2012. gada notikumi. Lasītāju viedokļi

A4D jautājumi

  1. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē.
  2. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā.
  3. Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistītā pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums utt.)

Papildjautājums. Ja lasāt A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2012. gadā.

Paldies visiem, kas piedalījās!

Dace Aumele

SHAU, Afterscape, Roterdama

1. Šogad miris Prickara balvas laureāts Oskars Nīmeijers. Ir notikusi kārtējā Venēcijas biennāle. Roterdamā nobeigumam tuvojas pilsētas jaunā centrālā stacija un tiek būvēta Nīderlandē lielāka ēka (160 tūkst. m²) — OMA projektētā De Rotterdam, kura ir arī šobrīd lielākā ēka Eiropā, starp tām, kas būvniecības stadijā. Gala rezultātā trīs savstarpēji savienotie torņi būs 150 metru augsti, un ēkas izraisītais ievērojamais pilsētas blīvuma papildinājums tai dod apzīmējumu — vertikāla pilsēta. Pievilcīgi šķiet arī pēc krīzes aktivizējušās arhitektūras tipoloģiskie meklējumi kā, piemēram, Nike īslaicīgā un kaprīzi gaisīgā sieviešu apģērba kolekcijas izstāžu telpa Pekinā (Nike Pop Up Showroom Beijing), vai skarbāku problēmu risinošs Grotao sociālās infrastruktūras centrs (Grotao Community Center) Sanpaulu pilsētas perifērijā, kuru veidojuši Urban Think Tank.

2. Man šķiet, ka Ostas termināls un pamatotā NRJA uzvara tajā ir Latvijas arhitektūras notikums nr. 1. Vēl nozīmīgs šķiet fakts par Laikmetīgās mākslas muzeja un akustiskās koncertzāles darba grupas izveidi! Lai izdodas!

3. Man nozīmīgākais notikums profesionālajā dzīvē ir bloga Afterscape atvēršana. Kopā ar Daci un nemierīgajiem Dolly Rogers reklāmas aģentūras radošajiem septembrī sagatavojāmies iznācienam Amsterdamas Radošanās brokastīs, uztaisīt konkursu, publicēties Adformatie žurnālā un A4D. Otrs nozīmīgākais notikums ir mans darbs SHAU, kurā palīdzu izpētes darbā.

Anda Ābele

MALUS arhitekti

1. Tuvo un Tālo Austrumu jauno ekonomisko centru unificētās arhitektūras «jandāliņš» turpinās. Telpiski un arhitektoniski šie jaunie centri kļūst aizvien līdzīgāki viens otram, izslēdzot gan reģionālo, gan kontekstuālo identitāti. Nogurdinoši.

2. Manuprāt, vēl aizvien «esam procesā». Cerams , ka sen gaidīto kultūras būvju realizācijas (Nacionālā bibliotēka, Lielais dzintars, Cēsu koncertzāle u.t.t.), nākamajā 2013. gadā atnesīs arhitektūras notikumu birumu. Interesanti, vai no Latvijas «Šengenas vīzu» biznesa «atlēks» kāds patiesi labs notikums arī Latvijas arhitektūrā?

3. Stopiņu novada PII Pienenīte realizācija, un, secinājums, ka arī par ļoti ierobežotu budžetu var realizēt savas arhitektoniskās ieceres.

Arnita Ārmane

Arhis

1. Šogad uzmanību pievērsa Ķīna — Pritzker balva pirmo reizi tika piešķirta Ķīnas Tautas Republikas arhitektam — Wang Shu. Novērtēta ir arhitektūra, kas savā veidā protestē Ķīnas megastruktūrām un arī tehnoloģiju ieteikmei — arhitektūra, kas rodas būvlaukumā, tiešā būvnieku roku darba ietekmē. Lai izprastu valsts politisko kontekstu, vērts noskatīties filmu Ai WeiWei Never Sorry par mākslinieka Ai WeiWei (kurš sadarbojies arī ar arhitektiem Herzog & de Meuron) aktīviem protestiem pret Ķīnas politisko varu.

Skumjš 2012. gada noslēguma notikums ir 1988. gada Prickera balvas laureāta Oskara Nīmeijera nāve 104 gadu vecumā, aiz sevis atstājot ļoti iespaidīgus darbus.

2. Latvijā būvniecība visaktīvāk noris Jūrmalā, kur tiek būvēti neskaitāmi jauni mājokļi. Šī situācija kontrastē ar neapdzīvotiem, nesen būvētiem dzīvokļu kvartāliem Rīgā. Piemēram, nesen uzbūvētās Auroras pagalmā rodas gluži spocīga sajūta par pabeigtu svaigu arhitektūru, kurā jau vairākus gadus nav lietotāja.

Priecē jaunu sabiedrisko ēku parādīšanās — emocionāli iespaidīgs izdevies ir Zaigas Gailes projektētais Lipkes memoriāls. Un prieks redzēt publisko būvju būvniecības aktivitāti arī citās Latvijas pilsētās. Domāju tas ir ļoti nozīmīgs ieguldījums Latvijas reģionu attīstībā. Toties ļoti biedējoša ir Daugavgrīvas satiksmes mezgla realizācija, grūti izprast šādu absurdu projektu realizāciju.

3. Laba pieredze šogad bija darbs pie Rīgas Ostas konkursa — strādājot tik lielā mērogā atklājas citāds arhitektūras process.

