Konkursā Nacionālā teātra piebūves projektam bez trim godalgotajām vietām tika pasniegtas arī piecas veicināšanas prēmijas. Viena no tām pienācās biroju MARK arhitekti, Mailitis Arhitekti un ALPS darbam, kuru raksturo centieni aktivizēt jaunajai ēkai pieguļošo apkārtni, — piebūve ielas līmenī atveras uz visām pusēm, bet galvenā ieeja ir no aizmugures.
Nacionālā teātra ēka simbolizē Latvijas valsts dibināšanu, Latvijas pirmo simtgadi. Jaunā ēka reprezentē laikmetīgo latviskumu — nākošo Latvijas simtgadi, kuras vērtības ir dabiskums, jūtīgums un atvērtība. Sakņojums Ziemeļeiropas kultūras telpā, jūtīgums pret vidi un vēsturi padara mūsu eksistenci dziļāku un jēgpilnāku, savukārt atvērtība pasaulei paver jaunus apvāršņus un ļauj mūsu kultūrai attīstīties. Saglabājot vēsturiskās teātra ēkas nozīmīgumu un uzsverot ainavas potenciālu, projekts paredz integrēt vēsturisko ēku, jaunbūvi, pilsētas kanālmalu un Kronvalda parka zonu vienotā, loģistiski funkcionējošā struktūrā.
Jaunbūves arhitektoniskais tēls ar iejūtību pret vēsturi iekļaujas apkārtējās apbūves kvartālos un ainaviskajos kanālmalas apstādījumos. Jumta formas atkāpjas, reaģējot uz esošo koku vainagiem, nodrošinot saules piekļuvi parkam un sasaucoties ar vēsturiskās teātra ēkas barokālo jumta līniju. Pacilājošu, ēterisku mākslas klātbūtnes sajūtu rada jaunās ēkas jumta dekoratīvās apdares materiāls — svinīgi mirdzošās pulētā metāla plāksnes, kurās reflektējas debesis un saule. Tās mijas ar atturīgi matētām plāksnēm, kas veidos balti sudraboto jumta pamattoni. Fasādes pelēkie akmens materiāli, balts betons, tumšs ozols, ko turpina interjerā izmantotie siltie koka un keramikas toņi, veido reģionāli atpazīstamas, zemei tuvas sajūtas. Interjera akcentu detaļās izmantotā glazētā keramika un misiņa elementi rada īpašo svētku sajūtu, bet ‘black box’ zāles iekšpusē izmantotie melnie koka un tekstila paneļi raisa asociācijas ar cepli vai melno pirti — te, ugunī, top māksla, attīrās gars un dvēsele.
Ēkas arhitektūra un funkcionalitāte pauž, ka jaunais teātris ir atvērts pilsētvidei, nebaidās būt saskarsmē ar savu publiku. Teātris iznāk ielās, laukumos un parkā, jūt laikmetīgās pasaules ietekmes un piedalās globālos procesos, tādējādi bagātinot nacionālo kultūru. Publiskās telpas lielie stiklojumi sapludina teātri ar pilsētvidi, ļauj pieskarties teātra noslēpumam. Teātra kodols — izrāžu, mēģinājumu, radošo darbnīcu zāles – ir atvērtas pret Kronvalda bulvāri, kļūstot par dzīvo teātri, ko iespējams vērot, braucot tramvajā vai pastaigājoties pa bulvāri. Projekts paredz kanālmalā veidot amfiteātri brīvdabas priekšnesumiem un koncertiem, paplašinot jaunrades telpu ārpus ēkas sienām, kā arī veidot jaunu kuģīšu piestātni, nodrošināt ērtu piekļuvi teātrim un būtiski uzlabot vides pieejamību. Saglabājot Kronvalda bulvāra liepu rindu, esošos apstādījumus un likvidējot auto iebraukšanu alejā, tiek veicināta Simtgades alejas ilgmūžība.
Lai ļautu teātrim attīstīties kā starptautiski konkurētspējīgai un aicinošai kultūras norišu telpai, projekts paredz apvienot teātra telpas funkcionējošā kompleksā ar ērtu plānojumu, plašu darbnīcu, administrācijas un aktieru telpu apjomu. Jaunbūves daļā paredzētas trīs mēģinājumu zāles — Lielā zāle ēkas pirmajā stāvā, ar stiklotu, pret parku vērstu sienu, ko iespējams arī aizvērt ar skaņu absorbējošiem paneļiem, un abas mazās zāles, kas izvietotas piektajā stāvā. Jaunā ‘black box’ zāle ar ietilpību līdz 400 skatītājiem, kuras plānojums un grīdas tehnoloģija ļauj veidot skatuvi jebkurā telpas vietā, attiecīgi pakārtojot skatītāju izvietojumu. Ēkas vidusdaļā izvietots dekorāciju darbnīcu un noliktavu komplekss, savienots ar kravu piegādes zonu, kravas liftu un 5,25m augstu tehnisko gaiteni. Darbnīcām paredzēti stiklojumi, nodrošinot izkliedētu otro gaismu. No Kronvalda bulvāra puses veidota jauna, vienota ieeja teātra personālam, no kuras var nokļūt personāla telpās gan jaunbūves apjomā, gan teātra vēsturiskajā daļā – vestibila jaunās kāpnes un lifts savieno visus sešus ēkas stāvus.
