Strēlnieku laukuma plānojums. 2.vieta

2.vietas ieguvēji Toms Kokins, Kristiāns Brekte un Uģis Bratuškins savā piedāvājumā Strēlnieku laukuma plānojumam meklējuši kompromisu starp vērtīgas ārtelpas saglabāšanu Vecrīgā un zaudētās pilsētbūvnieciskās struktūras atjaunošanu. Laukumā ar dažāda augstuma virsmām iezīmēts vēsturiskais zemes gabalu dalījums.

Latviešu strēlnieku laukuma jaunā idejiskā identitāte ir
publiska ārtelpa, kuras veidolu organiski nosaka šī Vecrīgas areāla
sarežģītā un daudzslāņainā pilsētbūvnieciskā vēsture, sabiedriski
politiskais nozīmīgums. Katra politiskā vara visos laikos tiekusies
sevi apliecināt, atstājot redzamas zīmes Rīgas mērogā salīdzinoši
nelielajā teritorijā Rātslaukuma apkaimē, un šī tendence ir aktuāla vēl
joprojām. Latviešu strēlnieku laukuma attīstības priekšlikumi gan
teorētiskā, gan projektu līmenī kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem
gadiem tikuši izstrādāti vairākkārt, taču tieši neviennozīmīgi
definējamās attieksmes pret vēsturisko vērtību vietu mūsdienu vērtību
skalā dēļ līdz šim palikuši ieceru līmenī. Lielā mērā vietas
unikalitāti nosaka Latviešu strēlnieku memoriāla metamorfoze, laikmetu
griežos pārtopot no vienu varu slavinošas piemiņas vietas to pašu varu
apsūdzošajā. Šī iemesla dēļ Latviešu strēlnieku laukuma telpas
jaunā vīzija skatīta kā vienotā telpiskā koncepcijā vispārināti
integrēts vēsturisko, mūsdienu un turpmākās attīstības nozīmīgo
sabiedriski politisko procesu mākslinieciski arhitektonisks
atspoguļojums. Šāda pieeja ļauj ievērtēt un eksponēt Latviešu
strēlnieku laukuma telpas dažāda laika uzslāņojumu arhitektoniskās un
pilsētbūvnieciskās domāšanas zīmes.

Latviešu strēlnieku laukuma jaunā telpiskā identitāte ir
labiekārtota vide, kuras prioritāte ir rekreācija, bet tās īpašais
aspekts — simboliska meditācijas vieta padomju okupācijas upuru
piemiņai. Delikātais uzdevums — savienot piemiņas vietu ar intensīvi
piesātinātas pilsētvides daudzveidīgo norišu vajadzībām risināts,
mākslinieciski arhitektoniskiem labiekārtojuma un detaļaprīkojuma
līdzekļiem uzrunājot telpas lietotāju, tomēr nepadarot uzrunu pārāk
uzbāzīgu un atļaujot katram individuāli izlemt par šī dialoga ar telpu
intimitātes pakāpi.

Latviešu strēlnieku laukuma jaunā mākslinieciski arhitektoniskā identitāte
veidota, toleranti reaģējot uz vietas telpisko un funkcionālo
struktūru, ievērtējot gadu gaitā uzkrātās atziņas un konkrētus
attīstības priekšlikumus vides veidošanas kontekstā. Atbilstoši
projektēšanas programmas nostādnēm, definētas arī atsevišķu jaunbūvju
arhitektoniskā veidola vadlīnijas.

Vecrīgas telpiskās tekstūras pamats ir tās intensīvi apbūvēto
kvartālu un tos ietverošo ārtelpu attiecība — vizuāli piesātinātais
ielu, skvēru un laukumu tīkls, kas dara šo pilsētas daļu unikālu
attiecībā pret citām. Latviešu strēlnieku laukuma telpā šīs attiecības
ir ievērojami deformētas, tādēļ paredzēts atjaunot laukumu ietverošo
ielu apbūves frontes vēsturiskajās sarkanajās līnijās. Šim nolūkam,
precizējot Kaļķu ielas apbūves un laukuma robežas, izveidota liepu
rinda gar RTU ēku, iezīmējot vēsturiskās Svērtuves ielas telpu.

Saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānu,
paredzēts atjaunot apbūvi Rātslaukumam blakusesošajos kvartālos, tai
skaitā īstenojot Okupācijas muzeja paplašinājumu pret RTU ēku. Tā kā
vēsturiskās Svērtuves ielas trase dala ārtelpu starp RTU ēku un
Okupācijas muzeju aptuveni uz pusēm, projektējamais būvapjoms arī
dalīts divās daļās, veidojot arhitektonisku vārtu motīvu. Tā kā RTU ēka
un Okupācijas muzeja ēka katrs pārstāv atšķirīgu laikmetu un attiecīgi
risināts savstarpēji kontrastējošā stilistikā, jaunveidojamais muzeja
paplašinājums konceptuāli risināts kā brīvstāvošas ēkas,
nepiekļaujoties ne RTU, ne Okupācijas muzeja ēkai.

