9 dienas Šveices arhitektūrā. Ceļojuma piezīmes II

Pierasti redzētajās bildēs tikai šķiet, ka Pētera Cumtora kapela svētceļniekiem tāpat kā Mario Botas majestātiskā kapela atrodas vienas pašas kalnu galotnēs. Itāļu arhitektu Renco Pjano un šveiciešu mākslinieka Paula Klē dzimtu saved kopā ķirurgs un pianists. Santjago Kalatravas bibliotēka, pieturvieta un citas «asakas». Dzeltenā māja, kas nav dzeltena.

5.diena — māja mākslai II

Berne — pilsēta ar Lāču bedri atrodas upes Are krastos un tajā ļoti populāri ir tramvaji. Šveices galvaspilsētā ir provinces pilsētas sajūtas.

Bernes arhitektūru izrāda Rūdolfs Rasts no pilsētas arhitektu biroja R.Rast Architekten. Zem berniešu lepnuma — stadiona Stade de Suisse Wankdorf Bern — divos līmeņos izvietojies tirdzniecības centrs. Ar to sākās stadiona vēsture. Atļauju būvēt tirdzniecības centru pilsēta deva ar norunu, ka tiks izbūvēts arī stratēģiski svarīgais valsts stadions gan augsta līmeņa sporta spēlēm, gan koncertiem un masu pasākumiem. Zem stadiona izvietojušās arī autonovietnes, blakus stadionam — viesnīcas, biroju ēkas ar īres dzīvokļiem augšstāvos. Tas izbrīna, jo iedzīvotājiem, šķiet, jābūt patiesiem sporta faniem. Stadiona jumtu klāj milzīgas saules baterijas, to ražoto enerģiju galvenokārt izmanto pats stadions, daļu pārdodot privātajiem klientiem. Gluži līdzās atrodas publiskais stadions Bernes iedzīvotājiem. Konkursā uzvarējušā projekta autors ir R.Rast Architekten. Biroja projektētā ofisu ēka pilsētas centrā iemantojusi nosaukumu Titanic II — formas un materiālu pielietojuma dēļ. Studentu pusdienas pilsētas universitātes Mensa ēdnīcā, šokolādes fabrikas Tobler vajadzībām rekonstruēto korpusu apskate.

The Zentrum Paul Klee, ko Bernes austrumu nomalei projektējis Renco Pjano, durvis vēra 2005.gada jūnijā. Vācu gleznotājs Pauls Klē Bernē pavadīja pusi sava mūža. Bernes arhitektu biroja pārstāvis no arb Arbeitsgruppe, kas pēc Pjano skicēm izstrādāja Paula Klē centra tehnisko projektu, centra apakšzemes stāva 300 skatītājiem paredzētajā zālē stāsta centra tapšanas vēsturi. Tā izveidi atbalstīja Klē ģimene. Ziedota tiks visa mākslinieka 4000 eksemplāru lielā darbu kolekcija, ja tai izveidos īpašu ēku. Projekta izstrādei līdzekļus ziedoja Bernē dzimušā pasaulslavenā ķirurga, profesora Millera ģimene, kura pacients, pazīstams pianists, ieteica itāļu arhitektu Pjano. Pilsēta atvēlēja zemes gabalu dzīvojamo villu rajonā, taču arhitektam tas šķita par mazu. Uz papildinātā zemesgabala radās Paula Klē Centrs ar izstāžu zālēm un muzeja krātuvēm, koncertiem, bērnu muzeju, bibliotēku, un, protams, labu grāmatu un suvenīru veikalu. Lai arī gaismas intensitāti stingri kontrolē, piemēram, pēc zīmējumu uz papīra glabāšanas noteikumiem, ir daudz gaismas, plašas telpas, koka, metāla un stikla saspēle.

