Arhitektūra kā māksla II

Arhitektūras kritiķis Dejans Sudjičs apšauba Bilbao piemēra veselīgumu, paužot, ka centieni glābt pilsētu ar viena brīnumaina arhitektūras objekta palīdzību ir parodija. Vēl apšaubāmāka ir šī piemēra nekritiska kopēšana viscaur pasaulē. Savukārt Žaks Hercogs no Herzog & de Meuron atzīst: «Arhitektūra kā māksla ir nepanesama!»

raksta sākums

Tieši pēdējā desmitgadē daudzviet pasaulē radītas ēkas, kas piedāvājot izmantojamas telpas, vienlaikus ir kā milzu skulptūras. Tam skaidrojums ir šodienas tehniskās iespējas ― digitālās projektēšanas un būvniecības tehnoloģijas un materiāli.

Šādas arhitektūras skaidrojumam savā 2005. gadā izdotajā grāmatā Ikoniskā ēka (The Iconic Building – The Power of the Enigma) pievērsies viens no mūsdienu pazīstamākajiem arhitektūras kritiķiem Čārlzs Dženkss. Ikoniska ēka viņa skatījumā ir saistīta ar abiem ikonas aspektiem – gan bizantiešu svētbildi, gan filozofisko ikonas skaidrojumu ― zīmi, kas apzīmē vai attēlo objektu, ko simbolizē. No vienas puses ēkai, lai tā būt ikoniska, jābūt ar jaunu, koncentrētu tēlu, spilgtu veidolu un jāizceļas pilsētā. No otras, lai būtu iedarbīga, tai jāatgādina, lai arī neuzkrītoši, par kādām būtiskām metaforām un jābūt simbolam, kas piemērots pielūgsmei — ne visai viegls uzdevums sekulārā sabiedrībā.

Dženkss min ikoniskās arhitektūras piemērus. Pirmā pēckara arhitektūras ikona viņaprāt ir Lekorbizjē projektētā Ronšānas kapela. Starp šodienas ikonu autoriem viņš min tādus vārdus kā: F.Gērijs (Gugenheima muzejs Bilbao, Disneja koncertzāle Losandželosā), Normans Fosters (Swiss Re augstceltne Londonā), Pīters Eizenmans (kultūras centrs Santjāgo), Daniels Lībeskinds (Jūdu muzejs Berlīnē, kara muzejs Mančesterā). Viņu ievērojamākās ēkas šķiet kā pašpārliecinātas, tādas, kas izaicina pilsētas un sociālās hierarhijas. Turpinot šo uzskaitījumu, var minēt daudzas būves, kas bez tā, ka piedāvā telpu kādām funkcijām, vienlaikus ir arī milzu skulptūras. To autorie parasti ir populāri zvaigžņu arhitekti, kā, piemēram, Rems Kolhāss, Zaha Hadida, Santjago Kalatrava, Bens van Berkels, Herzog & de Meuron, Coop Himellb(l)au, Stīvens Holls, Žans Nuvēls, Renco Piano u.c.

Pilsētas audums, fiziskais konteksts parasti ir pēdējā lieta, ar ko ikonisko ēku arhitekti rēķinās, jo šīs būves tiecas būt pretstatā un izcelties. Atvērtā sabiedrībā vairs nepastāv tā saskaņa pilsētnieciskajās, ekonomiskajās un sociālajās vērtībās, kas bija tradicionālajā sabiedrībā.

Ievērojamais mākslas kritiķis un filozofs Artūrs Danto jau 80.gados apgalvoja, ka laikmetā, kad dievs ir miris un beigušies ir lielie stāsti, kas turēja kopā veselas sabiedrības, mirusi ir arī māksla. Respektīvi, jebkas var būt mākslas darbs. Piekrītot dalījumam, ka māksla būtība ir vispirms rosināt cilvēka prātu, bet arhitektūras — nodrošināt telpu dažādām cilvēku aktivitātēm, kā arī ņemot vērā, ka māksla var būt jebkas, tad Dženksa proponēto ikonisko arhitektūru noteikti var attiecināt uz šo «arhitektūras kā mākslas sfēru».

