas ir pretēji — ekonomiskā situācija liek sievietēm strādāt, tāpēc vecāki ir spiesti paši meklēt bērnudārzus vai citas bērnu pieskatīšana iespējas.

Padomju laiku mantojums, kas tiek vērtēts pozitīvi,  ir tas, ka bērnudārzi Latvijā (tāpat arī abās pārējās Baltijas valstīs) ir izglītības sistēmas daļa — bērni tiek ne tikai uzraudzīti, bet arī izglītoti; būtisks ir dienas režīms — ēšana trīs reiz dienā un miegs. No šejienes arī oficiālais nosaukums — pirmskolas izglītības iestāde. Lielākoties citur Eiropā (arī Ziemeļvalstīs, no kurām tika daudz pārņem igauņi, kaut arī viņiem bērnudārzi ir izglītības iestādes) bērnudārzi veic tikai sociālo funkciju — bērnu pieskatīšanu.

Šodien Latvijā, lai kompensētu vietu trūkumu pašvaldību un privātajos bērnudārzos, arī ir alternatīvas bērnu aprūpes formas, kā piemēram bērnu dienas centri, kurus nevar saukt par izglītības iestādēm. Lai atvieglotu to ierīkošanu, pēdējā laikā ir samazinātas dažādas ierobežojošas normas. Taču atgriežoties pie bērnudārziem, — tā kā tie nav tikai bērnu pieskatīšanas iestādes — var apgalvot, ka funkcionālās prasības tiem  mūsu reģionā ir visumā sarežģītākas un tas noteikti iespaido arī arhitektūru.

Kaut arī raksts pretendē uz Baltijas valstu apskatu, vairāk tomēr tas ir pēdējos gados celto bērnudārzu salīdzinājums Latvijā un Igaunijā.  Ja salīdzina trīs Baltijas valstis, vērtējot tikai pēc to uzcelto skolu un bērnudārzu skaita un arhitektūras, nojaušama skaidra tendence. Visziemeļnieciskākā un sociāli atbildīgākā attieksme, kā jau ierasts, vērojama Igaunijā, kur neseno 5-8 gadu laikā ir uzcelts diezgan daudz jaunu bērnudārzu un skolu.  Citādāk ir Lietuvā, kur lai gan ir īstenots daudz bērnudārzu atjaunošanas un siltināšanas projektu, šajās neatkarības desmitgadēs nav uzceltas neviena jauna skola vai bērnu dārzs. Atšķirība no Latvijas gan ir tā, ka kaimiņvalstī bērnudārzus rekonstruējot tiem netiek būvēti klāt jauni apjomi, kas ir ierasta prakse šeit.

Iespējams, ka Lietuvā tas  arī nav tik nepieciešami. Latvijā, kā to var redzēt, lielākā nepieciešamība pēc bērnudārziem ir Rīgas tuvākajā apkārtnē. Tas atspoguļo iekšējās migrācijas tendences valstī — urbanizāciju un centralizāciju, kad iztukšojoties laukiem iedzīvotāji pārceļas uz lielākām pilsētām, un vienlaikus suburbanizāciju — Rīgas iemītniekiem pārceļoties uz piepilsētu. Lielākā daļa jauno bērnudārzu tapuši Pierīgā (Babītes, Mārupes, Ķekavas, Ādažu pagasti) vai vismaz Rīgas metropoles reģionā (Jūrmalā, Ogrē, Siguldā). Arī Lietuvā vērojamas līdzīgas tendences, tomēr kopumā attīstība ir līdzsvarotāka.

Latvija

Vienu no pirmajiem bērnudārziem Latvijā un Rīgā radījis ievērojamais Rīgas latviešu uzņēmējs un mecenāts Augusta Dombrovskis — 1900.gadā viņš par saviem līdzekļiem Vecmīlgrāvī uzbūvēja ēku, izveidojot bērnudārzu 125 bērniem, kas vēlāk iemantoja Zaļās skolas nosaukumu. Interesanti, ka ēkas projektu, ieskaitot konstrukciju un būvmateriālu aprēķinus tika izstrādājis pats Dombrovskis, sadarbojoties ar bērnudārza veidotāju un pārzini Martu Rinku, kura bērnudārza darbības pieredzi bija apguvusi Berlīnē, skolojoties Frēbeļa idejās. Bērnudārzs šajā ēkā ar pārtraukumiem darbojās līdz 1940.gadam, bet 2006.gada vasarā vēsturiskā koka ēka nodega. Savukārt no Latvijas brīvvalsts laikos Rīgā celtiem bērnudārziem vēsturiskajās ēkās  šodien darbojas divi — Altonavas ielā 1 Torņakalnā un Dagmāras ielā 3 Nordeķos.