Kristīne Budže

Pastaiga

1. Manuprāt, arvien vairāk iezīmējas plurālisms, kad vispār grūti pateikt, kas kopumā ir ievērojamākais. Nav viena ievērojamākā notikuma, bet ir daudz kas būtisks katrs savā šķērsgriezumā un katrs no sava skatpunkta, turklāt visi pastāv līdzās, paralēli vai savstarpēji pārklājas. Manuprāt, šogad izteiktāk kā citus gadus iezīmējās arhitektūras «iešana pie tautas», cenšanās kļūt saprotamai arī ārpus profesionāļu loka. Piemēram, britu laikraksta The Guardian jaunais kritiķis Oliver Wainwright un viņa veidotais arhitektūras un dizaina blogs laikraksta mājaslapā, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta lasītāju iesaistīšanai, viedoklim un izvēlei, aicinot ieteikt un noteikt par ko rakstīt The Guardian arhitektūras sadaļā. Šķiet, ka laika gaitā gan varētu šis blogs ieiet atpakaļ ierastajās arhitektūras kritikas sliedēs,
jo lasītāju iesaiste tomēr notiek krietni mazāk nekā sākumā bija solīts 🙂  Otrs piemērs, Strelka institūta nodibinātais arhitektūras izdevumu digitālais apgāds, kuru vada Justin McGuirk. Strelka Press elektroniskie izdevumi solās būt garāki un «nopietnāki» nekā raksti žurnālos, taču ne tik apjomīgi kā ierastie arhitektūras apcerējumi grāmatās.

2. Par Latviju pievienojos uzskatam, ka šis gads uzrādīja tendenci, ka latviešu arhitekti ir spēcīgi mazu apjomu projektos. Emocionāli iespaidīgākais un arhitektoniski vispārdomātākais šķiet Zaigas Gailes biroja Žaņa Lipkes memoriāls, īpašs prieks, ka tā ir publiska rakstura būve un Zaigas Gailes arhitektūru varēs pilnvērtīgi piedzīvot arī skolnieki, studenti un citi. Man tomēr patīk arī Anda Sīļa LMA piebūve, galvenokārt, kā mūsdienīgi variējamas mācību telpas piedāvājums bez sadalījuma kabinetos un citos ūķīšos. Arhitektūra, kas gleznota ar pāris trekniem otas triepieniem bez pārliekas sadrumstalotības detaļās.

3. Mani interesē mēģinājumi retrospektīvi pētīt un analizēt kādu laika posmu, centrā neliekot hronoloģisku tā notikumu pārstāstu un/vai ēku izlasi, tāpēc mans šī gada prieks ir dāņu pēdējās desmitgades arhitektūras analīze grāmatā The New Wave in Danish Architecture (redaktori Kristoffer Lindhardt Weiss un Kjeld Vindum, izdev. The Danish Architectural Press). Tas gan nav tik skrupulozs un daudzpusīgs vērtējums kā Kolhāsa un Obrista Project Japan par japāņu metabolistiem, bet Kohāss un Obrists savam pētījumam veltīja 10 gadus un iesaistīja lielu pulku pētnieku un palīgu.

Madara Eisaka

Arhis

1. Globalizācija, mobilitāte, virtuālie tīkli un citi šķietamie svešvārdi uzņēmuši tādus apgriezienus, ka pilsētas sākušas skatīt savu attīstību ārpus ģeogrāfiskām robežām. Pasaulē tiek plānotas nenoteiktās telpas (soft space), kuras iekļauj cilvēkus, kas fiziski nedzīvo konkrētajā teritorijā, bet visādi citādi ir saistīti ar to attīstību. Latvijā, ņemot vērā emigrējušo cilvēku skaitu, tā noteikti varētu būt viena no iespējām.

2. Aktivitātes ap Rīgas Vēsturiskā centra plānojuma grozījumiem un priekšlikumiem jaunā Rīgas Teritorijas plāna izstrādei, to skaitā raksti medijos un LAS rīkotās diskusijas, manuprāt, bija lieliska iniciatīva profesionālās domas definēšanā un sabiedriskās domas kultivēšanā, kas varētu iekustināt aktīvāku sabiedrības līdzdalību plānošanas jautājumu risināšanā — tagad tikai jāvēl institūcijām atbilstošu reakciju.

3. Pārņēmušas vispārējas vieglas trīsas pirmo reizi redzot savas telpiskās domas realizējoties dzīvē. Bet paralēli vēlme paplašināt horizontu, uzsākot studijas Telpiskās attīstības plānošanā, vainagojusies tik intensīvi aizraujošā ikdienā, ka maz laika atlicis citām ierastām nodarbēm… kā, piemēram, Latvijas arhitektūras aktualitāšu iepazīšanai medijos, to skaitā A4D.

Zaiga Gaile

Zaigas Gailes birojs

2. Rēzeknes Zeimuļs atstāja iespaidu un patika. Centrā tika rīkots Koka arhitektūras seminārs, tas bija labs iemesls apskatīt celtni klātienē. Fotouzņēmumos nervozās celtnes formas biedē, un ar bažām braucu skatīties jauno arhitektūras objektu. Redzot pilskalna vietu ar nemierīgo reljefu un nelielajām apkārtējām koka mājelēm, kas piespiedušās kalna nogāzei, kļūst skaidra SAALS biroja arhitektu Rasas Kalniņas un Māra Krūmiņa doma. Objekts ierakstās ainavā un tai vietai der. Plašākā kontekstā Rēzeknei un Latgalei. Apbrīnoju jauno arhitektu drosmi un spēju ļoti sarežģīto projektu novest līdz realizācijai, grūti pat saprast, kā to var uzzīmēt un uzbūvēt. Labā ziņa ir, ka būvnieks ir pieredzējis — RERE, ir cerība, ka tik ļoti netecēs neskatāmie jumta savienojumi un slīpumi, nepelēs ieraktās sienas, ēku būs iespējams piekurināt un vasarā nepārkarsēt. Interjera telpa ir viengabalains un atturīgs brutālisms: kur vēdināšanas caurule iet pa griestiem, tur iet, tas nav slēpts un integrēts; betona sienas salīdzinoši kvalitatīvas un detaļas nedižojas ar izsmalcinātu kvalitāti, šai ēkai ir citi spēles noteikumi. Pēcpusdienā saradās bērni uz nodarbībām, un māja bija dzīvības pilna kā bišu strops.

