Ar ko unikāla Pontebedra, kur notiek pirmā starptautiskā bērnu arhitektūras izglītības biennāle? Tās gājēji ir pilsētas dzīves galvenie varoņi. Ja tu ved bērnu uz skolu vai rotaļlaukumu ar auto, tad kopā ar savas pilsētas mēru baidies no bērnības sev blakām. Nedomā bērnu vietā!
Pēc dalības Starptautiskās Arhitektu savienības [UIA] izglītības programmas Arhitektūra un bērni Stokholmas konferencē Bērnistaba pilsētā 2017.gadā Skolnieks pētnieks pilsētnieks [SPP] kļuva par tās biedru — pašlaik vienīgo no Baltijas valstīm. Iegūstot pienākumu regulāri tikties ar apvienotajiem arhitektūras pedagogiem no visas pasaules. Līdz tam SPP aktivitātes nesniedzās pāri Latvijas robežām, lai arī projekts uzsākts, neklātienē izpētot, kā citur Eiropā apbūvētās vides veidošanas mākslā ievada bērnus un skolu jauniešus.
Pirmā starptautiskā bērnu arhitektūras izglītības biennāle Ludantia* notiek Liepājas lieluma Spānijas ziemeļrietumu piekrastes pilsētā Pontebedrā. To atklāja 10.maijā ar triju dienu semināriem un darbnīcām kultūras namā Pazo da Cultura, kur četrās ekspozīcijās tā vēl turpinās līdz 17.jūnijam. Biennāles tēma ir publiskā ārtelpa, kurā iekļautas arī mazāko lietotāju vēlmes, tāpēc tās sauklis ir Dzīve ar prieku: no skolas rotaļlaukuma uz pilsētu.
Kāpēc Pontebedrā?
Tūristiem grūti sasniedzamā pilsēta toties ir pašiem pilsētniekiem primāri pieejama. Teju 20 gadu laikā tā no automašīnu elles kļuvusi par gājēju paradīzi. Tādu, kas ik dienu ir dzīvošanas festivāla nometne, kam atdotas ielas. «Lai iedarbinātu pilsētu, jāmazina auto skaits!» ir pārliecinājies mērs Miguel Anxo Fernández Lores, kas pa kabineta logu nu dzird cilvēku čalas mašīnu rūkoņas vietā. Satiksmes plūsma Pontevedras vēsturiskajā centrā kopš 1999.gada ir samazinājusies gandrīz simtprocentīgi, tā tuvumā par 77 procentiem, bet visā pilsētā — uz pusi. Turpretim dzīves kvalitāte ir krasi uzlabojusies — gaiss ir tīrāks, invalīdi, vecīši un bērni dzīvojas ārpus telpām, pārsvarā piegādes auto piesardzīgi brauc 30 kilometrus stundā, nulle gājēju nāves gadījumu. Bijušo ārstu, kas zina, ka nav veselīgāka trenažiera par iešanu kājām, uzplaukušie pontebedrieši ievēlēja mēra amatā vēlreiz un piecreiz. «Publiskā ārtelpa pieder visiem. Kad mēs staigājam, visi esam vienādi.»
Metode nebija karš ar auto. Tika izveidotas apvedceļu cilpas, ieviesti stingri stāvēšanas un ātruma ierobežojumi, kā arī apmācīti policisti, lai centru atbrīvotu no nevajadzīgajiem transportlīdzekļiem, kas lieki brauc tam cauri vai meklē stāvvietu tajā. Izņēmumi tos var atstāt uz 15 minūtēm, taču ar progresīviem pārkāpuma sodiem. Vienlaikus — īsas pastaigas attālumā no centra atrodas bezmaksas novietnes, bet staigāšanai sastādīti dažādi maršruti ar nodedzināto kaloriju uzskaiti kartē.
Mērķis bija reaģēt uz iedzīvotāju ikdienas vajadzībām, jo viņi ir pilsētas dzīves galvenie varoņi. Un publiskās ārtelpas atjaunošana ar vecpilsētā atgrieztiem uzņēmumiem un piepilsētā aizliegtiem lielveikaliem bija tam pamats. Jau deviņdesmitajos populārā doma par mazāk bīstamu un mazāk piesārņotu pilsētvidi iedzīvināta, augšpēdu apmetot kustību piramīdu, kur svarīgākais ir kājāmgājējs, tad velosipēdisti un sabiedriskā transporta pasažieri, un tikai tad privāto auto vadītāji. Papildus tam — revolucionārie plānotāji integrējuši gājēju tīklu Pontebedras transporta shēmā. Kļūšana pazīstamai kā visiem ērtai, drošai un izcili pārvaldītai pilsētai, kas savu iedzīvotāju ciena jau no mazotnes, bija iemesls tam, kāpēc pirmā starptautiskā bērnu arhitektūras izglītības biennāle notiek Pontebedrā.
Vairāk par tās apbalvojumiem un pieredzi, uz kādiem uzlabojumiem secīgi koncentrējās, kādi bija pilsētplānošanai nozīmīgākie 7 soļi un kādi vēl ir plāni jau tagad par nākotnes pilsētu sauktajai — šeit.
Kāda ir pilsēta bērniem?
