Jaunais Rīgas teātris. 1.618

Jaunā Rīgas teātra nozīmīgumu veido ne tik daudz esošo ēku fiziskā substance un arhitektoniskās kvalitātes, cik kultūrvēsturiskais fons un ar to saistītie nemateriālie nospiedumi un uzslāņojumi. Meta priekšlikuma koncepcijas pamatā ir to maksimāla saglabāšana un izcelšana, rēķinoties gan pilsētbūvniecisko situāciju, gan aktuālajām inženiertehniskajām, drošības un piekļuves prasībām, gan saglabājot iespēju turpināt emocionālo nospiedumu veidošanās tradīciju. Projekta mērķis ir tāda rekonstrukcija, pēc kuras gan aktieri, gan darbinieki, gan uzticīgā publika visus teātra identitāti veidojošos elementus atrastu savās vietās atpazīstamus, neskartus, bet vēl ērtāk un ilgstošāk lietojamus.

1. JRT ir visnozīmīgākais radošuma kā pilsētvides kvalitātes kritērija enkurs vairāku kvartālu rādiusā, veicinot dažādu iniciatīvu aktivizēšanos ap to, tai pat laikā turpinot būt diezgan noslēgts, pat akls pret pilsētas dzīvi taustāmākajā, ielas, līmenī. Ierasts neērtības cēlonis ir arī šaurais trotuārs teātra galvenās ieejas priekšā. Metā risināts priekšlikums veidot otru, vienlīdz nozīmīgu ieeju teātra telpās no iekšpagalma puses, gan saglabājot esošās funkcionalitāti, gan dodot iespēju publikai teātrī nokļūt arī no mazāk formālas, privātākas puses. Pirms izrādēm un starpbrīžos tā paplašinātu teātra rekreācijas zonu visa iekšpagalma mērogā, mazinot drūzmēšanos galvenās ieejas priekšā.

2. Metā sniegts priekšlikums atdzīvināt teātri ielas līmenī arī ikdienā, kad tas nepulcina izrāžu publiku. Maģistrālā Lāčplēša iela šajā posmā bez Teātra bāra un Ozirisa kafejnīcas centieniem publiski ir diezgan neviesmīlīga, un tāda ir arī teātra ēkas garā fasādes fronte, lai gan tajā vēsturiski ir iekodēts atvērtības potenciāls. Mets paredz atjaunot teātra restorānu plašajā, bet ikdienā atsvešinātajā un nenoslogotajā vestibilā ielas līmenī, atverot fasādes pirmā stāva logu rindu uz restorānu līdz grīdai.

3. Metā paredzēta pagalma caurbrauktuves paplašināšana, saglabājot galveno dienesta ieeju esošajā vietā, bet darot to pievilcīgāku gan apmeklētājiem ceļā uz pagalmu, gan teātra personālam, atverot fasādi uz administrācijas telpām. Šajā zonā integrētas arī ārējās evakuācijas kāpnes no skatuves un grimētavām. Atzīstot, ka esošās, bet domontējamās āra kāpnes uz teātra ēkas pretugunsmūra kopā ar Smiļģa portretu ir kļuvušas par būtisku vietzīmi un visas pilsētas mērogā atpazīstamu ielu mākslas paraugu, metā paredzēts tās fiksēt kā sienas gleznojumu.

4. Otras ieejas izveide pagalmā un ap to organizētais foajē atslogo galveno ieeju un pirmā stāva vestibilu, turklāt atjauno senākās, vēsturiski galvenās kāpņu telpas funkciju. Teātra dienesta ieeja, administrācijas telpu grupa, aktieru ģērbtuves un vēsturiskais Smiļģa kabinets kopā ar gaitenīti tā priekšā uzskatāms par loģisku un emocionālu vērtību, tāpēc blakus tehnoloģiskiem uzlabojumiem saglabājams gan to principiāls funkcionālais izkārtojums, gan esošo interjeru noskaņa. Tas pats attiecināms arī uz otrā stāva kolonnu zāli, kuras svinīgās rekreācijas funkcija saglabāta, bet padarāma ērtāka ar bufetes zonu virs jaunās ieejas, kas savieno abas teātra ēkas.

5. Metā iecerēts aklos galvenās fasādes trešā un ceturtā stāva (lielās zāles un skatuves) logu dalījumu ar tā stiklojuma plaknēm un rāmju profiliem atveidot apmetumā, tā nodrošinot, ka ikdienā nepieejamās virsmas neizskatās nekoptas.

6. Novērtējot 90. gados teātra pagalmā radītos postmoderni dekoratīvos uzslāņojumus, lakoniskā plakne, kas artikulē jauno ieeju un aiz kuras slēpjas teātra jaunā bufete, risināta kā viegli lauzts ekrāns papildu vizuālajai komunikācijai, piemēram, izrāžu translēšanai brīvdabā.

7. Jaunie apjomi mazajai zālei, mēģinājumu telpām, darbnīcām un noliktavām risināti uz otrā iekšpagalma rēķina, vizuāli neietekmējot galvenā pagalma telpu.

8. Bijušā Teātra bāra restorāna telpās konceptuāli iederas mākslinieciskā vadītāja telpas ar bibliotēku un apspriežu, pirmo lasījumu, istabu, bet esošās mazās zāles vietā veidojams plašs vestibils ceļā uz jauno zāli un mēģinājumu telpām.