Konkursā skolai
Upesciemā trešo vietu ieguva Brīniškīgo
projektu biroja priekšlikums, kurā skola projektēta atbilstoši enerģiju
taupošu ēku principiem — vienkāršām formām, bez fasāžu un jumtu izvirzījumiem. Ēkas
centrālo asi veido ātrijs, kas nodrošina bērniem plašas rekreācijas telpas.
Apjoms
lineārs, trīsstāvu. Izvietots
gruntsgabalā ziemeļu virzienā no esošās Mūzikas un mākslas skolas. Reljefā, pirmais stāvs 3,6 metrus zemāk par
esošās skolas nulles atzīmi. Piebraucamie
ceļi plānoti no Skolas ielas. Tur izvietotas autostāvvietas, gājēju celiņi un
sporta laukums. Ieeja projektēta no jaunizveidotā priekšlaukuma.
Skolas
projektēta atbilstoši enerģiju taupošu ēku principiem. Vienkāršas formas, bez fasāžu un jumtu
izvirzījumiem. Divslīpu metāla jumts ar neapkurināmiem bēniņiem, kas ļauj ērti
veidot pēdējā stāva siltumizolācijas slāni un sekot tā stāvoklim ekspluatācijas
gaitā, nepieciešamības gadījumā to labojot vai papildinot. Bēniņu stāva esamība
ļauj izvietot telpu vēdināšanai nepieciešamās sistēmas. Ēkas pirmā stāva grīda
veidota uz grunts, risinājums, kas ļauj reducēt
siltuma zudumus.
Ēkas
struktūra plānota ar domu par plašāku rekreāciju veidošanu, kas mūsu
klimatiskajos apstākļos ļautu bērniem pilnvērtīgāk kustēties starpbrīžos,
kompensējot āra nodarbības aukstajā laikā. Arhitektūras valodā tas ir
ātrijs. Ātrija līmeņu organizācija seko gruntsgabala reljefam, kas sajūtams ejot
virzienā no esošās Mūzikas un mākslas skolas telpām. Lineārās kāpnes noved pie
jaunās skolas ieejas vestibila tās cokola (pirmajā) stāvā.
Ap garo ātriju grupējas mācību un pasākumu telpas.
Tumšajā vidus zonā plānotas mācību palīgtelpas, kam nav nepieciešama tiešā
dienas gaisma, pa ārējo perimetru —
klašu telpas. Ātrija malās ritmiski veidotas vertikālas virsgaismas šahtas. Galeriju kabatās ap šahtām ir durvis uz
klasēm un palīgtelpām.
Ēkas pirmais
stāvs ir ar ierāvumu. Tas veidots nolūkā nedaudz palielināt brīvo teritoriju,
radīt nojumi, noēnot pilnībā stikloto pirmā stāva fasādi un piešķirt apjomam
vieglumu.
Tehniski ekonomiskie rādītāji
- Projektējamās
skolas kopējā platība — 6699 m² - I kārtas
kopējā platība — 4516 m² - Esošās ēkas (Mūzikas
un mākslas skolas) kopējā platība — 1694 m² - Projektējamās
skolas ēkas apbūves laukums — 3587 m²
interjers (telpiskums) – kā labākajos Lietuviešu projektos! (tiešām labākajos – 2013.g.sk. darbos), arī gana kompakts. fasādēm – drusku laikam laika vai iedvesmas pietrūcis…. Kopumā – simpātiskāks nekā 1.v darbs, ne tik "garšīgs" kā 2. …
Fasādēm tiešām pietrūcis – tas bija pirmais, kas dūrās acīs. Arhitektūrā tas tomēr ir viens no galvenajiem aspektiem!
Lai autori labāk pastāsta, kā tiek nodrošināta evakuācija no augšējiem stāviem (izeja zemes līmenī pa tiešo uz āru no kāpņu telpām)?
Pietrūcis tikai stadiona , kas skolai ir vitāli nepieciešams.
Stadions lielu lielais ir pāri ielai, pašvaldības īpašums.
Ir arī šāds viedoklis: “Architecture does not have a pre-established language nor does it establish a language. It is a response to a concrete problem, a situation in transformation, in which I participate. In architecture we have already passed the phase during which we thought that the unity of language would resolve everything. A pure pre-established language, pure, beautiful, does not interest me.” Alvaro Siza. Es nedomāju, ka skola ir tas objekts, kam jāuzrunā apkārtējā vide ar “fasādēm”. It sevišķi, ja runa ir ka naudas nav. Tas gan laikam vairāk attiecas uz būvniecības procesā iesaistītajiem izpildītājiem. Konkursa noteikumos bija frāze… Lasīt vairāk »
Alvaro protams ir labi teicis, tomēr Latvijas apstākļos skola ir īpašs objekts. Pie minimālas dzimstības, no padomju laikiem pārmantotas izglītības sistēmas telpiskā, arhitektoniskā doma uz bērniem iedarbojas ļoti spēcīgi. Personība veidojas diendienā uzturoties, darbojoties, atpūšoties arhitekta radītā vidē.
Naudas nav – tā ir celtnieku mantra, kuru viņi skaita no rīta līdz vakaram. Arhitekta misija ir skaitīt savu mantru – nabadzīga arhitektūra rada nabadzību.
Koncepcija ir ļoti laba un Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem atbilstoša, tomēr prasītos kāda jaunības dzirksts, mirdzums acīs pie fasādēm. Esam visi noguruši, tas gan tiesa.
Piekrītu Miķelim, Alvaro Sizas septiņdesmito gadu citāts uz aktuālo jautājumu nav attiecināms, ja ņem vērā kādu arhitektūru viņš ir atstājis mantojumā. Un ja skola nv tas projekts, kam jāuzrunā vide, tad kas ir? Lielveikals? Privātmājas? Tas izklausās pēc vāja attaisnojuma, jo lielisku estētiku var panākt arī lētos materiālos, kamēr šeit galvenā problēma slēpjas, jebšu drīzāk lec acīs, kompozīcijā. Tomēr piekrītu, orientācijas jautājumam, manuprāt, vajadzētu būt pašsaprotamam pirmajam solim visos projektos.
ļoti pat laba savas darbības koncepcija – gandrīz vai doktrīna, kā to formulējis A.Siza! tā arī vajag spēt. un būtu tur ko pamācīties dažam labam stilīgajam un "formālistam"…
vnk ir tā, ka pieejas un darba stili var, ir un drīkst būt pavisam atšķirīgi. tikai jāskatās laikam, kas kuram uzdevumam kurā reizē atbilstošāks.