Pēckara gadu iezīme ir tipveida bērnudārzi, kas bija izplatīti pa visu Padomju valsti. Kopš 70.gadu beigām tāda kā zīme ir pelēkos toņos ieturētie divi paralēlie ortogonālie divstāvu apjomi ar savienojošu gaiteni un diviem iekšpagalmiem, kuri gan laikam reti tika izmantoti bērnu rotaļām.  Šādas ēkas sabūvētas droši vien vai katrā Latvijas pilsētā. Imantā ar tās 5 mikrorajoniem un 50 tūkstošiem iedzīvotāju vien šādu bērnudārzu bija 14. Tajos bija paredzēta vieta 12 grupiņām ar 200-250 bērniem kopā. Ja 80.gadu otrajā pusē, valdošo reģionālisma un postmodernisma vēsmu ietekmē Latvijā tapa viena otra telpiskā ziņā interesantāka skolas ēka, tad ar bērnudārzu arhitektūras risinājumiem ir bijis nabadzīgāk.

Savukārt pēc neatkarības atgūšanas, 90. gados vispārzināmajā sociālekonomiskajā situācijā jaunu bērnudārzu būve Latvijā vispār nebija aktuāla, tieši otrādi — kā zināms no Rīgas un citu pilsētu piemēriem, daudzi no padomju laiku bērnudārziem tika vai nu pilnībā vai daļēji privatizēti vai izīrēti, pārtopot par birojiem vai kādām  pakalpojumu iestādēm. Divtūkstošo gadu sākumā, lēnām soli pa solim notiekot ekonomiskai augšupejai, mainoties demogrāfiskajai un sociālajai situācijai valstī un īpaši — lielākajās pilsētās  būtiski auga arī pieprasījums pēc vietām bērnudārzos.

Šajos apstākļos rezonansi guva  Rīgas domes Attīstības komitejas priekšsēdētājs Aivara Kreitusa ideja, izmantot moduļu tehnoloģijas bērnudārzu trūkuma problēmu risināšanā. Šādi risinājumi, kas ir pietiekoši populāri, piemēram, Vācijā un Zviedrijā, ļauj reaģējot uz demogrāfiskās situācijas izmaiņām mobili izveidot bērnudārzu, papildināt vai samazināt, kad nepieciešams un galu galā, — nojaukt. Priekšlikums tika virzīts, tomēr kādā brīdī nozuda, iespējams, mainoties domes sastāvam.

2005.gadā tika atklāta sākumskola Mārupē, jaunajā ēkā paralēli mazajām klasēm bija arī pirmskolas 6 grupas, 112 bērniem. Tajā pašā gadā Jaundubultos tika atklāts Latvijā pirmais no jauna būvētais bērnudārzs — (Lejnieku projektēšanas birojs, Mikus Lejnieks), bet pēc gada — arī pirmais jaunais bērnudārzs Rīgā, Dreiliņu mikrorajonā (Arhitekta J.Pogas birojs, abus divus skat. LA#3(65)/06). Juris Poga tobrīd strādājot pie projekta atzina, ka par šo jomu Latvijā neviens neko nezin un nespēj noformulēt prasības mūsdienīgam bērnudārzam, kas funkcionāli ir pietiekoši sarežģīta būve.  Dreiliņu  bērnudārzs ir kompakta ēka, paredzēta 7 grupām, kopskaitā 136 bērniem, ar apjomiem tā ļoti veiksmīgi iekļaujas deviņstāvu paneļmāju vidē. Ar Ekonomikas ministrijas voluntāru lēmumu tika nolemts Dreiliņu projektu padarīt par tipveida risinājumu, ko par velti piedāvāt pašvaldībām — bērnudārzu vietu trūkuma problēmu risināšanai. 2008.gadā interesi par piedāvāto bezmaksas projektu tika izrādījušas Tukuma pilsēta, Saldus pilsēta, Jelgavas rajona Svētes pagasts un Cēsu rajona Straupes pagasts. No visiem gan ir īstenots tikai viens — Pārogrē. Pats projekta autors gan nav nekādi iesaistīts turpmāko ēku liktenī, bilstot, ka Dreiliņu projekts nemaz netika taisīts kā tipveida projekts, būvniecības gaitā tika mainīts un uzlabots; nav tik ļoti universāls un standartizēts, tam  nav arī izstrādāta pilnīga projekta dokumentācija ar mezglu risinājumiem, kāda nepieciešama tipveida projektam.

