Advokāts, ārsts, arhitekts…

Pēc pāris mēnešiem valsts prezidenta vēlēšanas un jau šobrīd partijas, nevalstiskās organizācijas, interešu kopas, kā arī tā saucamā inteliģence — nu tik ļoti daudzi metušies nākamā prezidenta kandidātu meklēšanā un viņu personību apspriešanā. Iesaistoties šajā spēlē, arī A4D vaicā — kāpēc lai nākošais prezidents nebūtu no arhitektu vidus?

Nesen kāda plašāk pazīstama un atzīta viedokļu paudēja man uzdeva jautājumu, — vai arhitektu sabiedrībā ir kāda ideja par kandidātu valsts prezidenta amatam un ko par šo jautājumu domājot un runājot arhitekti. Atklāti sakot samulsu, jo šādā aspektā par to prātojis un ar kolēģiem diskutējis nebiju. Tomēr palūkojoties apkārt, kaut vai uzmetot acis tikai ziņu virsrakstiem vien, aptvēru, ka tas taču šodien ir viens no karstākajiem un aktuālākajiem jautājumiem — kurš gan būtu tā cienīgs, kam gan uzticēt, ja ne vadīt, tad vismaz reprezentēt un dekorēt mūsu valsti nākošajos četros gados?

Aptverot šī jautājuma nozīmību un mēģinot to saistīt tieši ar arhitektu sabiedrību, domās neizbēgami nāca tāda kā klasiskā cienījamo profesiju triāde — advokāti, ārsti, arhitekti. Tie taču bija amati, kas 19. gadsimtā solīja, gandrīz vai garantēja kā labklājību, tā sabiedrības cieņu. Noteikts prestižs šīm nodarbēm piemita arī starpkaru Latvijas valstī, pēc kuras satversmes un likumiem tiek darbinātas arī šodienas galvenās valsts institūcijas, arī prezidenta amats.

Advokāti starp valsts prezidentiem vēsturē jau ir bijuši. Nu būs bijis arī dakteris. Šobrīd vēl īsti nevar saprast, kā viņš ir novērtēts no šīs saeimas puses, bet daudzas rosīšanās rāda, ka laikam jau izbrāķēts. Tāpēc nu gluži vai  likumsakarīgs ir jautājums — ja reiz par prezidentu ir bijis advokāts (pat varētu teikt, ka veseli trīs) un ārsts, — kāpēc gan lai nākošais prezidents nebūtu arhitekts?

Piederība kādai no trim kādreiz cienītājām un augstu vērtētajām profesijām varētu būt labs iemesls. Mazsvarīga droši vien nav arī zināma vēsturiska taisnīguma un secības izjūta — ja reiz divu minēto profesiju pārstāvji ir izmēģināti, — vai nebūtu kārta trešajam? Protams, daudz nozīmīgāks kritērijs Latvijas kliķu,  cilšu un savējo sabiedrībā noteikti ir ja ne piederība pareizajam grupējumam, tad vismaz pazīšanās ar ietekmīgiem cilvēkiem. Taču ir skaidrs, ka no visu Latvijas arhitektu vidus noteikti varētu atrast kādus kandidātus, kas atbilstu arī šai normai.

Runājot par mazāksvarīgām lietām, piemēram, attiecībām ar korupciju, tad jāsaka, ka visumā arhitektiem te ir savas priekšrocības salīdzinot ar ārstiem, jo vairumā gadījumu arhitekti drīzāk ir saistīti ar kukuļdošanu, nekā ņemšanu. Jā, protams, kā to rāda nesenie tiesas procesi, ir piemēri, kas pierāda pretējo. Taču, lai izvairītos no šādiem cilvēciskiem aspektiem, noteikti, ka drošāk iespējamos kandidātus būtu izvēlēties no praktizējošajiem profesionāļiem, nevis ierēdņu amatos esošajiem arhitektiem. Bet droši vien varētu būt arī izņēmumi.  

Kādas gan vēl priekšrocības varētu būt arhitektam? Ja kāds uzņēmējs sola valsti vadīt kā uzņēmumu, savukārt  ārsts — ķerties klāt valsts un sabiedrības kaitēm un augoņiem, tad arhitekts, izmantojot savs profesionālās iemaņas un žargonu, droši vien varētu solīt sākt pārprojektēt valsti no pašiem pamatiem, vai vismaz — ieskicēt kādu pārbūvi, nu kaut vai remontu. Un latviešu sabiedrībā, kam patīk tādas romantizētas alegorijas, šāds uzstādījums, iespējams, varētu būt iedarbīgs.

Kā zināms, daudzi arhitekti šobrīd ir bez kārtīga darba, kāds varbūt to zaudējis pavisam nesen — arī tas varētu būt gana labs iemesls, lai dotos lielajā politikā un celtu savu nozīmīgumu. Kāpēc gan lai viņiem nedotu iespēju? Savukārt citiem arhitektiem varētu atlēkt ne tikai lepnums par savējo, bet arī cerība, ka augstā amatā būdams, viņš (vai arī viņa) rūpēsies ne tikai par valsti, bet arī par nozares izaugsmi.

Zinot praksi, ka īstie prezidenta kandidāti parasti atrodas pēdējā brīdī, A4D aicina jau laicīgi apspriest un nosaukt, kurus cienījamus, vai vismaz, izdarīgus arhitektus jūs vēlētos redzēt kā valsts prezidenta kandidātus? Ja savāktos kuplāks skaits, tad noteikti vēlāk varētu sarīkot arī vietēja mēroga balsošanu.