Liepājas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs, 28.novembrī atklājot starptautiskā slēgtā skiču konkursa Liepājas koncertzāle pirmā posma noslēgumu — rezultāta paziņošanas stundu, bija gandarīts, ka Liepāja ir uzrādījusi pietiekamu briedumu, spējot noorganizēt un kopsolī ar kolēģiem no Eiropas un ASV novadīt startptautisku sacensību par ēkas vīziju ar gadsimta simbola nozīmi.
Latvijas Arhitektu savienības (LAS) atbildīgā sekretāre Velta Holcmane atgādināja, ka konkursa gaitu koordinēja darba grupa, ko izveidoja LAS sadarbībā ar Liepājas koncertzāles atbalsta fondu un Liepājas Būvvaldi, bet finansēja Liepājas dome.
Apzinātie 21 arhitektu birojs ar pieredzi koncertzāļu projektēšanā saņēma ielūgumu piedalīties, 10 atsaucās (dati atšķiras no minētā A4D). Izvēlēto 5 dalībnieku iesniegtos darbus atzina par konkursa nolikuma prasībām atbilstošiem. 27.novembrī tos Liepājā, veikala Māja jaunā korpusa (Vecā Ostmala 24) 2.stāva zālē, kur turpmāko mēnesi būs apskatāma konkursa darbu izstāde, izvērtēja aicināta starptautiska žūrijas komisija 8 pārstāvju sastāvā.
Diža celtne
Kultūras ministre Ingūna Rībena, minot liepājnieku — arhitektu, sabiedrības un pašvaldības savstarpējo attiecību modeli kā pamācošu piemēru Rīgai, uzslavēja Liepāju ne tikai kā pilsētu ar augstas proves vietēju diskusiju kultūru: «Liepāja pirmo reizi ir iniciatore ļoti ambiciozai, starptautiskai sarunai par to, ka pilsētvidē ir jāienāk laikmetīgai, tēlu veidojošai vai papildinošai arhitektūrai.» Viņasprāt, konkurss ir būtiska starta aksioma Latvijā līdzšinēji neiepazīta mēroga kultūras celtnei.
Sigurds Grava, pilsētplānotājs, Kolumbijas universitātes profesors atzīmēja, ka jebkura koncertzāle ir notikums ne tikai pilsētai un valstij, bet visai pasaulei: «Ja skanēs labi, arī atzinība būs globāla. Ir jāpieliek visas pūles, lai iegūtu pirmklasīgu akustiku. Koncertzāle būs Liepājas kā mūzikas pilsētas dvēsele.» Tāpēc tās formai ir jābūt prominentai un drosmīgai. Tai jākļūst par funkcionālu izklaides un kultūras centru, kur koncentrētos dažādas muzikālās aktivitātes, pulcētos iedzīvotāji un uzturētu dzīvību ap to no rīta līdz vakaram: «Ēka atrodas uz pilsētbūvnieciski spēcīgas ass — no Trīsvienības baznīcas pa Radio ielu līdz Vecās Ostmalas promenādei, kuru krusto otra — Jūras iela.»
Mati Rautiola, Tamperes Tehnoloģiskās universitātes arhitektūras profesors uzsvēra, ka dalībnieku ieguldījums — daudzējādās pieejas — arī vērtēts tika padziļināti, vienlaikus meklējot labāko pamatfunkcijas risinājumu: «Zināms — koncerta halles pasaulē nebūvē katru dienu.»
Arhitekts Gunārs Birkerts rūpējies par žūrijas komandas darba vienkāršošanu, lai, katru uzklausot, nonāktu pie kopsaucēja — internacionāla vēriena sprieduma, kas tika pieņemts vienbalsīgi: «Tā bieži nenotiek. Tas norāda, ka strādājām vienoti. No šī brīža darbu kā pasūtītājs pārņem pilsēta.»
Liepājas domes un žūrijas priekšsēdētājs Uldis Sesks akcentēja sasniegumu, ka viena no deputātiem (Imanta Rešņa) sens sapnis jau ir apspriežams uz papīra, ko, lēni, pamatīgi un pakāpeniski virzot uz realizāciju, atstās precīzāku projektu pilsētas nākotnei.
Divi favorīti
Juris Poga, LAS vadītājs paziņoja žūrijas gala lēmumu: «Par labāko atzīt darbu ar devīzi Urban Loop. Skulpturālo čaulu, kas asociējas ar lielu dzintaru, kura iekšpusē ir būves. Un izteikt īpašu atzinību līdzvērtīgajam risinājumam — Skaņā Kāpa. Abi ir potenciāli projekti darba turpināšanai. Ar novatoriskajiem redzējumiem ir jāiepazīstas sabiedrībai, ir jāformulē tālākie projektēšanas uzdevumi, lai Liepāja iegūtu gan akustiski, gan arhitektoniski labu koncertzāli.»
Imants Resnis, mērķtiecīgais un spara pilnais LSO mākslinieciskais vadītājs, kam ir izdevies «pacelt» mūziku līdz nepieciešamībai pēc pasaules līmeņa arhitektūras, labprāt jau rīt sāktu celt, lai ap Jāņiem sniegtu pirmo koncertu, taču: «Bērns ir jāiznēsā. Ir grūti metos novērtēt man tik būtisko jautājumu — akustiku. Pie tās jāstrādā, detalizēti plānojot tālāk. Ir jāpilnveido 2 izvēlētās koncepcijas. Nākošais solis — tehniskā projekta izstrāde.»