Mazliet cita tendence ir izmantot ja ne tipveida projektu, tad vienu un to pašu, ar nelielām izmaiņām atkārtot dažādās vietās. Tāds piemērs ir pagājušajā gadā atklātais, pašvaldībai dārgi izmaksājušais un dažādi slavētais bērnudārzs Ziepniekkalnā — apmēram tajā paša laikā lietošanā tika nodots par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem būvētais bērnudārzs Kadagā, Ādažu pagastā. Abas ēkas veidotas pēc viena projekta, atšķiras tikai to apdare. Ziepniekkalna bērnudārzs patiešām no ārpuses šķiet atraktīvs un pievilcīgs, vietām apdarināts ar krāsainām Trespas plāksnēm. Citādāks iespaids gan rodas pārlūkojot ēkas plānu un iekštelpas. Savukārt Kadagas bērnudārzam krāsaino plākšņu vietā ir koka apdare, kas arī labi sasaucas ar apkārtējo priežu mežu, taču galvenais tā pluss ir plašais gruntsgabals. Līdzīgi — pēc viena projekta, ar nelielām variācijām ir veidoti arī šovasar atklātie bērnudārzi Mārupē un Katlakalnā, Ķekavas pagastā, kas būvēti publiski privātas partnerības ietvaros. Pamanāmākās ēku atšķirības ir apdarē.

Arhitektūras ziņā viens no veiksmīgākajiem bērnudārzu projektiem ir Vinnijs Babītē (Liene Griezīte, Juris Rotčenkovs, 2007), iespējams daļēji tādēļ, ka atšķirībā no visiem pārējiem, kas būvēti pēc pašvaldības pasūtījuma, šis ir privāts. Kā pozitīvs piemērs noteikti jāpiemin arī šoruden Kuldīgā pēc rekonstrukcijas atklātais bērnudārzs Cīrulītis (Diānas Zalānes projektu birojs), — kaut arī kopā ar jaunajām piebūvēm vecās ēkas abos galos tajā šobrīd ir vietas 240 bērniem, tas saglabā humānu mērogu. Tieši mērogs, proporcijas (gan ārskatos, gan iekštelpās), līdzsvarota ekspresivitāte apjomos un prasmīgajos krāsu risinājumos ir tas, kas piešķir šīm abām ēkām to sajūtu, kuras iztrūkst citās, stipri vien bezpersoniskākajās Latvijas bērnudārzu būvēs. Un, protams, apliecina arhitekta klātbūtnes nozīmi vides veidošanā.

Igaunija

Aplūkojot Igaunijas bērnudārzu arhitektūras kultūru, noteikti ir vērts pieminēt divus senākus — padomju laiku projektus, kas ir atstājuši pēdas kaimiņvalsts arhitektūras vēsturē. Senākais no abiem atrodas Pērnavas, bet otrs — Tallinas tuvumā. Viens no pēckara Igaunijas arhitektūras fenomeniem bija t.s. Pērnavas KEK — kolhozu būvniecības organizācija, kas 70. gados pilsētas nomalē izbūvēja savu ciematu — Padomju Savienībai ļoti avanagardisku un eksperimentālu. To var redzēt arī šodien, braucot no Rīgas uz Tallinu, pie Pērnavas apvedceļa. Līdz galam neīstenotā kompleksa (autors — kādreizējais Tallinas skolas pārstāvis Toomas Rein) iespaidīgākā daļa, protams, šķiet 700 metrus garā dzīvokļu māja, kā arī puduri ar blīvajām, bloķētajām, rindu mājām. Kompleksa centrālajā daļā izvietota tiem laikiem neierasta bērnudārza ēka (1975-78), kuras siluetu un arī iekštelpu atmosfēru būtiski nosaka daudzās virsgaismas. Bērnudārzs izrādījās tik labs, ka nepilnus 10 gadus vēlāk pēc šī paša projekta, bet ar marmora rotājumiem tika uzbūvēts kādā Baltkrievijas paraugkolhozā. Cits nozīmīgs padomju laiku bērnudārzu arhitektūras piemērs ir atrodams kādreizējā Kirova zvejnieku kolhozā Hābnemē, Tallinas ziemeļu pievārtē. Tā ir viena no ievērojamākajām igauņu postmodernisma būvēm (arh. Ado Eigi,1983), kur programma — tāda kā pasaku pils bērniem ļoti veiksmīgi saskaņojas ar formu.

