Zaķusalas attīstības vīzija. Harijs Alsiņš

No citiem pilnīgi atšķirīgu pieeju Zaķusalas konkursā rādīja
Harija Alsiņa priekšlikums, kas tiecas kritiski pārlūkot Rīgas attīstības
vēsturi un it kā atgrūžas gan no vispārīgajiem konkursa uzstādījumiem, gan no
viduvējiem konteksta meklējumiem, uzsverot stratēģiju nevis galarezultātu. Tieši
konceptuālā pieeja un projektu pavadošais teksts rosināja publicēt šo darbu
A4D.  

Konteksts: Rīga

Rīga kopš deviņdesmito gadu sākuma ir zaudējusi vairāk kā
20% iedzīvotāju un atlikusī populācija, tāpat kā Latvijā kopumā, strauji
noveco; ir grūti tiekties uz objektivitāti salīdzinošos spriedumos par pilsētas
ekonomisko stāvokli, taču skaidrs, ka lielākā daļa ražošanas ir mirusi, un
finanšu un pakalpojumu sfēras ir tikai daļēji un spazmatiski aizpildījušas šo
robu. Varētu ilgi apraudāt pilsētas tagadējo stāvokli un pie visa vainot
pašpārvaldi (vai tās neesamību), un savs patiesības grauds tajā būtu — taču
jāsaprot, ka Rīga pat savos labākajos gados nekad netika sasniegusi to
pašpietiekamības līmeni, kāds raksturīgs pasaules lielajām metropolēm. Pilsētas
attīstības viļņi vienmēr sākušies ārpusēja grūdiena rezultātā, un agro
deviņdesmito gadu demogrāfiskais maksimums tika sasniegts, tikai pateicoties
milzīgiem ieguldījumiem no Maskavas, kam, protams, bija sāja piegarša.

Tagadējā situācija ļauj pieņemt, ka nav vērts būt pārlieku
optimistiskiem par Rīgas demogrāfisko vai ekonomisko izaugsmi, vismaz tuvākajos
gados noteikti; un šie divi aspekti, protams, ir tas, kas definē galvaspilsētas
arhitektūras attīstības ievirzes.

Šādos apstākļos plānot jaunu dzīvojamo rajonu liekas, maigi
sakot, mežonīgi spekulatīvi; taču, ja spējam palūkoties dziļāk, varbūt šī ir
lieliska iespēja radīt patiesu ilgtermiņa teritorijas plānojumu ar stratēģisku
pamatdomu: ne plānojumu, kas balstīts senilā bezkompromisu vēsturiskā mantojuma
saglabāšanā un kas pakļauts absurdiem un tūrisma lobiju darba rezultātā
tapušiem UNESCO noteikumiem; ne laissez-faire
plānojumu ar zemas kvalitātes, spekulatīviem mērķiem paredzētu deģenerējošu
apbūvi; un arī ne teorētisku papīra plānojumu, kas nekad nevar tikt apvienots
ar realitāti — bet gan optimistiski pragmatisku ilgtermiņa plānojumu ar
pamatmērķi nodrošināt augstas kvalitātes pilsētvidi un arhitektūru, un, caur
to, dzīves apstākļus cilvēkiem, kas kādu dienu varētu apdzīvot Zaķusalu.

Telpiskā stratēģija

Īsa Rīgas telpiskās uzbūves analīze, apskatot tās
neatņemamākās sastāvdaļas — rajonus — parāda to kā nekonsekventu, no daudziem
dažādiem gabaliem un ielāpiem sastāvošu pilsētu, kas arī ir saprotams, ņemot
vērā tās vēsturi. Daudzi no Rīgas rajoniem, ņemti katrs par sevi, ir viegli
definējami un aprakstāmi, ar spēcīgu individualitāti, taču tieši to dažādības
dēļ to pašu nevar teikt par visu pilsētu kopumā; Rīga tādējādi var tikt
interpretēta kā liela mēroga sirreālistu Cadavre
Exquis — haotiska, neparedzama, un, nenoliedzami, interesanta.

