Arhitektūra kā ietvars, nevis ikona

Šodien galvenais izaicinājums ir nevis ikonu arhitektūra, bet gan virziens, kas uztver arhitektūru kā mūsu dzīvesveida ietvaru, veido arhitektūru kā telpu, saistību un kontekstu. Tā intervijā Oskaram Redbergam atzīst dāņu biroja VLA vadošais arhitekts Sērens Daugbjergs, kurš šovakar plkst.18.00 ar lekciju uzstājas Arhitektu namā.

Sorens Daugbjergs (Søren Daugbjerg) ir viens no dāņu arhitektu biroja Vilhelm Lauritzen Architects (VLA) partneriem un vadošais arhitekts. Pēdējos desmit gadus lielāko daļu laika viņš veltījis, attīstot biroju, kura darbības pamatā ir šāds kredo:

VLA vīzija un misija

Ko vēlas VLA?
Attīstīt tādu arhitektūru un projektēšanu, kas nepārtraukti mestu izaicinājumu un uzlabotu cilvēku dzīvi.
Ko dara VLA?
Veido arhitektūru un projektus, balstoties uz zināšanām, empātiju un pārliecību.
Ko piedāvā VLA?
Radīt arhitektūru un projektus visās būvniecības kategorijās, izstrādājot produktu paredzētajā kvalitātē, laikā un finansējuma robežās.
Ko sola VLA?
Pārvērst vīziju, ideju un mērķus par arhitektūru un projektu, kas rada identitāti un nozīmi.

VLA pieeja balstās uz arhitektūras procesiem un, patiesībā, tā nav akadēmiska pieeja. Svarīgākā atšķirība ir «pārējo», proti, pasūtītāja / lietotāja un citu ieinteresēto pušu klātbūtne. Pasūtījumi un konkursi veido lielāko daļu mūsu darba. Tiešie pasūtījumi dod iespēju attīstīt projektu kopā ar klientu, turpretim konkursi bieži «sasaldē» projektu, gan pasūtītājam, gan arhitektam jau pašā agrākajā procesa attīstības stadijā paliekot pie sava. VLA cieši tic, ka arhitektūras procesiem ir jābūt ietverošiem un atvērtiem, tādā veidā iesaistot lietotājus un citas ieinteresētās puses.

Ko Jūs domājat par šā brīža situāciju arhitektūrā un par arhitektūru pasaulē — saplūstošās identitātes vai jaunas identitātes veidošanās (merging / emerging identities)?

Arhitektūrā pastāv divi atšķirīgi virzieni. Pirmais virziens veido arhitektūru kā ikonu simbolu. Arhitektūra tiek uztverta kā objekts, zīmols un iespējams pat kā vara. Otrais uztver arhitektūru kā mūsu dzīvesveida ietvaru. Šis virziens veido arhitektūru kā telpu, saistību un kontekstu.

Vēsturiski šie divi virzieni vienmēr pastāvējuši līdzās, piemēram, agora jeb tirgus laukums pretstatā templim senajā Grieķijā. Protams, ikonu novirziens ir globālāks, bet ietvara novirziens vairāk attiecas uz vietējo mērogu. Spriedze starp abiem novirzieniem nepārtraukti pieaug, jo pasaule aizvien vairāk globalizējas.

Ikviena pilsēta vēlas, lai tās arhitektūras «objektu» projektētu pasaulē pazīstams arhitekts, un arī ikviens starptautisks uzņēmums vēlas, lai tā galvenā biroja ēku projektētu starptautiski atzīts arhitekts. Šeit parādās arhitektūras kā zīmola un kā varas demonstrēšana. Šāda arhitektūras forma ir ļoti globalizēta un tai nav reāla vietējā konteksta vai nozīmes. Tas arī nozīmē, ka jaunās pilsētas, piemēram, Ķīnā un ASV izskatās ļoti līdzīgas.

Arī ikdienas dzīvē pastāv šis duālisms starp vietējo un globālo. Šobrīd lielākā daļa cilvēku var ik brīdi izvēlēties, vai čatot internetā ar draugiem virtuālajā telpā vai veidot «analogu» cilvēcisku saskarsmi reālajā laikā — pastāv abas iespējas. Šodien galvenais izaicinājums ir “ietvara” novirziens arhitektūrā. Mums ir jāatrod veidi, kā to izzināt un attīstīt. Nav gatavas receptes, kā tas būtu jādara, jo stratēģija izveidosies vēlāk atkarībā no reālā konteksta un programmas.

Kad mēs tiešām strādājam citā valstī, mēs parasti cenšamies sadarboties ar vietējiem arhitektiem, lai saglabātu ietvara virzienu. Mūsuprāt, ļoti interesants ir tas, ko mēs varam izveidot kopā. Ir ļoti interesanta arī notiekošā zināšanu apmaiņa. Piemēram, pašlaik kopā ar vietējiem arhitektiem mēs strādājam pie jaunās Ārlietu ministrijas ēkas Hanojā.

Esmu pievienojis attēlu, kas ilustrē dilemmu starp ikonas un ietvara virzieniem. Varbūt arhitektu vajadzētu saukt vienkārši par modernu, ne postmodernu arhitektu.