Mūsdienu bērnudārzu būve Igaunijā aizsākās agrāk kā Latvijā, vairāki piemēri tapuši jau šīs desmitgades sākumā. Līdzīgi Latvijai, runājot par bērnudārzu novietnēm, viens no atslēgas vārdiem ir suburbanizācija. Saprotams, ka bērnudārziem daudz piemērotākas ir vietas nevis pilsēta centrā, bet dzīvojamajos rajonos. Taču reizē tas raisa bažas, ka atrodoties kādos no jauna veidotajos dzīvojamajos rajonos vai ciematos, arī ēkas kas domātas bērniem varētu būt tikpat neizteiksmīgas un neiedvesmojošas, kā pārējās ēkas apkārtnē. Tomēr zinot ziemeļu kaimiņvalsts mūsdienu arhitektūras kultūru un mentalitāti, ir saprotams, ka arī jaunu bērnudārzu ēku radīšana igauņu jauno un ne tik ļoti jauno arhitektu vidū ir uztverta kā noteikts izaicinājums, cenšoties rast līdzsvaru starp arhitektūras ambīcijām un ēkas funkcionālajām prasībām. Tādejādi ir radīti vairāki pietiekoši interesanti bērnudārzu arhitektūras piemēri.

Runājot par faktoriem, kas ietekmē Igaunijas mūsdienu bērnudārzu izskatu, jāmin pāris lietas. Būtiskākais, salīdzinot ar vairumu latviešu jaunajiem bērnudārziem ir lielums. Normas atļauj būvēt bērnudārzu ēkas divos stāvos, taču tā kā likumā pieprasītais gruntsgabals ir 40m² uz vienu bērnu, tad platības parasti ir tik daudz, lai atļautos būvēt vienā stāvā. Tas, protams, sadārdzina ēku būvniecības un ekspluatācijas izmaksas, taču nenoliedzami ir daudz ērtākas un patīkamākas ikdienas lietošanā kā bērniem, tā personālam.  Vienstāvīgas bērnudārzu ēkas jau sen ir arī Eiropas tendence, jo īpaši Ziemeļvalstīs, no kurām igauņi daudz pārņēmuši arī šajā jomā. Igauņu normas nosaka bērnudārzu lielumu — ir atļautas maksimāli 6 grupas, pa 20 bērniem katrā. Taču budžeta ierobežojumi, ekonomiskās konsekvences un nesenais demogrāfiskais sprādziens nosaka to, ka normas tiek pieļauts pārsniegt par 20%. Tas nozīmē, ka 120 vietu bērnudārzos  nereti uzturas 144 bērni.

Par savdabīgu igauņu jaunākās izglītošanās arhitektūras epicentru ir kļuvis Vīmsi — pagasts uz ziemeļiem no Tallinas, tūlīt aiz Piritas un Meriveljes, apbūvei faktiski saplūstot ar šīm galvaspilsētas apkaimēm, gluži kā Mārupei ar Rīgu. Šajā pašvaldībā ietilpst arī Hābnemē — kādreizējā paraugkolhoza centrs, kur atrodas iepriekšminētā 80.gadu bērnudārza ēka. Salīdzinoši netālu no tā ir uzbūvēti vismaz trīs jauni bērnudārzi (viens no tiem kompleksā ar sākumskolu), kuru autori ir pazīstami igauņu arhitekti, kā arī nenoliedzami mūsdienīgā Vīmsi vidusskola (Agabus, Endjärv & Truuverk, 2006).

