2009. gada notikumi

Tradicionāli A4D gadu noslēdza ar aptauju, kurā uz jautājumiem par ievērojamākajiem notikumiem arhitektūrā un pilsētu attīstībā aizvadītajā gadā atbildēja kolēģi. Šogad aptauja rīkota netika.

Kaut arī A4D aptaujas parasti bijušas iecerētas kā visai plašs viedokļu apkopojums, izsūtot jautājumus simtam vai vairāk iespējamo respondentu, parasti pretī tika saņemtas vien kādas padsmit vai divdesmit atbildes. Ņemot vērā zināmo apsīkumu profesijā, tika izlemts šogad neuzmākties arhitektiem ar ierastajiem jautājumiem. Taču gada beigas tomēr ir laiks, kad ierasts, ja ne izvērtēt, tad vismaz atskatīties uz notikušo.

Ekonomiskās krīzes piesaukšana jau sen kļuvusi apnicīga, taču bez tā īsti nevar iztikt, raksturojot šo gadu. Salīdzinot ar iepriekšējiem pieciem gadiem, kopš darbojas A4D, būvniecības un — likumsakarīgi — arī projektēšanas ziņā šis noteikti bijis rāmākais. Tomēr 2009.gadā pabeigtas vairākas pietiekoši nozīmīgas un interesantas ēkas, kas iesāktas iepriekš un noteikti būs atzīmējamas ne tikai šī gada, bet arī plašāka laikposma, teiksim, desmitgades skatījumā.

Sabiedriskās aktivitātes

Pretstatā panīkumam tiešajā profesionālajā praksē, daudz vairāk interesantā bija vērojams sabiedriskajās aktivitātēs. Droši vien nozīmīgākais notikums bija Arhitektu savienības kongress, kas iesākās jau iepriekšējā gadā, bet noslēdzās — 2009.gada martā, reformējot savienības organizatorisko struktūru, padarot to ievērojami demokrātiskāku, un, gribētos sagaidīt, — darboties spējīgāku. Organizācijas sniegtās iespējas — veidot atsevišķas struktūrvienības savienības ietvaros — prasmīgāk izmantojuši tieši jaunie arhitekti. Šogad dibinātā Jauno Arhitektu apvienība un tās aktivitātes, cīnoties par savām interesēm un tiecoties mainīt iesīkstējušās postpadomju tradīcijas būtisku lēmumu pieņemšanā un pasūtījumu gūšanā, gan arī bērnu izglītības pasākums arhitektūras dienā, iespējams, bija pamanāmākās sabiedriskās aktivitātes.

Šogad turpinājās arī iepriekšējos gados aizsāktās arhitektu publiskās iniciatīvas — gan Sarma & Norde kinolekcijas, sasniedzot dārgu kulmināciju ar Ārona Betska uzstāšanos novembrī, gan arī Pecha Kucha izklaidējoši izglītojošie vakari. Tāpat jāatzīmē ainavu arhitektes Helēnes Gūtmanes rosinātie centieni runāt par pilsētas publisko telpu, bet jo īpaši — viņas rīkotā franču pilsētplānošanas speciālista Žana Pjēra Šarbono lekcija un vizīte Rīgā.

Gada būves

Par gada būvi Latvijā visai droši var nosaukt (un jāšaubās vai daudz varētu būt tādu, kas iebilstu) Pārventas bibliotēku Ventspilī (INDIA). Ēka, kas autoru iniciatīvas rezultātā no grāmatu glabātuves tika izvērsta par nīkulīgas apkaimes kultūras un sociālo centru, apliecina Ventspils ambīcijas un arī spējas tās īstenot iepretim citām, lielākām Latvijas pilsētām. Savukārt ēkas autori un būvnieki guvuši neatsveramu pieredzi telpiski un konstruktīvi sarežģītas būves radīšanā.

