Lielā balva Drupu mājai ir vēl mazāk iestaigāts pagrieziens mūsu skrējienam pasaulē ar norādi tulkojamā melē — uz zemi laimīgo… Tas atkal ir aizjūru apliecinājums tam, ka laba arhitektūra top, pirmām kārtām, no labām cilvēku attiecībām, no monogāmas mīlestības ģimenē, no patiesas uzticības profesijai. Pat dziļos laukos.
Uz čīkstošas nots, salīdzinot arhitektūras un cukura nākotnes krustceles Latvijā, Latvijas Arhitektu savienības (LAS) jaunais vadītājs Sergejs Ņikiforovs atklāja vienpadsmito pēc kārtas 2005.gada labākās arhitektūras Latvijā skates svinīgo ceremoniju: «Neskatoties uz to, ka pēc apšaubāma šķīrējtiesas sprieduma ir iztīrīta LAS kase, sabiedriskā labuma organizācija ir varējusi realizēt pasākumu, kurš simbolizē ne tikai arhitektūru, bet arī būvniecību.» Nosaucot virkni sponsoru vārdus, skates izmaksu summu ― 17 360 lati 83 santīmi ― un knapi iesāktā pasākuma vērienu, kas nebūtu iespējams bez Arēna Rīga palīdzības (bezmaksas telpas ceremonijai un atklāšanas izstādei), LAS priekšsēdis teju lūdzās arī valsts atbalstu «nozarei, kura ir viena no noteicošajām Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Es ceru, ka to sniegs nākamais gads.»
Kā atbildes anekdote skanēja kultūras ministres Helēnas Demakovas ironiski teiktais par sevis vadīto institūciju ar iesauku «celtniecības ministrija» pasākuma kulminācijā: «Man pirmoreiz ir sajūta, ka kādam Kultūras ministrijas pārstāvim ir pilnas tiesības pasniegt lielo balvu arhitektūrā ― pirmoreiz pāris mēnešus ministrijā ir arhitektūras speciālists, mums ir milzu ambīcijas, kas izmainīs Rīgu, izmainīs Latviju, un mēs strādājam pie arhitektūras kvalitātes likuma.»
Latvijas arhitektiem nozīmīgajam ikgada notikumam izvēlētā vieta ― Arēna Rīga bija «mušpapīrs mušām». Tā izvēli, kas sevi attaisnoja, komentēja par skates organizēšanu atbildīgais LAS valdes pārstāvis Edgars Treimanis. Lai arī tuvējā rajona iedzīvotājs nespēja norādīt pareizo virzienu uz pārsimts metrus attālo jauno būvobjektu, nesen atvērtā sporta kompleksa, kurš jau pārcietis lielkoncertu pārapmeklētību un vēl iesildās pasaulīgā hokeja slodzei, pretrunīgā publicitāte bija gana magnētiska arhitektu aprindu piesaistīšanā. Ne tikai aplēstais apmeklējuma cipars (~300), arī vecuma amplitūda bija satriecoša. Arēnas restorāna disko gaisotnē gluži kā profesijai svešas stratosfēras stropā zumēja liels skaits jaunās paaudzes kolēģu līdzās ierasti cienījamo seju mazākumam. Un parasto jautājumu: «ko es te daru» aizstāja saviļņojums: «es arī te esmu!»
Dubultā izstādes iekārtošana, pārceļojot no Skanstes ielas celtniecības garnizona uz jaunbūvi Vecrīgā, ir bijis veiksmīgs plāns atbilstoši divējādai uzmanībai ― maksimāli sakāpinātai profesionālai un «pa kājām» pieejamai publiskai. Turklāt otrais paņēmiens arhitektūras gada balvas pasniegšanā ar citās mākslās sen populāro šova elementu nogriezis īsāku ceļu pie sabiedrības un mediju intereses, lai gan neveiklības ar ovācijām tālu nebija līdzsvarā.
Kā iziešanu no provinciālā aploka skates starptautiskās žūrijas darbu raksturoja tās tehniskās komisijas priekšsēdētājs Jānis Dripe. Arhitekte Vēsma Kontere secina, ka 2005.gada arhitektūras veikuma smagais gals atrodas nominācijā Pārbūves (15 objekti), vājākā vieta, protams, ir Teritoriju un pilsētu plānošana. Lielā konkurencē pārbūves projektu sacensībā uzvarēja industriāli drosmīga, tomēr vērīga lielformāta domāšana, neaizmirstot gan godināt Ķīpsalas antikvārās koka kundzītes — tāda kontrasta duša vienas apbūves tipāžiem. Nesekmīgais svarīgākajā no arhitekta specialitātēm rāda savu nelaimīgo seju Latvijas arhitektūras auditorijā — tikai pieci pilsētbūvnieciski priekšlikumi un neviena balva. Starptautiskā žūrija atzīmējusi vēl divas pazīmes Latvijas arhitektūrā: jaunbūves nomāc tām piekļauto vidi — jaunais top dominējoši atrautos mērogos no esošās apbūves un trūkst atpazīstamu lokālās būvniecības parametru. Kas esi Latvijas arhitektūra? Eiropiete? Aziāte? Kosmonaute?
Pagājušā arhitektūras gada uzvarētāju būvju kopbilde vēsta par miera nolaišanos latviešu arhitektu valstī. Līdzsvaroti apjomi, mentāli tēli, atturība, pašapziņa un svēts klusums — arī runājošajos. Pļava, laukakmens, betons, stikls, rūsa un pelēks. Dinamika un statika. Lukševica, Lazdiņa, Gailes mazums ir skaists — alegorija rotāja arhitektūras slavas skatuvi vairākkārt. Arī Brezinskas, Kronberga spēks nav lielumā, bet — komandā. Un 2005.gads ļāvis te arhitektūrai trausli sarokoties ar mākslu.
Nav nejauši, ka, jau otro reizi Latvijas arhitektūras varēšanu pārskatot starptautiskās mērvienībās — no garākas distances, mērķa desmitniekā fokusējas maza mēroga kvalitātes bez pompozitātes. Brēkšanai pēc kultūras liellaivām politikas un ekonomikas jūru šaurumos ir saukšana pēc glābiņa sēklī. Arī maza brīvdienu māja ir kultūras būve — tiem, kas aizmirsuši atpūtas vienkāršību, tiem, kas lasa, klausās un skatās globālos apmēros, taču — nepazīst sevi un savus tuvākos. Tiem, kam debesis — skola, vecs mūris — muzejs, sirds — bibliotēka.