Kā viens no interesantākajiem pēdējo gadu Igaunijas bērnudārziem īpaši jāmin Lotte Tartū (Kavakava; Siiri Vallner, Indrek Peil, 2008), kas ieguvis arī Valsts kultūras prēmiju — Igaunijā nozīmīgāko apbalvojumu arī arhitektūrā. Ēka, kas uzbūvēta kādreizējā padomju armijas bāzes teritorijā, īsteno pilsētas centienus ar labu arhitektūru atdzīvināt noplukušus rajonus.  Plānā ēka atgādina kvadrātā iezīmētu sešstaru zvaigzni vai puķi ar sešām ziedlapām. Tādejādi ēka iztiek bez gariem koridoriem, un vienlaikus būdama telpiski interesanta, veido skaidru perimetru un ar vienkāršo apdari iekļaujoties apkārtnē. Bērnudārza centrā izvietota daudzfunkcionāla centrālā halle, kas ir iedziļināta, panākot lielāku telpas augstumu. Zvaigznes forma ļauj iekštelpā ienākt lielam gaismas daudzumam, savukārt starp ēkas spārniem veidojas intīmi pagalmi.

Secinājumi

Ar ko tad atšķiras pēdējo gadu bērnudārzu arhitektūra Igaunijā un Latvijā? Izvērtējot skaidri ir redzamas divas atšķirības — viena kvantititatīva un objektīva, otra —  vairāk saistīta ar subjektīvu vērtējumu — ar ēku arhitektoniskajām un telpiskajām kvalitātēm. Kvantitatīvajos rādījumos, būtiskais ir igauņu normas, kas ierobežo bērnudārzu lielumu, ļaujot tiem palikt daudz humānākiem un personiskākiem. Latvijā šādu bērnudārzu plānošanas standartu nav, ir tikai normas sanitāri higiēniskajām prasībām, kas nosaka tualešu un izlietņu daudzumu. Līdz ar to pretstatā kaimiņvalstij Latvijas jaunceltās pirmskolas bērnu izglītības iestādes,  kas dažbrīd tiek sauktas par 21. gadsimta bērnudārziem, drīzāk  šķiet kā bērnu audzināšanās rūpnīcas.

Latvijā šīs ēkas vairumā tiek projektētas un būvētas tā, lai iespējami mazāks administrācijas un virtuves darbinieku skaits «apkalpotu» pēc iespējas lielāku bērnu daudzumu. To pašu izdara arī rekonstrukcijas, piebūvējot jaunus apjomus esošajiem bērnudārziem. Galu galā tas nozīmē taupīt uz bērnu ērtību rēķina. To, protams, var saprast, — spiedīgos apstākļos, kad naudas maz, bet bērnu daudz, var šķist, ka labāk tā, nekā pavisam bez bērnudārza. Arī Igaunijas pašvaldības taupa naudu, ierobežojot bērnudārzu būvniecībai paredzētos budžetus, tiecoties pēc racionāliem risinājumiem. Tomēr aplūkotajos piemēros un funkcionālajos risinājumos nojaušams, ka kaimiņvalstī bērns un viņa labsajūta tiek vērtēta daudz augstāk.

Eiropas tendences bērnudārzu arhitektūrā ir cieši saistītas ar centieniem pēc bērnu labsajūtas. Tā saucamā uz bērnu centrēta vide rēķinās ar mazā cilvēka uztveri un mēroga izjūtu, tāpēc paģērē telpas, kurās varētu justies kā mājās. Tātad drīzāk mazas, nekā lielas telpas; mazas grupas. Tāpēc starp labākajiem piemēriem dominē plakanas viena stāva ēkas, kuras drīzāk plešas plašumā,  tiecoties veidot iespējami vairāk iekšpagalmu, kuros bērns var justies droši un labi. Tāpat rekomendētas tiek iespējami vairākas ieejas ēkā — labākajā gadījumā katrai grupiņai sava ieeja un saikne ar pagalmu. Līdz ar to var sacīt, ka labā bērnudārza projektā ir kaut kas pilsētniecisks — no vairākām pusēm norobežotas ārtelpas.

