Acis ādā

«Savos darbos es cenšos aprakstīt un atbalstīt arhitektūru, kas ņem vērā visas maņas,» sarunā Viestartam Gailītm uzsver somu arhitekts un teorētiķis Juhani Pallasmā. Intervija pārpublicēta no laikraksta Kultūras Diena.

Modernisma arhitekts un teorētiķis Juhani Pallasmā, kas ar lekciju uzstājās arhitektu piebāztajā kinoteātrī KSuns pasākumu cikla Kino un arhitektūra ietvaros, ir autors jau par klasiku kļuvušajai grāmatai The Eyes of the Skin — Architecture of the Senses. Tajā akcentēta arhitektūra, kas ir kas vairāk nekā pašizteiksme. «Arhitektūras mūžīgais uzdevums ir radīt dzīvas eksistenciālas metaforas, kas konkretizē un strukturizē mūsu esamību pasaulē,» raksta J.Pallasmā.

Lekcijā, ko lasījāt Rīgā, varēja rasties iespaids, ka jūs glorificējāt arhitektūru.

Glorificēju tās svarīgumu — jā. Kā jau teicu, arhitektūra ir cilvēka iekšējās ainavas eksternalizācija.

Jūs arī sacījāt, ka redzat paralēles starp cilvēku un arhitektūru. Tas izklausījās gandrīz kā arhitektūras reliģija.

Es vēlos tikai teikt, ka būvju vēsturei ir neticami spēcīga loma cilvēku dzīvēs.

Ja salīdzina arhitektūru ar citiem fenomeniem, kāds ir tās īpašais devums?

Arhitektūra ir lēnas, pastāvīgas ietekmes fenomens, tas nav rokkoncerts. Tā strukturizē skatu uz pasauli. Pat visparastākā ēka tās iemītniekam ir pasaules centrs. Es neglorificēju estetizētu arhitektūru vai noteiktus arhitektūras stilus. Es runāju par nenovēršamo mentālo un bioloģisko saiti starp arhitektūru un cilvēka prātu.

Vai jūs esat pētījis konkrētāk, kā arhitektūra iedarbojas uz cilvēka prātu?

Mans interešu loks ir fenomenoloģiskā un eksistenciālā filozofija. Empīriskā pētniecība vai statistika jau būtu cits lauks. Filozofija ir cilvēka eksistences struktūras analīze, nevis empīriski pierādījumi.

Vai arhitektūra ir filozofija?

Nē, arhitektūrai var pieiet filozofiski.

Kurp ved tāda arhitektūra, kurai pieiet filozofiski?

Tā ved uz dziļāku izpratni par to, kas ir mūsu atbildība un uzdevums kā arhitektiem un ko mēs darām. Piemēram, joprojām vairums arhitektūras tiek pasniegta kā estētiska disciplīna, kā vizuāla kompozīcija. Arhitektūra ir daudz vairāk kā tas, būtībā tā ir kaut kas cits — tā ir cilvēka dzīves apstākļu strukturizācija. Tas ir atbildīgāks piegājiens arhitektūrai.

Ņemot vērā jūsu uzsvaru uz arhitektūras filozofiskajiem aspektiem, vai jūs esat bijis veiksmīgs vai neveiksmīgs arhitekts?

Gan, gan. Man ir veicies, demonstrējot noteiktus modernās arhitektūras aspektus, kuru mērķis ir vest cilvēku dziļāk par vizuālo uztveri. Alvars Ālto ļoti bieži uzsvēra, ka arhitektūrai ir eksistenciāls uzdevums. Man liekas, ka esmu spējis zināmā mērā radīt arhitektūru, kas uzrunā visas maņas, arī tausti. Taču man liekas, ka man nav izdevies pielietot manas filozofiskās idejas komerciālās situācijās. Spēles noteikumi ir strikti, kad veido komerciālos projektus.

Pat jūs esat bijis ierobežots šādās situācijās?

Jā.

Kas ir arhitektūras ienaidnieki mūsdienās?

Instrumentālisms un estetizācija. Instrumentālisms padara arhitektūru par tik vien kā lietojamu, ekonomisku padarīšanu, un estetizācija — par tīru estētiku. Abi izgrauž arhitektūras eksistenciālo pamatu.

Kas tad ir arhitektūras būtība jūsu redzējumā?

