LU Zinātņu māja: ekspresrecenzija ar fotoreportāžu

Pirms nedēļas durvis vēra jaunā Zinātņu māja — otrā ēka Latvijas Universitātes Torņakalna kompleksā. Jauna publiska ēka — neapšaubāmi, nozīmīgs notikums Latvijas arhitektūrā, ko ir vērts pieredzēt klātienē.

“Ekspresrecenzija” tāpēc, ka nepretendēju uz visaptverošu un padziļinātu analīzi, — vairāk tās ir tikai pirmās sajūtas no ēkas pirmā apmeklējuma, — pirmā vizuālā un telpiskā pieredze, skarot galvenos telpas elementus, un neiepazīstoties ne ar autoru apsvērumiem, ne arī izzinot detalizētas ēkas lietošanas nianses. Zinātņu māja jau vēl nav īsti apdzīvota, — tajā dienā, kad tur iegriezos, pie durvīm stāvēja kravas busiņi, daudzos kaktos vēl darbojās celtnieki, atklātās bibliotēkas plauktos tika kārtotas grāmatas, kaut kur rosījās arī kādi citi darbinieki vai studenti. Tāpat arī pievienoto fotogaleriju nevar pilnvērtīgi dēvēt par arhitektūras bildēm, tomēr tās ilustrē tekstu un, uzdrošinos apgalvot, ka ir kas vairāk vairāk nekā līdz šim medijos pieejamās preses fotogrāfijas no ēkas. Mans nolūks bija reaģēt uz arhitektūras notikumu, kamēr tas svaigs un aktuāls, tāpat kā domas par to.

Pirmais no jautājumiem radās jau pirms sākās pašas ēkas būvniecība, — vēl tad, kad apritē nonāca topošās mājas vizualizācijas. Par to, kāpēc jaunā ēka tik ļoti vizuāli atšķirīga no pirmās, — it kā taču plānots veidot vienotu kompleksu, ansambli, — bet nē, tik ļoti ir uzsvērts atškirīgais. It kā taču vieni autori (Sestais stils).  Un nepārstāv taču citu periodu. Var saprast, ka nākamā ēka šai kompleksā būs vēl citādāka, rādot to, cik daudz dažādu ideju var izmēģināt vienā vietā. Saprotams, uzsvaru uz fasāžu dažādību var arī uztvert kā tādu Rīgas tradīciju turpinājumu, kur vienā ielā blakus ieraugām dažādākos laikmetus. Viens skaidrojums, kas nāk prātā par atšķirībām, — ka arhitektēm, pabeidzot darbu pie pirmās ēkas, tā tik ļoti jau vairs nepatikusi, ka nākošā bija jāveido uzsvērti atšķirīgu. Vai nu arī — jau minētais par ideju pārbagātību, nespējot apstāties pie viena, cenšoties izrādīt visu. Līdztekus šim, protams, nekur nepazūd arī jautājums, kāpēc nav bijis atklāta arhitektūras konkursa, kas ļautu izvēlēties labāko risinājumu no plašāka piedāvājuma.

Turpinot — vēl par abu ēku atšķirībām. Pirmajā mājā vidū ir atstāts iekšpagalms, — ne īsti ārtelpa, ne iekštelpa (temperatūrā kā ārā, taču lietus un sniegs tur nekrīt, jo pārsegts ar stiklojumu), — realitātē tas izdevies diezgan neglīts un nemīlīgs. Un kā noprotams, cilvēki (studenti) tur netiek diez ko ielaisti. Kā ātrijs Dabas mājā tika traktēta tā pāris metrus platā sprauga cauri visiem stāviem gar rietumu fasādi, jāatzīst, — diezgan nesaprotams risinājums, nodrošina galvenokārt to, ka augšējos stāvos sajūtamās pirmā stāva ēdnīcas smaržas. Abu ēku pretnostatījumu vēl vairāk uzsver galveno ieeju izvietojums —  nevis pert kādu nākotnē ieplānoto laukumu, bet pilnīgi pretējās pusēs, abas mājas nostādot kopā it kā ar mugurām, trūkst arī jebkāda funkcionāla savienojuma starp abām.

It kā mācoties no pirmās mājas, otrajā jau ir pilnvērtīga ātrija telpa, kas patiešām ir kā ēkas sirds, tās telpiskais kodols, varētu teikt — ēkas spilgtākā arhitektūras un telpas atrakcija. Šai ziņā nepretendēju uz objektivitāti — ātriji, kā lielas un bieži vien iespaidīgas telpas, kas savieno daudzus stāvus, dāvā dažādus skatupunktus, ienes dienas gaismu iekštelpā, nodrošina vizuālas un citādas saiknes starp dažādu stāvu iemītniekiem… — ātriji kopumā mani fascinē, neraugoties uz energoefektivitātes vai kādiem citiem apsvērumiem. Rīgā iespaidīgu ātriju telpu, pat ja atmetam komercarhitektūru (veikalus, viesnīcas un kādas biroju mājas) kļūst arvien vairāk, un tas mani priecē. Un tāpec arī ātrija klātesamība jaunajā ēkā iepriecina un spēj raisīt patīkama pārsteiguma iespaidu, pat zinot, ka tas tur ir.

Ir arī patīkami, ka centrālo vietu ātrijā neaizņem kāpnes vai eskalatori, bet pati telpa. Kāpnes, kas savieno stāvus, spirāliski tinas augšup, apkārt ātrijam, ļaujot kāpienā izbaudīt skatus no dažādiem līmeņiem un pusēm. Tas ir visumā veiksmīgs risinājums. Tāpat man patīk arī tribīņu kāpnes, — elements, kas šķiet jau teju vai obligāta sastāvdaļa mūsdienu izglītības arhitektūrā. Tādas kāpnes ir arī pirmajā — Dabas mājā, taču noprotams, ka tur ir kāda  problēma ar to pilnvērtīgu funkcionēšanu —, atrodoties pārāk tuvu galvenajai ieejai, ziemā tās ir pārāk aukstas, lai tiktu izmantotas ikdienas sēdēšanai.