Dženkss īsti negrib piekrist, ka ikoniskās arhitektūras narcisisms liecina tikai par kultūras pagrimumu. Atšķirībā no pagātnes, šodienas ikonisko arhitektūru plurālā sabiedrībā nosaka visai pretrunīgi spēki — reliģijas panīkums, patērniecības pieaugums, jocīgs apstākļu sajaukums, ko veido brīvība, radošums, datortehnoloģijas, kā arī jauno vidū pilnībā zudusi uzticēšanās tradīcijām. Var apgalvot, ka tradicionālajā Eiropas pilsētā ikoniskas arhitektūras lomu pildīja katedrāles. Atšķirībā no šodienas tās tika veidotas noteiktu kanonu ietvaros. Dženksa minētās ikoniskās ēkas savukārt arvien tiecas būt kaut kas jauns un nebijis. Taču ja tas ir vienīgais, ar ko ēkas piesaista, tad arhitektūra sāk līdzināties modei – pēc neilga laika ir jāmeklē atkal kaut kas jauns. Iespējams, tik nedaudz starp tām ir ēkas, kas kļūst par pagrieziena punktiem arhitektūras attīstībā. Dženkss, kā jau viens no ievērojamākajiem postmodernisma teorētiķiem, apgalvo, ka īstai ikoniskai ēkai jāsatur kāda metafora, slēpta nozīme, kas to padarītu radošu dziļākā nozīmē.

Dženksa sajūsmai par viņa sludināto ikonisko arhitektu nepiekrīt cits ievērojams un ietekmīgs arhitektūras kritiķis Dejans Sudjičs. Abu diskusija ir viedokļu sadursme, kurā saklausāma postmodernisma pravieša jūsma par mūsdienu arhitektūras neredzēto krāšņumu pretstatā uz humānajām vērtībām orientētā modernista skepsei par ārišķīgo un virspusējo. Prātojot par šodienas kāri pēc monumentu, vietzīmju un ikonu būvēšanas, Sudjičs apšauba Bilbao piemēra veselīgumu. Viņš uzskata, ka centieni glābt pilsētu no aizmirstības ar viena brīnumaina arhitektūras objekta palīdzību ir parodija. Un parodija ir tā, ka šo piemēru nekritiski ir akceptējuši neskaitāmi pilsētu attīstības atbalstītāji visā pasaulē.

Sudjičs to skaidro ar globalizācijas radītajiem efektiem, kad finanses pilsētas attīstības projektiem nāk no citas valsts vai kontinenta kompānijām. Šādu naudu, saprotams, drošāk ir ieguldīt projektos, ko viegli uztvers komersanti, kam nav liela priekšstata par konkrētās pilsētas smalkumiem. Tāpēc ērtāk ir nolīgt kādu no 30 vai mazliet vairāk zvaigžņu arhitektiem un būt pārliecinātam, ka projekts aizies, jo taps kāda ikona. Tomēr nereti tas noved pie projektiem, kam ir visai maz sakara ar pilsētas autentiskumu, kontekstu un īpašo vietas garu. Uzskatāmībai Sudjičs situāciju salīdzina ar paaudzēm lolotu itāļu ģimenes kafejnīcu, ko pārņem Starbucks ķēde. Viņaprāt Gugenheima stila arhitektūras ikonas to pašu nodara pilsētnieciskā līmenī.

Vēlmi veidot arhitektūru apbrīnošanai viņš salīdzina ar Hitlera un Špēra centieniem pārveidot Berlīni vai Staļina un Borisa Jofana iecerēto padomju pili Maskavā. Dženkss gan atzīmē, ka ikoniskās arhitektūras pasūtītāji šodien nebūt nav diktatori vai totalitāras valstis. Lai arī Kolhāsu Ķīnas televīzijas ēkas būvei nolīgusi komunistiskās valsts valdība, citreiz bieži tās ir pašvaldības vai lielas kompānijas. Viņam gan iebilst Sudjičs, sakot, ka demokrātiski ievēlēto vietējo varas iestāžu politiķi bieži vien neapzinās savas rīcības kulturālās un finansiālās sekas. Akla sekošana Bilbao piemēram noved pie veselas paaudzes arhitektu, kuru pārliecība ir nekas vairāk, kā klausīšana savu vēlmju diktātam un daudzi politiķi, kuri gribētu sekot Fransuā Miterāna piemēram un tērēt citu cilvēku naudu būvējot savu mauzoleju, maskējot to kā nacionālo bibliotēku.