Latvijā turpretī lielais vairums jauno bērnudārzu ir drīzāk kompaktas vai plānā izstieptas būves, kas noliktas gruntsgabala vidū, parasti ap sevi neveidojot mājīgas ārtelpas. Ēkām parasti dominē viena pompoza centrālā ieeja, par daudzām mazākām piemirstot. Lai būtu iespējams izmitināt iespējami vairāk bērnu, telpas ir lielas (dažos piemēros arī neveiklas un neproporcionālas) un gaiteņi plaši. Lai arī mūsdienu pedagoģiskās atziņas rosina bērnu komforta labad ēdināšanu organizēt turpat grupu telpās, personāla ērtību un ekonomisku apsvērumu dēļ lielākajā daļā dārziņu ir veidotas lielas, centralizētas ēdamzāles, dažbrīd raisot asociāciju ar armijas ēdnīcu, ne bērniem domātu vidi. Šādas vides prasībām īsti neatbilst arī lielie, plašie atvērumi uz otro stāvu — pie kāpnēm vai ātriji. Tāpat arī kāpnes, kas veidotas no atsevišķiem pakāpieniem — bērniem no tādām ir vienkārši  bail. Jo jocīgāk var likties, ka daudzas no šīm atziņām rūpīgi ievēroja jau Augusts Dombrovskis un Marta Rinka, kopā veidojot Zaļo skolu, plānojot katru telpu un detaļu (piemēram, kāpņu margas, — zem pieaugušiem domātā roktura, vēl divi citi dažādos augstumos — bērniem domātie), bet šodienas 21.gadsimta bērnudārzos daudz kas piemirsies.

Līdz ar to var sacīt, ka kopumā ņemot Igaunijas jaunie bērnudārzi, ir daudz mūsdienīgāki un daudz vairāk uz bērnu orientēti, nekā vairums jauno pirmsskolas bērnu iestāžu Latvijā. Šo atšķirību vēl vairāk pastiprina acīmredzamais — labākajos igauņu bērnudārzos sajūtams arhitekta rokas un domas pieskāriens, skaidras koncepcijas, kas realizētas telpiskajos risinājumos, detaļās un materiālos, ļaujot bērnudārzu ēkām iemiesot gan zināmu bērnišķīgumu, gan humānismu un reizē arī mūsdienīgas arhitektūras estētiku, sava veida vieglumu un eleganci. Uzlūkojot Latvijas jaunbūvētos bērnudārzus kopumā pirmās īpašības, kas nāk prātā, drīzāk ir stīvums un smagnējība, nereti arī neveiklas formas un proporcijas. Un aplami priekšstati, ka to visu var kompensēt ar košām krāsām un jocīgu formu un izmēru logiem. Nepamet sajūta, ka šajās ēkās dominē būvkompāniju un mazpilsētu amatnieku, ne mūsdienīgu arhitektu gaume.

Iespējams, tas ir saistīts ar Latvijā darbināto publisko iepirkumu sistēmu, kas līdz šim gan nav ļāvusi radīt kādas īpašas arhitektūras vērtības. Daļēji pateicoties tam arī bērnudārzi palikuši tādā kā marginālās arhitektūras sfērā, varbūt tikai daži pakāpušies augstāk. Bērnudārzu gadījumā tas ir skumīgi tādēļ, ka tā ir vide, kas ikdienā iedarbojoties gan tieši, gan pastarpināti veidojot nākotnes pilsoņa pirmos priekšstatus par telpu, par labo un skaisto. Vēl jo bēdīgāk ir, ja izpaliek ne tikai arhitektūras virsvērtība, bet pat dažādas funkcionālas pamatlietas, kas nosaka bērnu labsajūtu un arī drošību. Patīkami izņēmumi tomēr ir bērnudārzs Babītē un Kuldīgā, zināmā mērā — vismaz skatoties no ārpuses, arī jaunais bērnudārzs Ziepniekkalnā.

Saprotams, ka bērnudārza projektēšana nav viegls process — jārēķinās ar normatīviem, pedagoģiskajām atziņām, un parasti  arī ar ierobežotu pašvaldību budžetu. Tad nu arhitekta talants un spējas ir tas, kas lielā mērā nosaka rezultātu. Latvijā vēl arvien trūkst ļoti daudz vietu bērnudārzos un arī ekonomiskie apstākļi ir spiedīgi. Tomēr gribētos cerēt, ka nākotnes bērnudārzu projekti Latvijā, vienalga, vai tipveida vai oriģināli darināti tomēr spētu ievērojami vairāk tuvoties tiem kritērijiem, kas šķiet būtiski citur, kaut vai kaimiņvalstī Igaunijā. Lai tā notiktu, bērnudārzu tapšanā vajadzētu iesaistīties ne tikai pašvaldību pārstāvjiem un būvniekiem, bet arī arhitektiem, pedagogiem un psihologiem ar atbilstošu pieredzi.