Kā mēs mācam arhitektūru un vai to vispār var iemācīt?

Pēdējos pāris gadus esmu veltījis darbam savā birojā. Taču mani bieži aicina piedalīties žūrijā diplomdarbu aizstāvēšanā un prezentācijā Arhitektūras skolā. Kopumā esmu patīkami pārsteigts par studentu prezentēšanas prasmi. Grafiskie materiāli ir fantastiski un prezentācijas ir nevainojamas.

Slavenais dāņu kultūras kritiķis Georgs Brandess pirms 100 gadiem sacīja apmēram tā: «Par dāņu literatūras eksistenci liecina tas, ka tā izvirza problēmas apspriešanai». Tas bija sākums jaunai kustībai Dānijā. Ja to attiecina uz arhitektūras jomu, tad kādas problēmas izvirza arhitekti apspriešanai šodien? Es domāju, ka mums jāpanāk, lai izglītība risinātu problēmas, kas ietekmē cilvēku dzīvi! Protams, tās nebūs tādas problēmas kā mūsdienu dzīve vai rūpnieciskā ražošana, ko Bauhaus skola apsprieda 20gs. 30.gados, bet šodienas problēmas — piemēram, jau minētās problēmas saistībā ar globālo / vietējo.

Viena no svarīgākajām arhitekta īpašībām ir zinātkāre un spēja brīnīties. Varbūt tai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību mūsu izglītības sistēmās. Man patīk mācīt arhitektūru studijā, sarunājoties ar studentu «aci pret aci». Protams, ka pareizās formas vai veidola atrašana projektam ir ļoti personisks process, tāpēc es nestāstu studentam, kā projektam būtu jāizskatās, bet galvenokārt cenšos norādīt virzienus, kurus būtu vērts papētīt. Tie varētu būt, piemēram, ar kontekstu saistīti aspekti. Taču, lai nodarbības studijā būtu auglīgas, ir svarīgi, lai students apgūtu pamatus: arhitektūras vēsturi, procesus arhitektūrā un būvniecības tehnoloģijas.

Kāda nozīme ir arhitektūrai kā Dānijas materiālās kultūras vides sastāvdaļai? Kāpēc arhitektūra ir tik svarīga tādu relatīvi mazu valstu identitātei kā Dānija?

Dānijā galvenokārt ražo zināšanas. Lauksaimniecības un pat rūpniecības produktu ražošana Dānijā ir marģinalizēta. Lielāko daļu savas produkcijas Dānija eksportē uz citām valstīm. Tāpēc es domāju, ka nākotnē galvenā loma Dānijas ekonomikā un eksportā būs zināšanu ražošanai, pārvaldībai un apmaiņai. Tirgus pozicionēšana un zīmolu izmantošana zināšanu ražošanā ir tikpat svarīga kā plaša patēriņa preču ražošanā. Bet arhitektūrai un projektēšanai būs svarīga nozīme zināšanu marķēšanā ar zīmoliem.

Kāpēc Dānija šobrīd uzskata arhitektūru par efektīvu veidu, kā eksportēt savu kultūru un identitāti?

Ir vismaz trīs dažādi veidi, kā arhitektūra var dot savu ieguldījumu šajā jomā:

Pirmais veids ir piedāvāt tirgū un piešķirt zīmolu Dānijas arhitektūrai un arhitektiem starptautiskā mērogā, lai motivētu klientus visā pasaulē izvēlēties dāņu arhitektus saviem projektiem. Es domāju, ka mums jau ir zināmi panākumi šajā jomā. Tomēr konkurence kļūs vēl lielāka, jo konkurentu loks paplašinās, pievienojoties ļoti pieredzējušiem arhitektiem, piemēram, no Ķīnas un Indijas.

Otrs veids ir IKEA modelis, kad projektu (zināšanas) un zīmolu izstrādā Dānijā, bet reālā ēku ražošana notiek, piemēram, Ķīnā, izmantojot lēto darba spēku, lai pēc tam ēkas eksportētu un liktu kopā visā pasaulē. Jau tagad mēs ražojam saliekamo konstrukciju mājokļus Latvijā, lai pēc tam tos uzstādītu Dānijā.

Trešais veids, ko es uzskatu par ļoti interesantu, ir tas, ka arhitektūras procesi piedāvā modeli problēmu risināšanai un lēmumu pieņemšanai, ko var izmantot ārpus arhitektūras jomas. Gan problēmas, gan risinājuma atrašana kontemplatīvi radošā veidā kļūst aizvien pieprasītāka, kad mēs runājam par uz projektiem balstītu zināšanu ražošanu.

Es neraizējos par reģionālās kultūras zudumu, jo tā ir daļa no ietvara virziena arhitektūras, kas, manuprāt, kļūs vēl populārāka nākamajos gados. Es nedomāju, ka Dānijas kultūru un identitāti var eksportēt «pilnā apjomā» līdzīgi kā ASV eksportē amerikāņu dzīvesveidu pārējai pasaulei. Taču daži dāņu / Ziemeļeiropas kultūras aspekti, piemēram, vienkāršība, demokrātija un harmonija, tiek augsti vērtēti (tāpat kā Bang&Olufsen izstrādājumi) un tie ir ļoti pieprasīti pasaules tirgū.

