Vēja paviljons Liepājā

Rudenī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) publiskās mākslas programmas ietvaros Rīgā un piecās citās Latvijas pilsētās atklāja pilsētvides “Objektu parādi”.  Starp desmit dažādajiem pilsētvides objektiem, šķiet, lielāko uzmanību izpelnījies Ērika Boža veidotais “Vēja paviljons” Liepājas pludmalē, — instalācija, kas iekļaujas arī arhitektūras robežjoslā, jo rada telpu.

LLMC rīkotā programma tika radīta kultūras “sildīšanai”, — kā atbalsta mehānisms māksliniekiem Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai, papildus tiecoties uzlabot pilsētvidi. Publiski izsludinātā konkursā tika izvēlēti 10 projekti, kuri īstenoti Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā, Madonā un Valmierā, un tika atklāti novembrī.

Vēja paviljons ir būve, kura pirmajā brīdī raisa asociācijas ar ievērojamākā krievu arhitektūras mākslinieka Aleksandra Brodska Šņabja paviljonu. Taču ir atšķirības, kas to piesaista tieši Liepājas kontekstam. Instalāciju veido vienkopus savākti veci logi un durvis, rosinot aizdomāties par arhitektūras detaļu mantojuma skaudro realitāti, kad vēsturiskus, autentiskus, daudzus gadu desmitus izmantotus  amatnieku raku darinājumus nomaina industriāli plastmasas izstrādājumi.

Attīstot instalācijas ideju, autors nonāca līdz sapratnei, ka tā jāliek jūras malā. Turpinot pilnveidot koncepciju, tika atmests viss liekais. Paviljona struktūra ir ažūra, logi nav stikloti, — no stikliem bija jāatsakās gan vēja, gan arī iespējamā vandālisma dēļ. Būvei nav griestu un nav grīdas, — ar pludmales smiltīm tāpat nevar konkurēt, tāpēc nav nekāda grīda vajadzīga. Tomēr stūris, kas ir pavērsts pret ziemeļrietumiem, — visbiežāk valdošā vēja virzienā, ir veidots no pilnām durvīm, dodot iespēju patverties no vēja. Tādejādi paviljona koncepcijā apspēlējot vēja tēmu, iekļaujas gan aizvējš, gan arī latviešu bieds — caurvējš.

Un, protams, galvenā atsauce uz Liepāju kā vēju pilsētu, ir konstrukcijas slīpums, — nelielā būve ir it kā sasvērusies krasta virzienā, — līdzīgi kā piekrastes koki no jūras nākošā vēja ietekmē. Lai to īstenotu, tie logu rāmji un durvis, kas veido objekta ziemeļu un dienvidu fasādi, tika izjaukti, apzāģēti astoņu grādu leņķī un salikti atpakaļ. Precīzais sagāzums — 8° ir reference uz dizaina biroja H2E veidoto Liepājas grafisko identitāti, kur burtiem ir tieši šāds slīpums. Reizē apjoms tēlaini sasaucas arī ar citu simbolisku Liepājas vietzīmi — jūras piekrastē ūdenī stāvošo betona būvi Ziemeļu fortos.

Instalācijas sākotnējā novietne bija paredzēta galvenās, jūras virzienā vedošās promenādes — Kūrmājas prospekta galā. Bet autors to novietoja vēl ekstrēmākā vietā — pludmalē pie pašas jūras.

Mākslinieks Ēriks Božis savas dzīves pirmos 30 gadus nodzīvojis šajā piekrastes pilsētā, tāpēc apzinās, ko nozīmē Liepājas vējš. Būve ir nostiprināta uz astoņiem pusotru metru dziļiem skrūvpāļiem. Savas “vēja kristības” paviljons piedzīvoja jau pirmajā naktī, veiksmīgi izturot slodzi, ko sagādāja vējš ar ātrumu 28m/s.

Bieži dzirdēts ir apgalvojums, ka liepājnieki uz jūru neiet, taču jaunais, atraktīvais objekts rosinājis pilsētniekus doties uz jūras malu pat decembrī. Īsā laikā būve kļuva par Liepājas pludmales “fotobumbu”, — cilvēki stāv rindā, lai nofotografētos. Tas patīk arī pašvaldībai un tāpēc plānots, ka instalācija tur varētu palikt  vismaz nākamo pludmales sezonu.

Vēja paviljons

Autors: Ēriks Božis
Būvniecība: IXI art
Liepāja, 2020