Prieks par šādu, kvalitatīvu konkursu. Daudz interesantu un dažādu darbu. Šeit ar, jumta saspēle ar lapotni, forša. Man, personīgi, dèļ ēkas apjoma, neprasās jaunās piebūves spèlēšanās ar veco un te tā ir.. lieliski
Par kokiem un gaismu smieklīgi- kad Tu ļoti centies attaisnot sarežģītu un dārgu formu/konstrukciju. Kopumā pievilcīgs projekts!
Aleja, tas ir svarīgi. Dabā, vidē jāiekļaujas, ja ir tā, kā zemākajā komentārā, ka tiek atnests posts, ne pievienotā vērtība… vai maz ir jēga.
Atkāpe no temata, par daudzu muižu piļu eksistenci, mūsdienās var vairs tikai sriest pēc ozolu alejām… daba pārdzīvos visu, tie kas iekļausies dabā, vidē, spēs ar to sadzīvot…
Nu ko, Tu gribi teikt, ka tur neaugtu lapotne, ja jumta forma būtu nevis parabola, bet taisna līnija? lapotnes ieguvums pret sadārdzinājumu ir tik pat smieklīgs kā šis “koncepts”
Augtu, bet lapotne iespējams, ir bijusi kā motīvs jumta formai. Ne visam jābūt ērtāk, lētāk…
Tā kā neviens no iepriekšējo konkursa darbu autoriem nav atbildējis, tad pajautāšu vēlreiz to pašu:
Ieskatijos Nac teātra piedāvājumos. Uzvarētaju projektā jaunās piebūves platums ir par ~5 metriem platāks kā šim un laikam arī pārējiem konkursa darbiem. Tādēļ arī sanāk lielāks platāks vestibils , kas tik ļoti patika žūrijai.
Bet sanāk arī, ka pie šada platuma ēka aizņems visu gruntsgabalu, līdz gruntsgabala robežai, līdz pašiem esošo koku stumbriem, kas atrodas uz šīs robežas.
Un attiecīgi sanāk, ka uzvarētāju darbā paredzēts ozolu aleju izcirst?
Vai projektu autori un žūrija var šo komentēt?
Uzvarētāju darbs vienīgais godīgi parādīja alejas kokus bez lapām, jo izdzīvot tiem simtgadīgajiem kokiem pie tik ciešas apbūves reāli nav iespējams.
Tad sanāk, ka uzvarētāju darbs ir nocirtis ozolus alejai vienā pusē?
Ir viena lieta, ko man iemācija institūtā – nebūvē māju ap kokiem, jo ….. koks var nokalst. Skaidrs, ka forma var skaisti atkāpties, viņa pat var pietupties, apliekties un apskaut, bet tad, kad forma APLIECAS koka vainagam, hmm, pag, nodomāju – te kaut kas nav kārtībā. Nu varbūt pie vainas Alps, varbūt. Austrim patīk ažūras konstrukcijas, – kaut kur tas iet cauri, dažreiz pat Ķīnā, kur ķīnieši tās apēd bez sviesta, bet šeit tomēr ir centrs, Nacionālais teātris, kaut kā solīdi gribas – nu tur vajadzētu ko pamatīgu, brangu kā, nu …Tomuļmātes svarā vismaz. Skaidrs ka kuģīši ir protams nopietni,… Lasīt vairāk »
Pie pareizas kopšanas un uzmanîšanas, ozoli var nodzīvot vairākus simtus gadus. Turklāt, neviens neliedz atjaunot koku rindas. Nerēķināšanās ar kontekstu, vidi, apjomiem, vēsturisko kontekstu…. njā. Dzīšanās visur pèc lētākā, rezultēsies Maxima style arhitektūrā. Laba arhitektūra ir paliekoša, laba arhitektūra ir ienesīga, laba arhitektūra ir ar ideju un smalkuma sajūtu, kuru atklāj sevi no jauna… vai Nac. teātris nav pelnîjis to labāko?