Šāds paņēmiens ļauj maksimāli saglabāt katras ēkas arhitektonisko
raksturu, nenostāda tās konfliktā vienu pret otru, un vienlaikus ļauj
atrisināt divu līdzāsesošo laukumu — Latviešu strēlnieku laukuma un
Rātslaukuma — telpisko diferenciāciju. Abi būvapjomi veidoti
asimetriskā simetrijā attiecībā pret Svērtuves ielu, ierakstoties
vēsturiskajās sarkanajās līnijās. Abu būvapjomu augstumi sānu flangos
harmonizēti ar muzeja apjoma un RTU ēkas augstumu, to samazinot
virzienā pret ielas telpu.

Zem Latviešu strēlnieku laukuma paredzēta pazemes autostāvvieta un
velosipēdu novietne, no kuras risināta arī saimniecības pieeja
Okupācijas muzeja esošajai ēkai un piebūvei pret RTU ēku. Piekļuve
autostāvvietai organizēta no 11. novembra krastmalas puses pa pandusiem
Kaļķu ielā, kas izvietoti abpus jaunveidojamajam RTU ēkas ieejas
arhitektoniskajam akcentējumam. Saikne iespējama arī no Grēcinieku
ielas puses.

Ievērojot Latviešu strēlnieku laukuma esošā mēroga neatbilstību
Vecrīgas videi, par galveno telpu harmonizējošo kodu izvēlēta
labiekārtojuma līdzekļiem īstenota vēsturiskā kvartālu dalījuma
iezīmēšana. Agrāko kvartālu aprises telpiski akcentētas četru dažāda
augstuma labiekārtojuma elementu virsmu kompozīcijā, kur katrs
vēsturiskais gruntsgabals iezīmēts no blakusesošiem gruntsgabaliem
atšķirīga augstuma virsmām. Jaunizveidotā labiekārtojuma sistēma arī
izslēdz stihiskās gājēju tranzītplūsmas dažādos virzienos cauri
laukumam un novada tās pa Grēcinieku un Kaļķu ielu trasēm. Tādā veidā
laukuma telpa tiek maksimāli atbrīvota rekreācijai.

Atvērums, kas 20. gs. pirmajā pusē izveidojies nojaukto un pēc tam
neizbūvēto kvartālu vietā tagadējā Latviešu strēlnieku laukumā, arī
neatbilst Vecrīgas vēsturiskās apbūves pilsētbūvnieciskajai loģikai.
Visasāk tas jūtams iztrūkstošajā apbūves frontē pret Daugavu. Tajā pašā
laikā Latviešu strēlnieku laukuma vizuālā un iespējamā funkcionālā
saikne ar 11. novembra krastmalu un Pārdaugavu ir viena no uzteicamām
tā publiskās ārtelpas kvalitātēm. Nākotnē, īstenojot nozīmīgo
sabiedrisko un kultūras ēku būvniecību Pārdaugavā, šīs saiknes
nozīmīgums tikai pieaugs. Iztrūkstošā 11. novembra krastmalas apbūves
fronte risināta, izveidojot arhitektoniski skulpturālu metaforu — Plauktu.
Tas nodrošina funkcionālo un vizuālo laukuma un krastmalas saikni,
vienlaikus iezīmējot vēsturisko apbūves līniju un aizpildot robu
Vecrīgas panorāmā.
Plaukts vizuāli nekonkurē ar pieminekli Latviešu strēlniekiem un apkārtējo apbūvi. Plaukts ir Okupācijas upuru piemiņas vietas simboliskā atslēga. Plaukts
satur koku rindu. Zaļojošs koks simbolizē tautas esību miera laikos.
Koka mērķis ir radīt sēklu, lai tā pēcnācēji radītu mežu — dzīvu tautu.
Plaukta abos galos zaļo dzīvie koki. Tā vidusdaļā iestiprināti nokaltušie koki,
kuru saknes atkailinātas zem plaukta virsmas. Plaukta sānu daļā
eksponēta laika skala no 1940. gada līdz 1991. gadam, atgādinot par
okupācijas režīma nodarījumu tautas dzīvotspējai sekām. Uz Plaukta virsmas izveidota improvizēta Pļava, kura katrā gadalaikā vērotāju pārsteidz ar atšķirīgu krāsu bagātību. Dzīvie koki un Pļava — atjaunotnes metaforas: pēc jebkura postījuma rodas jaunas atvases, ja vien saknes ir pasargātas. Tas, domājot par nākotni.

Aiz Plaukta laukumā izvietoti vairāki mākslinieciski
skulpturāli detaļobjekti, kas organiski iekļaujas ierīkotajā
labiekārtojumā. Tie tuvināti cilvēka mērogam un iestrādāti laukuma
telpā tā, lai, gan ikdienā ejot garām šai vietai vai brīvbrīdī
atpūšoties, cilvēks aizdomātos par memoriāla būtību. Kopumā astoņi
detaļobjekti pamīšus izvietoti laukumā un metaforu veidā sūta
vēstījumus laukuma apmeklētājiem.

Uz daļas no kvartālu aprises iezīmējošajām platformām iekārtoti
zālieni un krāšņumaugu stādījumi. Tie izvietoti cilvēka acu augstumā.
Apstādījumu sistēmā iekļauta arī G. Birkerta projektā paredzētā bērzu
birzs pie Okupācijas muzeja ēkas piebūves.