A4D izvēlas labākos diplomdarbus 2008

Turpinot pirms diviem gadiem aizsākto tradīciju RTU APF diplomdarbu izvērtēšanā, jau trešo reizi A4D piešķir savu balvu — iespēju diplomprojektu publicēt portālā. Šī virtuālā godalga iecerēta, lai stimulētu studentu radošos meklējumus un rosinātu diskusiju par būtiskiem arhitektūras un pilsētbūvniecības jautājumiem, dodot iespēju atrādīt savu darbu pēc iespējas plašākai publikai un veidot atgriezenisko saiti caur lasītāju komentāriem.

Jāsaka, šogad diplomdarbu līmenis kopumā ir visai viendabīgs, kas nozīmē arī to, ka nav viegli izcelt kādu atsevišķu projektu. A4D izvēle prasīja ilgas diskusijas un pārdomas. Vēl mazāk kā iepriekšējos gados varēja ieraudzīt projektus, no kuriem jaušams dzīves un radīšanas prieks, meklējumi un atklājumi, gandarījums par savu darbu un ideju. Mazāk kā iepriekš bija darbu, kas izceļas ar svaigumu, vieglumu, rotaļīgumu vai asprātību. Skatoties ne vienā vien darbā, ir sajūta, ka daudzi skolu beidz, runājot klasiķa Mihaila Zoščenko vārdiem, «augstākās izglītības nogurdināti».

Gribētos cerēt, ka turpmākajos gados situācija varētu mainīties — ievērojami samazinoties darba apjomam birojos, daudz vairāk laika iespējams atvēlēt studijām. Tomēr jāsaprot, ka studiju kvalitātes celšanai ar to vien ir par maz. Jāmainās būtu arī mācību procesa organizācijai un saturam.

A4D kritēriji

A4D balvas mērķis ir stimulēt noteiktas kvalitātes diplomdarbos, kā arī rosināt diskusiju par būtiskiem arhitektūras un pilsētu attīstības jautājumiem. A4D iestājas par urbānu arhitektūru — tādu, kas vairo pilsētnieciskumu un dzīvīgumu, reflektē par tādiem jautājumiem kā publiskā telpa, kājāmgājēji un transports, ir kontekstuāla — respektē vietu un laiku, ievērtē arhitektūras sociālos, humānos un ilgtspējības aspektus un vienlaikus meklē jaunas koncepcijas un inovatīvus risinājumus. Protams, apvienot visas šis lietas vienā projektā — tas prasa ļoti daudz prasmju, pieredzes un talanta. Tas drīzāk uzskatāms par ideālu, uz ko arvien tiekties.

Diplomdarbs ir īstais brīdis, lai nāktu klajā ar eksperimentiem un konceptuāliem priekšlikumiem. A4D vēlas ieraudzīt koncepcijas un risinājumus, kas izriet no izpētes un analīzes, un atklāj centienus šajā — pilsētnieciskās, humānās un vienlaikus inovatīvās arhitektūras virzienā. Taču konceptuāls un rosinošs risinājums ne vienmēr iet šo ceļu, A4D novērtē arī projektus, kas droši iet atšķirīgus un RTU neierastus meklējumu ceļus. Var gadīties, ka projekts liekas provokatīvs un pat cinisks. Taču šādu projektu nozīme ir tā, ka tie rosina diskusiju. Lai atceramies Kolhāsa Generic city vai MVRDV  Cūku pilsētas konceptu.

Dominējošās tēmas

Lielāka grupa darbu tomēr ir dažādas atpūtas, izklaides, relaksācijas un sporta būves, kas nerisina pilsētnieciska rakstura jautājumus, jo izvietotas ainaviskā dabas vidē. Tā kā šajā grupā nebija arī neviena darba, kas izceltos ar pārliecinošu konceptuālo sniegumu, A4D to vidū savu favorītu nemeklēja.

Cita grupa, kas nedaudz pārklājas ar iepriekšminēto, ir darbi, kas varētu kalpot kā biznesa projektu priekšlikumi kādu atsevišķu pašvaldību attīstībai — Līgatnes papīrfabrikas ciemats, Dienvidu forti un Pērkones kanāls Liepājā, arī bērnudārzs Siguldā. Ar savu sociālo nozīmību tie ir pakāpi augstāk par vienkāršiem izklaides un relaksāciju kompleksiem laukos, tomēr telpiskā un arhitektūras ziņā tie neatklāj ievērojamu jaunradi.