Runājot par citām Latvijas pilsētām un lielām būvēm, jāpiemin vēl kādas trekno gadu atliekas — milzu sporta centri. Novembrī Daugavpilī, Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, darbu sāka Latgalē modernākais sporta komplekss Multihalle jeb Daugavpils Olimpiskais centrs (Māris Malahovskis, DBSL). Savukārt nākošajā gadā plānots pabeigt šī paša arhitekta projektēto Zemgales olimpisko centru Jelgavā.

Pieminēšanas vērts notikums, ja ne arhitektūrā, tad katrā ziņā — vides veidošanas jomā ir arī Likteņdārzs, kura attīstība soli pa solim tieši šajā gadā bija sajūtama vairāk nekā iepriekš. Ideju par simbolisko piemiņas vietu uz salas Daugavas vidū ar ziedojumiem un līdzdalību talkās atbalsta arvien vairāk cilvēku. A4D publicēja arī labākos studentu konkursa darbus, kas deva priekšlikumus Likteņdārza skatu terasei un paviljonam.

Būves Rīgā

Ievērojamākā un lielākā būve Rīgā, kas pabeigta 2009.gadā, ir biroju ēka Citadelē (Vincents, Meinhard von Gerkan), apliecinot vāciskās kvalitātes ne tikai projekta idejā, bet arī tā realizācijā līdz pat nelielām detaļām. Interesanti, ka vietai (nu jau ar visu ēku) augstceltnes pakājē, kas kādreiz bija publiskais īpašums, rezervēts koncertzālei, bet 90.gadu privatizācijas afērās pazaudēta, šobrīd — pēc Parex bankas pārņemšanas — teorētiski vajadzētu atkal būt valsts īpašumam. Tomēr zinot Latvijas politiski ekonomiskās peripetijas, pastāv šaubas, vai tiešām tā ir.

Cita nozīmīga biroju celtne, kas papildina vēsturiskā centra tālāko daļu, ienesot tajā zināmu lielpilsētas un modernitātes noskaņu, ir jaunā Nordea bankas ēka (Sarma & Norde). Kā būves kvalitātes tiek minēti vidi respektējošie risinājumi — gan enerģiju taupīšana ēkas apsaimniekošanā, gan videi nekaitīgi būvmateriāli. Tehniski tā ievērojama arī ar to, ka zem ēkas izveidota Rīgā līdz šim dziļākā pazemes autostāvvieta trijos stāvos.

Turpinot par vēsturisko centru, vērts pieminēt divas jaunas ēkas, kas visnotaļ harmoniski papildina tā saukto Kluso centru. Petit Paris (Gatis Didrihsons) ir ēka Melngaiļa ielā pie Skonto stadiona, kuras tēls, kā jau nosaukumā minēts, atsaucas uz provinciālo, taču komerciāli droši vien noderīgo stereotipu. Ēkas ārējais veidols visai prasmīgi apspēlē Parīzes bulvāru arhitektūras tēlus un stereotipus, vienlaikus izjūtot apkārtnes kontekstu un to uzlabojot, jo celta kādreizējo garāžu vietā. Savukārt otra ēka Dzirnavu un Jeruzālemes ielas stūrī (Arhis) būvēta vietā, kur daudzus gadus atradās visai gaumīgs skvēriņš. Lai arī tādu vietu Rīgā ir žēl, jaunā māja ir interesants pienesums Rīgas centram. Tās fasāžu vertikālismā un tonalitātē sajūtama tēlaina atsauce uz simts gadu agrāk būvētajām nacionālā romantisma ēkām, tāds it kā netverams latviskums, kas raksturīgs arī citām Andra Kronberga projektētajām ēkām, vienojot viņu ar 20.gadsimta sākuma Rīgas latviešu jūgendstila meistariem. Liekas, ka abas minētās ēkas šobrīd stāv tukšas, taču abas pirmajos stāvos piedāvā telpas komerciālām platībām, liekot domāt, ka ēkas kādreiz noteikti šos Rīga stūrus darīs pilsētnieciskākus.

