2015. gada notikumi. Lasītāju viedokļi

Noslēdzot gadu, A4D ierasti izsūtīja
aicinājumu atbildēt uz jautājumiem par iezīmīgākajām norisēm un nozīmīgākajiem notikumiem
arhitekturā — pasaulē, Latvijā un katra personiskajā dzīvē. Uz aptaujas jautājumiem atbild Kristīne Budže, Andrejs
Ģelzis, Uģis Kaugurs, Krists Kārkliņš, Arnis Kleinbergs, Agrita Lūse, Renārs Putniņš, Pēteris
Ratas, Guntars Ruskuls, Jānis Šaltāns un Rudolfs Dainis Šmits.

A4D jautājumi

  1. Jūsuprāt,
    ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē
  2. Jūsuprāt,
    ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā
  3. Nozīmīgākais,
    interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un
    pilsētu saistītā pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums
    utt.)

Papildjautājums. Ja
lasāt A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta
A4D 2015. gadā.

Paldies visiem, kas atsaucās un dalījās!

 

Kristīne Budže

Pastaiga

1. Šis
gads no citiem atšķīrās ar arhitektu izrunāšanos — Žans Nuvēls gada sākumā
atteicās apmeklēt paša projektēto Parīzes filharmonijas zāles atklāšanu,
uzskatot, ka filharmonijas atvēršana publikai notiek par agru vēl pilnībā
nepabeigtā ēkā, bet rudenī Deivids Čiperfīlds publiski paziņoja par neierašanos
uz paša projektētā Kultūras muzeja atklāšanu Milānā, iebilstot pret
nekvalitatīvi veikto darbiem un faktu, ka muzeja ekspozīcijas dizains tika
izstrādāts bez viņa uzraudzības. Sevišķi izcēlās Zaha Hadida, skaļi izrādot
neapmierinātību ar žurnālistes jautājumiem intervijas laikā BBC Radio 4, gan ar
japāņu pieņemto lēmumu 2020. gada olimpisko spēļu Tokijā galvenā stadiona
projektēšanu uzticot Kengo Kumam. Kumas priekšlikums esot līdzīgs viņas pašas
projektam, ko japāņi divus gadus pēc uzvaras konkursā noraidīja kā pārāk lielu
un dārgu. Kamēr varenie izrunājas un tiesājas, arvien vairāk tiek runāts par
kvaliatīvu ikdienas arhitektūru, atceroties tos laikus, kad lielo pilsētu
pašvaldībās strādāja arī projektējoši arhitekti un apjaušot, ka nākotnes
lielākās pilsētas var būt bēgļu nometnes.

2. Arī
Latvijā šis gads raksturīgs ar arhitektu izrunāšanos, kad kritizējot kolēģu
darbu, tika pārkāptas profesionalitātes un ētikas robežas. Bet priecīgākais
notikums ir atjaunotā un paplašinātā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja nodošana
ekspluatācijā. Te laikmetīgā arhitektūra ir ne tikai skatāma, bet arī
piedzīvojama, un tās vērtība nemazinās esot pazemē.

3. Iespēja
satikt un sarunāties ar Vecrīgas reģenerācijas projekta izstrādē un realizācijā
iesaistītajiem arhitektiem — Edvīnu Burkovski, Viju Cauni, Marinu Levinu, Vitu
Rinkēviču, Ervīnu Helfriču un Jāni Piešiņu.

A4D. Par A4D
interesantākajiem rakstiem — patika Arta recenzija par LNMM muzeja atjaunošanu,
manuprāt, salikti īstie uzsvari. Patika arī raksts par Vienības nama pārbūvi
Madonā. Vārdu sakot, gribētos vairāk vērtējošus un analizējošus rakstus.

Andrejs Ģelzis

Brīnišķīgo projektu birojs

1. Neesmu pievērsis
tādu uzmanību jautājumam par ievērojamiem notikumiem. Politiskie notikumi un
domas par stabilitāti reģionā ir priekšplānā. Laiku pa laikam apskatos ko Odile Decq atkal radījusi. Amizanta
likās Markthalle Roterdamā.

2.  Manā skatījumā ievērojamākais notikums Latvijā
bija diskusija par Okupācijas muzeju. It sevišķi fināls — tiešraidē skatāmā
diskusija Rīgas domē 14. decembrī. Jau tāpēc vien, ka pirmo reizi gada garumā
tik nopietni tika analizētas tik daudzas ar šo projektu saistītas lietas. Tiem,
kas seko ar būvniecību saistītiem procesiem ieteiktu izmantot domē notikušas
diskusijas ierakstu kā mācību līdzekli — 
gandrīz katrs runātājs atklāja kādas ļaužu grupas intereses. Pēdējā
laikā latviešu literatūrā beidzot ir parādījušās ar interesi lasāmas grāmatas
par notikumiem mūsu vēsturē ap 19./20. gadsimtu miju un II pasaules karu , kas
liek nopietnāk skatīties arī uz Strēlnieku/Okupācijas muzeja piederību un «lielo
politisko notikumu» vērtējumu. Nav pieņemami izslēgt dažas tēmas no aprites,
nosaucot tās par «sarkanām». 
Iezīmējusies diezgan redzama atšķirība vēstures notikumu traktējumā
starp vietējiem un «turienes» latviešiem. Katrā ziņā es esmu pārliecināts, ka
galu galā represiju un okupācijas dokumentācijas centrs reiz atradīsies Stūra
mājā. Neskatoties uz «depresīvu atmosfēru» muzeja darbiniekiem.