3. Nozīmīgākais notikums manā profesionālajā dzīvē šai gadā bija Žaņa Lipke memoriāla nobeigums Ķīpsalā.Tas guva negaidītu publikas atsaucību un emocionālu saviļņojumu. Mūs uzaicināja piedalīties WAF — World Architectural Festival Singapūrā. Gan ar citu projektu — Kaltenes brīvdienu māju. Nosūtījām žūrijas vērtējumam abus projektus un iekļuvām aptuveni 8000 iesūtīto projektu konkurencē divu nomināciju gala sarakstos (shortlist). Ar Kaltenes māju — nominācijā Mājas, ar Lipkes memoriālu — nominācijā Kultūra.

Galvenā atziņa no šī foruma, mēs varam būt pasaules apritē ar saviem projektiem, kas ir tik dažādi gan mērogā, gan domāšanas veidā. Lai arī nekļuvām par laureātiem, mūsu nominācijās uzvarēja Vjetnamas un Ķīnas projekti, jūtos gandarīta, jo esam nokļuvuši plaša mēroga apritē ar saviem projektiem. Tikko festivāla portālā parādījās nominētie projekti, mums sāka rakstīt interesanti publicēt mūsu darbus no visdažādākajām pasaules valstīm —gan portālos, gan žurnālos, pat grāmatās.

A4D. Rīgas pasažieru ostas konkursa projektu publikācijas. Man tuvākie ir divi projekti — Arhis un BIG. Šajos priekšlikumos jūtams upes telpas mērogs un vēriens, arī sajūtu turpinājumu Rīgas panorāmas attīstībai. Skatos uz šo vietu katru dienu no Daugavas otra krasta.

Zane Karpova

FBRK, Rīga / Šeņžeņa / Čikāga

1. Arhitektūras modernisma vectētiņa Oskara Nīmeijera aiziešana labākos medību laukos. Venēcijas biennāle Common Ground.

Grūti izvēlēties projektus, daudz labu ēku un ideju. Louvre-lens SANAA Lensā Francija, OMA CCTV Pekinā Ķ
īna, OMA Šenzenas biržas ēka Ķīna, Velodroms Londonas Olimpiskjās spelēs, Zahas Hadidas Galaxy Soho Pekinā, MAD arhitectu The Absolute Towers Misisogā Kanādā, NEXTarchitects Melkwedgbridge tilts Purmerendā Nīderlandē … un daudzi citi šogad tik forši projekti.

2. Beidzot nopietna pievēršanās dzīves telpai un tās kvalitātei, kā arī centieni komunicēt ar sabiedrību šajos jautājumos — Radi Rīgu, Nākotnes Rīga jau top, Urban Shift, Virtuves sarunas un citas pilsētvides aktivitātes Rīgā un Latvijā.

SPP turpina aktīvu rosību un nākamgad jau būs 4 gadi! RISEBA aktivitātes, pasākumi, lekcijas un Pirmais arhitektu hokeja čempionāts. Filma par Nacionālās bibliotēkas tapšanu. Latvijas arhitektūras un interjera kalendārs 2013. BREEAM vērtēšanas sistēmas palaišana. Soduma izstāde Rīgas pilsētvidē. Laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmata LIEPĀJIŅA.

3. Aktīva FBRK rosība Ķīnā: Tairan office building gandrīz pabeigts, Poly International center, Hainan exhibition center un scU Student center ir būvniecības stadijā. Kā arī strādāts pie vairākiem interesantiem ēku priekšlikumiem. Uz jauno gadu plānots palaist FBRK mājas lapas ķīniešu valodas versiju.

No redzētā — Sedimental Urbanism |Counterpart Cities projekts Šeņžeņas-Honkongas arhitektūras un pilsētbūvniecības biennālē. http://hkszbiennale.org/2011/en/index.html

A4D. A4D sarunas. Transports un piepilsēta — Rīgas plānojuma smagumpunkti — gan raksts,  gan diskusija. Nākotnes Rīgas diskusija par RVC plānu, gan raksts,  gan diskusija.

Jānis Lejnieks

Žurnāla Latvijas architektūra galvenais redaktors

1. Par pasaules notikumiem neesmu tik labi informēts, lai tos vērtētu. Zīmīga ir kāpjošā tendence arhitektiem, arī Latvijas — pavērsties ar seju pret austrumiem. Pat mūsu Kultūras ministrijā, kaut novēloti, bet tomēr jau runā par arhitektūras eksporta atbalstu.

2. Zeimuļs Rēzeknē (arh. Rasa Kalniņa) ir pozitīvākais pārsteigums Latvijas arhitektūrā. Ēka, kuru grūti uztverts fotogrāfijās, ir jāapskata dabā — «Zvaigzne ir dzimusi!». Pie tam ēka ir jāvērtē kontekstā ar renovēto Rēzeknes upes krastmalu un vēl būvniecības procesā esošo koncertzāli. Ar šī būvēm pilsēta iegūs savu mūsdienu seju.

3. Darbs pie grāmatas Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu, kuru sarakstīju pēc Rīgas pilsētas arhitekta biroja pasūtījuma, un kuru, cerams, 2013. gadā publicēs, jo nākošgad aprit arhitektes simtgade (1913-1972). To varētu atzīmēt ar piemiņas plāksni pie ieejas Dailes teātrī — urbānu detaļu, kas ikvienam atgādinātu, ka Ēkai ir Autors.

