«Nepiespiestā iekļaušanās darba vidē aizslauka satraukumu par pāriešanu no piecu cilvēku biroja uz divpadsmit reižu lielāku,» publikāciju ciklu iesāk Vita Rēdliha. Viņa ar Leonardo da Vinci programmas atbalstu šobrīd vairākus mēnešus dzīvo Frankfurtē, strādājot pie Schneider+Schumacher — birojā, kas plašāk pazīstams kļuva, radot vienu no spilgtākajiem apvienotās Vācijas atjaunotnes simboliem — Info-Box Potsdamas laukumā Berlīnē.
Par sevi
Tādiem, kam lēmumu pieņemšanai nereti vajadzīgs ilgāks laiks (var saukt dažādi: lēnīgiem, neizlēmīgiem vai izvēlīgiem…), notikumu gaitas pasteidzināšanā dažkārt mēdz palīdzēt draugi. Kā par brīnumu, viņiem dažkārt to ir daudz…varbūt tas aiz neizlēmības. 🙂 Pašas būvētos žogus pārkāpt palīdzēja pēkšņs ieteikums — Rīgā ieradīsies Tils Šneiders no Frankfurtes biroja Schneider+Schumacher, aprunājies ar viņu – varbūt vari aizbraukt praksē uz Vāciju. Pēc pāris dienām pie kopīgu vakariņu galda «starp citu» izteiktā piezīme turbo ātrumā top par realitāti. Pēc mēneša Vita ir Frankfurtē — vēl viens Leonardo da Vinci stipendiāts ar Arhitektūras veicināšanas fonda atbalstu.
Atkāpei
Ne tik sen nonācu pie netīkamas atziņas…milzīgu daļu mūsu materiālajā pasaulē pavadīto laiku aizņem priekšmetu pārvietošana. Tieši pārvietošana…, nepieminot kādas citas darbības ar šiem pašiem priekšmetiem. Mums tos atkal un atkal nākas paņemt, novietot kaut kur, tad atkal paņemt…un tā no gala. Bez tam jārēķinās, ka priekšmetu novietošana kādā vietā var būt traucējoša kādam citam, kas to, iespējams, drīzāk vēlētos redzēt atrodamies kur citur, un, pienākot šādai situācijai, ir divas iespējas: vai nu pašam ņemt un atkal to kaut kur pārvietot, vai arī būt gatavam, ka nākamreiz tas vairs šai pašā vietā nav atrodams. Perpetum mobile…Var jau būt, ka tas iekļaujas eksistences kā kustības skaidrojumā, un mēs esam dzimuši, lai nepārtraukti organizētu telpu ap sevi…hmm, bet lietderība…?
Pašā decembra sākumā es sagrupēju zināmu priekšmetu grupiņu, kuras uzdevums būs man nākamo mēnešu laikā nodrošināt komforta un mājas sajūtu, un ar zināmu piepūli un pat papildus samaksu pārvietoju sev līdzi no Rīgas uz Frankfurti.
Par sevi un biroju
Atrašanās svešā vietā saasina sajūtas, it īpaši mājas sajūtu, it īpaši sākumā… Līdzpaņemtie priekšmeti dara visu, ko vien spēj… taču koncentrētie pirmās dienas pārdzīvojumi ir spēcīgi — mazliet aizkavējusies lidmašīna, autobuss, kas iziet pārāk vēlu un mēģinājumi atrast alternatīvu, lai pagūtu norunātajā laikā tikties ar jaunās dzīvesvietas izīrētāju, viena cipara iztrūkums telefona numurā, kas neļauj pārcelt tikšanos, tad beidzot tikšanās, kuru nākas stundu gaidīt uz patumšas un patukšas ielas ar visām somām, tad nākamais «oops!» par to, ka segu un spilvenu jāgādā pašam…veiksmīgā pagūšana uz segu veikalu, kas svētdienas adventes dēļ mazliet pagarinājis darba laiku, steidzīgie pārtikas veikala meklējumi (svētdienas — brīvdienas visiem strādājošajiem), tad ar kaimiņa palīdzību izsauktā īpašnieka atkalparādīšanās dzīvokļa durvju aizciršanās jautājuma atrisināšanai… Otrās dienas sākums paiet izteiktā «gribu mājāāāās!» noskaņā, ko mazliet veldzē pastaiga pa pilsētu, kas noslēdzas, precizējot, kuras tieši durvis Niddaštrāsē rīt no rīta nāksies vērt.
Nepiespiestā iekļaušanās darba vidē aizslauka satraukumu par pāriešanu no piecu cilvēku biroja uz divpadsmit reižu lielāku. Vēl ne tik sen Vācijā megabūvniecības apgriezieni likās izsīkuši — daudziem darba trūkums lika pavērst skatu citu nozaru un pat citu zemju virzienā. Taču nupat vilnis ir atgriezies — ne tik liels kā deviņdesmitajos, tomēr, spriežot pēc Schneider+Schumacher darbinieku skaita dubultošanās viena gada laikā… nojaušamas ievērojamas aktivitātes pazīmes. Iepazīstoties ar kolēģiem, uzzini, ka tikai katrs otrais šogad svinēs savus otros biroja Ziemassvētkus. 65 vai 70…to neviens īsti nezina. Nu jā, ja ieskaita tādus pašus praktikantus, droši vien ir visi 70.