Negribu pārmest pilsētu plānotājiem, bet OM diskusijā izskanējušie
argumenti par 13,5 m ēkas augstuma normu un detaļplānojuma nepieciešamība ceļā
uz arhitektūras skaidrību un izteiksmību izklausās kā anekdote un parāda, cik
neelastīga un traucējoša kļuvusi birokrātisko normu un domāšanas barjera, kas
kā bluķis guļ mūsu mazās valsts arhitektūras attīstības ceļā.

3. Nozīmīgs bija darbs
pie celtniecības firmas BUKOTEKSS
biroju ēkas Rīgā. Savstarpējā saprašanās ar pasūtītāju, projekta vadītāju un
iespēja realizēt savas idejas gan arhitektūrā, gan interjerā.

A4D. Miķeļa fenomens ir kļuvis par portāla
seju!  

Uģis Kaugurs

Liepāja

1. Postmodernisms?
beidzot sasniedz pilsēt…?plānošanu?

1a. Daži
gan uzskata, ka tas esot miris, citi, ka miris ir modernisms. Lai! Pilsētas
turpina dzīvot, citas aug, citas rūk. Bet dara to pēc citādiem un daudz
sarežģītākiem,  starpdisciplināri,
savstarpēji mijiedarbojošamies principiem, nekā, savulaik, piedāvāja modernisma
zonējumi. Rezultāts ir, ka vide, sabiedrība un dzīve, kāda tā veidojas šādi
plānotajās pilsētās vairs īsti nevienu neapmierina. Vērojama pievēršanās
dažādiem eklektiskiem paņēmieniem un teorijām — laikam taču ar cerību, ka
teoriju sarežģītība  kaut vai nejauši
atradīs kopsakarības ar pilsētu komplicētību. Nu — akurāt, kā savulaik
postmodernisms rīkojās ar apjomu arhitektūru.

1b.  Neatkarīgi no šīs sholastikas, reālā pasaule
uzrāda nopietnu pārmaiņu sākumu. Vai, varbūt, tās sākušās jau sen, nu tik
pamanām simptomus. Jauno pilsētu eiforija un 
likumsakarīgās kļūdas Tālajos Austrumos un Emirātos. Amerikānisma
citadeles Manhetenas pagrieziens no auto pret pilsētnieku (jo ap 80% iedzīvotāju
iztiekot bez auto), un reizē arī klusāki, bet nopietni plāni pret iespējamo
applūšanu. Reālas bažas par palikšanu bez ūdens LA un Kalifornijā. Krima,
Ukraina, bēgļu krīze un Parīze Eiropā (kas gan nav nekas īpašs salīdzinot ar
humānajām katastrofām citur vai pat NY 9/11, bet šoreiz tik nepārprotami tuvu,
ka skaidrs, ka tas nevar neskart iedomāto miera Eiropu). Pasaule ir būtisku
pārmaiņu priekšā, kas izmainīs veidu, kā mēs esam raduši dzīvot kopumā un arī
pilsētas. Kā — var vien zīlēt utopiskās, distopiskās vai atopiskās fantāzijās.
Domājams, ka jau tuvākajos 10 gados vairs nekas nebūs gluži tā, kā agrāk.
Iespējams, no mūsu prasmes pielāgot teoriju realitātei būs atkarīgs daudz
vairāk nekā vien estētiskas vai ērtību kvalitātes. Iespējams, tas var kļūt par izdzīvošanas
jautājumu. Šādā aspektā iepriekšminētie vingrinājumi, tostarp haosa un citas
tādas postmodernas teorijas var iegūt lielāku jēgu, ja vien spēs noformulēt
praktisku instrukciju kā plānot to, ko plānot principiāli nav iespējams.

Stārchitectūras «agonija». Vai — tā vismaz daži to mēģina
iezīmēt. Helsinku Gugenheima konkursā — neviena (nu labi — mēs zinām David Cook). Reizē — pārmetumi par
viduvējību triumfu. Kopumā Lielā
Arhitektūra
kopš Imhotepa sadrumstalojas aizvien jaunākos un sīkākos
birojiņos, studijiņās, virzieniņos, stiliņos un tendencītēs. (Fakta
konstatācija) Dažas gadās interesantas, citas — derīgas. Tomēr arī Vecie Vaļi
sparīgi tiek lietoti visur, kur globālajam marketingam vajadzīgs Big Name Label. Jaunu Imhotepu nerodas.

