Pandēmija, diskusijas par koncertzāli, Rail Baltica būvdarbu uzsākšana Rīgā — uz A4D gada nogales aptaujas jautājumiem par ievērojamākajiem notikumiem, kas saistīti ar arhitektūru un pilsētu attīstību Latvijā un pasaulē, atbild Armands Būmanis, Toms Kampars, Krists Kārkliņš, Jānis Lejnieks, Pēteris Ratas un Jānis Šaltāns.
A4D jautājumi:
1. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē.
2. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā.
3. Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē, Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistītā pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts utt.)
+ PAPILDUS — pandēmijas ietekme arhitektūras jomā, — Jūsu personīgā pieredze, pārdomas un prognozes.
A4D. Ja lasāt A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2020. gadā. Kas patīk vai tieši otrādi – kas pietrūkst A4D?
Armands Būmanis
Pilsētvides aktīvists
1. Ievērojamākais pasaules kontekstā, protams, ir COVID ienestās pārdomas. Attālinātais darbs, tā trūkumi un arī priekšrocības. Vel pasaules mērogā jau nenoliedzamas un visaptverošas darbības sakarā ar cilvēka radītajām klimata izmaiņām, pakti kurus parakstam (un laužam, lai būvētu lidostas, Norman Foster.. u.c).
2. Latvijas mērogā, protams jaunā Rīgas dome un tās pirmie soļi pilsētas rakstura maiņā.. Čaka iela. Ļoti apsveicama koka māju būvniecība un lielais atjaunoto fasāžu skaits Rīgā. Nomāc arhitektūras likumiskās bāzes tendences. Tur vel būs jautri, jāiesaistās mums visiem.
3. Personīgi es aktīvi iesaistos Rail Baltica procesos, redzu gan slikto gan labo ko šīs sliedes ienesīs Rīgā. No vienas puses ir vēlme visu pa lēto, no otras, iespēja pazaudēt kultūrvēsturiskās vērtības. Daudz nopūtu un daži mazi prieki. Rīga ar Gēla palīdzibu, beidzot ierauga iespējas, kuras jau gadiem daudzi arhitekti, pilsētplānotāji un aktīvisti ir propogandējuši.
A4D. Patīt pievēršanās konkursiem un dažādo darbu apskats. Pietrūkst vairāk personīgās saskarsmes, varbūt kādu arhipastaigu… pēc COVID.
Toms Kampars
1. Rietumu arhitektūras process šogad nepārsteidz ar ievērojamām pārmaiņām vai lielizmēra sabiedriskām celtnēm. Turpretī interesanta attīstība notikusi no Latvijas skatpunkta tālos nostūros. Reģionāli, lokālās tradīcijās sakņoti neliela izmēra projekti uzņēmušies iniciatīvu kompleksu globālo problēmu priekšā. Priecēja japānietes Toshiko Mori ciema skolas projekts Senegālā. Savu nozīmi apliecināja Anna Heringer ar skolas projektu Bangladešā un jaunu pieeju Rietumāfrikas kontekstā turpina demonstrēt Mariam Kamara un viņas Nīmejā, Nižerā bāzētais Atelier Masomi. Vienlaikus 2020. gads veicināja arvien lielāku postu vietām, kas jau iepriekš netika galā ar atkritumu apsaimniekošanu, un elektronisko atkritumu tonnas turpināja ierasties pie jaunattīstības valstu krastiem.
2. Lai gan arī ļoti lēni, bet prieks, ka Latvija šogad turpina virzīties gudrākas un atbildīgākas arhitektūras virzienā. Kā galveno vēstnesi šim procesam gribētu izcelt MADE veikumu divstāvu bērnudārza projektam Salaspilī, uzsākot pirmās šāda līmeņa CLT ēkas būvniecību Latvijā.
Par spīti fiziska rakstura ierobežojumiem, savstarpēja sadarbība gan lokālā, gan starptautiskā mērogā ir būtiskāka kā jebkad iepriekš.
3. Noslēdzu trīs gadu ilgas maģistra studijas Austrijā, diplomprojektu veltot tieši vienai no šādām kritiski piesārņotām un sociāli trauslām teritorijām Ganas galvaspilsētā Akrā. Ar kolēģiem pabeidzām nelielu, bet savu pirmo realizāciju – tirgus paviljonu Ganas lauksaimnieku komūnā, par ko rudenī saņēmu Architecture Masterprize 2020 galveno balvu studentu kategorijā. Šobrīd neatkarīgi iesākti pirmie projekti Latvijā.
