Mikrorajonā būvē Skujiņas projektēto baznīcu

«Baznīcai ir jābūt skaistai jebkurā brīdī,» arhitekte Ausma Skujiņa stāsta par darbu pie Māras baznīcas projekta Liepājas Ziemeļu priekšpilsētā, kur pati savulaik plānojusi dzīvojamās apbūves kvartālus.

Pabeigusi darbu pie veiksmīgā Aizputes katoļu draudzes baznīcas (vēl nav interjera) projekta, arhitekte Skujiņa labprāt pieņēma pasūtījumu vēl vienai katoļu baznīcai Liepājas Ziemeļu priekšpilsētā. Māras baznīca top piecstāvu blokmāju guļamrajona iekšienē — sazobē ar tipveida bērnudārziem, skolu un klubu agrāk izstrādātajā kompozīcijā. Tā ir tuvu transporta maģistrālei — O.Kalpaka ielai, kas savieno Jaunliepāju ar Karostu. Nosacīti piramidālās ēkas ar 243 m2 lielo lūgšanu zāli 220 apmeklētājiem, labdarības virtuvi, kanceleju, sakristeju un četru zvanu torni teju 30 metrus augstumā galvenā trīsstāvu fasāde vērsta virzienā uz jūru. Iecerēta arī apkārtējās teritorijas sakārtošana.

Autore objektu apskata kā daļu no mikrorajona Lauma un augsti vērtē tā sākotnēji skaidro struktūru. Viņa to sauc pat par ekoloģisku: «Kvartāla plānojums pašlaik atkal ir topā. Nobeigti kvartāli kā plānošanas vienība. Tie strukturē telpu — sabiedriskā, daļēji sabiedriskā un individuālā.» Ar 1.mikrorajona projektu galantērijas kombināta Lauma strādniekiem Skujiņa (projekta galvenā arhitekte, projektēšanas institūts Latgiprogorstroj, 1968—1972) aizsākusi kvartālu apbūves renesansi postmodernisma/padomju Latvijā. Vietā, kur bijis paredzēts brīvais plānojums ar «peldošiem», lieliem, netveramiem korpusiem.

Dievnamu Skujiņa pirmoreiz prātojusi tūlīt pēc studijām — Kokneses jauno kapu kapliču. Baznīcas radītas vairākkārt un dažādām konfesijām: «Dievs ir viens. Es attieksmi nemainu, tikai dažādi tulkoju. Arī sinagogā ir tie paši principi, kas izpušķoti, meklējot atšķirīgo.» Tomēr nekaislīgi pieejot, atrodas satriecoši daudz līdzību, kas palīdz operēt. Līdzīgi radies nosaukums: «Mare sanskritā ir jūra. Novietne ir netālu no jūras. Katoļiem ir Marija, latviešiem — Māra. Tas ir viens un tas pats. Jūra, ūdens, sievišķais, mātišķais. Ticība ir viena, ceļi — vairāki.»

Tikšanās ar Kurzemes katoļu diecēzes bīskapu Vilhelmu Lapeli notikusi pēc sena partnera, liepājnieka — būvuzrauga Vitālija Darginoviča ieteikuma. Jautāta par secīgi neturpināto sadarbību ar arhitektu Andri Kokinu, Skujiņa slavē kolēģa arhitektūru un teic, ka Kokins «sagrēko» termiņus. Realizējot Grobiņas Sv.Brigitas baznīcu, bijušas grūtības. «Es cenšos būt precīza, tagad jo sevišķi.»

Skujiņa izprot katoļu atgriešanos pie ķieģeļu arhitektūras: «Bīskaps ir sapratis, ka baznīcām jābūt būvētām no ilglaicīga materiāla un kapitālās konstrukcijās. No īslaicīga — nav ētiski.» Viņaprāt, Grobiņas jaunā baznīca ir laba, taču ar līmēta koka konstrukcijām un koka karkasa sienām. Koka vairogi Liepājas Sv.Meinarda baznīcai jau rāda niķīgo raksturu mūsu klimatam. Aizputes baznīcas sienas ir lietotā Karostas ķieģeļa mūri. Taču krājumi izsīkst un cena pieaug. Tāpēc Māras baznīcu būvēs no parastiem — tumši brūniem ķieģeļiem (zaļus neražo).

Zinot, ka ekonomisku apsvērumu dēļ Māras baznīca gadu stāvēs bez jumta, arhitekte nolēma nesošo tērauda karkasu pagaidām izmantot kā telpisku, sakrālu skulptūru — vēlams zālājā: «Baznīcai ir jābūt skaistai jebkurā brīdī.» Pārdomātās nepabeigtības ideja radusies, atceroties Ziemassvētku svinības vēl negatavajā Vecpiebalgas baznīcā. Domu par kailu konstrukciju kā skulptūru pastiprinājis Itālijā redzētais piemērs. Krāsojumu iedvesmojusi iecienītā arhitekta Santjāgo Kalatravas bālo, ažūro apjomu izpēte. Ievērtējot vidi un mūru toni, izvēlēts gaiši pelēkais.

Baznīcas novietojumu noteica garenais gruntsgabals, priekšlaukums un altāra orientācija uz austrumiem. Ieejai plānā šķērsām sagrieztajā kvadrātā arhitekte likvidē stūri: «Sakrālās telpās svarīgas ir attiecības ar debesīm. Ielaižot gaismu, es fiziskai formai noņemu spēku. It kā iznīcinu ar ass diagonāli. Mēģinu pateikt, ka tas nav nekas, un kas ir galvenais. Cauri ejošo staru apturu ar ūdeni — baseinu.» Metode, kad virsgaisma ir korē, pārbaudīta Vecpiebalgas baznīcā. Perspektīvajā skatā uz austrumu fasādi mulsinājusi divu vienlaikus redzamo krustu (altārī un tornī) kombinācija. Jēga ir abiem, bet katram savs raksturs. Risinājums? Tornī sarežģīti katolicisko krustu nomainījis konstruktīvs, altārim būs dekoratīvs — dzintara krusts.

Lai arī Māras baznīca neiztiks bez modernām tehnoloģijām, Skujiņa pārliecina, ka ēkai skaisti jānomirst: «Ja drupas ir skaistas, viss bijis pareizi. Koka mājas it kā pazūd zemē, mūris ir skaists vēl ilgi. Mājas no dabai svešiem materiāliem – plēvēm, vatēm, skārda un šīfera — vidi padara neestētisku uz mūžu. Būtu briesmīgi, ja baznīcām mirstot, pāri paliktu atkritumu čupa. Jumtu varbūt vētra aiznesīs, bet metāla karkass stāvēs un zvanīs vējā.»

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000