Interesanta Rīgas vieta, kas tipoloģiski arī atbilst Rīgas centram, tomēr atrodas otrpus dzelzceļam un ārpus UNESCO aizsargātās teritorijas, ir Katoļu iela. Pēdējos pāris gados tur tapušas vairākas jaunas ēkas, cita labāk, cita sliktāk papildinot pairušo pilsētas audumu. Visinteresantākā un nozīmīgākā ēka, gribētos apgalvot, — gan arhitektūras, gan sociālajā aspektā ir Dienas aprūpes centrs bezpajumtniekiem (Lejnieku projektēšanas birojs, 8 A.M.). Tā ir viena no nedaudzajām ēkām, ko Rīgā pasūtījusi pašvaldība, piedevām — ar pretenzijām uz mūsdienu arhitektūru. Ēka noslēdz Katoļu ielas apbūvi pie dzelzceļa un var nojaust, ka tās tēlu ietekmējusi gan apkārtne, gan funkcija — lakoniskajā, bet neregulārajā skārda apjomā jūtamas gan bomzīgi industriālas, gan eksperimentējoši rotaļīgas noskaņas. Šādu — viegli rotaļīgu attieksmi Rīgas arhitektūrā nevar sastapt bieži, tāda pieeja, iespējams, vēl izteiktāk konceptuāla, vairāk raksturīga pēdējo gadu igauņu arhitektūrai, ne vietējiem arhitektiem, kas savos darbos drīzāk tiecas būt stīvi nopietni. Ēkas Katoļu ielas apkārtnē ir arī sava veida apliecinājums tam, ka Maskavas priekšpilsēta  netradicionālām arhitektūras idejām un eksperimentiem ir atvērta vairāk kā citas, «solīdākas» apkaimes.

Jāmin arī kāda cita , zināmā mērā, rotaļīga un atraktīva ēka — Rimi veikals Ziepniekkalnā (GMARP). Neparastais šajā ēkā ir tas, ka kompānija ir piekritusi atkāpties no ierastā veikala — skārda kastes tēla. Tas ir ieguvums gan arhitektiem, gan apkaimes iedzīvotājiem. Nelielais, atraktīvais neregulārās formas veikals ir kā paviljons, kas pelēkajā, padepresīvajā mikrorajona atmosfērā ienes košumu un dzīvesprieku, būdams jautrs papildinājums esošajai videi un piedodot pilsētnieciskumu — vairāk dzīvības vietai.

Turpinot par lielajām būvēm, vērts atzīmēt Nacionālo bibliotēku, kuras būvdarbi tika uzsākti pagājušo gadu. Šobrīd būves karkass jau aptuveni ļauj nojaust ēkas apjomu, apliecinot cik svešādi un īpatnēji tā izskatīsies šai vietā. Turpinājās arī autoceļu infrastruktūras izbūve Slāvu apļa rajonā, radot mazliet pārprastu autotransporta nozīmības apliecinājumu.

Sagaidāms, ka nākošajā gadā nozīmīgs arhitektūras notikums būs jaunā DnB Nord bankas ēka Skanstes ielā (A.Ambrasas Architects). Pamanāma uz trūcīgā jaunās arhitektūras fona noteikti būs arī viesnīca Elizabetes ielas galā (Uģis Šēnbergs Arhitekts). Ja notiksies kā solīts, par notikumu varētu kļūt starptautisks konkurss Nacionālā mākslas muzeja atjaunošanai un iespējamai piebūvei.

Konkursi

A4D ietvaros par notikumu var saukt arī konkursu Liepājas Jūrniecības muzejam. Tajā tika saņemti 42 konkursa projekti ēkai, kuru gan tā īsti neviens negrasās būvēt. Līdzīgi, turpinot Latvijā ierasti neskaidro un nereti bezjēdzīgo arhitektūras konkursu praksi, notika arī citi — bērnudārzam Carnikavā, sabiedriskam centram Jūrmalā Dubultos, kā arī Lielupes tenisa centram. Gada sākumā tika paziņoti arī rezultāti Rīgas Apgabaltiesas ēkas konkursam, raisot vērienīgas debates A4D. Iespējams, viena no jēdzīgākajiem šī gada arhitektūras sacensībām bija konkurss Rīgas pils laukumam.