Dalīties ar ierakstu:

22
Pievienot komentāru

avatar
10000
18 Komentāru pavedieni
4 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
1 Komentāru autori
1.Bruno Marsb&Ba pink dreamgoogoo Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
tere
Guest
tere

diezgan baisi paliek salīdzinot dažu LV projektu izmaksas ar galarezultātu – izskatās, ka vismaz puse līdzeļu ir nozagts, interjeram, iekārtojumam un mēbelēm naudiņa ir pietrūkusi. Publiskās apzagšanas sistēma ir jāaptur un dažu labu arhitektu un būvnieku kantorīti vajadzētu taisīt ciet!

Bruno Mars
Guest
Bruno Mars

Atgādināšu tikai: Astoņkājis- galvkāju molusku klases jūras bezmugurkaulnieks ar astoņiem lieliem taustekļiem. Patreiz notiek intensīvs zinātnieku darbs pie astoņkāja – polypus un pļavas ķirzakas – Lacerta vivipara Jacq. krustošanas vai tās spēju ģēnētiskas transplantācijas, ar mērķi iegūt astoņkāja spēju ataudzēt pazaudēto taustekli.

Ko es gribēju pateikt.. Neba jau taustekļu ciršana kaut ko atrisinās. "Jāgāž" tam glumeklim ir taisni sirdī vai pa galvu.

tere
Guest
tere

diezgan baisi paliek salīdzinot dažu LV projektu izmaksas ar galarezultātu – izskatās, ka vismaz puse līdzeļu ir nozagts, interjeram, iekārtojumam un mēbelēm naudiņa ir pietrūkusi. Publiskās apzagšanas sistēma ir jāaptur un dažu labu arhitektu un būvnieku kantorīti vajadzētu taisīt ciet!

Bruno Mars
Guest
Bruno Mars

Atgādināšu tikai: Astoņkājis- galvkāju molusku klases jūras bezmugurkaulnieks ar astoņiem lieliem taustekļiem. Patreiz notiek intensīvs zinātnieku darbs pie astoņkāja – polypus un pļavas ķirzakas – Lacerta vivipara Jacq. krustošanas vai tās spēju ģēnētiskas transplantācijas, ar mērķi iegūt astoņkāja spēju ataudzēt pazaudēto taustekli.

Ko es gribēju pateikt.. Neba jau taustekļu ciršana kaut ko atrisinās. "Jāgāž" tam glumeklim ir taisni sirdī vai pa galvu.

...
Guest
...

Silts , salds medus ielija ausi un sirdī – atkal mūsējie viens otru aplika. Laikam jau bez tā neiztikt. Un tad sūdzēties, ka publiskajā telpā neko labu par arhitektiem nedzird būtu lieki. Un tas ka konkursos vērtējam tikai svešvalodās rakstītos telstus arī neizbrīna. Nu ko liekam tik virsū, lai veicas

...
Guest
...

Silts , salds medus ielija ausi un sirdī – atkal mūsējie viens otru aplika. Laikam jau bez tā neiztikt. Un tad sūdzēties, ka publiskajā telpā neko labu par arhitektiem nedzird būtu lieki. Un tas ka konkursos vērtējam tikai svešvalodās rakstītos telstus arī neizbrīna. Nu ko liekam tik virsū, lai veicas

dīvainis
Guest
dīvainis

http://a4d.lv/…udarzi-baltija/- kopā ar autora komentāru -Humānais mērogs, tīkamas proporcijas un krāsu risinājumi ļauj sajust arhitektes klātbūtni. Strange.

dīvainis
Guest
dīvainis

http://a4d.lv/…udarzi-baltija/- kopā ar autora komentāru -Humānais mērogs, tīkamas proporcijas un krāsu risinājumi ļauj sajust arhitektes klātbūtni. Strange.

...
Guest
...

Jo vairāk skatos, jo mazāk saprotu

Plāns http://a4d.lv/…udarzi-baltija/

Simetriskais plāns izstaro neveikli postmodernu stīvumu.

Plāns http://a4d.lv/…udarzi-baltija/ Nav stīvs jo igauņu?

...
Guest
...

Jo vairāk skatos, jo mazāk saprotu

Plāns http://a4d.lv/…udarzi-baltija/

Simetriskais plāns izstaro neveikli postmodernu stīvumu.