Ja nu vienīgi — Bjarkes Bums. Pēdējo
10-15 gadu intensīvs darbs pie Kolhāsa kritiskās domāšanas skolas savienošanas
ar modernā mārketinga principiem, «bezatkritumu» un open-source tehnoloģiju projektēšanā (aspektā — kā tiek ģenerētas
idejas, neviena netiek izmesta, viss tiek utilizēts) un unikāla prasme stāstīt
par lietām, kas, pirmajā mirklī šķiet — vispār nav saistības ar arhitektūru. Un
re! — viens pēc otra «iet augšā» BIG! objekti nu jau teju visās pasaules malās.

2a. Nozīmīgu
kultūras objektu projekti un būvniecība. Neatkārtošu pašu objektu apskatu. Par
to jau gana pļāpāts. Šoreiz — par to — KĀ pļāpāts. Totāls profesionālas, kaut
cik nopietnā teorijā balstītas arhitektūras kritikas deficīts!

Tas tiek aizvietots ar «kā māku, tā
maunu», «man liekas, ka šitā nav smuki!», vai «a man vienreiz bij’ šitā!»
līmeņa kolektīvu izpaušanos sabiedriskajos un semi-profesionālajos medijos.
Atēnu demokrātija, pārnesta stihisku interneta portālu komentāru vidē ir
amizanta pašizpausmes forma. Varbūt pat sociāli noderīga. Kādu mirkli ir
aizraujoši palasīt un pat vilinoši piedalīties. Diemžēl tas maz ko dod auglīgam
profesionālajam diskursam, profesijas attīstībai un arī sabiedriskajam prestižam.
Ne, ne — nekādi negribu teikt, ka A4D nebūtu vajadzīgs vai būtu slikts. Pat
ļoti vajadzīgs, bet tas neaizlāpa caurumu. Pietrūkst sistēmiska, analītiska
pamata, mērķtiecīgas ievirzes — ko, kam, kur, kad un kāpēc teikt. Jā — vārdam
ir spēks (nekāda jaunā gudrība). Tā lietošanai būtu jābūt stratēģiski un
taktiski pārdomātai, mērķtiecīgai un atbildīgai. Šādā aspektā tā ir savā ziņā
politika. Būtu jābūt. Bet nav.

Var jau attaisnoties, ka ja nav nekādas
jēdzīgas politikas valstī vispār, ko tad gribēt no vienas arhitektūras nozares.
Savukārt, citas, mazāk marksistiskas domu sistēmas apgalvo, ka iespējama arī
savāda sabiedrības politekonomiskās struktūras uzbūve. Ka kultūra (un
arhitektūra, ja, gadījumā, ir  kultūras
daļa) spēj noteikt, ne vien sekot 
procesiem. Tā, ka — katram pēc ticības…

2b.  Pilsētplānošanā par notikumu varēja
izvērsties jau nez cik ilgi nēsātais SKANSTES apkaimes plānojums. Bet
neizvērtās. Kaut kā vispār i’ nepamanījās profesionālajā diskursā.

Aizvien gana tukša, lai salabotu līdz
šim pieļautās kļūdas, gana liela vieta stratēģiski nozīmīgā novietnē pašā Rīgas
centra tuvumā. Sākotnējā pieeja ar visai inovatīvām idejām, paredzot, no vienas
puses — stingru strukturālu plānojuma skeletu, no otras — pietiekamu elastību
laika, ekonomikas un tendenču ziņā grūti paredzamiem scenārijiem prasīja arī
neierastu (tāpēc — bailīgu) pilsētas lomu apkaimes attīstības procesā. Tā nu
ideja pamazām izsmērējās starp noteikumiem, ieteikumiem, padomiem un
paragrāfiem, īstermiņa pieredzē balstītām interesēm, kas tālākā perspektīvē
paredzami novedīs pie karmiskas agrāko kļūdu atkārtošanas Vispārīgo teritorijas
plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumu gaumē. Izmuļļāta iespēja.

3. Александр
Гербертович Раппапорт. Статьи блога по разным темам — http://papardes.blogspot.com/ Tiem, kas galīgi nemaz nezina, kas tas
par dārgakmeni, — Sarma Norde lapā var
lasīt pārpublicētu Tīrona interviju ar Rappaportu Rīgas Laikā.

Nevaru lielīties, ka būtu vai pat spētu
izlasīt visu, ko šis godātais kungs raksta (un raksta viņš apbrīnojami ražīgi).
Tāpat nevaru apgalvot, ka viss vienlīdz interesanti, nedz, ka visam piekrītu.
Bet viņš un viņa blogi ir, šķiet, vienīgais, kas mūsu zemes teritorijā šobrīd
piedāvā kādu saiti ar pasaules līmeņa 
domu arhitektūras teorijā un cenšas savas zināšanas nodot, uzturot  diskursu…lielākoties gan — pats ar sevi
(vai saviem Maskavas studentiem)… Varbūt tāpēc, ka raksta kirilicā un
krieviski? Bet, ja nu kādam tomēr ir dūša, pēc desmit gadiem žurnālista darba
Londonā viņš angliski izsakās ievērojami brīvāk, kā ar vidēju profesionālo
tezauru bruņots klausītājs spēj sekot. Tāds lāga vingrinājums prātam.