Vēl citi — jūtīgas un aktuālas vietas Rīgas pilsēttelpā, kas nepārsteidz ar pārliecinošiem risinājumiem, taču rosina pārdomas par šo vietu nākotni. Piemēram, kvartāla gals Vecrīgā starp Tirgoņu un Mazo Monētu ielu, viesnīca Doma laukumā un ēka pie Dailes teātra. Ar francisku šarmu un vieglumu būtiski atšķiroties no citiem diplomdarbiem, veidots Mākslas izsoļu nams Vecrīgā, vietā, kur šobrīd ir RTU 70.gadu korpusa atliekas. Iekļaujoties vēsturiskajās apbūves līnijās, priekšlikums konceptuāli integrē pēckara ēku, precīzāk, tās gaiteņa formu. Līdz ar to, lai arī ieturēta zināma konsekvence, rezultāts tomēr šķiet samākslots, kas, iespējams, sasaucas ar nama funkciju. Taču milzu ēka mulsina ar to, ka līdzīga kādreizējam universālveikalam — aiz sadrumstalotas fasādes slēpjas viena funkcija, īsti neiederīga vecpilsētas mērogā.

Saprotama ir diplomandu vēlme izvēlēties aktuālas vietas. Tāda ir arī pāris gadus ar sētu apjoztā vieta Doma laukuma stūrī, kur iepriekš ilgāku laiku atradās publikas iecienīts alusdārzs. Kaut arī diplomprojektā rādītais priekšlikums atstāj šauru āra terasi ēkas pirmā stāva līmenī, tomēr kopumā darbs drīzāk raisa pārdomas par to, vai no pilsētas viedokļa šo vietu nebūtu bijis labāk atpirkt no īpašnieka, atstāt brīvu no apbūves vai meklēt pavisam citus telpiskus risinājumus. Diemžēl Rīgas arhitektūras skola izglītības procesā šāda veida principālas diskusijas nerosina, mudinot drīzāk tukšās vietas aizbūvēt, noslēpjot apjomus aiz formāli kontekstuālām fasādēm.

Līdzīgi — apceri un šaubas par vietas nākotni rosina, bet tomēr nepārliecina priekšlikums ēkai blakus Dailes teātrim. Kā zināms, šai vietai Brīvības un Šarlotes ielas stūrī bijuši iecerēti dažādi apbūves scenāriji, sākot jau ar pašas Martas Staņas zīmēto augstceltni. Par diplomdarbā pausto domu — noslēgt Dailes teātra laukumu ar atbilstošu ēku iespējams diskutēt. Interesants ir priekšlikums vietas pilsētnieciskumu attīstīt, veidojot plašas kāpnes ārtelpā — risinājums, kas Rīgā, atšķirībā, piemēram, no Helsinkiem, nav diez ko populārs. Ēka tiecas respektēt un sasaukties ar Dailes teātri — modernisma meistardarbu — un, saprotamu iemeslu dēļ, tieši šie centieni izrādās viens no darba klupšanas akmeņiem.

Šogad lielākā daļa izstādes paneļu noformēti neuzkrītošos zemes toņos, it kā paužot vizuālu kodu «neskaties uz mani, te jau nekā nav». Nevajadzētu baidīties lietot arī citas krāsas, eksperimentēt ar grafisko noformējumu — pamanīti tiek tie, kas atšķiras. Vizuāli patīkamākie šajā izstādē — Lauras Nīmanes Laimīgais papīra ciemats un Elīnas Jakoveles Liepājas cukurfabrikas teritorijas revitalizācija.

Vērojams, ka studenti labi apguvuši ideju attēlošanu shēmu veidā. Dažādu krāsu un līnijas tipu bultas un apļi atrodami uz ikvienas planšetes. Tomēr nav skaidrs, vai abstraktās shēmas darbojas telpiski — būtu ieteicams vairāk strādāt ar maketiem, darba tapšanas gaitu atspoguļot arī uz izstādes planšetēm.