Krists Kārkliņš
KRISTS KĀRKLIŅŠ DESIGN, Bostona, ASV
1. Šogad Covid noteiktās realitātes ietekmē ir zaudējuši spēku vairums argumentu par labu dzīvei lielpilsētās un migrācijas plūsmās starp urbanizācijas centriem un retāk apdzīvotām teritorijām ASV (pieņemu, ka arī citās pasaules valstīs un reģionos) ir novērojams pavērsiens pretējajā virzienā. Ja darbadevējs ļauj, atsevišķos gadījumos pat pieprasa, strādāt attālināti un ar digitālo komunikāciju palīdzību var strādāt no jebkuras vietas, kur ir pieejams internets, kāpēc to nedarīt no lauku mājas, kalna virsotnes vai eksotiska krasta pludmales? Amerikāņi, kuru ideāls (ne vienmēr piepildīts) kopš pašiem valsts pirmssākumiem ir bijis dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi un, patstāvīgi rīkojoties, sevi nodrošināt ar iztiku, pamet lielpilsētas un pārceļas uz dzīvi tuvāk dabai. Šo centrbēdzes spēku noturību ilgtermiņā noteiks mūsu spēja pielāgoties un sadzīvot gan ar Covid, gan arī ar citiem vīrusu paveidiem.
3. Manā profesionālajā darbībā šis gads ir ļāvis iegūt jaunu un interesantu pieredzi, veicinot Latvijā radīto materiālo un intelektuālo vērtību eksportu uz ārzemēm. Ir izveidota sadarbība ar kolēģiem Rīgā, kas izstrādā projektus pēc ASV klientu pasūtījuma. Mūsdienīga 300 kvadrātmetru dzīvokļa pārbūvei Bostonas ostmalā 30 šim projektam speciāli dizainētu mēbeļu komplektu ražo automatizēts kokapstrādes cehs Iecavā. Kravas ar mēbelēm un būvmateriāliem no Rīgas uz Bostonu piegādā latviešu loģistikas firma. Materiālu piekārtā auduma griestiem 100 tūkstošu kvadrātmetru apjomā Bostonas lidostas jaunajam terminālim nodrošina ražotājs no Valmieras. Priecājos par Latvijas uzņēmumu spēju piedāvāt pasaules līmeņa produktus un pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām ārzemēs. Turpinām strādāt un meklēt jaunas iespējas sadarbībai.
Jānis Lejnieks
Žurnāla LATVIJAS ARCHITEKTŪRA galvenais redaktors
1. Pandēmijas atvērtā Pandoras lāde. Neviens vairs nevar atcerēties sajūtas, kas pārņēma cilvēkus spāņu gripas laikā pirms simts gadiem, kad nomira apmēram 20 miljoni cilvēku. Patlaban tas ir vairāk nekā miljons. Vai notikumi toreiz ietekmēja arhitektūru vai pilsētu attīstību pasaulē? Jā, vairāk uzmanības tiks pievērsts higiēnai, bet arī selektīvi. Pēckara Latvijā daļa cilvēku turpināja dzīvot antisanitāros apstākļos, bet Rīgas pilsēta sāka būvēt blokmājas. Vai šodien pilsēta spēs ko vairāk par veloceliņiem?
2. Koncertzāles novietnes meklējumi Rīgā. Varbūt jābeidz karināt birkas “toksisks”, un jāpieņem gan dāvanas, gan jāpārskata attieksme pret Andrejsalu, kur valstij tomēr pieder 9 ha zemes, kuru apgrūtina tikai daži privāti angāri. Tikpat nozīmīga varētu būt diskusija par to, kāpēc valsts nepieņem ABLV dibinātā muzeja fonda dāvanu- ēkas projektu Skanstē.
3. Kopā ar Jāni Dripi veidojam grāmatu par Liepāju, kuru patlaban maketē Jānis Dripe juniors. Ceru, ka izdevums ieraudzīs dienasgaismu nākošgad.
A4D. Lasu A4D, kad tiek apspriestas aktualitātes, un par šo iespēju paldies visiem, arī feļetonistam Miķelim! A4D kaitina komentāru atribūcija, norādot “4 gadi pirms”. Kāpēc vajadzēja novākt precīzo laiku? Zinot to, mēnessērdzīgas replikas var filtrēt.