 

Krists Kārkliņš

AIA, Krists
Kārkliņš Design
, LLC īpašnieks un vadītājs, Wentworth Institute of Technology
(Bostona, ASV) Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātes profesors

1. Pēc šķietami nebeidzamās cīņas par izdzīvošanu, šogad,
pirmo reizi kopš Lielās Krīzes sākuma ASV 2006. gada rudenī, var nedaudz
vieglāk uzelpot. Ekonomiskās izaugsmes liecības uzskatāmi izpaužas pilsetvidē:
ielās pieaudzis automašīnu skaits un no sastrēgumiem neizbēgt. Staigājot pa
pilsētu, uz katra otrā stūra redzams ceļamkrāns un rosīga celtniecība aiz žoga.
Bostonas būvvalde 2015. gadā ir saņēmusi 100 gados lielāko būvatļauju
pieteikumu skaitu. Taču ne visa šī rekordaugstā saimnieciskā aktivitāte notiek
sabiedrībai vēlamā virzienā. Izceļot brīvā tirgus kapitālisma vājāko vietu —
koordinācijas trūkumu dažādo saimnieciskās darbības dalībnieku vidū, ir
radusies situācija, kur luksus kategorijas īpašumu ir sabūvēts par daudz un
investori ir spiesti šī tirgus segmenta pārsātinājuma dēļ pārdot smalkus
dzīvokļus un lielas mājas ar tikpat lielām atlaidēm, kamēr plašākai sabiedrībai
pieņemamo cenu diapazonā pieprasījums vēl joprojām pārsniedz piedāvājumu.
2.
Pilnīgi negaidītās, taču vētrainās
cīņas ap Okupācijas muzeja pārbūves un paplašināšanas projektu. Kaut kā nav
palicis atmiņā, ka citi nesen realizēti priekšlikumi kultūras ēku un ēku
kompleksu paplašināšanas un piebūves iecerēm būtu izraisījuši tik spraigas
diskusijas, kā Gunāra Birkerta projektētais «Nākotnes nams». Publiskajā telpā
izskanējušie viedokļi norāda uz arhitektūras un pilsētplānošanas profesionāļu
aprindās vēl joprojām pastāvošo neviennozīmīgo attieksmi pret Rīgas vēsturiskā centra
pašas nozīmes universālo vērtību pārstāvošo elementu saglabāšanas priekšnoteikumiem
kopumā, kā arī specifisku, šī mērķa īstenošanai radīto administratīvo mehānismu
pielietojumu konkrētos gadījumos. Tā vietā, lai nodarbotos ar personīgu
interešu lobēšanu uz Latvijas valstiskumam nozīmīgas ēkas rēķina, aicinu visus
pilsētvides kultūrvēsturiskā rakstura un identitātes saglabāšanā patiesi
ieinteresētos kolēģus pievērst uzmanību tādiem sistemātiskiem vēsturiskā centra
vērtības saglabāšanas izaicinājumiem kā: jaunbūvju nepietiekama integrācija
esošajā kontekstā, nevēlamas izmaiņas jumtu ainavā, nevēlamas izmaiņas
pilsētvides telpiskajā uzbūvē (pagalmu piebūvēšana) un publiskās telpas lienošā
privatizācija (ēdināšanas un izklaides uzņēmumu izmantotie, visai sabiedrībai
piederošo teritoriju pārņēmušie, zemas estētiskās kvalitātes klāji, terases un iežogojumi
RVC ielās, parkos un laukumos).

3. Uz aizvadīto gadu varu atskatīties ar gandarījumu. Darba
bija daudz un pie ļoti daudzveidīgas, kā arī aizraujošas tematikas. Gads
iesākās pabeidzot pilsētbūvniecības teorijas piesātināto «Ietekmes uz Rīgas vēsturiskā
centra vērtību noteikšanas metodikas» izstrādāšanas un aprobācijas pasūtījumu.
Turpinot pilsētbūvniecības tēmu, radās iespēja strādāt pie Rīgas Katoļu skolas
ēku kompleksa un pieguļošās teritorijas pārbūves un labiekārtošanas plāna.
Vasaru pavadīju projektējot piebūvi Ņūdžersijas Latviešu baznīcai un Jogas
tematikai veltītu atpūtas kompleksu Arizonā. Gada noslēgumu sagaidīju smeļoties
iedvesmu Latviešu etnogrāfiskās būvniecības principos Vidzemes lauku sētas
projektam gleznainā Limbažu novada ezera krastā. Paralēli darbam praksē,
turpinu strādāt Wentworth Institute of
Technology
Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātē. Darbs akadēmiskajā
vidē man ir ļāvis tālāk attīstīt savas zināšanas un izpratni tādos jautājumos
kā pilsētvides raksturu un identitāti veidojošie elementi, pilsētvides
telpiskās uzbūves principi, vides funkcionalitātei nepieciešamie ekonomiskie un
sociālie priekšnoteikumi, kā arī vispārējā dizaina procesa metodika.