Nenāktu par sliktu, ja APF ieviestu kādas vadlīnijas sešu kvadrātmetru saturam — tas varētu ietvert kaut nelielu teksta daļu, citādi priekšstatu par autora iecerēm nākas minēt no vēsturiskām novietnes fotogrāfijām vai objekta funkciju ilustrējošiem attēliem (smaidošu pensionāru pāris, sakrustotas tenisa raketes, ūdens šļakatas un tamlīdzīgi).

A4D izvēle

Pēc ilgām diskusijām A4D balvai tika izraudzīti divi diplomprojekti — Elīnas Jakoveles Liepājas cukurfabrikas teritorijas revitalizācija un Ginta Tomberga Rūpniecības kvartāla Imantā attīstības scenārijs. Abi darbi gan tā arī īsti nenonāk līdz arhitektūras risinājumiem, taču tie pauž atšķirīgus konceptuālus meklējumus, kas rosināja arī šo izvēli.

Elīnas Jakoveles diplomdarbs Liepājas cukurfabrikas revitalizācijai ir projekts — intriga. Redzot tikai izstādes paneļus, tie sola interesantu stāstu — par vietas analīzi, idejas tapšanu un attīstību. Šajā darbā jaušams vieglums un aizrautība, tomēr, skatoties to izstādē, īsti gan nekļūst skaidra saistība starp horeogrāfiju un apjomu ģenerēšanu. Tomēr tas rosina aicināt projekta autori izklāstīt savu ideju plašākai A4D auditorijai.

Atšķirīgs no citiem ir arī Ginta Tomberga projekts — bijušās Radiotehnikas rūpnīcas transformācija. Lai arī šī «brīnišķīgā jaunā» Imanta nav tā, ko gribētos pieredzēt dzīvē, tomēr projekts pārsteidz ar vērienu un konsekvenci, atspoguļojot šādu, zināmā mērā, utopisku ideju. Lai arī uz paneļiem nav daudz skaidrojoša teksta, ideja par pilsētu kā radioaparāta mikroshēmu ir īstenota skaidri un nepārprotami. Pilsēta, kas funkcionē kā perfekts mehānisms — šai idejai piemīt zināms, lai gan jau krietni apvītis, modernisma šarms. Tāpēc, lai arī projektā nav runas par augstceltnēm, striktais ēku izvietojums kartēziskā tīklā un daudz brīvās telpas ap būvēm rosina asociācijas ar Lekorbizjē 20.-30.gadu priekšlikumiem — Mirdzošo pilsētu, Plan Voisin Parīzei vai kādām citām 20.gs. utopisko modernistu idejām.

Taču vienlaikus projekta ideja ir gana mūsdienīga — ja palūkojamies uz šodienas globālās pasaules loģistikas parkiem un konteineru pilsētām, redzam šādu ideju triumfējošu, kaut arī pilnīgi citādu, īstenojumu dzīvē. Jēlas universitātes arhitektūras skolas profesore Kellere Īsterlinga (Easterling) tos sauc par jaunajiem telpiskajiem produktiem. Viņa saka: «nauda tagad ir te, tāpēc tā ir pilsēta», pretstatā sabiedrībai, kas uzskata, ka ielas, publiskie laukumi un pieminekļi — tās ir mūsu pilsētas. «[Konteineru] parks ir materializējusies digitālā galvaspilsēta.» Viņasprāt, šīs lietas organizē sabiedrību vairāk, nekā varam iedomāties. Tās ir vietas, kur viss tiek maksimāli automatizēts, iespējami izslēdzot jebkādu cilvēciskā faktora klātbūtni. Jo cilvēciskais nozīmē potenciālu kļūdu. Diplomprojekta risinājumi raisa asociācijas ar SimCity estētiku — agrīnajām datorspēlēm, kas simulē pilsētu būvēšanu un attīstīšanu. Tomēr, tā kā izstādē nav iespējams iepazīties ar projekta tekstu, trūkst pārliecības, ka priekšlikums iecerēts tieši šādi.

A4D balva ir iespēja publicēt diplomprojektu portālā, tāpēc drīzumā būs skatāms Elīnas Jakoveles darbs. Diemžēl Gints Tombergs par šo atzinību un iespēju interesi neizrādīja un sagatavot projektu publikācijai nevēlējās. Tāpēc šis, kā arī visi pārējie projekti apskatāmi izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 29.janvārim.