Arhitektūra veido priekšstatu par pasauli. Tā ir vidutāja starp cilvēku un pasauli. Ir ēkas, kurās ieejot jūti, ka šī ēka tevi atbalsta kā cilvēku. Un ir arī tādas ēkas, kuras tevi dara atsvešinātu.

Kuri arhitektūras virzieni jums šo iemeslu dēļ ir tīkami un kuri ne?

Šodien dominējošais arhitektūras virziens, ko var redzēt publikācijās, ir ļoti vizuāla arhitektūra. Tajā galvenais ir imidžs. Tas fokusē vairāk uz autoru nekā uz ēkas iedzīvotāju vai lietotāju.

Vai jūs varat minēt kādu piemēru?

Atveriet jebkuru mūsdienu arhitektūras žurnālu un jūs sapratīsiet, ko domāju.

Piemēram, Daniels Lībeskinds?

Es nevēlos Danielu izmantot kā piemēru, jo viņš ir mana dēla krusttēvs, viens no tuvākajiem draugiem… (smejas). Arhitektūrai ir daudz prasīgāks uzdevums, kā vien pārdot imidžu. Lielajās pilsētās jūs redzat arhitektūru, kas mēģina pārdot imidžu, sevi.

Vakar lekcijā jūs radījāt iespaidu, ka jūs fetišizējat arhitektūru, bet reizē jūs sakāt, ka tās uzdevums nav pārdot tēlu.

Katrs māksliniecisks iespaids ir atkarīgs no imidža, bet es esmu kritisks par vizualizētu arhitektūras imidžu, pretēji vairāk eksistenciālam tēlam. Kad jūs ieejat, piemēram, Alvara Ālto ēkā, cilvēka sevis uztvere uzreiz mainās pozitīvā veidā. Tā uzrunā jūs kā veselu būtni un nereklamē tikai imidžu.

Nesen redzēju televīzijas programmu par islāma arhitektūru, un tur tika uzsvērts skaistums kā tās vadošais princips. Taču tas šķita skaistums, kas labāk uztverams noteiktas kultūras pārstāvim. Varbūt, ka Ālto ir uzrunājis jūs, bet vai viņš uzrunātu, teiksim, tālu kultūru pārstāvjus?

Jebkura mākslinieciska izpausme uzrunā vairāk vienu un otru.

Bet vai arhitektūra nav kas vairāk kā māksla? Tā tiek lietota. Ne bez iemesla tiek rīkoti konkursi, ceļot ēkas, bet ne gleznojot gleznas.

Protams, arhitektūra ir kulturāli specifiska. Un tāpēc man šķiet satraucoši, ka mūsdienu arhitektūra ir zaudējusi savu kultūras specifiku un vieni un tie paši arhitekti pārvietojas pa visu pasauli un ceļ vienādas ēkas visur. Taču tajā pašā laikā lokālajā arhitektūrā ir līmenis virs kulturāli specifiskā. Var pārsteigt islāma templis, var iedvesmoties no afrikāņu būdas — vienkārši tāpēc, ka šajās ēkās ir iekšējs veselums, kas iespaido. Cilvēka harmoniskums iedvesmo visur. Un arī ēkām ir līdzīgas īpašības kā cilvēkiem. Ēkas var būt patiesas, priecīgas vai bēdīgas. Ēkas daudzos veidos ietver un pastiprina cilvēka izjūtas.

Jūs runājat par «okulāro dominanci». Paskaidrojiet, lūdzu.

Okulārais fokuss ir ilga filozofijas tradīcija… Grieķu filozofi apvienoja redzi un patiesību, redzi un gudrību. Ir milzum daudz literatūras par vizuālā akcenta pakāpenisko stiprināšanos, līdz redze kļuva dominējoša.

Jūs sakāt, ka redzes pārsvars pār citām maņām nebūt nav dabisks?

