Atšķirība starp celtniecības un arhitektūras darinājumu

Intervija ar Folkeru Gīnki (Volker Giencke), Liepājas koncertzāles projekta autoru.

Arhitekts Andris Ceļmalis: Arhitekta viedoklis, kas ir noteicošs, nereti nesakrīt ar konkrētajā brīdī valdošo. Vai jūs nebaida tas, ka vēlāk jūsu pozīcija var izrādīties kļūdaina?

F.Gīnke: Ir daudzas lietas, ko arhitekti radījuši tikai teorētiski un kas nav realizētas, taču šie meklējumi palīdz mums virzīties uz priekšu. Ja jūs aizstāvat arhitektūru plašākai sabiedrībai tobrīd nesaredzamu, bet jūsuprāt nozīmīgu mērķu dēļ, kļūdieties!

A.Ceļmalis: Vai jūs varat minēt kādas īpašības vai virzienus, kas raksturīgi Austrijas arhitektūrai??

F.Gīnke: Patlaban vairs nepastāv tādi uzskatāmi arhitektūras virzieni kā tas bija agrāk. Šobrīd viennozīmīgi ir skaidrs, ka tādi postulāti kā funkcija vairs netiek izcelti kā atsevišķa vērtība ? tās ir pašsaprotamas lietas, ko arhitekti pārvalda kā instrumentu. Dažu lielisku arhitektu darbos ir lietas, kuras nav definējams, tās ir intuitīvas, pat tādas, kas runā pretī arhitektūras likumiem. Manuprāt, tas vairāk raksturīgi mākslas tīrajām izpausmēm, piemēram, skulptūrai. Šādi darbi cilvēkos rada sajūtu, ka arhitektūra ir kaut kas vairāk nekā tikai funkcionāla būve. Tā liek cilvēkam justies nozīmīgam kā cilvēciskai būtnei, ne tikai kā noteiktu funkciju izpildošam indivīdam.

Arhitekts Ivo Šteimanis: Skatoties uz tādām celtnēm kā universālveikals Birmingemā vai mākslas māja Gracā, man šķiet, ka forma un saturs sāk dominēt pār funkciju ? vērtējot šīs tīrās formas, grūtāk uztvert tos arhitektūras raksturlielumus, par kuriem mums skolā mācīts: tektonika, proporcijas, vides mērogs u.c. Vai jūs saskatāt šādu tendenci mūsdienu arhitektūrā?

F.Gīnke: Mūsdienu arhitektūras uzdevums ir pieredzes paplašināšana, dot cilvēkam pārdzīvojumu; tā jānes vēstījums. Funkcijai jābūt atrisinātai perfekti, bet tā ir pakārtota. Te arī ir tā atšķirība starp celtniecības un arhitektūras darinājumu. Arhitektūras karalienes Zahas Hadidas atbilde būtu kā iznīcinoša bulta, kas mani būtu nogalinājusi!

I.Šteimanis: Kādas ir arhitektūras attiecības ar sabiedrību?

F.Gīnke: Ja kādu laiku atpakaļ arhitektiem bija plašas diskusijas par arhitektūras ietekmi uz sabiedrību, tika mēģināts jau iepriekš prognozēt, kādas būs sekas, tad tagad esam nonākuši pie secinājuma, ka tas nav tik vienkārši iespējams. Arhitektūra nav pragmatiska, tā ir arī kā eksperiments un ir iespējams arī kļūdīties, bet kļūdīšanās nozīmē arī iegūt pieredzi.
Protams, jāņem vērā tas, ka arhitektūra ir domāta priekš cilvēkiem, tai ir jābūt humānai. Tāpat kā katrs cilvēks ir individuāls, tāpat arī arhitektūrai jābūt neatkārtojamai.

Arhitekts Ingurds Lazdiņš: Ko par konkrētu arhitekta radītu celtni var spriest pēc klienta — sabiedrības vai tās daļas —  attieksmes?

F.Gīnke: Viennozīmīgi pozitīvs vērtējums nebūt neliecina tai par labu. Arhitektam vienmēr jābūt soli priekšā; pretējā gadījumā tā nav arhitektūra, tā ir būvniecība. Arhitektūra cilvēkus attīsta, izglīto, pilnveido. Man prātā gadījums, kad mani klienti ? kāds laulāts pāris — projektēšanas sākumposmā bija pilnīgi pretējās domās par to, kā vajadzētu izskatīties viņu jaunajai ģimenes mājai. Toties pēc apmēram gadu ilga darba, jau projektēšanas noslēgumā, tā kundze nāca pie manis un pati stāstīja, ka tagad viņa ir daudz ko izpratusi, ka viņas gaume ir mainījusies un ka viņa projektu ar prieku pieņem. Tur nav, ko piebilst…

I.Lazdiņš: Kāpēc jūsu Liepājas koncertzāles projekta priekšlikums ir tieši tāds?

F.Gīnke: Divi būtiskākie apsvērumi bija: pirmkārt, šāda mēroga būvei jākļūst par vietas un visas pilsētas zīmi, tai nākotnē jāasociējas ar Liepāju un, otrkārt, līdz ar koncertzāles funkciju ēkai pirmā, zemes stāva līmenī jābūt atvērtai arī citām pilsētnieku sabiedriskās dzīves funkcijām.