Lūdzoties revolūciju

Pēc vairāk nekā desmit gadu ilgušas izaugsmes būvniecības pakalpojumu tirgū Maskava ir gatava mūsdienīgas arhitektūras uzņemšanai. Vietējie profesionāļi jau radījuši vairākas labas kvalitātes ēkas, taču vairāk kā 90% līgumu vadība tiek uzticēta arhitektiem, kuri visbiežāk ir bijušo valsts projektēšanas institūtu darbinieki. Institūtu padomju tipa priekšniecībai savukārt ir zināmas saistības ar Juriju Lužkovu.

Pēc diviem lieliem konkursiem 2003.gadā (Marinskij—II Sanktpēterburgā un Maskavas Dome) vietējā arhitektu sabiedrība īsu brīdi cerēja uz radošu brīvību. Pēdējā (9.aprīļa) t.s. Sabiedriskās Padomes sanāksme — svarīgākā arhitektūras komisija Maskavā ar mēru Lužkovu vadībā — pierādīja pretējo, jo tika noraidīts Erika van Egerāta projekts — Krievu Avangards Jakimanskija Alejā. Šī lēmuma vēsture un cēloņi ir samērā interesanti.

2001.gadā Capital Group — viena no lielākajām attīstības kompānijām Maskavā uzņēmās risku būt pirmā, pēc kuras uzaicinājuma ārzemju arhitekts projektēja mūsdienīgu ēku Maskavas vēsturiskajā centrā. Vieta bija netālu no slavenā Modernās mākslas muzeja, kurā atrodas lielākā krievu avangarda mākslinieku gleznu kolekcija, un deva iedvesmu idejai par pieciem torņiem ar kopīgu pamatni. Projekts bija interpretācija par izcilu 1920.gadu meistaru — Vasilija Kandinska, Kazimira Maļēviča, Aleksandra Rodčenko, Aleksandras Eksteras un Ļubovas Popovas — gleznām. Arhitekta mērķis bija izmantot šos mākslas darbus nevis kā fasādes dekorāciju, bet kā arhitektoniskā un funkcionālā risinājuma pamatu.

Par spīti sarežģītībai jaunajam Erika van Egerāta darbam netrūka bagātības un daudzveidīgas mijiedarbības ar apkārtējo pilsētvidi. Tā vēstījums ir garāmgājējam viegli nolāsāms.

Intervijā Sovremennij Dom Egerāts sacīja: «Ir jābūt atklātam, strādājot pie tik liela mēroga projekta. Šeit nav vietas ironijai, vai arī tas var pārvērsties par izsmieklu. Mēs pamatīgi izpētījām iespējamos veidus, kādos gleznas elementus pārvērst strukturālajos, liekot uzsvaru uz ārējā veidola un interjera mijiedarbību. Visa divdesmitā gadsimta laikā dominēja modernisms, kas balstīts uz primitīvām arhitektoniskām formām. Pienācis laiks pārslēgties no vienkāršā uz sarežģīto, daudzpakāpjaino, daudzveidīgiem apjomiem, kas padara krievu avangardu tik dinamisku un piesātinātu. Manis izvēlētie pieci gleznotāji bija slaveni ar savu ārkārtīgi bagātīgo krāsu paleti un māksliniecisko paņēmienu daudzumu. Viņi bija spējīgi radīt dzīvības pilnus, trauksmainus tēlus, iedvesmas avotu.»

Izvēlei ir tīri simboliska nozīme — revolucionārajai krievu mākslai un arhitektūrai XX gadsimta sākumā bijis milzīgs iespaids uz vēlākajām arhitektu paaudzēm, arī tādām slavenībām kā Hadida, Isozaki un Prikss, kuriem pieder kolekcijas un albumi ar tā laika gleznām un arhitektūras dizaina paraugiem.

No otras puses, projekts sabiedrībai atgādināja, ka daudzi 1920. un 30.gadu arhitektūras objekti, kā Narkomfina nams un Moisej Ginsburg, vairāki strādnieku klubi un Konstantīna Meļņikova privātmāja ir briesmīgā stāvoklī un tiem ir nepieciešama steidzama restaurācija.

Erika van Egerāta darbs izraisīja karstus strīdus gan profesionāļu aprindās, gan plašsaziņas līdzekļos. Daži arhitektu sabiedrības locekļi projektu kritizēja par neattaisnojamu dekorativitāti un par faktu, ka projekts netika izvēlēts konkursa kārtībā. Pastāvēja arī diskusijas par izmaiņām, kas bija nenovēršamas, lai projekts saskanētu ar vēsturiskā mantojuma arhitektūras objektiem Jāņa Cīnītāja baznīcas apkārtnē. Citi profesionāļi pauda pozitīvu viedokli par projekta iespaidu uz apkārtējo pilsētas ainavu un pastaigu vietu apakšējā stāvā, pieejamu visiem iedzīvotājiem — jauninājumu Maskavā. Projekts, izturējis smago pārbaudījumu, tika apstiprināts daudzajās komisijās un bija gandrīz visu Publiskās padomes locekļu atbalstīts par labu vairākiem dabas un pieminekļu aizsardzības ekspertiem.

Izšķirošais Maskavas mēra lēmums bija trieciens visiem. «Projekts ir labs,» viņš paziņoja, «bet ne šai konkrētajai vietai. Pārvietosim to uz citu apkārtni — piemēram, uz Maskavas pilsētas biznesa centru». Līdz ar šo viņa lēmums nebija īpašs tikai šim gadījumam, bet var tikt piemērots arī gandrīz visiem sekojošajiem laikmetīgās arhitektūras ierosinājumiem Maskavas centram nākotnē.

Egerāts ir negatīvi noskaņots pret pārvietošanu vai radikālu pārmaiņu ieviešanu projektā. Mēs noteikti par šo projektu vēl ilgi diskutēsim. Tā daži aspekti var tikt kritizēti, bet neviens nevar noliegt tā patiesumu jautājumā par tāda veida projektu, kāda pagājušajos gados Maskavai izmisīgi trūcis. Problēmas nav arhitekta talantā vai ambīcijās. Ir ļoti daudz talantīgu profesionāļu, kuru rīcībā ir pieredze, arī bagāti investori un progresīvas celtniecības tehnoloģijas, bet viņi baidās no radošas brīvības un eksperimentiem. Kamēr Maskavas varas orgāni turpina kavēt vietējo un starptautisko arhitektūras konkursu organizēšanu, atlikušie tukšie zemes gabali Maskavas vēsturiskajā daļā tika apbūvēti ar neveiksmīgi risinātiem postmodernās arhitektūras objektiem.

Bet traģiskākais ir fakts, ka mērs pieņēmis šķīrējtiesneša lomu, diktējot milzīgas metropoles nākotni, laikmetīgajai arhitektūrai ierādot pazemīgu vietu jaunajā biznesa rajonā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
3 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
sweet

dzirdot franchus es ģībstu.. bet skatoties uz šo – jāsaka ļoti interesanti.. ekstravaganti. kaut kas savādāks, pelēkajā dzīvē

googoo

a ko var gribēt pilsētā. kur projekta saskaņošanai nepieciešami 160 paraksti (ja neaiziet uz lielo sēdi, kur laikam bija 240)! izstās, ka capital group vienkārši ‘zeļeņ’ bijusi pa īsu – bez tās maskavā nikas ninotiek ņe po čom

Pavels

bet arhitektura turpina citus celus iet.

3
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x