Pēteris Ratas
AIA, Šanhaja
1. Pasaules arhitektūras dzīvē šo gadu mēs vēl ilgi atcerēsimies. Pasaule ir pandēmijas, klimata izmaiņu, un politikas notikumu virpulī. Lai arī cik jauki ir projekti, lai arī cik slaveni arhitekti ir devušies pie miera, tas viss nobāl globālo notikumu virpuļa troksnī. Mums visiem ir tam jāpielāgojas.
No šo notikumu mijiedarbības mēs redzam, ka mūsu profesija ir neatņemama globālo tendenču sastāvdaļa. Klimata izmaiņas ar vien vairāk ietekmes to, ka mēs dzīvojam, un izmainīs pilsētvidi, ēkas, un arhitektu darbu. Šī izmaina ir pakāpeniskā, bet neatgriezeniska. Savukārt pandēmijas ietekme ir īslaicīga, tā izgaisis līdz ar vakcinācijas gaitu. Cilvēki pārsvarā ies atpakaļ uz birojiem, veikaliem, un teātriem pie pirmās iespējas. Mēs esam sociālas būtnes.
2. Vērojot no attālumā Latvijas arhitektūras notikumus, visspilgtāk izceļas cilvēku aktīvisms ap koncertzāles novietni. Tas ir pierādījums tam, ka mums nav vienalga par mūsu pilsētvidi un tās mantojumu. Es ceru šī kustība neapstāsies, līdzīgi kā ir noticis ar velo celiņiem. Tieši sabiedrības un profesionālu spiediens var ierobežot atsevišķu ierēdņu tuvredzību, reformēt arhaisku un ierūsējušu birokrātiju, un modernizēt pilsētas attīstības vīziju. Tas vies cerību, labums būs gan arhitektiem, gan pilsētai.
Vienlaikus ar diskusijām par Elizabetes ielas 2 ēku un koncertzāli, bija viens mazāk ievērojams notikums. Ir sakusies Rīgas stacijas būvniecībā. Vai mums patīk vai ne, tas izmainīs Rīgas centru. Vai tas bija veiksmīgs projekts? Loti šaubos. Stacijas pārbūvītei vajadzēja būt saistītai ar plašāku kopskatu uz pilsētas plānojumu un attīstību. Mums ir iespējā ar šo projektu nedaudz koriģēt ielu tīklu un labot atsevišķas nepilnības satiksmes organizācijā ap staciju. Līdzīgi mums bija iespējā modernizēt stacijas darbību, paplašināt peronus, utt. Tas ies secen un mēs būsim iestrēguši ar nepilnīgu veidojumu pilsētas centra nākamā gadsimta garuma. Bet varbūt tomēr mēs varam kaut ko labot? Varbūt cilvēku un arhitektu aktīvisms kaut ko arī šeit var mainīt.
3. Šis gads bija neparasts, bet par laimi pilns ar darbiem. Gada sakumā ar pandēmiju bija neziņa par nākotni un faktisko ietekmi. Bet, izradījās, darbu netrūka. Bija interesantas projektu sadarbības ar mūsu Londonas un Melburnas birojiem. Bija interesanta sadarbība Šeņdžeņas lidostas vecā termināļa pārbūves idejai par multimodālu transporta centru. Bija vairāki uzvarēti konkursa projekti — daudzfunkcionāls attīstības rajons Guaņdžou pilsētā, daudzfunkcionāls centrs Taijuaņas pilsētā ar 300 m augstu viesnīcas un biroja ēku, tirdzniecības centrs Šaosjinas pilsētā, un citi. Bet personīgi vislielāko gandarījumu raisās, redzot projektu celtniecības gaitu, kā idejas materializējas un iezīmējas pilsētas silueta. Viens no tiem ir daudzfunkcionāls tirdzniecības un biroju centrs Hefei pilsētā. Otra ir biroju ēka Handžou pilsētas centra.