Valsts un pilsēta

2009.gadā ar sarakstu noslēdzās jau Tautas partijas kultūras ministres Demakovas laikā aizsāktie centieni valstiskot un institucionalizēt Latvijas kultūras vērtības, izmantojot no popkultūras aizgūtos topu veidošanas paņēmienus — tika apstiprināts Kultūras kanons. Arhitektūras un dizaina sadaļā iekļautas 12 arhitektūras kanonizētās vērtības atspoguļo visai plašu savārstījumu, atklājot skaidru kritēriju un jēgas trūkumu.

Valstiskā mērogā tika izspēlēta arī cīņa par 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Lai arī tā, pirmkārt, ir pilsētu lieta, Latvijā tomēr tika uztverta valstiski — pašsaprotami pieņemot, ka šis gods pienāktos valsts galvaspilsētai. Kad nu Liepājas pieteikums tomēr izrādījās labāks, tika iesaistīta vai visa Rīgas kultūras un politisko institūciju jauda, pavēršot gala lēmumu par labu tai. Tomēr līdz pat beigām gribējās turēt īkšķi par Liepāju, apzinoties, ka šāda izvēle Latvijai kopumā dotu vairāk — iespējams, nozīmīgu atspērienu reģionālam centram, kamēr Rīgai šis gods visdrīzāk mainīs salīdzinoši maz.

Pilsētu kultūra, radošums, pašorganizēšanās — tie ir vieni no galvenajiem motīviem pēc Britu padomes iniciatīvas rīkotajās Nākotnes pilsētas spēlēs, kas šogad notikušas Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Cēsīs un Jūrmalā ar mērķi risināt kādus konkrētākus vai vispārīgākus katras pilsētas jautājumus, iesaistot pašvaldību darbiniekus un dažādu nozaru speciālistus. Kā ievērojamākā pilsētnieciskās kultūras tendence Rīgā šogad noteikti jāmin visu to mazo, radošas enerģijas apdvesto vietu uzplaukums, par ko, var pateikties arī krīzes rezultātā kritušajām īres cenām. Tas, protams, nav vienīgais un noteicošais faktors, tomēr tieši saimnieciskā situācija, nevis kādi apzināti, pašvaldības vai valsts institūciju centieni radīja labvēlīgus apstākļus tam, lai pilsēta atdzīvotos interesantāka un labāka. Vairāk par katru no šīm vietām var lasīt Evelīnas Ozolas sagatavotajā apskatā Rīgas radošie kvartāli  nule iznākušajā Procesa 2 izdevumā. Pilsētu kultūru un radošumu jau tradicionāli svinēja arī tādi festivāli kā Baltā nakts un Staro Rīga.

Pilsētas attīstība cieši saistīta ne vien ar ekonomiskajām, bet arī politiskajām realitātēm. Šajā ziņā Rīgas galvenais notikums ir pašvaldību vēlēšanu rezultātā izveidotā jaunā politiskā vadība, kas atšķirībā no iepriekšējo padsmit gadu pieredzes, Saeimā ir opozīcijā. Līdz ar to situācija aktualizē pretnostatījumu: pilsēta pret valsti, Rīga pret Latviju. Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Šlesers Rīgā izveidojis īpatnēju divvadības modeli, kurā viņa priekšniekam atvēlēta vairāk dekoratīva funkcija, sev deleģējot darītāja lomu. Viņa investīciju atbalstīšanas padome un ņemšanās ap krastmalas piestātnēm vai augstceltnēm Maskavas forštatē šķiet neveikli teatrāla, taču patiešām lielas un nozīmīgas vietas — stacija un tirgus, kam klāt ķēries Šlesers, tiek projektēti un plānoti bez konkursiem un plašākas arhitektu sabiedrības līdzdalības.