Plāns http://a4d.lv/…udarzi-baltija/ Nav stīvs jo igauņu?

ee
Guest
ee

ātrāk prom no šejienes ar visiem bērniem.

ee
Guest
ee

ātrāk prom no šejienes ar visiem bērniem.

lauku arhitekte
Guest
lauku arhitekte

Man atkal lieka, ka autors grib no mūsu arhitektiem par daudz. Tekstā taču skaidri bija teikts, ka igauņiem normas neļauj taisīt milzīgus bērnudārzus… arhitekts jau tikai izpilda pasūtījumu un ja pasūta b/d 50 vietām, tad taisa 50 vietā, bet ja pasūta 1000 vietām, tad tādu arī taisa. Ja runājam par b/d mērogu un cilvēcīgu vidi mazajam cilvēkam, tad laikam taču jāsāk ar izglītības koncepciju vispār un to cik zināms diktē Izglītības ministrija. Bet, ja jau mēs gribam, lai mūsu bērni dzīvo debesskrāpjos (un daļa jau tur dzīvo) un neapjūk Eiropas miljonu pilsētās, tad šādi milzīgi b/d ir nepieciešami, lai mazais… Lasīt vairāk »

1.
Guest
1.

Tā liekas, ka arī pie kopīgās izglītības koncepcijas vainojami tikai arhitekti, jo autors lielākoties apraksta nevis arhitektūru, bet Pasūtītāja uzdeumu, kas veidots sakaņā ar mūsu būvnormatīviem un finanšu iespejām.

lauku arhitekte
Guest
lauku arhitekte

Man atkal lieka, ka autors grib no mūsu arhitektiem par daudz. Tekstā taču skaidri bija teikts, ka igauņiem normas neļauj taisīt milzīgus bērnudārzus… arhitekts jau tikai izpilda pasūtījumu un ja pasūta b/d 50 vietām, tad taisa 50 vietā, bet ja pasūta 1000 vietām, tad tādu arī taisa. Ja runājam par b/d mērogu un cilvēcīgu vidi mazajam cilvēkam, tad laikam taču jāsāk ar izglītības koncepciju vispār un to cik zināms diktē Izglītības ministrija. Bet, ja jau mēs gribam, lai mūsu bērni dzīvo debesskrāpjos (un daļa jau tur dzīvo) un neapjūk Eiropas miljonu pilsētās, tad šādi milzīgi b/d ir nepieciešami, lai mazais… Lasīt vairāk »

1.
Guest
1.

Tā liekas, ka arī pie kopīgās izglītības koncepcijas vainojami tikai arhitekti, jo autors lielākoties apraksta nevis arhitektūru, bet Pasūtītāja uzdeumu, kas veidots sakaņā ar mūsu būvnormatīviem un finanšu iespejām.

googoo
Guest
googoo

ļoti spēcīgs analītisks raksts, kuru (pat neskatoties uz tā garumu) ar prieku izlasīju vienā elpas vilcienā!

googoo
Guest
googoo

ļoti spēcīgs analītisks raksts, kuru (pat neskatoties uz tā garumu) ar prieku izlasīju vienā elpas vilcienā!

a pink dream
Guest
a pink dream

Nupat Siguldā arī vienu nodeva. Man meita tur iet 🙂

a pink dream
Guest
a pink dream

Nupat Siguldā arī vienu nodeva. Man meita tur iet 🙂

b&B
Guest
b&B

arhitekti doma par sevim nevis par berniem. es jau saprotu ka gribas realizet savu projektu bet prieksh berniem tas viss ir galigi garam . auksti, nemajigi projekti. pameginiet iejusties bernu ada. es atceros sevi kad biju bernu darza. berniem ir vajadziga vide ko vini saprot un kura viniem patik dzivot un izteloties un nemeginiet man iestastit ka tas ir tas kas vajadzigs jo redziet shodien mes dzivojam moderna vide . bullshit. ta tas nav berns ir berns. bet vismaz tie padomju partaisitie bernudarzi izskatas shodien daudz labak protams un izdarits jau ir daudz kas.

b&B
Guest
b&B

arhitekti doma par sevim nevis par berniem. es jau saprotu ka gribas realizet savu projektu bet prieksh berniem tas viss ir galigi garam . auksti, nemajigi projekti. pameginiet iejusties bernu ada. es atceros sevi kad biju bernu darza. berniem ir vajadziga vide ko vini saprot un kura viniem patik dzivot un izteloties un nemeginiet man iestastit ka tas ir tas kas vajadzigs jo redziet shodien mes dzivojam moderna vide . bullshit. ta tas nav berns ir berns. bet vismaz tie padomju partaisitie bernudarzi izskatas shodien daudz labak protams un izdarits jau ir daudz kas.