Zaķusala ir kā vēl neapbūvētas Rīgas samazināts spoguļattēls
— te esošie telpiskie elementi katrs pats par sevi ir ar spēcīgu, bet ļoti
atšķirīgu uzbūvi: TV tornis un augstceltne, Salu un dzelzceļa tilti, pludmale,
pakalni un krūmāji. Konkursa projekts ir piedāvājums šo diezgan dabiski
izveidojušos tendenci turpināt un stiprināt: šis projekts nav vis piedāvājums
ar konkrētām un precīzām apbūves formām visai Zaķusalai, bet gan galvenokārt
stratēģijas formulējums.

Šī stratēģija paredz veidot katru ēku vai ēku grupu pa
vienai, pakāpeniski, ar individuālu pieeju, ar pilnu esošās nākotnes situācijas
analīzi, un, kas svarīgi, ar spēcīgu raksturu — jeb, nedaudz pielāgojot Coop Himmelb(l)au vārdus, «ja aukstu,
tad ledus aukstu. Ja karstu, tad liesmojošu.» Arhitektūrai te nav jābūt
kontekstuālai šī vārda parasti pieņemtajā nozīmē (vēl jo vairāk tāpēc, ka Rīgā
šāda viduvēja kontekstuālisma jau ir pārpārēm); tāpat nepieciešams pasludināt
Zaķusalu par īpašu zonu, kur arhitektūras kvalitāte un racionāla, domājoša
pieeja dizainam tiktu vērtētas augstāk par aklu būvnormatīvu izpildi.

Jāpiebilst, ka šai piedāvājumā nekādā gadījumā nav jāsalasa
ieteikums atgriezties pie pirmskrīzes gados populārās (vismaz pasaules
kontekstā) «ikoniskās» arhitektūras — tas, kas tiek piedāvāts, ir gluži
vienkārši piespiedu brīvība veidot jebkuru un ikkatru telpisku objektu vai ēku
unikālā, tieši tai vislabāk piemērotākajā veidā.

Atkāpe

Utopiskai jaunu pilsētu plānošanai ir gara, labi dokumentēta
un plaši analizēta vēsture, taču pats galvenais aspekts, kas kopīgs lielākajai
daļai šo plānu — no Renesanses ģeometrisko zvaigžņu fortu pilsētām un vecās
pasaules pilsētu kopijām Dienvidamerikas kolonijās līdz Magņitogorskai un Ville Radieuse, un Masdarai un Songdo —
ir lielāka vai mazāka izgāšanās.

Šis projekts iekļaujas citā arhitektūras un pilsētplānošanas
vēstures pavedienā. Projekts ir ticis veidots ar pārliecību, ka no augšas
uzspiests konkrēts plānojums lielai teritorijai nav labākais ilgtermiņa
risinājums; ka nav pārāk noderīgi shematiski vienkāršot pilsētvides vienmēr
līdz galam neizprotamos procesus, un ka tie jāmēģina skatīt visā to
sarežģītībā; ka pilsētas pakāpeniska un dabiska attīstība ir vislabākais
pieejamais dizaina rīks.

Stratēģijas
sastāvdaļas

Kompozicionālās vadlīnijas:

• Sadalījums pilsētvides zonās,
  no intensīvas «lielpilsētas» zonas ap Salu tiltu pakāpeniski pārejot uz «ciema»
  un «lauku» zonām ap TV torni;
• Apbūves vidējā augstuma
  korelācija ar šīm zonām (un RTIAN);
• Trīs dažādu liela mēroga
  rekreācijas zonu veidošana, kas atbilst dažādajiem Zaķusalas austrumu puses
  krastu raksturiem — pilsētnieciska promenāde gar Daugavu, ūdens sporta un
  atpūtas zona gar Mazo Daugavu, un klusa dabas zona pašā austrumu galā;
• Dažādu sabiedrisku funkciju
  līdzāspastāvēšana un iejaukums dzīvojamajos rajonos;