A4D. Visvērtīgākās bija operatīvās un kaislīgās pēc-diskusijas par diskusijām ap Rīgas plānošanu, kuras «uzsauca» attīstītāju kompānija Futuris. Tās deva iespēju iesaistīties sarunā arī ģeogrāfiem (Guntars Ruskuls u.c.), jo arhitekti jau sen vairs nepārvalda situāciju plānošanā. Droši vien, kā vienmēr varam vainot skolu…

Agrita Lūse

Žurnāla Latvijas būvniecība galvenā redaktore

1. Notikums pasaulē — Oskara Nīmeiera pārcelšanās citās dimensijās, kas iezīmējusi un pielikusi punktu veselam laikmetam arhitektūrā. Turpmāk būs citādāk. Ja Nīmeiers bija dzelzsbetona izteiksmes potenciāla atklājējs, kuru pēc tam atvasinājuši tūkstošiem arhitektu visā pasaulē, tad nākamajam PASAULES ĢĒNIJAM arhitektūrā būs jāatklāj kāda cita universāla struktūra. Kurš to izdarīs? Un kas būs tas, ko atklās?

2. Notikums Latvijā? Iespējams valsts dalība Venēcijas 13. Starptautiskajā arhitektūras biennālē. Taču, manuprāt, bijuši daudzi spilgti notikumi, no kuriem to galvenāko izcelt grūti. Notikums ir Rēzeknes Zeimuļs — sarežģīts objekts ar neviennozīmīgi vērtētu būvprocesu. Uzrunājot Zeimuļa iemītniekus, bija dzirdami ļoti atzinīgi vārdi. Un tas jau ir tas patiesais vērtējums arhitektūrai, ja lietotāji saka — jā mums patīk šī māja, patīk te uzturēties, mums ir ērti. Vieglāk prognozēt, kas būs 2013. gada notikums Latvijas arhitektūras dzīvē — tā būs koncertzāle Rēzeknē, kopš 1. decembra zināma ar oficiālo nosaukumu — Latgales vēstniecība Gors. Visu manu cieņu Uldim Balodim. Izstaigājot divu stundu garumā vēl negatavo būvi un iepazīstot vērienīgo konstrukciju un augsto tehnoloģiju struktūras un to iedzīvināšanu akustiskās, vizuālās un estētiskās labsajūtas garantēšanai, bija vairāk kā iespaidīgs ekšens. Objektu sāka vēlāk kā LNB, noslēgs ātrāk un pozitīvās slavas būs vairāk. Kā notikumu 2012. gadā esmu uztvērusi arī BIG grāmatas Yes is More latviskošanu, kas tādiem arhitektūras jomas pārzināšanas amatieriem kā man ir lielisks ceļvedis arhitektūras idejas tapšanas procesa suģestējošajā pasaulē.

3. Personīgais pārdzīvojums un piedzīvojums vienlaicīgi — iespēja līdzdarboties divu grāmatu tapšanā par Meinharda fon Gerkāna arhitektūru Latvijā. Abi izdevumi īsi pirms svētkiem nonāca grāmatnīcās. Idejas autore un virzītāja dizainere Guna Eglīte, Vincents.

A4D. Ir sarežģīti izcelt kādu no A4D rakstiem. Drīzāk varētu viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, kuru no elektroniskajiem medijiem veru vaļā ar vislielāko baudu? Tas ir A4D Saistošs un vienmēr aktuāls.

Ilze Martinsone

Latvijas Arhitektūras muzeja direktore

2. Varbūt tas ir optisks māns, tomēr šķiet, ka vietējā arhitektūras teritorijā iespējams sajust seismiskās situācijas maiņu. Proti, arhitektūra vairs netiek identificēta tikai kā atsevišķas utilitāros vai abstraktos daiļuma parametros mērāmas vienības, bet iegūst plašākas, pastarpinātas nozīmes. Piemērs — Žaņa Lipkes memoriā
ls ar izskaitļotu emocionālo lādiņu, tostarp tālredzīgs sociālpolitisks žests. Kā Mākslas akadēmijas absolventi personīgi aizķēra jaunās piebūves tapšana — pēc vairākiem mēģinājumiem kopš 1948. gada beidzot kaut kas pie Bokslafa radītās pils ir pievienots. Un ir par ko parunāt.

3. Izstāde Lia-Asta Knāķe. Latvenergo Latvijas Arhitektūras muzejā. Pēckara modernā arhitektūra un tās atlikušās liecības ir aktualitāte Nr. 1 — šīs ēkas nesargā pieminekļa statuss. Esam iecerējuši pasākumu izvērst izstāžu sērijā un pat vienojušies par nākamās izstādes tēmu.

A4D. Konkrēta publikācija (laikam tas bija komentārs) vietējās arhitektūras apcerēs man izsauca iekšējas gaviles — A4D redaktora definētā Latvijas laikmetīgās arhitektūras identitāte, par tās labāko daļu atzīmējot spožos rekonstrukciju projektus. Sajūsmina jau tas vien, ka kāds ir gatavs runāt par tik slidenu tēmu kā identitāte laikmeta kontekstā — parasti šai vietā tiek pakotas laukā Lielvārdes jostas.

Kārlis Melzobs

1 plus 1

1. Oscar Niemeyer (1907-2012): «The architecture must evolve in terms of technique and the social issues, if the architect is interested in this, like I am, he should be politically involved and go out and protest.»

2. 2012. gadā pabeigta viena no pēdējo 20 gadu izcilākajām ēkām Latvijā — Zaigas Gailes Biroja projektētais Žaņa Lipkes memoriāls. Šajā muzejā arhitektūra darbojas atmosfērisko sajūtu dimensijā un vēsta ne tikai par notikumiem Ķīpsalā pagājušā gadsimta vidū, bet par cilvēka eksistences pamatvērtībām kopumā, cilvēciskumu, taisnības meklējumiem. Ēkas precīzā scenogrāfija un skaidrā arhitektūras koncepcija, kas kvalitatīvi realizēta visos detalizācijas mērogos, neapšaubāmi atstās paliekošu iespaidu nozarē.