Jā, tā ir kulturāli noteikta. Mēs uzskatām maņas kā kaut ko bioloģisku un dabisku, bet tas tā gluži nav, arī tās ir kulturāli regulētas. Ir, teiksim, kultūras, kur dominē oža. Ir vairāki atzīti filozofi, kas ir kritizējuši okulāri centrisko vīziju. Zināmākie ir Mārtins Džejs (Jay) un Deivids Maikls Levins. Levins ir sarakstījis vairākas grāmatas — Hegemony of Vision (Redzes hegemonija). Mārtins Džejs — Downcast Eyes (Nodurtās acis). Mana grāmata The Eyes of the Skin turpina to pašu okulārā fokusa kritiku mūsdienu kultūrā. Šķiet, ka visvairāk nomākta ir pieskāriena maņa. Manos pētījumos pieskāriens ir ļoti svarīgs. Piemēram, sevis izjūta, manuprāt, ir tuvāka nevis vizuālai pieredzei, bet pieskāriena pieredzei. Savos darbos es cenšos, ja tā var teikt, aprakstīt un atbalstīt arhitektūru, kas ņem vērā visas maņas. Viena no raksturīgajām iezīmēm spāņu arhitektūrā, kuru es uztveru kā pasaulē augstākā līmeņa nacionālo arhitektūru, ir uzsvars uz tausti.

Kāpēc šie aspekti ir bijuši novērtēti par maz? Vai nav tā, ka jūs prasāt no arhitektūras par daudz ar šo vīziju?

Ja jūs ieejat tādās ēkās kā Frenka Loida Raita (Wright) Fallingwater, Alvara Ālto Villa Mairea vai Pētera Cumtora (Zumthor) ēkā, jūs sapratīsiet, ko es domāju.

Vai akcenti arhitektūrā uz tādiem aspektiem kā oža un tauste ir kas jauns, ko nesis mūsdienu sociālais konteksts?

Piemēram, viduslaiku aprakstos tu jūti, ka tā bija skaņas, ne tik daudz attēla pasaule. Mēs dzīvojam kultūras manipulācijas laikmetā, manipulēts tiek nemitīgi. Tēls ir manipulācija, bet pieskāriens ir patiesāks, tajā ir mazāk manipulācijas.

Vai jaunās tehnoloģijas ietekmē jūsu arhitektūru?

Jā, īpaši neuzticos datoram, sevišķi izglītībā. Studentiem mācu vispirms izmantot iztēli, pēc tam tikai izmantot datoru. Esmu redzējis daudzus bēdīgus gadījumus, kur datoranimācija ir aizstājusi cilvēka iztēli. Cilvēka iztēle ir fantastiska dāvana, kur var iztēloties aromātus utt. Savukārt datoranimācija ātri var izvērsties par tīri vizuālu ceļojumu, sevišķi, ja students nav paguvis kārtīgi apjaust tās daudzās maņas, kas potenciāli piemīt viņa iztēlei.

Kāpēc jūs nekļuvāt par filozofu?

Mana vēlme bija kļūt par ķirurgu, es nezinu, kādēļ kļuvu par arhitektu. Rakstīšana arvien vairāk pārņēma manu dzīvi, kaut arī tā nekad nebija mana apzināta izvēle. Tāpat arvien vairāk esmu sasaistījies ar filozofiem. Es neredzu distanci starp arhitektūru un filozofiju. Tāpat ļoti daudz visu šo gadu desmitu laikā esmu mācījies no psihoterapeitiem. Gan terapeits, gan arhitekts mēģina radīt labus apstākļus cilvēka paša sevis izpratnei. Terapeits strādā mentālajā spektra daļā, arhitekts — ārējā, materiālajā spektra daļā. Bet tas ir tas pats spektrs —— nepārtraukta saikne starp vidi un prātu.

Jums, šķiet, ir diezgan romantisks skats uz arhitektūru. Vai jūs jūtaties piederošs mūsdienu arhitektūrai?

Varbūt man ir romantisks dzīves redzējums. Es joprojām ticu cilvēka cienīgai dzīvei un indivīda neatkarībai šajā pasaulē, kas arvien lielākā mērā tiek manipulēta. Tāpēc, ka es ticu indivīda autonomijai, es mēģinu aizstāvēt arhitektūru, kas atbalsta indivīda autonomiju un patiesumu.

Vai jūsu paša arhitektūra ietver, teiksim, pieskārienu un ožu?

Es pavadīju savus svarīgākos bērnības gadus vectēva saimniecībā, jo tēvs bija karā. Manas personīgās reakcijas un vērtības nāk no lauku dzīves, kaut arī esmu dzimis pilsētā. Es teiktu, ka viss, ko esmu uzrakstījis vai pateicis, atspoguļo manas bērnības pieredzi. Es nespekulēju. Es būvēju uz manām personīgajām pieredzēm.