Pilsētas un valsts kontekstā vērts pieminēt vēl divas lietas, kas Rīgā šogad bijušas jaunums. Runa ir par jaunām politiskā protesta formām, Latvijā nepieredzētām attiecībās starp pilsētniekiem un valsti. Pirmā ir, protams, 13.janvāra nemieri Vecrīgā, savukārt otrā — telšu pilsētiņa pie Ministru kabineta.

Grāmatas

Nepārzinot visu arhitektūrai un pilsētai veltīto latviešu grāmatu aizvadītā gada klāstu, gribās atzīmēt dažus izdevumus, kas likušies būtiski.Albuma Ķīpsala: Insula Saggeriana, Schaggersall, Kiepenholm, Tharholm, Burkansholm, Kipengoļm tapšanas iniciatīva pieder uzņēmumam RBSSKALS, kas vēlējās apzināt savas vietas kultūrvēsturi, bet grāmatas autores ir vēsturnieces Margarita Barzdeviča un Ingrīda Miklāva. Tas ir pirmais izdevums, kas veltīts kādai vienai atsevišķai no Rīgas salām. Albumā publicēti vairāki desmiti Rīgas un Ķīpsalas vēsturi atspoguļojoši plāni, zīmējumi, gravīras, gleznas, dokumenti, rasējumi, fotogrāfijas ar aprakstiem, aptverot salas vēsturi un attīstību no 17.gs. līdz 20.gs. pirmajai pusei. Var tikai vēlēties, lai šādi pētījumi ar pirmavotu informāciju taptu arī daudzām citām Rīgas vietām un apkaimēm, tādejādi ļaujot tās labāk saprast un arī iemīļot. Līdzīga nozīme ir arī Irēnas Bākules un Arņa Siksnas grāmatai Rīga ārpus nocietinājumiem, kas secīgi atklāj pilsētas vēsturiskā centra plānojuma struktūras izveidošanos.

Savukārt Another Travel Guide Rīga ir ceļvedis, kas pavisam nebijušā veidā tiecas atklāt Rīgu kā mūsdienīgu un radošu metropoli. Grāmata intriģē un ieinteresē, un būtiski bagātina to, kā esam raduši attēlot un aplūkot savu pilsētu. Atzīmējams ir arī Process 2, jo drukāto izdevumu klāsts, kas runā par Latvijas mūsdienu arhitektūru, faktiski aprobežojas ar visiem zināmo žurnālu. Bez tam vienlaikus ar Procesa 2 atvēršanu tika svinēta arī Ievas Zībārtes vadītās grāmatnīcas Lukabuka atklāšana – arī tas ir notikums, jo kā zināms, Rīgā līdz šim nav bijis vietas, kas specializētos tieši uz arhitektūras grāmatu pārdošanu.

Zaudējumi

Runājot par 2009.gadu arhitektūrā, noteikti jāpiemin arī četras arhitektu vidū cienītas un ietekmīgas personības, kuru dzīves aprāvās šogad. Modris Ģelzis (1928-2009) — viens no izcilākajiem latviešu modernistem un nozīmīgākajiem 20.gadsimta arhitektūras meistariem Latvijā. Andrejs Holcmanis (1920-2009) — arhitektūras vēsturnieks un Rīgas pētnieks, viens no Pēterbaznīcas un Melngalvu nama atjaunošanas organizētājiem, Vecrīgas reģenerācijas projekta līdzautors un nerimtīgs arhitektūras propagandists. Sigurds Grava (1934-2009) — transporta un pilsētu plānotājs, Kolumbijas universitātes profesors, angļu latviešu pilsētvides vārdnīcas autors, publicists, kurš ar padomiem un komentāriem arvien trāpīgi raksturojis Rīgas pilsētnieciskās attīstības realitātes. Edgars Pučiņš (1924-2009) — Rīgas galvenais arhitekts (1960-1970), Vecrīgas reģenerācijas projekta līdzautors.