Kurš te runā par Maxima arhitektūru? Uzvarētāja darbs ir Maxima arhitektūra? Uzvarētāja darbs kā reizi arī ir labākais. Ozolus neviens nekopj, neesmu savā dzīvē sastapis nevienu ozola kopēju. Un ozoliem, ir niķis, šie ņem apvainojas un nokalst. Tāpat kā gobām un ošiem un to sauc par mazu sīku baktēriju, kura pie mums strauji izplatās.
Tas kas ir pelnījis to labāko – mirstoši vēža slimnieki, lai nav jāvāc ziedojumi. Tāpēc demokrātiskās valstīs, vismaz Ziemeļvalstīs, naudu cenšas izlietot racionāli. Vispirms cilvēka cienīga dzīve un aprūpe, pēc tam arhitektūra. Lūk arī sauklis kārtējai Venēcijas arhitektūras bienālei. Kurš ir pret? Tam naktī var iznākt tikties ar Smiļģa garu un saruna nebūt nebūs viegla 😉
Tad pēc šî viedokļa, te nekas nav jābūvē. Galvenais ka tautai ir maize un lètas izklaides. Par maximas arhitektūru, tā bij superalizācija, tas ir tas uz ko ejam. Par kokiem, tas ka Rīgā nerūpējas, tas nenozīmē ka citur ar ne… esi Labie Koki darbus paskatījies. Visiem konkursa darbiem ir foršas idejas, visiem. Arī uzvarētājam. Uzvarētājs gan manuprāt, bij salîdzinoši konservatīvākais no darbiem, kas ar nav slikti (un arī labi nav). Bet par gaumi, es jau sapratu ka mums aršķiras, un tas ir labi, ir vieta par ko padiskutēt 😉
Protams, ka ir labi. Bet esi mazliet kritiskāks, šī vieta nav žurnāls Latvijas Arhitektūra, – te par komentāriem nemaksā un var teikt ko domā 😉
Nu un vēl – to Alpam vajadzētu zināt – ir koka vainaga projekcija uz zemes, jo koks ir tāds dīvainis, ka šim sakņu sistēma ir kā reizi vainaga lielumā, citādi šis nīkuļo …. un tad …..nokalst. Tāda lūk komentāru apļa kompozīcija.
Protams vienmēr pastāv izņēmumi, piem. Anda privātmājas projekts Dubultos, kur priedes izaug cauri jumtam vai Venēcijā Ziemeļvalstu paviljons, bet Rīgas rātes ierēdņiem, ja vien neesi brangas kurpju kastes īpašnieks, pastāv strikti noteikumi par ēkas attālumu no vainaga projekcijas uz zemes. No Arhitektūras viedokļa – šis ir pēdējā laika, kā lai maigāk to pasaka, nu labi – jocīgākais danks, ko esmu redzējis latviešu arhitektu izpildījumā, nu 2 topā. Pirmais protams Venēcijas Danks ar segvārdu Durdom. Džordans ,zēni, jums pienes kedu šņores 😉
Miķeli, vai atceries senā JRT teātra izrādē bija ainiņa, kad personāži uziet diezgan primitīvu sabiedrību, kuru valodā ir tikai trīs vārdi: KLUCIS, BLUĶIS, RĒCĪGI. Tajā ainiņā tie nēsā un stutē lielus buķus. Ik pa laikam izsaucot – KLUCIS!….BLUĶIS!…. RĒCĪGI! Tad Daudziņš zālei klusītēm atklāj, ka antropologi pieļauj, ka šiem ir bijuši tikai divi vādri, un to trešo ievazājusi tūristi…. Tas viss bija nedaudz RĒCĪGI. Miķeli, nenoniecini arhitektūras poēziju. Tā ir arhiektūras sastāvdaļa. Bet, kas attiecas uz enštetūtu, tad pareizi toreiz visu biji sapratis. Pieļauju, ka Te kolēģiem nav bijusi doma arhitektūru aptaisīt apkārt kokam, bet formu veido konteksts. Vai Tu… Lasīt vairāk »
Droši lieto, stils un jēga atšķiras. Formu veido konteksts, respektīvi – koki, vēl zem asfalta dzīvo sliekas, kanālā bebrs un pāri galvām lido putni. Jebšu dzīvā daba mums tomēr nav konteksta sarakstā? Poēzija. Latvijā? Arhitektu vidē? Nesmīdini, ja. Rubels, ne Vrubels un ne Rubenss, ir latviešu arhitekta lielākais draugs, bet OK – varam padiskutēt par Sudrabs Škidrauta poēziju 😉
Miķeli, Tu kā svēto rakstu turētājs, iespējams, zini varda koncepts nozīmi, un kā to lieto, saprot arhitekti. Vēlos tomēr precizēt: vienkāršoti ar to saprot ieceri un ideju, bet dziļāk tas ir pieņēmumu kopums, kas tiek sistematizēts, iepakots un pasniegts. To Tu vari apšaubīt kaut pliks trallinot Rubeņa dziesmu, un zini, Tu būsi nekas cits, kā savdabīgs koncepts. Starp citu, šajā konkursā tieši Rubenis ir tas kurš izvēlējās funkcionālo risinājumu. Bet Rubenim jau nav naudas, tā pat kā zirgam, un vēl Rubenis nerubī plānus.