Pārvērtībām iedvesmojis itāļu izglītotājs un rakstnieks Francesco Tonucci, kas pētījis to, kā dēļ pārspīlētas aizsardzības vecāki izolē bērnus no sabiedriskās sadzīves, kādu reiz bezrūpīgi piedzīvojuši paši. Viņaprāt, parki un skvēri ar visur vienādām rotaļu ierīcēm ir bērnības korupcijas forma, kuros bērnus mākslīgi audzē. Tie uzrāda bailes no bērnības vai nevēlēšanos, lai bērni atrastos starp pieaugušajiem. Pilsēta bērniem ļauj bērniem būt bērniem. Tā ir teritorija eksperimentēšanai un atklājumiem tālāk par spēļu laukumiem vai ārpus mājām un mācību klasēm. Ar iespēju spēlēties uz ielas — lai spēlējoties satiktos ar citiem bērniem, mācītos un pieaugtu. Spēlei — tāpat kā attīstībai — vajag mazliet riska! Lai pārvietotos, neturoties mammai pie rokas. Lai izdarītu izvēli paši, nevis tiktu vesti. Lai jau pirmklasnieki ceļu uz skolu mērotu bez vecākiem. Iesaistot atsaucībai sagatavotos apkaimes kaimiņus un tuvējos veikalniekus, ja nepieciešams.
Par bērniem labu uzturēšanās vietu pārmodelētā pilsēta audzina labus savus nākamos pieaugušos. Tā nepiedāvā daudz, bet ļauj daudz izdarīt. Tā piedāvā uzmanību, ērtības un drošību, zaļumus un rotaļāšanos katrā solī. Vēsturi un mūsdienas neuzbāzīgi un saudzīgi savienojošu labiekārtojumu ar visādiem laikiem vienotu apgaismojuma dizainu, ko par ārtelpas interjeru nosauc kolēģe Nora Saulespurēna.
Kas ir Ludantia?
Labākais veids, kā parādīt bērnu un jauniešu potenciālu pilsētu pārveidošanā, ir izglītības projekti, — saka biennāles rīkotāji. Trīs ekspozīcijās tādi nokomplektēti aptuveni 80 no 18 valstīm, lielākoties — spāniski runājošajām. Ceturtajā ir taustāmajās trīs dimensijās interaktīva izstāde ar arhitektoniskām spēlēm bērniem [noteikti ieskaties!]. Tās vienkāršā koncepcija, kādā modulēts konstruktora būvmateriāls — no punkta kā apļa caur vingrošanas riņķiem līdz lodei vai no punkta pa nūju līnijām līdz finiera trīs, 4, 5, 6, septiņstūrim —, kas savukārt sadalīts pa tematiskiem konteineriem, ļauj mazajam apmeklētājam fantazēt un būvēt sava auguma struktūras, elementus savienojot ar elastīgām savilcēm, gumijām, caurulēm. To veidojuši SPP projekta Spānijas līdzinieka Maushaus arhitekti, kurus jau iepazinām, gatavojot marta publikāciju viņu vadītajam virtuālajam bērnu arhitektūras žurnālam Amag! Tas un biennāle — abas ir spāņu mākslinieka un skolotāja Jorge Raedo idejas.
Izglītības piemērus mēdz skatīt arī ierastās mākslas un arhitektūras biennāles, taču Ludantia tikai tos. Apbūvētās vides mācību apguve spēlējoties ir pieredzēts brīnums, un brīnumaina ir arī tās daudzveidība pieejās. Arhitektūra bērniem, bērniem par arhitektūru un bērnu arhitektūra. Jo ceļš uz skolu un tās sienas māca, grāmatas un citi uzskates materiāli, piedalīšanās projektēšanas procesos un praktizēšana pašiem. Cīņa par tādas vietni kultūrizglītības sistēmā vai profesionālās organizācijas atzīto darbību sarakstā ir globāla, tāpēc UIA sanāksmē starp 21 nācijas 29 pārstāvjiem aktuāls bija mets hartai par bērnu izglītošanu arhitektūrā visās dalībvalstīs. Aptaujājot, vai nacionālā arhitektūras politika tādu daļu maz paredz un kādu atbalstu tā saņem.
Lasījumos atkal akcentēja skolēnu dabūšanu ārā no skolas telpām — dzīvajā realitātē, jo klases ātri var iekārtot pagalmos un bērnistabas atrast pat mežā, kā to jau dara somi. Ļoti svarīgo līdzdalību uzsvēra urbānisma profesore Angela Uttke no Vācijas, īpaši aicinot nedomāt jauniešu vietā, bet vaicāt pašiem, kā viņi vēlas tikt iesaistīti visos sabiedrisko apspriešanu līmeņos: kad bērns ir informēts, kad ir arī konsultēts, kad priekšlikums ir pieaugušā sākts un bērnus informējošs vai bērna sākts un pieaugušos informējošs. Aicinot pat UIA hartu pabeigt kopā ar bērniem, ne vien domājot par viņiem! Paaudžu nesaprašanās, tajā skaitā bērnu un jauniešu starpā, kā arī paradokss, ka — jo sakārtotāka pilsētvide, jo bēdīgāka attieksme pret tīņiem, ir problēmas, kuras risina attīstītā Eiropa, kamēr mazattīstītos kontinentos atbildīgu cilvēku iniciatīvas publiskajā ārtelpā apkaro pilsētu mēri, tāpat kā Rīgā…
*Ludantia ir zeme, kurā bērni ir laimīgi, jo arhitekti un politiķi ieklausās arī viņos un izprot bērnību, kad plāno jaunas slimnīcas, skolas vai atrakciju parkus.
Teksts: Indra Ķempe
Attēls: Jorge Raedo
Indras Ķempes un Noras Saulespurēnas radošo braucienu finansē Valsts Kulturkapitāla fonds.
SPP ir Latvijas Arhitektu savienības brīvdomīgās izglītības projekts, kas uzsākts 2009.gadā. Lai veicinātu nākamo pieaugušo — lietotāju, pasūtītāju un likumdevēju — izpratni par labu arhitektūru un pilsētvidi. Jo viņi ir noteicēji, kā tāda rodas. Lai skolēni izzinātu apbūvēto cilvēka dzīves telpu, kurā pašiem jādzīvo. Un tikai lai cilvēcīgāk dzīvotu!
