A4D izvēlas labākos 2009. gada diplomdarbus

Nu jau ceturto reizi A4D izvēlējās labākos Arhitektūras fakultātes beidzēju diplomdarbus, dāvājot
autoriem iespēju publicēt tos portālā. Kā ik gadus, arī šoreiz balvas nolūks ir
stimulēt studentu radošos meklējumus un reizē arī veicināt diskusijas par būtiskām
arhitektūras un pilsētveides tēmām.

A4D tiecas izraudzīties darbus, kuru pamatā
ir ideja — interesanta un, iespējams,  svaiga.
Tādus projektus, kas šķiet konceptuāli skaidri, pamatoti un pārliecinoši, priekšlikumus,
kas pauž attieksmi pret tādiem mūsdienu pilsētu aspektiem kā publiskā telpa, transports,
ilgtspējīga attīstība. Tādus darbus, kuros sajūtami meklējumi un eksperimenti,
gan arī kādas provokācijas. A4D negaida, lai diplomdarba rezultāts būtu smuka
māja, iespējams, projekti uzdod vairāk jautājumu nekā atbilžu, tomēr tieši diskusijas
rosināšana — tā ir vēl papildus vērtība.

A4D šogad izvēlējās četrus šādus diplomdarbus, kuri likās
spilgtākie un interesantākie. Ierasts, ka minētos kritērijus parasti labāk apliecina
darbi, kas pievēršas urbānām tēmām — pilsētveides lietām, — tātad, pilsētbūvniecības
vai plānošanas projekti.

Labākie darbi

Taču šogad starp labākajiem ir arī arhitektūras projekts,
kas aplūko vienu atsevišķu ēku. Lienes
Jākobsones priekšlikums autoostai
Cēsīs  drīzāk ir kā tāda atvērta struktūra, kas piedāvā
platformu (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē) dažādākajām pilsētnieciskām aktivitātēm,
sasaucoties ar leģendārā situacionista Konstanta Jaunās Babilonas idejām. Varētu
gan likties kā šāda mēroga ēka tādai mazpilsētai kā Cēsis ir par lielu un reizē
pārāk tālu no dzelzceļa stacijas, taču var sacīt, ka jebkurš diplomdarbs, līdzīgi kā Konstanta projektētā pilsēta, jau arī ir tāda kā privāta utopija.  Būve, kas formāli atsauc atmiņā 50.-60.gadu
modernismu vai kādus 90.gadu nīderlandiešu t.s. supermodernisma piemērus, ir kā
komplekss pats par sevi, kļūstot par nozīmīgu mezglu pilsētiņas struktūrā. Ēkas
funkcionālās zonas veidotas kā atsevišķi paviljoni, ko apvieno kopīgs jumts,
kas  reizē ir kā pacelts pilsētas
laukums.

Šogad ievērojams skaits diplomandu (skatoties izstādi,
likās, ka gandrīz vai kāda trešā daļa) pievērsušies dažādu rūpnīcu pārbūvēm un
revitalizācijām. Var jau saprast tēmas nozīmīgumu — pēc 90.gadu
deindustrializācijas Rīgā ir patiešām daudz pamestu rūpnīcu un tās arī būtu
pelnījušas pārdzimt jaunai dzīvei mūsdienu pilsētā. Jāatzīst gan, ka lielajā
vairumā studentu darbu piedāvājumi ir visai atpazīstami – saprotams, ka vai
visi studenti, kas pievērsušies rūpnīcām, gribētu tajās redzēt kultūras centrus
vai kādus «radošos kvartālus». Priekšlikumi tradicionāli piedāvā saglabāt vēsturiskās
ķieģeļu ēkas, nojaukt jaunākās, ielikt tukšajās vietās kādu kantainu vai taisni
pretēji — ekspresīvu stiklotu apjomu. Vai vairākus. Dažos gadījumos vēl arī
piedomājot par iekškvartāla publisko telpu, bet citreiz piemirstot  arī to.

Tomēr daži no šiem darbiem izcēlās arī ar citām kvalitātēm,  spilgtākais un atšķirīgākais noteikti ir Ilvas Cimermanes darbs teritorijai starp
Daugavgrīvas ielu un Zunda kanālu. Viņas projekts nav bezkaislīga noņemšanās
ar veciem mūriem vai jaunu apjomu iedēstīšana, daudz vairāk tā ir saudzīga
vietas sajušana un dziļāka analīze. Atsaucoties uz vietas pietiekoši
interesanto pagātni un ieraugot poētisko arī divdesmitā gadsimta industriālās
arhitektūras vrakos un drupās, autore piedāvā savas īpašas pieejas vietas
apgūšanā un atdzīvināšanā. Var tikai iztēloties, ka šāds modelis – attīstoties soli
pa solim, atvērti un radoši, šī vieta noteikti varētu būt pilsētnieciskāka un
humānāka, nekā tā, kas rastos uzbūvējot nesamērīgo Akropoles milzu kompleksu un
līdzīgi «sakārtojot» pērējās teritorijas.