Tomēr diskusijas vērts ir arī kāds šķietami pragmatisks aspekts — pieejamība. Ēkā ir tualete cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, taču nav lifta, kas nodrošinātu pieeju ekspozīcijas telpām (pētot projekta senākos rasējumus gan ir redzama liftam paredzētā vieta ēkā, taču tas kādu apstākļu dēļ nav izbūvēts). Šāda detaļa tik simboliskā un nozīmēm piesātinātā ēka gribot negribot kļūst par komentāru par mūsdienu demokrātijas ideoloģiju. Esam pieņēmuši par pašsaprotamu šodien vairs nešķirot cilvēkus pēc dažādiem subjektīviem kritērijiem, piemēram, etniskās piederības- latvietis, krievs vai ebrejs, tāpat arī cenšamies nodrošināt pēc iespējas līdzvērtīgus apstākļus cilvēkiem ar dažādām fiziskajām spējām. Diez vai kāds arhitekts uzskatītu par pareizu būvēt publisku ēku, kurā nebūtu mūsdienu sabiedrībā par normu pieņemtās kāpnes, un uz otro stāvu varētu nokļūt rāpjoties pa virvi, tādejādi privileģējot atlētiskākos sabiedrības locekļus. Ja uzskatām demokrātiju par īstenojamu vērtību, mums būtu jāsasniedz tāds domāšanas līmenis, kurā telpu pieejamība publiskā ēkā būtu tāda pat pamatnepieciešamība kā, piemēram, kādā tradicionālā ēkā jumts vai logi, vai kāpnes, bez kurām ēkas būvniecība gluži vienkārši nav iedomājama.

Šādi konceptuāli jautājumi ir bāze šodienas arhitekta politiskajai ietekmei sabiedrībā. Veidojot vidi mēs radām apstākļus sabiedrības attīstībai. Arhitekta ambīcijas ir ne tikai būvēt vienu emocijām piesātinātu ēku, bet arī caur radīto vidi dot impulsu laikmetīgas sabiedrības attīstībai, kura ir brīva no aizspriedumiem un aprobežotības un spēj brīvi just, domāt un radīt.

Ilze Miķelsone

Taktila

1. Patrika Šūmahera sacerējums Autopoiesis of Architecture, kur divos četrkilogramīgos sējumos, 60 tēzēs šarmantais kungs apgalvo — telpas konceptu ir aizstājis nozares koncepts un arhitektūra ir pašrade kolektīvā līmenī. Tā vairs nav ēka, bet sociāli diferencēta, funkcionāla sistēma. Ja var ticēt Patrikam Š., tad steikholderim, kas jau šobrīd konkurē ar profesionāli jautājumos par varu «būvniecības mākslā», drīzumā ar to nebūs gana, un tas sāks dominēt pār profesionāli, proti — hierahija grīļojas, arhitektūra simbiozējas ar sociālo kārtību un mūsu (arhitektu) «redzējumu par lietām»  sagaida daudz un dažādas mazas nāvītes.

2. Rīgas pilsētas attīstības departaments pāriet diskusiju režīmā. Šoreiz šķiet, ka pa īstam, nevis pa jokam. Apkaimju projekts, Radi Rīgu projekts, G.Ruskuls un ģeogrāfu triumfs kā tāds — tā lēnām, bet ļoti cerīgi.

Pasaule saraujas kā pārāk karstā ūdenī izmazgāts džemperītis. Ne tikai mazs kebabs un divdesmit sekundes ir modē, bet arī viss lokālais. Rīgu ar Madonu sakrustot neizdosies, kur nu vēl Skujiņu ar Šēnbergu, tāpēc labāk lai katrs lai rūpējas par savu saimniecību.

Riskēju ar nepopulāru viedokli un var jau būt, ka man tā liksies tikai šodien līdz pustrijiem, bet fonā tāds kā viegls lokālās pašapziņas pieaugums, šoreiz veselīgi-kritiskā gaismā. Nu labi, ir labās un ir sliktās puses. Bet, vai nav tā, ka te, pelēko peļu provincē, kur imports nav svešvārds, un kur visi it kā zogot, dzerot un sitot viens otru nost, tas nemaz ar nav adekvāts situācijas atspoguļojums. Iespējas? Tās arvien vairāk kļūst iekšējas nevis ārējas. Attiecinot uz arhitektūru, nu visi tie koncepti kas ir tik jauki, bet nav un nekad nebūs piemērojami šeit. Kā smuki āboli bezzobim. Un šķirstot publikācijas, vairs nemaz, itin nemaz un ne drusciņ negribas kādam kaut kur desot pakaļ, vai tie būtu flāmi, briti, friči vai vēl nezin kas «—āks» . Tikai ne akli kopēt. Radīt kaut ko globāli neglobālu un teikt: ziniet, te ir Latvija, un mēs darām tā. Un parādīt mēli.

Tāpēc, lai arī šķiet, ka Tavs (mans) mikroskopiskais pienesums ir vai būs bezjēdzīgs, īstenībā tā nav. Neviens vairs nesapņo izmainīt pasauli, pietiek ka izdodas nokāpt no troņa, iebāzt dziļāk kabatā to moleskine blociņu, lai cilvēcīgi
vienkārši- piedalītos.

3. Pārdomas par to, kas tik «viss»  šodien nav  arhitekts. Cik daudz cilvēku, tik daudz atbilžu, nozīme acīmredzot ir tam, kas kuram pašam liekas. Un konkrēta pozīcija, konkrēta vērtību sistēma, kā arī — konkrēta izmēra pašapziņa, — var pārsteigt. Es domāju, ka arī Venēcijas biennāle uz jautājumu, ko tagad iesākt ar «pilsētmeistara amplitūdu», tā arī nav spējusi līdz galam atbildēt.