Arnis
Kleinbergs

ARHIS Arhitekti

1. Joprojām arhitektūra cenšas
izvairīties no krāsām, emocijas paužot formā, materialitātē un faktūrās.
Monohromās vides atdzīvināšanai, īpaši interjeros, biežāk kā iepriekš talkā
tiek ņemts koks. Līmētā vai hibrīda veidā tam pat ir pareģots šī gadsimta
galvenā būvmateriāla tituls. Grūti noticēt. Kā ierasts daudz tiek spriests par
ekoloģiju, tomēr Homo sapiens dziņas
nav tik viendabīgas, un vienlaikus noris vispasaules  grandiozās «formrades – formrādes»
sacensības. Jauno programmatūru potence, celtniecības materiālu un tehnoloģiju
straujā attīstība liek arhitektu rokās arvien vilinošākus instrumentus savu
fantāziju materializācijai. Sarežģīto veidojumu īstenošanas ekonomiku drīzumā
uzlabošot robotu armija. Pirmie jau reāli svīst Rietumu būvlaukumos.

2.
Uz pēdējā laika globālo kreņķu fona jau it kā nekas īpašs, bet tomēr — esam
liecinieki vēl nebijušam cunftes cepienam visa gada garumā.

Lokāli prestižo Gada balvu izcīna aizsaules
korifejs. Tas jau hroniski — ceturto reizi pēc kārtas, mūsu arhitekti nav
spējuši no jauna radīt neko šīs balvas cienīgu. Publiski tiek izsvilpta sen
lolotā «Gaismas pils», pat piesauktais aizjūras ķengurs tai mēģina iekost. Gluži
pretējās domās ir Rīga, kas savu favorītu kronē: «Augšām cēlās Gaismas pils». Īstu
vētru galvaspilsētā upmalas laukumā saceļ modernistu grupas cīņa ar
nemākulīgajiem amata brāļiem un viņu centieniem darboties pēc sava prāta.
Turpat blakus arhitektūras vārdā risinās kauja par mākslas telpu. Pienāk
satraucošas ziņas no Liepājas par oranžo fobiju, ko aiz sevis atstājis
snobiskais austrietis. Neticami, ka leitim pazeme sanākusi tīri tā neko, tomēr
atrodas kas kurn par kopē un ielīmē sajūtu. Un, lūk, gadumijas svētku galdam
vēl pēdējais cepums — drīzumā gaidāmā latvju arhitektu izsole.

3.
Beidzot lietošanai gatava Rīgas Motormuzeja CSDD piebūve. Muzeja atklāšana
sagaidāma tikai vasarā, bet jaunbūves daļa izdevusies neparasti gudra un
mūsdienīgi taupīga. Tagad atliek gaidīt galveno — kā tā kalpos?

Agrita Lūse

žurnāla
Latvijas Būvniecība galvenā redaktore

2. Latvija
pēdējo divu gadu laikā var lepoties ar vairākiem starptautisku popularitāti
ieguvušiem un gūstošiem arhitektūras objektiem, kas šoreiz ļauj nokļūt uzmanības
centrā, nevis ar fatālu perifērijai nolemto apziņu lūkoties kaut kur tālumā —
kur tad ir tie arhitektūras brīnumi? Tepat vien. Latvijas Nacionālā bibliotēka,
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Rundāles pils, jā un arī bez
īpašas publicitātes tapušie objekti lidostā Rīga
— vērienīgu objektu buķete, par kuriem pamazām aizmirsīs, jo uz skatuves
prožektoru gaismā tūlīt nokļūs megaprojekts Rail
Baltic
. Pirmās vēsmas jau manāmas. Ak jā, Lielais dzintars, arī tas uz kaut ko pretendē, piemēram, uz
kvalitatīvu atrakciju ekskursantiem, kuri meklē kaut ko neparastu, un
melomāniem, kuri meklē lielisku akustiku, bet ne uz ierindošanu arhitektūras
šedevru plauktiņā. Interesanti, kur palika iecerētais koncertzāles stikla
jumts, ko tagad sedz labs, kvalitatīvs PVC materiāls? Uz šo jautājumu Latvijas Būvniecībai atbildēt neviens
nevēlējās. Noslēgumā kāds darvas piliens — neprasiet atļauju veikt stila
fotosesiju LNB jaunajās telpās, par to būs bargi jāmaksā. Lai gan pēdējo gadu
laikā žurnāli Latvijas Būvniecība un Latvijas Architektūra intensīvi sekojusi
līdzi LNB ēkas būvniecībai, bildējusi un rakstījusi, utt., taču vēloties uzņemt
dažas bildes stila lapām ar LNB interjeru fonā, tika izteikts lielisks
priekšlikums šķirties no vērā ņemamas summas. Jo mēs ar to pelnot. Jā, mēs
pelnam ar komercdarbību, maksājam nodokļus, un arī par mūsu nodokļiem uzbūvēta
un tiek uzturēta LNB.