Viens no visiespaidīgākajiem diplomdarbiem noteikti bija Haralda Helfriča projekts nākotnes dzīvojamajam
rajonam Rumbulā. Uz šo darbu vistiešāk var attiecināt utopijas jēdzienu un
projektā nosaukumā arī ielikts gada skaitlis — 2050. Balstoties uz visai modīgu
ideju — par ilgtspējīgu dzīvesveidu, pilsētu un arhitektūru, autors to
risinājis savā īpašā veidā. Raugoties uz neregulāro pilsētniecisko struktūru
modelī, prātā nāk jauno urbānistu ciemati. Šeit gan piedāvāts ar tādu modernisma
vērienu – pārsteidzošajā maketā redzama tikai desmitā daļa no plānotā rajona un
var tikai minēt cik tūkstošiem iedzīvotāju šāds rajons paredzēts. Var jau gan
autoram pārmest zināmas pretrunas — zem ekoloģiskājām mājām, kurās dzīvotu
cilvēki, kas iemiesotu jaunās nākotnes vērtības, visā milzu platībā plānotas
autostāvvietas. Zinot, ka jau šobrīd tramvaja līnija aizsniedz plānoto rajonu,
varēja iztēloties, ka ilgtspējīgai pilsētai pienāktos arī nākotnes transporta risinājumi.
Taču šādās lietās droši vien sava atbildība jāuzņemas arī diplomdarba
vadītājam, kam taču vajadzētu būt pozitīvai nozīmei darbu virzīšanā. Neskatoties
uz darba vērienu un mērogu, interesanti varētu būt aplūkot to, kā šāda pilsēta
dzīvo pašā mazākajā — ielu stūra, pagalma vai skvēriņa mērogā, modelējot kādas
iespējamas urbānas situācijas. Taču, protams arī bez tā darba apjoms liekas
iespaidīgs un izvērsts. To ilustrē arī dažādie vizuāli izklāstītie aspekti — atkritumu
savākšana, insolācija un pat  augu seka tīrumā
starp plānoto rajonu un Maskavas ielu.

Viens no spilgtākajiem un labākajiem darbiem ir arī Aleksandra Feļtina priekšlikums Ziemeļu
koridora daļai Ķīšezera krastā. Darbs vispusīgi un pamatīgi analīzē gan par
vietas esošo potenciālu un vērtības, gan pilsētas attīstības dokumentus , kas
skar šo vietu, koncentrējoties uz svaigāko un nozīmīgāko — pēdējo desmitgažu Latvijas
lielāko infrastruktūras attīstības projektu — Ziemeļu koridoru. Autors secina,
ka jaunākajā pilsētas attīstības plānā paustais redzējums vietai  ir zaudējis telpisko integritāti  un citas ainaviskās kvalitātes, kādas uzsvēra
iepriekšējie plāni. Līdz ar to jaunais maģistrāles projekts sola atkārtot Rīgai
ierasto kļūdu, kad ceļš pārdalot vietu izolētās daļās, tradicionāli nogriežot pieeju
ūdensmalai. Taču projekts neaprobežojas ar secinājumiem, bet sniedz gan
iespējamā risinājuma vadlīnijas, gan piedāvā alternatīvas plānošanas pieejas. Līdz
ar to diplomdarbs risina ne tikai kādas tā autoram vien tuvas problēmas, bet pievēršoties
aktuālam projektam, norāda uz tā nepilnībām un rāda iespējamos ceļus, kas
palīdzētu būtiski celt vietas potenciālu.

Citi interesanti
darbi

Noteikti vērts pieminēt arī citus darbus, kas uzrāda
atzīstamas kvalitātes, atklāj interesantas pieejas vai skar kādus jūtīgus
jautājumus. Savā veidā mazliet līdzīgs Ilvas Cimermanes darbam ir arī Madaras
Eisakas projekts Ķīpsalas Ziemeļu galam. Abi darbi daudz iedvesmas smeļas vietas
pagātnē, taču Dienvidzunda projekts ar iegūtās informācijas konceptualizāšanu
galā tiek veiksmīgāk. Savukārt Madaras diplomdarbā piedāvātais dzīvojamais
tilts, kas savieno Ķīpsalu ar Podragu ir interesants, tomēr tā jēga var šķist
pašmērķīga.