Tas par to, kas man patīk un iepriecina jaunajā ēkā un lielākajā tās telpā. Tomēr neraugoties uz to, kas mani tiešām sajūsmina, un neskatoties uz interjera apdares tonālo līdzsvaru, uz atseviško detaļu kopumā gaumīgo dizainu, ir tomēr sajūta, ka kaut kā ir par daudz, nepamet zināma ņudzekļa sajūta — tik daudz formu, virzienu, elementu, — drusku pietrūkst “veselīga minimālisma”, strukturālas un telpiskas skaidrības un izšķiršanās par to, kādus tad arhitektūras līdzekļus izvēlēties un no kā tomēr labāk atteikties.

Par ātriju runājot, — jāatceras, ka konceptuāli kaut kas līdzīgs bija jau 2010. gada MARK projektā universitātes kompleksa pirmajai ēkai. Viņu projekts toreiz uzvarēja konkursā, tomēr, kā zināms, ēka tika būveta pēc Sestā stila projekta, pavisam citādāka. Nu, aplūkojot otro kompleksa ēku, šķiet, Sestā stila arhitektes nedaudz ir iedvesmojušās arī no toreizējā MARK projekta — par ātriju ēkas centrā, zem tā novietoto lielo auditoriju utml.. Šajā gadījumā gan ēkas kopējais apjoms ir kompaktāks, kā ārtelpā, tā iekštelpā dominē noapaļoti stūri, bet dažas īpašās telpas, kas MARK projektā bija kā tādi krāsaini, stikloti ātrijā peldoši apjomi, Sestā stila radītajā ēkā ir transformējušies par ātrijā izbīdītiem “televizoriem”. Nu bet tās protams ir tādas ārējas līdzības un manas spekulācijas.

Patiesībā šī sajūta, — ka kaut kā ir par daudz, sākas jau ārpusē, — uzlūkojot ēku, kas šķiet kā Zahas Hadidas darbu iedvesmota. Taču liekas, — ja reiz iedvesmoties no tik spilgtas personības daiļrades, tad tomēr varbūt vērts arī ieraudzīt to eleganci, skaidrību un tīrību, kas bija vairumā Zahas būvju. Kā jau minēju, šai ēkā tādas tīrības un skaidrības pietrūkst un to var teikt arī par fasādēm, kas dekorētas ar tādiem kā tārpiņu formas rotājumiem, kurus ieraugot neviļus gribās nokasīt. Var, protams, sacīt, ka šī fasāžu dekorēšana ir kā jūgendstila, resp., — Rīgas arhitektūras mantojuma —, mūsdienīga interpretācija un tradīciju turpinājums, latviska dekorēšanas izpausme, — centieni padarīt garlaicīgo interesantāku, kas kopumā ir diezgan raksturīgi šodienas Latvijas arhitektūrai.

Vēlreiz jāatgriežas pie iekštelpām un kustības shēmas jaunajā ēkā, salīdzinājumā ar veco. Tas, kas man patīk Dabas mājā, ir lielā, plūstošā telpa, kas pirmajā stāvā pa perimetru aptver konferenču zāli ēkas kodolā, — vijoties cauri vestibiliem, atklātajai bibliotēkai ar ikvienam pieejamiem grāmatplauktiem, cauri kafejnīcai un arī — pa lielajām kāpnēm — uz otrā stāva vestibilu. Nevaru sacīt, ka mani sajūsminātu interjera apdare, kura tur ir visai minimālistiska, bet nu — telpā novietotie elementi, — dažādās kabīnes, stūrīši, kur studentiem, uzkavēties, studēt un mācīties — tas ir patīkami, iedvesmo pavisam citai studēšanas pieredzei, nekā bija “mūsu laikos”. Telpas virknējums ir intriģējošs, bet arī pietiekami skaidri hierarhisks.

Jaunajā ēkā ieejas telpas un tai sekojošo telpu secība veidota būtiski citādi. Ieejot ēkā nonākam salīdzinoši niecīgā vestibilā, — pretī ir izliekta siena. Plašāka halle gan paveras pa kreisi — no turienes arī ieeja lielākajā auditorijā jeb konferenču zālē, kas atrodas aiz liektās sienas. Tālāk šai virzienā telpas nekur īsti neved. Vestibils gan ir arī pa labi no ieejas, un tur nu ieraugām pašauras kāpnes, kas aizvijas augšup. Virzoties pa tām, kā pārsteigums otrajā stāvā paveras jau iepriekš aprakstītā lielā ātrija telpa. Pieņemu, ka šāds dramaturģisks paņēmiens ir veidots apzināti, vairojot telpas intrigu, līdzīgi kā, piemēram,  kādos muzejos, tomēr šeit šāds, gandrīz vai apslēpts galvenās ieejas zonas un ātrija telpa savienojums šķiet drusku mulsinošs.

Katrā ziņā, — šī noteikti ir viena no “gada ēkām” Latvijas arhitektūrā un nenoliedzami, nāk ar jaunām un interesantām lietām, kas iepriekš vietējā arhitektūrā nav redzētas. Kā ēka darbosies, to rādīs laiks un apliecinās lietotāji. Un, jādomā, būs dzirdami un lasāmi arī citi viedokļi un vērtējumi.