Transporta infrastruktūra:

• Trīs dažādu raksturu
  garenvirziena cirkulācijas ceļi — Daugavmalas promenāde ar intensīvu visu veidu
  transportu, mazāka mēroga un lēnākas satiksmes / gājēju iela uz salas centrālās
  ass, un gājēju / riteņbraucēju celiņi gar Mazo Daugavu un līdz salas austrumu
  galam;
• Vairāki dažādu raksturu
  šķērsvirziena savienojumi, katrs ar īpašu lomu;
• Infrastruktūras elementi
  veidoti, vienlaikus domājot gan par to vispārējo daudzumu un izvietojumu, gan
  par mazāka mēroga detaļām — ceļu šķērsgriezumiem, dažādu transportlīdzekļu
  cirkulācijas organizāciju apļveida krustojumos, un pilsētvides veidošanu un
  motorizētā transporta ātruma ietekmēšanu, izmantojot dažādus virsmas materiālus
  un līmeņu pārejas.

Arhitektūras un publiskās telpas veidošana:

• Publiskā telpa, tāpat kā ēkas,
  tiks veidota pakāpeniski, projektējot noteiktu tās daļu katra atsevišķa, tai
  pieguloša, arhitektūras projekta ietvaros – un arhitektūras risinājumi tiek
  pakārtoti publiskās telpas risinājumiem, nevis otrādi;
• Ēku pirmajos stāvos pēc
  iespējas lielākā daudzumā izvietojamas publiskas funkcijas;
• Kopā ar publisko telpu
  veidojama arī intensīva teritorijas apzaļumošana;
• Līdzās funkcionāli nedefinētai
  publiskajai telpai, veidojami arī dažādu vecumu bērnu rotaļlaukumi un suņu
  pastaigu vietas.

Projekta fāzes

Projekta koncepcija apraksta divas Zaķusalas apbūves fāzes:
pirmo, kura sastāv no transporta infrastruktūras un trim dzīvojamo kompleksu
projektiem; un n-to fāzi, kas ir skats hipotētiskā nākotnē, kad Zaķusalas
apbūve ir pavirzījusies krietni tālāk. Šī fāze n ir tīri ilustratīva — tā
jāapskata kā iecerētās pilsētvides principiāls apraksts, nevis kā konkrēts
piedāvājums.

1. fāzes arhitektūra

Līdzās transporta infrastruktūrai, pirmajā fāzē tiek
piedāvātas trīs dažādu tipu dzīvojamās ēkas (pareizāk sakot, to kompleksi):

• Monolīts, 12
  stāvu augstceltne ar ģeometriski tīru 9×9 kvadrāta formas plānojumu, jauktu
  dzelzsbetona / koka nesošo konstrukciju, un nerūsējošā tērauda plākšņu ārējo
  apdari;
• Stars [angliski
  beam — stars, bet arī sija], četru
  4-stāvu lineāru ēku komplekss koka konstrukcijās un ķieģeļu apdarē;
• Skabarga, trīs
  stāvu koka rindu mājas prototips, kas pieļauj ēkas rotēšanu, tādējādi veidojot
  dinamisku ielas notinumu.

Katrs ēkas tips sasaucas ar trīs dažādajām apbūves zonām, un
katrs reglamentē atbilstošus dzīves apstākļus — pilsētnieciskais Monolīts, kura
iedzīvotāju sasaiste ar Zaķusalu ir galvenokārt vizuāla un no augšas, caur
horizontāliem panorāmas logiem; mazpilsētas tipa Stars, kura pilna augstuma
logi ļauj dzīvot gandrīz koku lapenēs; un piepilsētas rakstura Skabarga –
ģimenes miteklis ar ciešu vizuālu saikni ar privāto dārzu.