Sava nozīme noteikti ir arī darbiem, kas skar kādu problēmu,
piedāvājot kādus negaidītus, pat provokatīvus un varbūt pat mazliet ciniskus
risinājumus. Iespējams gan, ka autori paši šos darbus vērtē savādāk. Tāds iepriekšējos
gados bija projekts, kas piedāvāja satiksmes problēmas Rīgā risināt, izveidojot
autoceļu estekādi apkārt centram, savukārt cits — lidostas priekšu atvēlot kalnam,
kurā stāvētu automāšinas, bet pagājušajā gadā — darbs, kas bijušās
Radiotehnikas rūpnīcas apkārtni piedāvāja pārvērst par tādu kā loģistikas
centru, kas uzkonstruēts, kā daudzkārt palielināta  mikroshēma.

Šogad uz mazliet līdzīgu statusu pretendē Ojāra Šablovska priekšlikums
gandrīz pilnībā aizbūvēt t.s. Līvu laukumu, atstājot vien tādu kā nelielu
pagalmiņu pie Meistaru ielas. Lai arī kā var nepatīk šis laukums tāds, kāds tas
ir tagad, tomēr šāda pieeja var likties gana pārsteidzoša un raisīt zināmas
diskusijas. Pietiekoši svešāds var likties arī Brīvības ielas un Austrumu
maģistrāles, tātad, Gustava Zemgala gatves (kādreizējās Vairoga ielas)  divu (patiesībā — trīs, jo izmantota arī
pazeme) līmeņu krustojums pie VEFa, kā Evijas Runces diplomprojektā. Taču, ja
to salīdzina ar jauno Slāvu apli, tad, protams, tas varētu tāds nieks vien
likties.

Gribās pieminēt vēl divus diplomdarbus, kas šķiet
interesanti ar to, ka ievērojami attālinās no arhitektūras, vairāk ietiecoties
citās disciplīnās. Īpaši interesants ir Viktorijas Priļenskas projekts salai
Bernātos. Filosofiski apsverot cilvēka un dabas mijiedarbību, viņas darbs ir
drīzāk ģeogrāfisks, modelējot ūdens viļņu iedarbību uz krastu autore piedāvā
radīt salu jūrā, sadarbojoties ar dabu. Ņemot vērā krasta eroziju Bernātu ragā,
viņasprāt pietiktu tikai mērķtiecīgi veidot nostiprinājumus, lai dabiskie
apstākļi pēc 50 gadiem šeit būtu radījuši salu.

Savukārt Madaras Plāciņas darbs pievēršas Jaunliepājai, analizējot
faktorus un sniedzot ieteikumus sabiedriskās dzīves potenciāla aktivizēšani,
respektīvi — tiecoties šo rajonu padarīt pilsētnieciskāku. Tiecoties padarīt
dzīvāku pilsēttelpu, darbs gan nepiedāvā īpašus telpiskus risinājumus, jo saprotams
arī, ka arhitektūrai šādā gadījumā ir visai pakārtota loma. Daudz lielāka
nozīme būtu kādiem nodokļu atvieglojumiem vai citiem sociāli ekonomiskiem
pasākumiem.

Diplomdarba vadītāja
nozīme

Lai rastos labs diplomdarbs, parasti nepietiek ar studenta
labo gribu un talantiem vien, svarīga nozīme ir arī diplomdarba vadītājam. Atceros
no saviem studiju gadiem, kad studenti steidza par savu diplomdarbu vadītāju izvēlēties
profesoru Strautmani.  Tam bija savi
apsvērumi — profesors īpaši «nejaucās» diplomandu darbā, taču bija diezgan droša garantija, ka gala atzīme būs laba.

Pēdējos gados skatot diplomdarbus  var novērot pavisam citu tendenci. Viena daļa
studentu par diplomdarbu vadītāju izvēlas praktisko docentu Egonu Bērziņu. Šogad,
šķiet, viņš vadījis veselus desmit diplomdarbus. Acīmredzot tā nav nejaušība,
ka starp viņa vadītajiem diplomdarbiem ik gadus ir arī interesantākie. Iespējams,
sava loma ir tajā, ka Bērziņam ir zināma saistība ar plānotājiem un ar
ģeogrāfiem. Droši vien no turienes viņam arī ievērojami dziļāks un apverošāks
skatījums par to, ko nozīmē Vieta — tas, kā RTU arhitektu izglītībā diezgan ir
pietrūcis. Grūti sacīt, vai viņš ir tas , kurš prot iedvesmot, vai tas, kurš
ļauj izpausties un būt brīvam/-ai, taču  droši vien kāda loma viņa personiskajām
īpašībām tur noteikti ir. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī studenti izvēlās
viņu,  — zinot, ka no interesanta darba vislielākie
ieguvēji būs paši.