3. Personīgais 2015. gada
profesionālais prieks — labi paveikts ikdienas darbs, kas saistās ar objektu
apmeklējumiem un viedu profesionāļu viedokļu uzklausīšanu, un gandarījums, ja
tiek «satikta» lieliska arhitektūra un kvalitatīva būvniecība viena objekta
ietvaros. Bieži tas nav, BET IR.

A4D. Grūti
izcelt kādu vienu rakstu A4D, jo vairāk to vērtēju kā profesionālu un «dzīvu»
nozares informācijas platformu, iekš kuras it viss ir svarīgs. Profesionālu, jo
informāciju rada un komentē profesionāļi (kas ir liels retums mediju pasaulē), «dzīvu»,
jo platforma ir populāra un daudzveidīgu emociju pārpilna — prieks, sarkasms,
ironija, skumjas, izbrīns, sajūsma, pamatotas un nepamatotas ambīcijas, viss ir
kā uz delnas

Renārs Putniņš

MALUS Arhitekti

1.   Lai arī daudzi Meistari ir izpaudušies
šogad, gan joprojām tiek dancinātas «trendīgas» koncepcijas starptautiskās
politikas līmenī (piemēram, uz
pilsētbūvniecības,  būvniecības, projektēšanas
industriju stipri attiecināmā Parīzes 21. ANO klimata izmaiņu konference), tomēr
man pašam liekas interesantas izmaiņas detaļās un niansēs, ko ļoti uzskatāmi
iemieso māja Eseksā (FAT
& Grayson Perry).

2. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja
atklāšana sabiedriskajai apskatei, kā svaiga, pilnīgi atšķirīga  pieeja
LR raksturīgajai situācijai — pārbūve / restaurācija + piebūve, kā arī paša
izdarītās izvēles pārbaudījums dzīvē.

A4D.   Man interesantākās tēmas bija tās ,kas
skar visus mūs, piemēram Rail Baltic diskusijas, Modernās mākslas muzeja
organizēšanās, OM tēma.

Par paša pieredzi pieņemu plašam liekam man būs grūti ko teikt, vai nu
pārāk personiski, vai nu pārāk ātri un neizpaužami vēl.

Pēteris Ratas

AIA, LEED AP, Šanhaja

1. Ir vairāki
notikumi kas ir ievērības vērti. Tokijas olimpiskā stadiona nedienas un Zahas
Hadidas projekta anulēšana. Senās Palmīras tempļu un pilsētas postīšana, ko
paveica Daesh, tas ir zaudējums cilvēces
kultūras mantojumam. Milānas EXPO.

2.
Diskusija ap Rail Baltica. Man ir personīga
interese par transportu un sekoju tam ar lielu vērību. 

3. Šis
gads bija pilns ar pārmaiņām un piedzīvojumiem. Bet uz tā fona man ir palicis
spilgts iespaids par Taizemes karaļa pils kompleksu. Tajā ir pārsteidzošs
ornamentu piesātinājums, skulpturāli tēli, un rituāli.

Guntars Ruskuls

Ģeogrāfs,
RDPAD Stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs

1. Apmeklējot Eiropas metropoļu tīkla METREX konferenci Milānā sajūsminājos
par Barselonas prezentēto ātrgaitas šosejas B-23 urbānās pieejamības
veicināšanas projektu. Barselonā paredzējuši milzīgus līdzekļus un resursus,
lai kādreiz konvencionāli būvēto ātrgaitas lielceļu tagad integrētu pilsētvidē,
sašaurinot tā profilu, veidojot apstādījums, pārejas un saikni ar publisko
telpu. Šādi piemēri un tendences Eiropā, pasaka parāda, ka  mūsdienās ir pavisam citas prasības lielceļu
projektēšanā cauri pilsētām, neaizmirstot pieaicināt ainavu arhitektus un vides
inženierus.

2. Latvijā plaši tiek apspriests Rail Baltica, nozīmīgākais
infrastruktūras projekts, kas būtiski ietekmēs gan Rīgas attīstību gan arī
Latvijas integrāciju Eiropas transporta sistēmā. Rīga sāk realizēt savu Rīga 2030 ilgtspējīgas attīstības
stratēģiju. Ar to domājot arvien vairāk telpas tiek atvēlēts sabiedriskajam
transportam, gājējiem un velo infrastruktūrai. Spilgtākais, projekts — Krišjāņa Barona
iela.