Ķieģeļu čupa vēl nav ēka, un informācijas kaudze vēl nav teksts. Biju diezgan šokēta cik ļoti teksts var būt arhitektūrains, visos līmeņos. Kā tas tiek būvēts, kā noformēts, kāda ideja ir apakšā, kādas ir detaļas. Kā lasītājs tiek vai netiek «noķerts», kas viņam tiek «iedots līdz» un jo svarīgāk, — satura ticamības moments. Studijas visu-nezkapēc-tik-peltajā APF mani piespieda palūkoties uz informāciju kritiski un saskatīt prāvus robus  arī savās formulēšanas un strukturēšanas spējās.

A4D. Man komentāri šķiet tāda «laikmetīga vērtība». Nez vai interesantākais, bet pēdējais, kas iekrita acīs, — ievērojamā komentāru disproporcija diviem aktuāliem, savstarpēji nesaistītiem objektiem Lipkes memoriāls vs Mākslas akadēmijas jaunās telpas. Pirmais — nu, tiešām, daudzslāņains objekts, autori — nekādi niekkalbji, turklāt ļoti centušies, ilgi tas viss tur ir noticis, viss tik brīnišķīgi un pareizi, un galvenais autentiski, bet komentāri… trīs gabali, turklāt tādi kā piedziedājuma dabas. No-interest. Man jau arī nebija ko piebilst. Otrs, normāls širpatreps, teiksim tā — veikls darbiņš. Jauki, bet nasing spešal. Lai visiem veicas. Komentāros — 72 palagveidīgi izklāsti. Hmm…

Gvido Princis

Rīgas pašvaldības aģentūras Rīgas pilsētas arhitekta birojs direktors

1. Londonas 2012. gada olimpisko spēļu parks.
2.
LNB projekta īstenošana. Rīgas balva arhitektūrā.
3.
Izaicinājums pilnveidot Rīgas pilsētas arhitekta institūtu.
A4D
. Design-build iepirkumu prakse Dānijā

Renārs Putniņš

MALUS arhitekti

1. Pēdējā piecgadē vienīgās līdzsvarotās ekonomikas , kuras nevirza izejvielu ienākumu bums, vai pasaules valdīšanas ambīcijas, kā arī tās nav skāris «iztukšīša» sindroms  ir palikušas Skandināvijas valstis. Tās saglabā vēsu ( bez krīzes histērijas, vai mačo cienīga pašapliecināšanās sindroma) harmonisku skatienu uz telpu, vidi ,sabiedrību un indivīdu, tās nenomoka izdzīvošanas jautājumi, atliek laika arī augstākām sfērām. Droši vien skandināvu kopienu tradīcijās balstīts fenomens.

Mans notikums nav realizēta būve, vai kāda meistara sasniegums. Manās acīs notikums ir konkurss par bijušās alus darītavas Carlsberg teritorijas pārveidi par jaunās Kopenhāgenas centru. Pirmajā acu mirklī noteikti liekas, kas gan tur īpašs , kārtējais urbānais projekts, vēsajā skandināvu (dāņu) manierē, protams, strukturāli bagāts utt.. Būtība ir faktā, ka dažādi arhitektu biroji spēja strādāt veiksmīgi kopā , nesadalot lielo kumosu nosacītajās «kautķermeņa»  daļās ,kurās  katrs paliek par ķēniņu ar savu personisko redzējumu, vārdu un rokrakstu, bet gan atmetot savas personiskās ambīcijas, mērķus piegājienus, vienojās par kopīgām vērtībām un kopīgiem mērķiem, prioritātēm.

Lai arī sākotnēji investora doma bija viens «jauks slaktiņš», no kura iziet ar pasūtījumu tikai viens. Stāsts par to, ka vismaz konkursa līmenī (ceru, ka pasākums turpināsies šajā pašā ideālistiskajā manierē) ir iespējams un nemaz tik tālu no mums, šāds brīvās gribas akts. Varbūt stārhitektūras beigu sākums?

2. Sasaucoties ar augstākminēto Carslberg tēmu, Latvijā kā aizmetni šādai savstarpējās sadarbības kultūrai arhitektu vidē, kas nenoliedzami ir jebkura nopietnāka panākuma (arī individuāla) pamatā ir jāmin RADI RĪGU notikums, ko organizēja Helēna Gūtmane. Tas, lai arī sākās 2011. gadā, beidzās šogad. Diemžēl personisku apsvērumu pēc nesanāca ņemt dalību (ar baltu skaudību varu uzklausīt tos, kas piedalījās). Arī šeit dažādi arhitekti, ar dažādām ambīcijām un to izpausmēm vienojās par kopējām vērtībām, mērķiem, rīcību utt., kas noveda pie konkrētiem secinājumiem un ierosinājumiem dažādās Rīgas vietās. Lai arī, protams, šeit spriedzi neradīja nekādas cīņa par «kumosu», kuru vajadzētu pārvarēt, kā arī varēja atļauties daudz brīvāku lidojumu, salīdzinoši lielākā mēroga pēc.

Mazliet gan šajā notikumā iztrūka dažas spektra daļas ( manuprāt, komandās trūka sociālantropologu, to pašu ekonomistu, respektīvi, profesiju, kas pēta sabiedrību, tās mijiedarbības, sakarības), pa kam citas spektra daļas iespējams pārāk dominēja (telpa, labiekārtojums, apjoms). Jebkurā gadījumā Latvijas arhitektūras laukā šis notikums noteikti nesīs lielu iespaidu uz domāšanu un procesiem plānošanā un savstarpējā komunikācijā.

3. Izdevās veiksmīgi pabeigt un nodot ekspluatācijā Stopiņu bērnudārzu.

Pēteris Ratas

Callison, Šanhaja

1. No sabiedriskiem pasākumiem, manuprāt, neapšaubāmi ievērojamākais ir Venēcijas biennāle.     Oskars Nīmeijers 1907-2012.     CTBUH conference Šanhajā.