Savās esejās par arhitektūru jūs ņemat talkā vairāku pazīstamu un modīgu filozofu domas. Vai jūs esat ietekmējies no viņiem vai arī vienkārši izmantojat viņu idejas, lai atbalstītu savējās?

Esmu par arhitektūru rakstījis jau 40 gadus, pirms vispār vārds «modīgs» eksistēja. Nemeklēju atbalstu nedz, teiksim, Merlo—Pontī, nedz Heidegerā. Esmu būvējis savu domāšanu pakāpeniski, caur to, ko novēroju un lasu. Cēlonība iet otrā virzienā. Manos rakstos vienmēr ir ētisks akcents — ja esmu formulējis kādu ideju un vēlāk izlasu, ka līdzīga ideja ir jau radīta, es izdzēšu savu formulējumu un lietoju iepriekšējo. Domāšanas slāņi un tradīcija man ir daudz svarīgāka nekā mana loma šajā tradīcijā.

Ko jūs domājat par Alberta Špēra arhitektūru?

Tā liek man drebēt. Pēdējā somu arhitektūras žurnāla numurā uzrakstīju eseju Terora arhitektūra. Alberts Špērs ir viens no piemēriem. Es, šķiet, savā lekcijā teicu, ka jēdzieni heimlich (mājīgs — vācu val.) un unheimlich (nemājīgs — vācu val.) eksistē viens otram līdzās un arhitektūru var izmantot gan cilvēciskiem mērķiem, gan nehumāniem. Špērs ļoti apšaubāmiem mērķiem izmantoja to pašu klasisko terminoloģiju. Tie, kuri saka, ka Špēra klasicisms nav sliktāks kā jebkurš cits klasicisms, ir akli. Nevar neredzēt, ko pauž nacistu arhitektūra.

Ko jūs sakāt par jūsu starptautiski pazīstamajiem kolēģiem, kas strādā autoritārās valstīs — Ķīnā, Krievijā, Saūda Arābijā?

Tā ir viena no arhitektūras senajām funkcijām — leģitimēt un autorizēt varu, arhitektūras tumšā puse. Es to pieminu savā esejā Terora arhitektūra.

Es jau pirms tam teicu, ka ar šaubām izturos pret globalizēto pasauli, kur robežu un kulturālo robežu spēks ir aizslaucīts. Rems Kolhāss vienmēr ceļ Kolhāsa māju neatkarīgi, kur viņš to dara, tāpat rīkojas Frenks Gērijs. Es ticu kultūras kontinuitātei un uzskatu, ka ir pārliecinošāk, kad arhitekti būvē savās māju zemēs.

Vai jūs esat būvējis autoritārajās valstīs?

Jā, somu vēstniecību Pekinā.

Jūs runājat par kultūras kontinuitāti, bet vai tad pasaule nemainās ļoti strauji? Cilvēce, kādu to zinām, ir nodzīvojusi tik ļoti īsu laiku — aptuveni 200 000 gadu, un jau šajā laikā tik daudz kas ir mainījies.

Mēs esam staigājuši uz divām kājām apmēram četrus miljonus gadu. Tas ir ilgs laiks, salīdzinot ar ēģiptiešu piramīdām. Mēs primāri esam bioloģiskas būtnes.

Klausoties jūsu lekciju, radās sajūta, ka jūs mēģināt pacelties pāri bioloģiskajai būtībai.

Tas nav mans mērķis. Mums piemīt kā ģenētiskā, tā kulturālā anatomija, un es vēlos saglabāt šo kulturālo kontinuitāti. Es teiktu, ka māja un nepieciešamība pēc tās ir ļoti dziļi mūsu bioloģiskajā būtībā.

Nepieciešamība pēc alas?

Jā, pēc pasargājošas alas, tā joprojām ir mūsu gēnos. Mājas sajūtu var reducēt līdz pārsteidzošām lietām. Kāds amerikāņu arhitekts, kas strādāja manā birojā agrīnajos 80.gados, ceļojot vienmēr ņēma līdzi konkrētas piecas grāmatas. Tās bija viņa mājas sajūta.

Cik svarīgs ir Gastona Bašelāra iespaids jūsu domāšanā?