Šī gada pandēmija tieši vai netieši ietekmes mūs visus. Makroekonomiskā skatījumā, šis gads ir savā ziņā subsidēts ar zemām bankas interešu likmēm, tas ļauj noturēt investīciju plūsmu, un tas savukārt nodrošina darbu arhitektiem. Protams šī aina nav vienmērīga. Bet ir risks, ka “ziepes” sāksies nākamgad līdz ar interešu likmes pieaugumu. Tā kā, lai ar cik absurdi tas neizklausītos, priecājamies par to kas ir. No personīgā profesionālā skatījumā, bija neliels uztraukums par darbiem pavasarī, bet izradījās ka nav tik traki. Bija vienīgi žēl, ka dažas personīgas profesionāls idejas saistībā ar Latviju bija šogad jāatliek. Kāds cilvēks man teica: “Pēc ziemas nāk pavasaris, viss būs kārtībā.”
Jānis Šaltāns
AIA, SALTANS ARCHITECTS
1. Aizejošajā gadā koronavīrusa pandēmija ir pārņēmusi un apsteigusi gandrīz visus mūsu dzīves aspektus. Ilgtermiņa ietekme uz arhitektūru, pilsētu attīstību un lauku ainavu vēl nav redzama, bet sabiedrības normas ir dramatiski ietekmētas. Ekonomiskā un veselības ietekme ir bijusi nopietna — zaudētas dzīvības, darbi, mājas un daudziem draud neskaidra nākotne. Tie, kuriem paveicies, pārejot uz work from home (WFH), tika iemesti virtuālos birojos un sapulcēs, bez personiskās saskarsmes.
Notiek kritiska darba vides pārvērtēšana, lai gan pārmērīga reakcija ir pārāk izplatīta. Pandēmija ir uzsvērusi to, cik svarīga mūsu veselībā ir iekštelpu vide, kurā mēs pavadām ievērojamu daļu laika. Kaut arhitektiem tas ir bijis zināms, vairāk attīstītāji un uzņēmumu vadītāji tagad saprot, ka veselības problēmu risināšana, izmantojot ēku dizainu, nav greznība, tā ir nepieciešamība. WFH neaizstās biroja darba vietu, jo fiziska mijiedarbība ir kritiska sadarbības un radošās iedvesmas dinamika. Darba vide attīstīsies, jo personiskās telpas, dabiskās ventilācijas un dienasgaismas priekšrocības kļūst par neatņemamu to dizainu.
Pandēmija būtiski nemainīs pilsētas, kā Normans Fosters atzīmēja uzrunā ANO Mēru forumā Ženēvā, un tai nebūs ilgtermiņa ietekmes uz pilsētām, bet tās paātrinās pašreizējās tendences. Tas varētu radīt ilgtspējīgākas ēkas un energoefektīvu transportu, lielāku uzsvaru liekot uz pilsētas centru un vietējo rajonu pārveidošanu. Šo tendenču kumulatīvais efekts var padarīt pilsētas veselīgākas, tīrākas, drošākas, gājējiem un riteņbraukšana draudzīgākas, un arī zaļākas.
2. Nenoliedzami, visievērojamākais un viskarstāk apspriestais arhitektūras un pilsētplānošanas jautājums šogad bija Nacionālās akustiskās koncertzāles piedāvātā vietu. Pēkšņi izcēlusi no nerealizēto projektu arhitektūras atkritumu tvertnes, Kultūras ministrija lēma, ka vieta Elizabetes ielā 2 tagad ir ideāla šai būvei, neizvērtējot pilsētplānošanas un arhitektūras mantojuma aspektus, ignorējot, ka bijusī Centrālkomitejas ēka ir arhitektoniski nozīmīga padomju laika modernisma liecība Rīgā. Lai gan ēkai ir nepieciešams dārgs remonts un atjaunošana, to noteikti var pielāgot dažādām mūsdienu funkcijām, un to nedrīkst nojaukt kā nederīgu. Lēmums visticamāk ir politisks, jo koncertzālei ir citas piemērotākas vietas.
Par laimi valdības priekšlikumam ir dots ievērojams pretspars, liekot kultūras ministram lūgt Arhitektu savienību ierosināt alternatīvu vietni. Tas, vai ministrija ieteikumus tiešām plāno ievērot, vēl nav redzams. Ministrijas rīkotais arhitektūras skolu studentu un profesūras forums-plenērs nepārliecināja par šīs novietnes priekšrocībām un par procesa jēdzīgumu. Rīga ir pelnījusi ilgi gaidīto pasaules līmeņa koncertzāli, kas taptu pareizi organizēta starptautiska meta konkursa ietvaros, un atrastos rūpīgi pārdomātā vietā, kas atbilstu mērķim.
3. Veselība!