2. Nacionālās bibliotēkas projekta turpinājums. Tā būs paliekoša vērtība Rīgas siluetā. Vēl atceros Birkerta prezentāciju par šo projektu pirms 20 gadiem.

3. Daudzfunkscionālā projekta būvniecība Čingdao pilsētā. Šis projekts iesākās 2010. gada pavasarī. Prieks redzēt savu un manu kolēģu divu gadu veikumu kļūstam par realitāti.

Oskars Redbergs

RISEBA FAD programmas direktors

1. Līdz ar globālās ekonomikas bremzēšanos un valstu valdību politikas adaptāciju jaunajiem izaicinājumiem, mainās arī arhitektu izpratne par notiekošo un savām spējām un varēšanu ietekmēt šos procesus. Arhitektiem un plānotājiem parādās vairāk brīva, laika kritiski domāt par politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem, kuriem arhitektu profesija kalpo, vienlaikus domājot par šīs deleģētās varas izmantošanu sabiedrības
interešu un kopējā dzīves kvalitātes uzlabošanu labā.

Šajā kontekstā šogad norisinājās virkne izcilu arhitektūras izstāžu. Gada sākumā Berlīnē notiekošā izstāde Testify! The Consequences of Architecture (Arhitektūras sekas). Pēdējos piecos gados cilvēces attieksme pret pārtikas pieejamību, veselību un higiēnas apstākļiem, enerģijas izmantošanu, telpu, laiku, sociālajām attiecībām un ekonomiskajām vērtībām ir nokļuvušas arhitektu īpašas uzmanības lokā. Enerģijas izšķērdēšana un nekontrolēts patēriņš vienā un tās trūkums citās pasaules daļās.

Svarīgs ir jautājums vai arhitektūra var kalpot, lai nodrošinātu vides harmoniju un atjaunotu līdzsvaru. Vai arhitektūras var palīdzēt veidot ilgtspējīgāku sabiedrību? Līdzīgu pievēršanos arhitektūras lomas pardefinēšanai jaunajos ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos procesos rāda arī šī gada Roterdamas arhitektūras biennāle ar izstādi Making City un Venēcijas biennāle ar izstādi Common Ground.

3. Pagājušā gada interesantākie notikumi saistīti ar RISEBA augstskolas 20. gadu jubileju. Nozīmīgs bija arī IZM un AIP lēmums piešķirt RISEBA FAD jaunajai Arhitektūras bakalaura programmai akreditāciju uz 6. gadiem. Viens no šī gada interesantākajiem notikumiem bija tikšanās ar Aleksandru Rapaportu viņa lekciju kursa History of thinking and ideas ietvaros.

Guntars Ruskuls

RDPAD Stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs

1. Mani saista ekoloģiskā urbānisma projekti, kas tiek realizēti gandrīz katrā sevi cienošā metropolē. Šogad interesantākais šķiet Saint Kjeld’s apkaimes projekts Kopenhāgenā (skat.), kas izceļas ne tikai ar paaugstinātu plānoto apzaļumotību, bet arī ar publiskās telpas pielāgotību potenciālajām klimata izmaiņām. Pēdējo gadu laikā lietus ūdeņu noteces apsaimniekošanas filozofija pasaulē ir mainījusies. Par ideālu lietus ūdens apsaimniekošanas sistēmu tiek uzskatīta tāda, kas pietuvināta ūdens aprites ciklam dabā ,kas ļauj lietus ūdeņus absorbēt, filtrēt, uzkrāt nokrišņu rašanās vietā vai novadīt uz atklātām sistēmām un, ja nepieciešams, izmantot šos ūdeņus atkārtoti, kas arī ir viens no pamatelementiem veidojot publiskās ārtelpas labiekārtojumu. Starp citu, līdzīgs un nemazāk interesants ir Ilzes Rukšānes diplomdarbs Sarkandaugavas reanimācija un remediācija, kuru ņemot par pamatu, Pilsētas attīstības departamentā plānots izstrādāt kā reālu investīciju projektu.

2. Radi Rīgu projekts — kad privātie arhitektu un plānotāju biroji nežēlojot savu laiku un līdzekļus izstrādāja lieliskus publiskās telpas enkurobjektus 5 Rīgas apkaimēs. Radi Rīgu pulcēja arī autoratīvus ekspertus no ārvalstīm (Tina Saaby un Jordi Farrando vien ko vērti!), kā arī deva mūsu speciālistiem savādāku skatījumu uz iedzīvotāju iesaisti un apkaimes nozīmi projektu izstrādē. Pašām arī sanāca tā pavairāk kontaktēties ar Radi Rīgu projekta iniciatoriem un dalībniekiem, kā rezultātā ieguvu neatsveramu pieredzi un daudz pozitīvu iespaidu.

3. Balsotu par Siguldas dzelzceļa stacijas un tai pieguļošā laukuma projektu. No vienas puses žēl, ka netika atjaunota kara laikā sabombardētā stacija, kas bija viena no skaistākajām Latvijā, bet no otras puses tā būtu tikai mākslīga replika, kamēr eksistējošais «padomju baroka» mantojums ieguvis otro elpu. Es gan mazāk te varu spriest par arhitektonisko kvalitāti, cik pašas funkcijas jēgu — Siguldā ar tās zaļajiem ielu krustojumiem vienmēr ir bijis grūti identificēt pilsētas centru. Tagad jaunais stacijas laukums telpiski skaidri iezīmē pilsētas centru, kas noteikti vēl vairāk aktivizēs tuvākās teritorijas attīstību. Manuprāt, svarīgi būtu šo laukumu vēl vairāk «telpiski noslēgt» atļaujot izbūvēt gar laukuma malām nelielas kafejnīciņas un bodītes.