Kāda šobrīd ir arhitekta loma Dānijā salīdzinājumā ar Vilhelma Lauritsena un Arnes Jākobsena laikiem sešdesmitajos gados, kad arhitektam bija iespēja īstenot pilnīgi visu projektu no sākuma līdz beigām?

Mēs saglabājam šo pašu tradīciju VLA birojā, ko ieviesa biroja dibinātājs Vilhelms Lauritsens, kurš tāpat kā Arne Jākobsens projektēja visu — sākot no lampām un beidzot ar ģenerālplāniem. Mēs vēl aizvien tiecamies projektēt visos mērogos, izstrādāt jebkura veida projektus, no projekta uzmetumiem līdz autoruzraudzībai. Mēs vēl aizvien saņemam pasūtījumus, piemēram, projekta izstrādi Kastrupas metro stacijai, kur mēs varam īstenot «visu projektēšanas ciklu». Tā kā mēs esam diezgan liels birojs mazā valstī, mums ir diezgan plaša un liela pieredze, ko piedāvāt klientiem. Tāpēc mums sanāk iesaistīties dažādos procesos. Es pieņemu, ka arī daži biroji Latvijā ir līdzīgā situācijā.

Kopumā ņemot, jēdzienu «būvniecības speciālisti un universāli projektētāji» vairs gluži nevar attiecināt uz arhitektiem (tas redzams arī aizvien lielākā daļā VLA izstrādāto projektu). Attālināšanās no šā apzīmējuma notiek divos virzienos: 1) «kolosālu projektu» autors ikonu arhitektūras virzienā, 2) procesa veicinātājs daudz vispārīgākos ietvara novirziena projektos. Arhitekts galvenokārt nodarbosies ar projekta koncepcijas izstrādi NEVIS ar ražošanas procesu. Žēl gan! Pirmkārt, ir pierādījies, ka apakšuzņēmēju kā būvniecības vadītāju izmantošana būtiski neuzlabo ēkas kvalitāti. Otrkārt, izstrādājot projektus ir jāzina, kā notiek ēku/objektu būvniecība. Arnes Jākobsena veidotās kāpnes ir tam jauks piemērs.

Kāpēc ilgtspējība ir svarīga un kāpēc tā ir kļuvusi par Dānijas jauno eksportpreci?

Veids, kādā ēkas projektē un būvē, ir svarīgs no CO2 izmešu un globālās sasilšanas viedokļa. Visā pasaulē jau ierastās «tērauda un stikla celtnes» tiek būvētas visur, neņemot vērā vietējās klimatiskās īpatnības un tradicionāli izmantojamos vietējos materiālus. Šādu ēku apkure un dzesēšana ir būtiski saistīta ar CO2 izmešiem. Vietējie arhitekti parasti demonstrē lielu izpratni ilgtspējības jautājumos. Viņu projektētās ēkas parasti iri labi piemērotas vietējam klimatam un ir būvētas no vietējiem, atjaunojamiem materiāliem.

Var būt dažādi mērķi, izvēloties ilgtspējības stratēģiju. Ētiskie apsvērumi, protams, kļūst aizvien svarīgāki. Mājokļu projektos rēķina samazināšanai par apkuri ir ļoti liela nozīme, bet laba klimata izveidošana iekštelpās ir svarīga darba vietās. Labs iekštelpu klimats ievērojami palielinās darba ražīgumu. Tāpēc ilgtspējība šķiet pareiza stratēģija no jebkura viedokļa.

Enerģijas ražošana un kontrole tradicionāli ir bijusi Dānijas rūpniecības uzmanības centrā. Dāņu ražotāji, piemēram, Danfoss (termostati), Vestas (vēja ģeneratori), Rockwool (siltumizolācija) jau vairākus gadu desmitus ir vadošie uzņēmumi pasaules tirgū. Apvienojumā ar dāņu projektētāju izgudrošanas spējām šī tradīcija ļāvusi izveidoties situācijai, kad šobrīd mēs esam kļuvuši par ilgtspējības eksportētājiem.

VLA birojam ilgtspējība pirmām kārtām saistās ar veselo saprātu. Viens no mūsu moto ir «projekts ir reāla stratēģija ilgtspējībai». Ja jau projektēšanas stadijā jūs domājat par to, kāda būs vietējā klimata ietekme uz ēku, ilgtspējības aspektu var iestrādāt projektā. Jaunattīstības valstīs, piemēram, Ķīnā, šāda pieeja ir interesanta, jo sākotnējais ieguldījums ir ļoti neliels. Mēs atzinīgi novērtējam arī šā brīža tendences esošajos starptautiskajos projektos visā pasaulē, tai skaitā progresīvo tehnoloģiju ilgtspējīgos risinājumus. Ir ļoti aizraujoši izmantot modernās tehnoloģijas videi draudzīgu, sabiedriski nozīmīgu ēku radīšanā arī ikonu arhitektūrā.