Divu biroju ēku jaunbūves Antonijas ielas līkumā, topošajā Magdalēnas kvartālā ir 2017. gadā notikušā atklāta arhitektūras metu konkursa rezultāts, kur sešu darbu vidū par labāko tika atzīts OUTOFBOX piedāvājums. Neskatoties uz ilgo skaņošanas, projektēšanas un pārprojektēšanas periodu, ēkas, kuru būvniecība tik tikko uzsākta, joprojām ir saglabājušas konkursā piedāvātās idejas un arhitektūras iezīmes.
Nelielais Antonijas ielu noslēdzošais posms savu straujo attīstību piedzīvoja pārmaiņu laikā – vēl arhīva materiālos atrodami četrstāvu namu būvprojekti, kas gadsimtu mijā izaug līdz sešu stāvu augstumam, bet vertikālā jūgendstila un nacionālā romantisma iezīmes lēnām nomaina funkcionālisma askētisms. Tik dažāda, bet tai pat brīdī tik viengabalaina apbūve panākta, lietojot vienotus motīvus — divstāvu augstuma cokola daļa, vienota dzegas līnija, jūgendstila periodam raksturīgie šaurie vertikālie logi, daudzie erkeri un jumta izbūves. Apbūve otrā ielas pusē, vairāk kā simts gadus vēlāk, ievēro mūsdienu tendences, bet respektē vēsturiskās apbūves formveides principus.
Jaunbūvju projekts piedāvā divas ēkas, bet vienotu struktūru. Divas apdares, vienu fasādes ritmu. Gaišais un tumšais. Iņ un jaņ. Slīpie jumti pret plakanajiem. Atvērums pret Antonijas ielu, skats uz jaunradīto pagalmu. Ēkas ir tik atšķirīgas, bet tai pat brīdī līdzīgas. Gluži kā pati Antonijas iela.
Nams Antonijas ielā 17 turpina kvartāla apbūvi un ir kā noslēdzošais apjoms pirms jaunradītās un cilvēku jau iecienītās gājēju ielas, kas savieno Antonijas un Strēlnieku ielu. Vēsturiski izveidojies sarkanās līnijas lauzums paver skatu uz Antonijas ielas 21. namu, kurš ir radīts atšķirīgs, uzsverot tā brīvstāvošo raksturu un padarot to par neliela ielas posma noslēdzošo elementu.
Pateicoties teritorijas risinājumam ar starp ēkām esošo gājēju ielu un nākamajās kārtās paredzēto centrālo kvartāla laukumu, abas ēkas risinātas izvairoties no priekšas (reprezentablās) un aizmugures (sētas) fasādēm, nodrošinot vienādi estētisku risinājumu pret visām iespējamām skatu perspektīvām.
Ēkas pirmie stāvi paredzēti publiski pieejami, nodrošinot gan “co-working”, gan veikalu / kafejnīcu telpas, ēku augšējos stāvos – plašas biroju telpas, kuras pieslēdzas centrālajai kāpņu telpai. Šāds risinājums ļauj saglabāt maksimālu fleksibilitāti un, neskatoties pat uz ēkas ģeometriju, ļauj izmantot biroju pasaulē tik iecienīto 1,35 metru soli.
Ēkas risinātas izmantojot prefabricētus elementus, lai maksimāli saīsinātu būvniecības termiņus un radītu pēc iespējas mazāk neērtību apkārtējo ēku iedzīvotājiem. Elementu fasāde ļauj veikt apdares un logu montāžu jau rūpnīcā, būvlaukumā nogādājot jau pilnībā gatavus fasādes fragmentus.