A4D. Venta Didrihsona raksti par velokustību un autosatiksmes plānošanu. Atzīšos, arī man pēc diskusijām ar Venti ir mainījušies daži labi iesīkstējuši stereotipi saistībā ar mūsu pilsētas nākotnes perspektīvām. Nepārspīlējot, bet dažus no Venta paustajiem principiem, mēģinu iestrādāt aktualizētajā Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas redakcijā.

Jānis Šaltāns

Saltans Architects, Čikāga / Pekina / Honkonga / Šeņžeņa

1. Oskara Nīmeijera aiziešana mūžībā — vienreizējs meistars, kurš ar savu arhitektūru un dzīvi ir iespaidojis vairākas arhitektu paaudzes. Prickera balvas piešķiršana Ķīnas arhitektam Wang Shu. Venēcijas arhitektūras biennāle  izstāde Common Ground —  slavēta un kritizēta, bet tomēr vērtīga.

2. Rīgas Pasažieru termināļa konkurss un rezultāti. Rēzeknē atklātais Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs.

3. Mūsu radītais konkursa otrās kārtas priekšlikums Skolkovas inovāciju centram Maskavā tika izvēlēts un izstādīts Maskavas Arhitektūras biennālē maijā un iekļauts arī Venecijas biennālē, Krievijas paviljonā izstādē.

A4D. Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs Rēzeknē.

Gunta Šnipke

Liepājas pilsētas Būvvaldes Vecliepājas rajona arhitekte

1. Pasaules krīzes raisītā visu būvniecisko procesu piezemēšanās, kas ved pie katram cilvēkam tīkamākiem pilsētvides veidošanas principiem un arhitektoniskās izteiksmes līdzekļiem. Tas gan nav gluži šī gada atklājums, bet varbūt spilgtāk iezīmējās caur lielajiem starptautiskajiem pasākumiem, it īpaši, Venēcijas biennāli. No zvaigznēm pie pavardiem, īsi sakot.

2. Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs Zeimuļs. Autori: SAALS — Rasa Kalniņa, Māris Krūmiņš, sadarbībā ar Artūru Igovenu. Tiesa, neesmu objektā bijusi un, aplūkojot publikācijās redzamos foto, dažā rakursā un/
vai plakņu sadurvietā man būve tomēr šķiet problemātiska, gribētos arī zināt, kā tās figurālā daudzplākšņainība iztur rudens lietus un ziemas kupenas… Bet nešaubīgi — notikums — mūsdienu liecība nākotnei, lokālpatriotiska noskaņa ar humora piesitienu, spuraina kā tīnis un sirsnīgi ambicioza kā latgalis. Tas viss, cerams, īpaši piesaistīs dažādo ēkā atrodamo nodarbju apmeklēšanai tieši jaunākās paaudzes rēzekniešus.

3. Kā ik gadus, arhitektūras dienas septembrī un oktobrī Liepājā. Šogad bija gan veiksmes, gan kļūmes. Gandarījums par arhitektūras stundām skolās, ekskursiju skolēniem un radošo darbnīcu skolotājiem — skolas jau tagad taujā, ko citugad kopā darīsim. Priecē, ka liepājnieki interesējas arī par Berči lasījumu turpmākajiem plāniem. Vislielākais paldies arhitektiem  Aijai un Andrim Kokiniem par vērienīgo izstādi — lieliski svētki, ko viņi sarīkoja gan paši sev, gan visiem apmeklētājiem. Cik zinu, izstādi eksponēs arī Rīgā, tad nu silti iesaku to katram.

Veiksmīgu Latvijas arhitektu gara lidojumu globālās atmosfēras cilvēciskajos slāņos!

Dalīties ar ierakstu:

6
Pievienot komentāru

avatar
10000
4 Komentāru pavedieni
2 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
0 Komentāru autori
Kārlis MelzobskoļaMāris Gailis Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Māris Gailis
Guest
Māris Gailis

Paldies par vērtējumu. Lifts invalīdiem Žaņa Lipkes muzejā nav tikai senos rasējumos. Tas ir tehniskajā projektā un tiks iebūvēts 2013. gadā. Cerams, ka lidz oficiālajai atklāšanai, kas paredzēta pavasari. Celtniecibai naudu vācu 5 gadus un liftam vel nepietika. Somijas vēstnieces solijums palidzēt vienoties ar Koni par dāvanu vēl nav vainagojies panākumiem.

Kārlis Melzobs
Guest
Kārlis Melzobs

Prieks dzirdēt! Novēlu veiksmīgu un drīzu projekta noslēgumu 2013ajā!

Katrā gadījumā mans komentārs bija domāts ne tik daudz par konkrēto projektu, kā vispārīgas pārdomas par to, ko mēģinām sasniegt un kā vērtējam arhitektūru šodien.

Māris Gailis
Guest
Māris Gailis

Paldies par vērtējumu. Lifts invalīdiem Žaņa Lipkes muzejā nav tikai senos rasējumos. Tas ir tehniskajā projektā un tiks iebūvēts 2013. gadā. Cerams, ka lidz oficiālajai atklāšanai, kas paredzēta pavasari. Celtniecibai naudu vācu 5 gadus un liftam vel nepietika. Somijas vēstnieces solijums palidzēt vienoties ar Koni par dāvanu vēl nav vainagojies panākumiem.

Kārlis Melzobs
Guest
Kārlis Melzobs

Prieks dzirdēt! Novēlu veiksmīgu un drīzu projekta noslēgumu 2013ajā!

Katrā gadījumā mans komentārs bija domāts ne tik daudz par konkrēto projektu, kā vispārīgas pārdomas par to, ko mēģinām sasniegt un kā vērtējam arhitektūru šodien.

koļa
Guest
koļa

vai tad tēma nebija gada notikumi arhitektūrā un nevis piņņāšana par būvnormatīvu neievērošanu.

koļa
Guest
koļa

vai tad tēma nebija gada notikumi arhitektūrā un nevis piņņāšana par būvnormatīvu neievērošanu.