Diezgan rūpīgi izlasīju pievienoto tekstu, tas pārbagāts parastām vienkāršām loģikas kļūdām. Līdz ar to – koncepts manuprāt ir kļūdains un nav pelnījis pat to mazo atzinības balvu. Veidot teātra formu apliecoties koka vainagam un pārsegt to ar sudraba šķidrautu – tas ir Hermaņa izrāžu privitīvisms, jo spēlē uz zemapziņas arhetipiem, kuri vienmēr nostrādā. Tagad Tu paturpini, Miķeli 😉
JRT starp citu, ir primitīvisma kalngals, kur izrādes pārsvarā Hermaņa, balstās paņirgšanā par dzīves nogurdinātajiem. Neesmu redzējis Barišņikova izrādes, jo tur cenas ir man par lielu. Bet aktieri JRT labi, izcili, tikai režisors ir jau stipri novecojis. Tā kā JRT nav rādītājs mākslinieciskajam, emocionālajam pārdzīvojumam, bet bezkaislīgi aprēķināts rēcamo gabalu daudzums un ritmiski sadalīts pa visu izrādi. Dzīves kariķēšana īsti nav māksla. Bet gatavs Sudraba šķidrauta analīzei. Tu sāc, Miķeli, galu galā esmu Tevi piecēlis no miroņiem, vai ne?
Miķeli, jā te nu mēs atškiramies. Es esmu zvērināts JRT fans un Nacionālais teātris ir citai auditorijai. Iespējams tur Tu vari dabūt lētas biļetes. Kāda ir Nacionālā teātra stratēģija, zini? Iespējams, ka nevar no sevis tik vienkārši aiziet, pat ja vienā brīdī izdomātu. Līdzīgi kā tas ir ar Tevi un līdzīgi kā ar LR2. Tas ir pieprasīts. Šajā gadījumā pieprasīts, jo tas IR piedāvāts.
Es augstu vērtēju patīk/nepatīk. Man patīk pilnīgi visas Hermaņa izrādes un man patīk šis Nacionālā Teātra mets.
Nu Hermanis taisa izrādes ar saltu aprēķinu, pietiek pavērot zāli, un ekstātisko prieku, kas cilvēkus pārņem saprotot, – es taču esmu labāks cilvēks, es taču neesmu kā šie – lumpeņi. Tas arī visus vientiešus nopērk, kurš tad grib piedzīvot atklāsmi, grēksūdzi, piedošanu un attīrīšanās katarsi par sevi? Pareizi, – neviens. Es neinvestēju naudu sliktās lietās – vai tās būtu Hermaņa izrādes, vai Starka suluspiede, kas ir skaists, bet sulu spiešanai nederīgs krāms. Hermanis attīsta Latvijā intelektuālo lumpenismu, bet kā saka, dievs ar Hermani, mēs par Sudraba šķidrautu te diskutējam. Kas Tev tieši patīk Sudraba šķidrautā? Nu tā konkrēti – pa… Lasīt vairāk »
Miķeli, pirmā lieta, kam vēlos pievērst Tavu uzmanību ir darbā pieteiktā ambīcija. Šāda mēroga objektiem un ieskicētajam budžetam arhitektūras ambīcijai ir jābūt. Vai esi dzirdējis par putnu koknursu? To, kurā uzvarēja pīle. Tā māk lidot, peldēt, nedaudz staigā un ir dažas krāsainas spalvas. Jā, un māk – pēk, pēk… Pīle ar saviem vidējiem rādītājiem aizgāja garām dzērvei, baltgalvas ērglim, papagailim… Nereti arhitektūras konkursi beidzas ar viduvējību, kā putnu konkursā, ja vispār beidzās.
Ja kāds piedāvā ambiciozu arhitektūru, tas taču ir lieliski! 30mio nedrīkst iztērēt palīgtelpās un utilitārā būvē. Piekrīti?