Gribētu
arī izcelt trīs, manuprāt, nozīmīgākos projektus 2015. gadā — Lielo dzintaru Liepājā,
LNMM atjaunošanu un Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centra atklāšanu. Par
Lielā dzintara funkcionalitāti neko daudz nevaru spriest, jo objektu dabā
neesmu redzējis (ceru, ka U.K. man par to nepārmetīs). Taču, pēc attēliem varu
spriest, ka visnotaļ krāšņais un iespaidīgais objekts ir «iesēdināts»
neatbilstošā pilsētvidē. Tas ir jautājums par projekta un vietas kontekstu. Lielais dzintars daudz vairāk «mirdzētu»
klajākā vietā, kur tam ainava būtu pakārtota. Tagad, skatoties uz šo situāciju
Liepājā, varu novērtēt cik tālredzīgi bija LNB projektētāji uzstājot, ka
apkārtne ir «jāattīra» un traucējošās ēkas jānojauc.

LNMM
rekonstrukcija un restaurācija ir ievērojams notikums par ko liecina arī
nebeidzamās apmeklētāju straumes atvērto durvju dienu laikā. Vairāk par  muzeja vēsturiskā ēkas atjaunošanu ir prieks
par tā modernizāciju — izveidojot apakšzemes piebūvi un jaunas izstāžu zāles
muzeja bēniņos, kā arī iekārtojot publisko telpu muzejam ārpusē.

Man
bija iespēja lasīt lekciju un piedalīties citos pasākums jaunajā Latvijas
Universitātes Dabaszinātņu centrā. Līdzīgi, kā citi centrālie šī gada objekti,
arī Dabaszinātņu centrs saņēma pamatīgu kritikas devu, bet man personīgi tas
patīk. Vismaz no studentu viedokļa izskatās ļoti ērti, personālam varbūt arī ir
zināma šaurība. Ja vēl no ārpuses ēka tiks apaudzēta ar reāliem zaļumiem, tad
tas tiešām izskatīsies pēc Dabaszinātņu centra.

3. Novērtēju Free Riga aktivitātes tukšo telpu un pagaidu lietošanas jautājumu
risināšanā. Ļoti ceru, ka iniciatīva neieslīgs juridiskajā purvā un iesākuma
entuziasms pāraugs produktīvos pilotprojektos.

A4D. Paldies A4D autoriem, kuri ļoti
daudz dažādas aktuālas tēmas ir piedāvājuši 2015. gada laikā, kā Rail Baltica risinājumi, Okupācijas
muzeja sāga, Lielais dzintars
Liepājā. Tomēr jāpiezīmē, ka komentāru kvalitāte zem rakstiem un blogiem gadu
no gada krītas — parādās sarkasms un neiecietība, kas savā ziņā šo portālu
diskreditē. Novēlu arhitektiem un plānotājiem tomēr saglabāt komunikācijas
kultūras standartus, respektējot pretēju viedokli un nepasludinot savu domu par
absolūtu patiesību.

Jānis Šaltans

AIA, SALTANS ARCHITECTS, President,
Director of Architecture & Planning

1. Pasaulē

  • Bezjēdzīgā, vieglprātīgā un
    oportūnistiskā kultūras un arhitektūras mantojuma iznīcināšana, ko veikuši Daesh teroristi.
  • Pirmā arhitektūras biennālē Ziemeļamerikā
    — Čikāgā.  Lai gan plaša savā darba
    kārtībā, liekas ka «latiņa bija uzstādīta pārāk zems”, kam rezultāts bija
    nevienmērīgs saturs. Tā noteikti nebija vizionāra. To noteikti nevar uzskatīt
    par vizionāru.
  • Zaha Hadida zaudēja Tokijas Olimpiskā
    stadiona projektu,  Japānas arhitektu
    kritika sun opozīcijas dēļ. Pārsteidzoši, ka «jauno» konkursu uzvarēja arhitekts,
    kas bija kritizējis Zahas sākotnējo ideju.
  • MAD arhitektu projektētā Harbinas Opera
    — lieliski izpildīts, taču cik daudz gan operas entuziastu dzīvo Harbinā?
  • BIG arhitektu straujais uznāciens —
    skaļa un gudra mārketinga uzvara pār arhitektūras kvalitāti, prasmēm un
    smalkjūtību.

2. Latvijā

  • Slēgtais un aicinātais konkurss par
    jauno laikmetīgās mākslas muzejā Rīgā. Kāpēc neviens vietējais Latvijas
    arhitektūras pārstāvis netiek aicināts patstāvīgi piedalīties koncepcijas izstrādes
    konkursā?
  • Okupācijas muzeja atjaunošanas un
    piebūves projekta opozīcija un dedzīgā kritika. Vai pārdomātu arhitektūras
    kritiku neaizēno personiskie mērķi un darba plāni?
  • Nacionālā Mākslas muzeja atjaunošanas un
    piebūves pabeigšana — veiksmīga un pārsteidzoša, bet nepārliecina ārtelpa un
    jumta terases.