Biroju ēkas Antonijas ielā 17 un 21
Pasūtītājs: VASTINT
Arhitektūra: OUTOFBOX
Labiekārtojums: ALPS Ainavu projektēšanas darbnīca
Ceļu daļa: IE.LA INŽENIERI
Būvkonstrukcijas: BICP
Apkure, ventilācija, kondicionēšana: EIPB
Ūdensapgāde un kanalizācija: AKVALEKS PROJEKTS
Elektrība un vājstrāvas: A.ĀBELES INŽENIERU BIROJS
Ugunsdrošība: VPM LATVIA
Ēkas energoefektivitāte: BŪVFIZIKA
Būvakustika: AKUKON – BŪVAKUSTIKA
Darbu organizēšanas projekts: DOP BIROJS
Kaut kur visu šo esmu redzējis….modernisms, 20.gs. 60-70.gadi, betona paneļi, Vecrīga, vai tik ne Ganību dambis. It kā liekas iederīgi, un man atklāti sakot patīk, – nu vai tam bija jābūt tumši pelēkā betona krāsā? nu varbūt. Cits jautājums, kā tas iederas šajā vietā. Cik atceros, pretējā ielas pusē ēka arī ir tumša, bez jebkādām atmiņā paliekošām detaļām. Mani protams mazliet kretinē nosaukums Magdalēnas kvartāla vārti, jo kādi gan vārti var būt veselas divas mājas? Atceros Viesturdārza mājas, kas pašlaik tur slejas un saprotu, ka arhitekti pārkvalificējušies uz сборный железобетон – дешёво и сердито. Tas protams arhitektūras domas lidojumu neuzlabo,… Lasīt vairāk »
Labāk priecājies, ka tur Bonava neceļ kārtējo piecstāveni pēc Dreiliņu pļavu projekta ar 400 auto stāvvietām un self service auto moiku pagalmā.: )
Priecājos, priecājos 😉 Tik vien bikli norādu ka esam “kurmja alā”…
Vārdu ‘vārti’ virsrakstā ielika Artis, tas tā. iesākumam. Par 70-tajiem… jap, ir motīvi, bet nedomāju, ka jāskalda konkrētā fasādes rūtiņa, bet varbūt jāpaskatās plašāk, kā tas strādā ar Antonijas ielas pretējo pusi, kas (gan bildēs, gan aprakstā uzsvērts) ir ļoti viendabīga un vienotiem ritmiem. Un kā tas strādā ar otrā pusē esošo publisko ārtelpu. Jo atšķirībā no 70-to modernisma, kur bija uzšķaudīt uz apkārtējo vidi un vietas kontekstu, vismaz mūsuprāt, te ir cita pieeja. Lai ar astoņus gadus veci notikumi, man visspilgtāk atmiņā palicis 2014. gada Venēcijas Biennāles Brazīlijas paviljona pieteikums – Absorbing modernism: 1914-2014 (https://www.designboom.com/architecture/brazilian-pavilion-modernist-tradition-venice-biennale-06-11-2014), kur viens otram pretī… Lasīt vairāk »
Lielās līnijās man dzīves filozofija ir identiska Tavai, Pēter. Uz šo projektu arī skatos identiski un protams viņš ir labs, laikmetīgs un filigrāni nostrādāts arī manā izpratnē. Un es pilnībā saprotu, ka šajā laikā eksperimentēt pat nevar finansiāli atļauties. Skaidrs ka arī par bārberšopiem un bārdām a la Krišjānis Barons mēs visi smiesimies tāpat kā par “jauno latviešu” frizūrām a la ponijs 2000-jos. Tomēr. Tomēr. Ja mēs runājam par izcilību arhitektūrā, tad tas parasti nav kādam konkrētam stilam piesiets darbs, vai ir darbs, kas aizsāk kādu stilu. Intelektuāli tas nav pa spēkam ļoti daudziem, bet kā reiz Tev tas kādu… Lasīt vairāk »
Tumši pelēkais gandrīz vienmēr ir ok, biedējošāks ir Lukševica “Ledus” miroņsarkanajam līdzīgais
Piekrītu, tas universāls risinājums, visas ēkas centrā ar laiku paliek pelēkas, tā kā šis izskatīsies labi arī pēc 30 gadiem. “Ledus” vispār pirmsākumā bija balts, pēc tam pārtapa “Sarkanajā ledū”, kas vispār absurds no valodas viedokļa. Uldis vispār aizraujas ar sarkano, tas jau tā kā apnicis tikpat kā “logi nobīdās” paņēmiens. Interesanti. Kad Uldim aizdedzes svecē parādīsies dzirkstele un aizies pa vadiem līdz pelēkajām šūniņām 😉