Pjano iedvesmojies no topogrāfijas, Alpu kalniem, kas šeit lēnām uzsāk savus lokus augšup, dabas virzītas visas arhitektūras formas. Ēka, līdzīgi kā Fondation Bayeler Bāzelē, atrodas pie intensīvas satiksmes autostrādes. Varbūt liektais jumtu risinājums, kas darbojas kā labi atpazīstams Paula Klē centra simbols, šķiet nedaudz pašmērķīgs.  Ēku veido trīs uzkalnu motīvs, ēkas trīsdalījums labi nolasās arī ēkas plānā un sadala ēku dažādām funkcijām. Daļa jumta apaugusi ar zālāju, kas pastiprina ēkas iekļaušanos kalnu ainavā. Kā pats Pjano skaidro — viļņveida forma drīzāk ir kā ūdens kustības likums.

Nakšņojam Lucernā, kur vakarā apskatām Žana Nuvēla pilsētas halli jeb KKL ēku (Kultur und Kongresszentrum Luzern). Ir vakars, pilsētnieki dodas uz koncertu pilsētas hallē, pirms tam ieturot vieglas vakariņas halles kafejnīcās, ātro uzkodu zālēs un restorānos. Pret ezeru vērstā halles 45 metrus garā jumta pārkare tiešām iespaidīga, piesātināti tumšos toņos krāsotās ēkas fasādes un apjomu kārtojums ar gaisa starptelpām rada scenogrāfisku efektu. Pretrunīgi — ēka pilsētai «pagriezusi» muguru ar fasādi, kuras faktiski nemaz nav.

6.diena — struktūru meistara bibliotēka un verkālie dārzi

Rīts Lucernā sākās ar Alvara Ālto 50.gadu beigu, 60.gadu sākuma daudzdzīvokļu ēku — vēdekļveida plānojumam dzīvokļi vērsti visi uz vienu pusi.

Cīrihes arhitektu birojā Itten and Brechbühl skatām filmu par viņu darbiem — bez pašu projektiem viņi izstrādā «stārkitektu» ideju tehniskos projektus. Ekskursija uz Technopark Zürich  — rekonstruētas vecās fabrikas ēkas, sabiedriskajos interjeros un eksterjeros saglabājot ražošanas iekārtu mašīnas, piebūvējot vēl 3 līmeņus dzīvokļiem.

Santjago Kalatravas projektētā Cīrihes universitātes Juridiskās fakultātes bibliotēka ir otra lielākā Šveices reto grāmatu krātuve. Iespaidīgā struktūrā meistars radījis labu bibliotēku — arhitektoniski ērtu un iedvesmojošu. Realizējot bibliotēkas rekonstrukcijas un paplašināšanas projektu, iekšpagalmā arhitekts izveido ātriju. Arī darba vietas studentiem un semināru telpas vēsturisko ēku korpusos ar tiešu pieeju bibliotēkai. Katrai studentu darba telpai ir nodrošināts privātums un arī atrašanās plašā kopējā telpā — ātrijā. Septiņi ovāli lasītavas līmeņi kārtojas viens virs otra tā, ka tiešā dienas gaisma «iekrīt» lasītavā līdz pat apakšējam līmenim. Lasītavas, divi jaunie līmeņi un jumts aplūkojami atsevišķi no vēsturiskās ēkas un atšķirīgos materiālos, arī eksterjerā.

Zentrum Zürich Nord, Oerlikon — pēdējos 10 gados pārbūvētais mašīnbūves industriālais rajons tagad kalpo dzīvojamai un sabiedriskai funkcijai. Starp dzīvojamajām mājām izvietojies «vertikālais parks», kura konstrukcijas pēc autoru cerībām ar gadiem būs pilnībā paslēptas zem augu pinumiem.

St.Gallen pilsētā apskatām Kalatravas veidoto tramvaja pieturu — «asaku», piebūvi policijas ēkai  un  mobilu ieeju pils vēsturiskajos pagrabos. Pilsētas laukumu — Pilsētas viesistaba gan neredzējām.