3. Mūsu
projekts Skolkovas Inovāciju centram Maskavā tika iekļauts ceļojošajā izstādē New Chicago Architecture.  Izstāde, ko papildināja grāmata, tika atklāta
Čikāgas Arhitektūras biennāles laikā un turpmāk ceļos pa Eiropu un Āziju.

A4D. Slēgtais
un aicinātais konkurss topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam Rīgā.

Rudolfs
Dainis Šmits

RDS
arhitekti

1. Čikāgas Arhitektūras
biennāle 2015 — tiek sludināts, ka arhitektūra ir
vairāk nekā tikai statiska profesija, — «arhitektūra ir dinamiska kultūras
prakse, kas iespiežas būtiskās ikdienas dzīves sfērās …». Dinamisku pārmaiņu
laikmetā šis pasākums un tam sekojošie piedāvās platformu māksliniekiem,
dizaineriem, arhitektiem, plānotājiem un aktīvistiem, lai izdarītu jaunatklājumus
un pārdomātu dzīvotni un vietu. Starptautiskais pasākums piesaistīja arhitektūras
talantus, uzlēcošas un jau vārdu ieguvušas arhitektūras kompānijas no visas
pasaules, lai veidotu saiknes ideju ģenerēšanai, kas ietekmētu nākotnes
arhitektūras kultūru. Dalībnieku vidū bija, piemēram, MOS, BIG, Rural Urban
Framework
u.c.

 
2.
Polemika, kas raisījās ap jauno
(trūkstošo) Nacionālā Mākslas muzeja paplašinājumu ir jautājums par
arhitektūras klātbūtni un, noteikti, ne par tās trūkumu. Šī diskusija iet tālāk
par fasādēm un formām. Arhitektūras klātbūtnes jautājums ļoti iztrūkst
arhitektūras diskursā Latvijā. Artis Zvirgzdiņš komentējot par šo tēmu savā
nesenajā LNMM veltītajā A4D rakstā, citē Juhani Pallasmā, kurš runā par
klātbūtni un pieredzi, par arhitektūru ārpus fiziskā, ārpus materialitātes un
formas. Gadu desmitiem arhitekti dzinušies pēc konceptuālas arhitektūras, noslogojot
sevi ar uzdevumu «lasīt tekstu» un centieniem nosargāt nozīmi vai to dekonstruēt
pretstatā pieredzei caur tādiem arhitektūras fenomeniem kā telpa, gaisma, paralakse,
materiāli un faktūra, pēc kā tiekušies tādi arhitekti kā Pēters Cumtors un
Stīvens Hols, kas abi «veido nozīmes diskursu» šai jomā. Abu pieeju noliegšana
rezultējusies formas virzīta fetiša «ikonu» ražošanā, nevis arhitektūrā, kas «rok
dziļumā» (pazemē, negaidītajā, neapzinātajā), uzsūc programmu, vietu un
situāciju, meklējot ģēniju, kultūras nozīmi un metafizisko sākumu. Arhitektūras
klātbūtne nav formas vai fasādes jautājums — nepatiesas, virspusējas vai
samākslotas. Arhitektūras esamībai nav nepieciešama ēka.

3. Biju
gandarīts par Rīgas gada balvas arhitektūrā piešķiršanu Latvijas
Nacionālajai bibliotēkai. Tas bija gods strādāt ar Gunāru Birkertu un mūsu
komandas arhitektiem Mārci Mežuli un Sandru Laganovsku pie šīs kultūras būves,
kas neapšaubāmi «uzrunās apmeklētājus gadu desmitiem».

RDS Arhitekti sadarbībā ar SPOT Architects nupat ir saņēmuši saskaņojumu jaunam projektam Āgenskalnā.
Idejas, kas bijušas uz galda vairākus gadus ir, ir labi attīstījušās un gaidu
ieraudzīt ēku uzbūvētu.

Šoruden trešo reizi biju Stambulā, taču vēl iedvesmojošāka man šķita
Kapadokija. Tāda kā mēness ainava Turcijas vidienē, skaisti un īpatnēji zemes
veidojumi, akmeņu atsegumi, noslēpumainas ielejas un dzīves vietas. Tūkstošiem
gadu, sākot ar hetiem, cilvēki šeit raduši patvērumu, izveidojot vairāk kā 50 pazemes
pilsētu, dažas no tām septiņu stāvu dziļumā, un klintīs izcirsti mājokļus —
dzīvojamie kvartāli, skolas, virtuves, klosteri un baznīcas, kas datētas ar 10.-11.
gadsimtu.

A4D. Laikmetīgās
mākslas muzeja konkurss ir iespēja gūt un mācīties gan vietējiem, gan ārzemju
arhitektiem. Viss atkarīgs no tā, kā noskaņojam sevi un tas ir mūsu zaudējums,
ja neizmantojam iespēju.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x