Es viņa Telpas poētiku nopirku 1979.gadā un vēlējos, kaut to būtu izdarījis desmit gadus agrāk. Viņš ļāva man saprast, ka eksistē kas cits kā pozitīvistu filozofija, ka eksistē fenomenoloģija, kaut kas, kas nopietni uztver poētisko iztēli, cilvēka sapņus un fantāzijas. Viņš mani mudināja uzdrošināties formulēt idejas, ko es nebūtu uzdrīkstējies formulēt bez viņa.

Jūs lekcijā sacījāt, ka māksla ir mēģinājums gatavoties nāvei.

Tarkovskis to teica.

Bet vai jūs piekrītat?

Tā ir interesanta ideja. Tā nepasaka visu par mākslu, bet vienu interesantu aspektu. Man māksla primāri ir cilvēka esības mistērija. Šai ziņā māksla ir mūžīga tautoloģija. Tā stāsta, kā ir būt cilvēkam šajā pasaulē.

Kas liedz atrisināt šo cilvēka mistēriju?

Mums nav nekādu priekšstatu, kādēļ —esam šeit. Mēs arī neko nezinām par pasaules esības motīvu vai kurp tā iet. Tikai reliģija ir devusi atbildes uz šiem jautājumiem, bet es neesmu reliģiozs.

Vai kultūra jums nekalpo kā reliģija?

Savā veidā — tā strukturē tos pašus eksistenciālos jautājumus.

Ar kuru savu ēku jūs esat visvairāk apmierināts?

Ar šo mazo, veco mākslinieka vasaras māju (rāda), kas celta no tās vietas akmeņiem.

Jūs daudz runājat par mājām. Vai arī, jauns būdams, jūs tā runājāt? Vai arī esat kļuvis romantiskāks ar gadiem?

Lai saprastu, ko nozīmē māja, tā reiz ir jāpamet. Esmu rakstījis par savām bērnības atmiņām par mājām, un šīs atmiņas ir ļoti stipras. Tagad es daudz braukāju pa pasauli. Bet es nekad nepametu savu māju. Korbizjē, Frenks Loids Raits — daudzi jaunībā bija vairāk uz vizuālo centrēti. Pēc tam viņu arhitektūra kļuva taustāmāka. Arī romantiskāka.

Vai šis mājīgums nav padošanās? Vai cilvēki pieaugot nekļūst pārāk samiernieciski?

Kā jauns cilvēks tu daudz ko gribi pierādīt — vismaz sev. Tu tici tīrām idejām. Tad tu saproti, ka tas nav tik svarīgi, ka svarīgāki ir nodomi, nevis idejas, un kļūsti samiernieciskāks. Jaunībā ir arī vienkāršotāks skats.

Varbūt kļūstam ciniskāki?

Daži ciniskāki, citi relaksētāki. Es kļūstu relaksētāks (smejas).

Jūs savā lekcijā rādījāt Mikelandželo kāpņu attēlu un sacījāt, ka tās jūsos raisa asaras? Vai jūs joprojām uzrunā arhitektūra?

Jā, tā ir.

Kā jūs nonācāt līdz kino fenomenoloģijai? Kuras filmas jūs tur noveda?

Mana pirmā eseja bija par Hičkoka filmu Rear Window. Tur es izmantoju to pašu domāšanu, ko arhitektūrā. Man nekad nav vēlēšanās kaut ko pierādīt, mani tikai ieinteresē, ko es varu izvilkt no kādas noteiktas tēmas, ko lielākoties man kāds piespēlē.

Cilvēki runā par krievu dvēseli, runā par vācu dvēseli. Bet somu dvēsele liekas ne mazāk noslēpumaina. No vienas puses, ļoti tradicionāla, no otras puses, tik moderna.

Viens iemesls — mēs, somi, esam ļoti nedroši par sevi un vienmēr esam vēlējušies izskatīties labāki, nekā esam. Agrārie somi vēlējās izskatīties pilsētnieciski. Mežinieki vēlējās industrializēties. Somi vēlējās kontinentālos un starptautiskos sakarus.

Jūs esat arī rakstījis par režisora Aki Kaurismeki filmās redzamajām vidēm. Kā viņš tās rada?

Viņš ir ļoti skeptisks par mūsdienu kultūru un dzīvi. Viņš un viņa skatuves dizaineri meklē novalkātas vides. Kaurismeki saka, ka vide ir svarīgāka par stāstu. Pirms viņš sāk jaunu filmu, viņš savam dizaineram liek meklēt vidi, pat nesakot, par ko būs filma… (smejas).