7.diena — arhitektūra pēc būtības

Pa ceļam uz Pētera Cumtora projektētajām ēkām Flims ciematā apskatām Dzelteno māju (Yellow house), ko projektējis šveicietis, arhitekts Valerio Olgiati. Ēkas krāsa nomainīta, bet bijušā krāsojuma nosaukums saglabāts. Tā kā komplicētā dzīvojamās ēkas struktūra neatbilda jaunajai dzīvei pēc renovācijas, tika pieņemts radikāls risinājums — iekšējā struktūra ir pilnībā «izķidāta», interjeri pilnkoka konstrukcijās pārbūvēti no jauna, dabīgā akmens ārsienām atjaunots autentiskais ģipša apmetums, jumtam ieklāts akmens plākšņu segums. Kaļķa krāsojums veido ēkas pēdējo ietērpu, apslēpjot visu, kas palicis nepabeigts. Svarīgi šķiet, ka šāda vēsturiska, droši vien ne ar ko īpaša ēka kalnu ceļa malā netiek atstāta novārtā. Tā pārtop par jaunu ceļmalas izstāžu zāli.

Saint Benedict Chapel, Sumvitg, Pētera Cumtora projektētā kapela svētceļniekiem kalnos virs ciemata, kur nokļūt var tikai ar kājām — kā īstam svētceļniekam pieklājas. Kapela atrodas diezgan urbānā situācijā — cieši blakus dzīvojamām ēkām. Pierasti redzētajās bildēs šķiet, ka tā atrodas viena pati kalna galotnē.

Cumtoru atceramies kā autoru Šveices paviljonam izstādē EXPO 2000 — īslaicīga rakstura būvei, kam kā celtniecības materiālu izmantoja transportēšanai paredzētas koka brusas, sastiprinātas ar metāla skrūvēm. Arī Thermal Bath Vals ēkā autors darbojies līdzīgi — izstrādājot no klints vietējo akmeni, sagatavotu plāksnēs, to ievieto atpakaļ kalnā, ēkas jumtu pārsedzot ar zāli. Akmens veiksmīgi darbojas ēkas interjerā un kā apdares mateiāls termālajos baseinos.

8.diena — tingeltangelis kalna virsotnē

Mario Bota pārsteidz ar savu profesionālo ražīgumu. Attēlos Chapel of St. Mary of the Angels, Monte Tamaro, Ticino šķita kā majestātiska sakrāla ēka kalna virsotnē ar skaistu, romantisku stāstu par vīru, kas lūdzis meistaram veidot kapelu savas sievas piemiņai. Lai apskatītu ēku, jābrauc kalnā ar pacēlāju, ko ziemas sezonā izmanto slēpotāji. Cilvēku rinda un pacelājs bažī. Aina augšā, kalna virsotnē, ir vēl kuriozāka, tur vienkopus cieši līdzās draudzīgi sadzīvo majestātiskā kapela, plaša kafejnīca un rodeļu trase. Sportiskāk noskaņotie apmeklētāji dodas augšup pastaigā pa kalniem, lai atgriežoties remdētu izsalkumu kafejnīcā. Piemiedzot acis uz apkārtējo tingeltangeli, ēka pati tiešām majestātiska, paliek vien jautājums, kas bija pirmais — kapela vai rodeļu trase.

Lugāno nevarējām neapmeklēt māju Kastanjolā, kur mitinājušies Rainis un Aspazija. Kādu laiku pāris Lugāno dzīvoja namā, kurā savulaik mitis itāliešu brīvības cīnītājs un filozofs Karlo Kataneo, arī trimdinieks. Viņam tur iekārtots muzejs, bet divas augšstāva istabas — Rainim un Aspazijai. Par pirmo rītu Lugāno Rainis rakstīja: «Viss mums likās brīnišķīgs. No mūsu loga atvērās brīnišķīgs skats uz Monte San Salvatore kalnu, lejā mirdzēja brīnišķīgs zaļš ūdens ezerā, gaiss bija tik maigs un piemīlīgs, krūtīm tik viegli elpot, ka brīnišķīga sajūta pārņēma mūs, vecos trimdiniekus, kuri ne sapnī nebija sapņojuši, ka dzīve un pasaule spēj dot arī ko daiļu un mīļu — neprasot, izšķēržot, izbārstot pilnību.»

Piektdienas pēcpusdienas pastaigā atklājām Lugano universitātes jaunās ēkas un rekonstruētās bibliotēkas piebūvi.

9.diena — mājup ar iespaidiem

Milāna — Rīga

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx