Kad Muzeju naktī, 20.maijā iznāca būt Andrejsalā, biju priecīgi pārsteigts. Salīdzinoši nelielā teritorija Andrejsalas dienvidu galā uz brīdi bija kļuvusi par intensīvu kultūras centru — dažādās vietās vienlaicīgi vairāki koncerti, izstādes, videoprojekcijas, arī bāri un ugunskurs.
Viena no interesantākajām vietām bija Singalong — divstāvu ēka, kurā izveidots hostelis un mākslinieku rezidence. Idejas autori un galvenie darītāji ir mākslinieku grupa Singalong, kuras kodolu veido Linards Kulless, Elīna Rubīna un Kēta Carjova.
Taču ēka, kurā kādreiz bijusi muitas vai kuģu remontu darbnīcu kantoris, nav piedzīvojusi eiroremontu — tajā jūtams kaut kas no Amsterdamas skvotu vai Berlīnes klubu, kafejnīcu atmosfēras. Gaisotne, kas visnotaļ pazīstama tiem, kas apmeklējuši kādu no EASAs (European Architecture students Assembly) pasākumiem.
Ēkas interjeros savu dzīvi turpina lietas un mēbeles, kas nav izviestas un iznīcinātas. Kādā telpā sienas apdari veido kuģu un dažādu mehānismu rasējumi, kas atrasti mapēs, ievācoties pamestajā ēkā. Cita istaba veltīta atomkara tēmai – tās siena aplīmēta ar krāsainiem plakātiem, kas shematiski attēlo atomsprādzienu un instruē, kā jārīkojas, lai izsargātos no triecienviļņa un starojuma. Vēl citas istabas sienas dekoram izmantoti dažādi pagrabā atrastie trafareti un plakāti ar ugunsdrošības pamācībām.
Kopā ar mākslinieku klāt pievienoto — dažādām individuāli izgatavotām lietām un objektiem, mīkstajām mēbelēm un audumiem, ēkas iekštelpām piemīt īpaša noskaņa. Muzeju naktī ēku, kurā notika mazi mākslas pasākumi, apmeklēja ļoti daudz cilvēku.
Lai ar šī pieeja nav ļoti oriģināla, tomēr jāatzīst, ka Rīga tā ir visai svaiga lieta. Kaut kas nedaudz līdzīgs bija Kaspara Vanaga rīkotie Open, pirms gadiem desmit notikušie pasākumi, kuriem tāpat bija sajūtamas Berlīnes saknes.
Singalong ir viena no vietām, kas Andrejsalā darbojas pastāvīgi. Muzeju naktī vecajā muitas noliktavā tika atklāta arī cita — Latvijas Naivās mākslas muzejs, kura ekspozīciju izveidojuši Kultūras un mākslas projekts NOASS un mākslas zinātnieki Aivars Leitis un Inese Baranovska.
Taču, kā stāsta Linards Kulless, tuvākajā laikā šai Andrejsalas galā iemājos arī daudzi citi mākslas un kultūras projekti: kādreizējās galdniecības telpās izvietojas Kluba Pulkvedim neviens neraksta Andrejsalas nodaļa, te paredzēti arī Skaņu meža pasākumi; elektrocehs ir radošās apvienības Orbīta telpas. Citās ēkās paredzēts izveidot zāli lielākiem pasākumiem un atvēlēt telpas arī sietspiedes darbnīcai, Laikmetīgā mākslas centra galerijai, Radio nabai , Jaunā teātra institūtam un teātra grupai United Intimacy. Pie ieejas teritorijā paredzēts jocīgu apģērbu veikals, uz pasākumu laiku jau darbojas kafejnīca Dirty Deal. Daudz lieli pasākumi paredzēti augustā, septembrī.
Un tomēr šo vietu nevar īsti salīdzināt ne ar Parīzes Monmartru, Kopenhāgenas Kristiāniju, Berlīnes Taheli, ne Viļņas Užupi. Visas nosauktās vietas veidojušās dažādos laikos, taču vienojošais ir tas, ka radušās pateicoties iniciatīvai «no apakšas», māksliniekiem, hipijiem vai citiem pilsētniekiem izvēloties zināmā mērā alternatīvu dzīvesveidu rajonos ar ne visai augstu prestižu.