Mākslā šodien galvenais ir ideja. Arhitektūrā tās var arī nebūt. Ja arhitektūra izpaužas kā māksla, tā it kā attālinās no arhitektūras primārā uzdevuma – sniegt patvērumu, radīt telpu cilvēkiem. Svarīgāka kļūst ēkas simboliskā nozīme, ideja un tēls. Sava vieta šādā dalījumā ir arī īslaicīgām ēkām, ko radījuši ievērojami arhitekti. Viens no tradicionālas arhitektūras kritērijiem ir ilgtspējība. Taču, ja ēka, kas veidota, lai piesaistītu uzmanību, jau sākotnēji paredzēta noteiktam laika sprīdim, tā daudz vairāk līdzinās tādām mākslas nozarēm, kā instalācija vai pat hepenings. Šai kategorijā var ieskaitīt, piemēram, dažādus izstāžu paviljonus. Interesanta šai ziņā ir t.s. Serpentine gallery vasaras paviljons Londonā, Kensingtonas dārzos Haidparkā. Paviljons kopš 2000.gada ik vasaru tas tiek veidots no jauna, katru reiz pieaicinot citu arhitektu, tādu, kurš līdz tam nav neko būvējis Lielbritānijā. Paviljona autoru vidū ir Zaha Hadida, Daniels Lībeskinds, Tojo Ito, Oskars Nīmeijers, Alvaro Siza, Rems Kolhāss un citi. Katrs jaunais paviljons ir kā arhitektūras notikums, reizē pašai būvei kļūstot par aktīvu kultūras centru.

Šodien katedrāļu lomu pilda muzeji, koncertzāles, bibliotēkas. Pārspīlēti tiecoties šīs publiskās būves padarīt par ikonām vai mākslas darbiem par sevi, rodas pretruna — ēka pievelk visu uzmanību sev. Līdz ar to ēkas arhitektūra konkurē ar saturu, muzeja ēka, ar tā kolekciju. To apliecina arī Gugenheima muzejs Bilbao — dažus gadus pēc tā atklāšanas apmeklētāju skaits kritās, apliecinot to, ka cilvēkiem diezgan ātri apnicis muzejs, kurš nepiedāvā neko vairāk par sensacionālu arhitektūru.

Atšķirību arhitektūras un mākslas līdzekļos un uzdevumos intervijā žurnālam Die Zeit skaidrojis arhitekts Žaks Hercogs. Uz jautājumu, kādēļ jūs vienmēr esat sadarbojušies ar māksliniekiem, ievērojamais šveiciešu arhitekts atbildēja: «Īsts mākslinieks ir neuzpērkams un godīgs. Tas izklausās patiešām stulbi, tomēr ir patiesība, ka māksla var rasties tikai tad, kad viss iepriekš zināmais un noteiktais, klišejas un ietekmes tiek izmestas pār bortu.»

Atbildot uz jautājumu, vai jūs pats jūtaties kā mākslinieks, Hercogs sacīja: «Arhitektūra un māksla, arī mode, kino un mūzika šodien ir saistītas daudz ciešāk kā agrāk. Mēs varam labi sastrādāties gan ar māksliniekiem, gan arī modes veidotājiem […], jo darba stils un domāšanas veids šodien ir krietni tuvāki. Jebkas iepriekš noteiktais, jebkuras tradīcijas tiek atmestas un rodas tukšums, ko arhitektam jāizpilda ar savu stratēģiju un koncepciju, ja viņš uz to ir spējīgs. Tādejādi arhitekts mūsdienās ir radniecīgs māksliniekam, taču galarezultāts ir pilnīgi cits. Arhitektūra ir arhitektūra, māksla ir māksla. Arhitektūra kā māksla ir nepanesama!»