Piekristu, ja tā būtu jaunbūve. Mēs latvieši izceļamies ar neracionālu naudas izmantošanu gadiem, vai tizliem risinājumiem, kā LU Studentu kampuss, kuru projektē būvnieki. Ja šis darbs būtu kā atsevišķa jaunbūve ar visu savu konceptu – super – būtu pirmais kas atbalstītu. Man simpatizē tas kā domā Austris un MARK. Bet tikko tā ir rekonstrukcija, tur ambīcijām jābūt daudz mazākām, vēl jo vairāk NT – es teiktu 1/2 vai pat 2/3 mazākām. Mums vairāk jābūvē jaunas ēkas kur tādiem kolektīviem kā MARK un Austrim izpausties, mēs nevaram tērēt naudu Smiļģa gara Mauzolejiem vai preču stacijas Sarkofāgam. Visu laiku kā pīle parastā… Lasīt vairāk »
Šis jau ir jaunbūves gadījums. Izstieptas mājas gadījumā, koki, māja kā viens veselums nenolasīsies, jau šobrīd, fasāde bik ir pati par sevi un piebūvi neredz.. nejūt vispār.
Miķeli, no tā, ka Tu atzīsies Marksistiem un Austriešiem mīlestībā, nekas nemainīsies. Kā valsts prezidents, es Tevi aicinu, jo Tu mums esi vajadzīgs: NĀC ŽŪRIJĀ!
Hermanismi nekad neizceļas ar intelektuālu piepildījumu un pozitīvu skatu uz līdzcilvēkiem. Vēl mazāk tur ir laba, groda humora, bet vairāk tāda vārga pasmiešanās par citiem. Neesmu Hermaņa fans. Noziegums un sods ir laba grāmata. Dostojevskis.
Miķeli, humora izjūtas trūkums vai deformācija neko labu par cilvēku neliecina. Ko Tu saki par šo populāro skeču: https://youtu.be/LBjGD5VGVg0
Humora izjūtas mēdz būt dažādas, bet tēma šeit augšā ir MARK izstrādājums. Ir vēl kādi komenti par to, bro?
Miķeli, Tu mani provocē!
#2 No visiem konkursa piedāvājumiem bija divi tīri un kompakti plānojumi, kas izriet no vēsturiskās ēkas DNS. NRJA un šim.
Šī projekta doma , tāpat kā pārējo projektu domas un arī Mark vēstule te a4d izšķīst miķeļa vervelējumos. Tā var vervelēt tikai tāds, kas pats neko jēdzīgu nav uzzīmējis (kur nu vēl izbūvējis). Gan jau Facebook lapa iesildīsies…
Vēsturiskās ēkas DNS ir arhitektūras stils, kādā tā ierakstās. Būsi padaudz skatījies Hermani, kurš scenogrāfijā izmanto īstus sadzīves priekšmetus un mēbeles no miskastēm un krāmu tirdziņiem. Šeit mēs tomēr runājam par laikmetīgo arhitektūru ar saviem izteiksmes līdzekļiem. Hermanis nav tā labākā izvēle arhitektam, jo iedarbojas uz zemapziņu arī ar scenogrāfiju, gribas meklēt vecos krāmos interesanto.
Piedāvājumi dažādi – cits izstrādātāks, cits skaistāks un cits loģiskāks.
Bet paskatoties visus darbus kopā, skaidri redzams, ka uzvarētājs piebūvējis jauno apjomu ar pagrabu tieši klāt pie esošajiem ozoliem.
Kā tas ir realizējams bez ozolu iznīcināšanas – man nav skaidrs.
Ļoti dīvaini, ka 1. vieta tiek iedota piedāvājumam, kas tā attiecas pret mūsu Simtgades aleju.
Tik tā pieskaršos: Lieliskas ir shēma ar konkrēto koku objektīvajiem izmēriem ( vainags, tā augstums utt…), un tad jau adaptētais reālajos griezumos un fasādēs, manuprāt , kāds ir sajaucis konkrētos ozolus ar priedēm ( tām tiešām vainags sākas vēsturiskā trešā – ceturtā stāva augstumā). Pieņemu aplami izvēlētā koncepcija arī nepalika nepamanīta arī žūrijai. It īpaši vai-vai -vai ir ALP’am, tie ozoli taču ir mirēji ~2-3 metri attālumā no jaunas ēkas, laukuma vietā ( pakāst pusi sakņu un mainīts hidroloģiskas režīms – ēka ar puspagrabu atbilstošiem pamatiem , ūdeni caurlaidoša tenisa korta vietā), manuprāt Jūs bijāt līdzvērtīgi partneri pasākumā, lai šāds… Lasīt vairāk »