Lai arī ārējās formās Andrejsalas gadījums var likties līdzīgs, tomēr tā nav. Šeit tas drīzāk ir daļa no Jaunrīgas attīstības uzņēmuma biznesa plāna — ar mākslas un kultūras palīdzību celt cenu nākotnē paredzētajam pilsētas rajonam. Kā zināms, vienojoties zināmām biznesa, politikas un kultūras aprindām, Andrejsalā nolemts veidot Laikmetīgās mākslas muzeju.
Daļu no Andrejsalas kultūras aktivitātēm stimulējis Laikmetīgās mākslas centrs, jauki, ka tas papildinājies ar vēl citiem daudzveidīgākiem projektiem. Lai ar tie nav skvoti, jaunajiem iemītniekiem par telpām īre nav jāmaksā, pamazām tiek veidota minimālā infrastruktūra — elektrība un ūdensvads. Taču tas viss — uz diviem gadiem. Pie Andrejsalas attīstības vīzijas un muzeja meta pašlaik strādājot OMA, nav gan zināms, cik daudz no esošās apbūves paredzēts saglabāt. Kultūras aktivitātes šai vietai paredzētas, lai atklātu jauno vietu nākotnē paredzamajiem pircējiem. Tomēr jāatzīst, ka ieguvēji no tā ir arī citi. Ieguvēji ir cilvēki, kam dotas iespējas savdabīgiem mākslas un kultūras eksperimentiem, ieguvēji ar apmeklētāji un ieguvēja ir Rīga, kura iegūst vietu ar savu neatkārtojamu identitāti, kas pilsētu padara daudzveidīgāku un interesantāku.
«Neņemot vērā īpašnieku intereses, šis projekts arī Rīgai ir ļoti nozīmīgs. Jo pēdējos piecos sešos gados vispār viss iet uz grunti. Vecrīgu mēs esam pazaudējuši. Kaut vai tas, kādas ir pēdējo gadu kafejnīcas Rīgā — šī te (Dirty Deal) ir kaut kas tik atsvaidzinošs un brīnišķīgs – Rīgā nekā tāda nav. Nav kā Berlīnē, kur vai katra kafejnīca izskatās šādi. Rīgā – ja nav tas interjers par miljonu, vispār nav ko sākt» — saka Linards Kuless.
Nobeigumā jāpiemin tas, kas liekas pats par sevi saprotams — šī Andrejsalas gala īpašā vērtība ir skati. Uz ūdeni, uz ostu, uz jahtām, uz Eksporta ielas monumentālo fasādi, uz Vanšu tilta pilonu, uz Ķīpsalu… Un skats pāri Andrejostai Vecrīgas virzienā apliecina, cik lieliski šai ainavā iederas Zemkopības ministrijas augstceltne. Un liekulīgās runas par tās neiederību Rīgas panorāmā un iespējamo nojaukšanu ir savtīgās un muļķīgas.
Future Shorts Andrejsalā
Pirms nedēļas, 30. jūnijā Andrejsalas objektā Galdniecība, kur pamazām iekārtojas kluba Pulkvedim neviens neraksta Andrejsalas nodaļa, notika pirmā starptautiskā īsfilmu projekta Future Shorts pasākums. Trīspadsmit īsfilmas, gan interesantas, gan smieklīgas un aizkustinošas, pārstāvēja dažādus žanrus, sākot no spēlfilmām un animācijas, līdz pat mūzikas video. Atsevišķi eksperimenti un idejas par telpu un laiku pretendē uz līdzvērtīgiem pavērsieniem, ko kino vēsturē veica tādas filmas, kā Denija Boila Trainspotting vai Toma Tikvera Skrien, Lola, skrien. Turpmāk Future Shorts pasākumi Andrejsalā iecerēti katra mēneša pēdējā piektdienā.