G.Birkerts norādīja, ka «nevienu ideju projektu nekad tādu arī neuzbūvē». Izrauga virzienu, koncepciju, arhitektūru un, ņemot vērā ieteikumus, sākotnējā iecere iet cauri dažādām stadijām un attīstītās. U.Sesks solīja, ka ideju konkursa 2.kārtu joprojām apmaksās pašvaldība.
Atšifrējums — darbu devīze un dalībnieki
Urban Loop — Giencke&Company (Grāca, Austrija), Sound of Dune — Arhis (Rīga, Latvija), Ello — Peeter Cook, Perez-Arroyo and Huirtado (Londona, Lielbritānija) un Allegro — PTW Architects (Sidneja, Austrālija), The Diamond of Liepaja — Henning Larsens Tegnestue (Kopenhāgena, Dānija).
Žūrija vairākkārt uzsvēra, ka 5 darbi iedalāmi divās principiāli atšķirīgās grupās:
1. — divas formas, kas eksponē saturu,
2. — divas ārējas čaulas, kas aptver iekšpuses funkcijas,
3. — viens vidusceļa piemērs — ar ādu apvilkta plastika (Ello).
Pārstāvēta ir gan modernā, gan skulpturālā, tradicionālā — paviljona tipa vai futūristiskā apvalka arhitektūra.
Pēc G.Birkerta domām, Allegro un The Diamond of Liepaja ir izteikta urbānā arhitektūra, Sound of Dune — ļoti interesants darbs, ko var attīstīt, bet Urban Loop ievērību ieguvis pamazām: «Dzintars lēnām iznira, intriģēja papētīt vairāk un salīdzināt. To raksturo — nokrāsa un piedodoša forma, kas iekļaujas pilsētā bez liekiem asumiem. Skulpturāla, pati par sevi un saprotama. Labi paliek atmiņā, bet nav aprakstāma.» «Ambicioza, redzama un atspoguļo pilsētas patreizējās vajadzības. Laiž un pastiprina plūsmas uz visām pusēm, sevišķi — gājējiem.”Darbojas pilsētvidē kā arī sniedzas ārpus priekšpilsētas,» turpināja S.Grava.
Uģis Kaugurs minēja, ka visiem darbiem bijis daudz iebildumu: «Šis pārliecināja. Tā neapšaubāmi ir zīme — Lielais dzintars.» M.Rautiola uzskata, ka tas ir stiprs komentārs starptautiskās arhitektūras diskusijā: «Labs līdzeklis, ar ko pasaules kartē atzīmēt Liepājas Simfonisko orķestri, un nākotnes manifests Liepājas centra apbūvei,» bilstot, ka īpaši izcili ir risināta ēkai piekļautā sabiedriskā telpa, tādejādi arī to pievienojot kulturālai videi.
Divi vienā
Uz āķīgo jautājumu, kura no šodien akceptēto vīziju, bet nākotnē reālas koncertzāles kvalitātēm — arhitektoniskā ambīcija vai simfoniskā sensācija — vinnēs pasaulīgo vērtību arbitrāžā, S.Grava attrauca pazīstamo asprātību: «Arhitektūra ir sastingusi mūzika.»
J.Poga atbildi izvērsa plašāk, profesionāli pamatojot, ka abiem izvirzītajiem metiem akustika nav pakārtota arhitektūrai. Gan austriešu projektētāju kompānija, gan latviešu arhitektu birojs pielieto arhitektūras paņēmienu — pārklāt programmas prasītos apjomus ar stikla čaulu, kam vienā — Urban Loop gadījumā — ir liekta, otrā — Sound of Dune — ortogonāla fasāde, piedāvājot neatkarību no auditoriju gabarītu izmaiņām.
Britu autoru grupa kā vienīgie izmanto piegājienu — amēbu arhitektūra ar ādu, kas pārvilkta līdz konstruktīvam sīkumam pārdomātajai plastikai, tomēr ir pakļauta niansētām korekcijām. Konkrēti — Ello koncertēšanas zāle tiek piedāvāta pārāk gara. Ar iespēju tās kubatūru samazināt, nolaižot akustisku ekrānu, kurš ieslēpts būves «radziņā».
Savukārt, viena no diviem otras arhitektoniskās domāšanas grupā, kas apjomu lipinājuši no vairākām dažādām formām, dāņu darbā The Diamond of Liepaja zāle ir iezīmēta par augstu. Mainot tās konfigurāciju, mainīsies visa celtne.
Koncertzāle un biennāle
Arhitekts Uldis Pīlēns, kurš vērtēšanas procesā piedalījās kā tehniskās komisijas pārstāvis, projektus komentē kā interesantus, intelektuālus produktus. Vaicāts, vai nākamajā Venēcijas biennālē Latvijas arhitektūru būtu jāpārstāv ar ārzemju autora metu Liepājas koncertzālei, U.Pīlēns ironizē — kāpēc kaut Kongo arhitekta radīta vīzija lai nenestu pasaulē Kurzemes provinces pilsētas vārdu?