Iespējams, ne tik daudzi pazīst biroju pēc nosaukuma, taču lielai daļai noteikti atmiņā palikusi būve – savulaik viens no apvienotās Vācijas atjaunotnes simboliem — sarkanais Info-Box Potsdamas laukumā Berlīnē (1995.—2001.). Būvkonstrukciju projektu infoboksam izstrādāja Frankfurtes būvinženieru firma Bollinger+Grohmann Ingenieure — šobrīd vieni no ievērojamākiem būvju konstrukciju projektētājiem Vācijā. Tas saliedēja abu biroju partnerību.
Sasteigtā iesākuma dēļ esmu ieradusies, nenoskaidrojot, tieši kādā veidā varēšu iekļauties kopējā darbā. CV neuzrādīja manas datorprasmes iemaņas — viss tiek noskaidrots darba gaitā — ā-ā, tu māki AutoCad , lūdzu, tev 15 dienu izmēģinājuma versija (vācu valodā ar vācu saīsnēm), taču tomēr būtu labāk, ja tu pārietu uz to, ar ko šeit visi darbojas — izmēģinājuma versijas termiņam beidzoties pēc apmēram divu stundu koncentrēta apmācības kursa un dažu stundu izmēģināšanas prakses latvju praktikants pāriet no vācu AutoCad uz Microstation tai pašā valodā. Neraugoties uz dažām sistēmu atšķirībām, pāreja nav grūta, jo, jāatzīst, ka programmā ir daudz loģisku un patīkamu funkciju. Ir arī savi trūkumi, bet…kam gan to nav.
No pirmās dienas tieku piekomandēta Städel muzeja piebūves konkursa komandai. Städel museum ir labi zināms Frankfurtes mākslas muzejs un institūts ar savu mākslas un arhitektūras pēcdiploma studiju skolu. 19.gs. beigās pēc mākslas mecenāta Johann Friedrich Städel atstātā novēlējuma viņa atstātā mākslas darbu kolekcija ar fonda finansējumu ieguva pastāvīgu kolekcijas izvietojuma ēku Mainas krastmalā. Patīkamā kārtā kolekcijas darbu skaits ātri pieauga, un ik pa laikam radās nepieciešamība palielināt ekspozīcijas telpu platības (izņemot 1937.gadu, kad nacionālsociālistu diktētās mākslinieciskās skaidrības vārdā muzejs zaudēja 77 gleznas un vairāk nekā 700 «nevērtīgu» grafikas zīmējumu). 1921.gadā tika piebūvēts t.s. dārza spārns, tad 1963.gadā — pārbūvēta pati galvenā ēka, aizstājot karā sagrautās gala izbūves un centrālo kāpņu telpu. 90.gados pēc Gustava Peihla projekta tika uzbūvēts rietumu spārns, un vēl vēlāk — 1999.gadā muzeju «uzspodrina» un austrumu pagalmu starp galveno ēku un dārza spārnu aizpilda ar Hansa Holbeina vārdā nodēvētu tumšbrūni stiklotu restorāna apjomu.
2006.gadā muzeja fonds Schneider+Schumacher birojam pasūtīja izpētes projektu, lai izpētītu iespējas muzeja telpas paplašināšanai, respektējot esošo gana komplicēto telpisko struktūru. Tika izstrādāti divi apjomu priekšlikumi, kas tika ņemti par pamatu konkursa noteikumu izstrādei, un…pats, konkursam pienākot, attiecās no abu variantu pielietojuma. Loģiski apsvērumi noveda pie izvēles — turpināt paplašināšanu nevis uz augšu, bet uz leju — tā jaunās koncepcijas pamatā ir dārza pārtapšana par izstāžu telpu ar jumtu, kas tikai vienā vietā mazliet kā mazs uzkalniņš izcēlies virs līdzšinējā zemes līmeņa, kļūs par jauno muzeja dārzu. Otrs mecenāta novēlējums bija atbalstīt jauno mākslinieku izglītošanu — dārza dienvidu galu noslēdz Städelschule (Staatliche Hochschule für Bildende Künste) ēka.
Darbs ir intensīvs, taču komanda ir gana liela un projektam atvēlēts pietiekoši daudz laika (hmm, nu jā: brīvdienas ieskaitot). Ik pa laikam viss tiek atkal un atkal pārrunāts, lai gala rezultāts būtu labs. Pēdējā konkursa nedēļā palīgos ieskaita otra konkursa komandu, nedēļu vēlāk — termiņš Frankfurtes lidostas biroju centra otrai kārtai — tagad mūsu reize palīdzēt. Abos konkursos dalība ir apmaksāta, un piedalās tikai izraudzītie pretendenti — tas nozīmē, ka pēc nodošanas termiņa seko prezentācijas termiņš — jāsagatavo rādāmais materiāls — kas ietver ne tikai arhitektūras un inženierrisinājumu paskaidrojumu shēmas, bet arī nelielus video. Pirmais pienāk biroju ēkas prezentācijas termiņš, kas seko turpat pēc trim dienām. Prezentācijai atvēlētie cilvēkresursi — sešu cilvēku trīs ar pusi dienu darbs.
