Projekts, kura autors ir Didzis Jaunzems, pārsteidz ne vien ar
vērienu, ko rāda trīs dažāda mēroga telpiskie modeļi, atklājot gan ēkas novietni
vecpilsētas audumā, gan ēkas iekšējo telpisko struktūru, bet arī ar ideju un tipoloģiskiem
un telpiskās programmas meklējumiem.
Privātās un publiskās telpas simbioze laikmetīgās dejas teātrī Vecrīgā
Kultūras būve Vecrīgā
Kāpēc gan radīt jaunu kultūras būvi
jau tā dzīvīguma piesātinātajā Vecrīgā?
Tāpēc, ka tagadējā sabiedriskā dzīve
vecpilsētā sastāv galvenokārt no bāru un klubu kultūras. Jauna, laikmetam atbilstoša kultūras
objekta klātbūtne Vecrīgā veicinātu dažādāku cilvēku interesi pavadīt
laiku pilsētas centrā, kā arī atsvaidzinātu vecpilsētas arhitektūru un būtu
nozīmīgs jaunpienesums vēsturiskajai pilsētvidei.
Jauna ēku tipoloģija — PPPA
Dažādiem laikiem raksturīga dažāda
kultūras būvju arhitektūra. Kas ir mūsdienām atbilstoša (krīzes?) arhitektūra? Vai
fakts, ka valstij ir vispirms jādomā, kur ņemt naudu pirmās nepieciešamības
lietām un kultūra nav pirmās nepieciešamības lieta, nozīmē, ka šajā laikā par
jaunām kultūras būvēm ir jāaizmirst? Vai mūsdienu mainīgā ekonomiskā situācija
nediktē to, ka ir jāmainās arī arhitektūras būvēšanas principiem un tradīcijām?
Sadarbojoties vēl salīdzinoši
dzīvajam privātajam un valsts — publiskajam sektoram būtu iespējams iegūt
publiskas ēkas ar daudz mazāku uzsvaru uz nodokļu maksātāju naudu un privātie
resursi varētu gūt papildus garantijas savu projektu veiksmei.
Pilsētbūvniecībā jau dabiski parasti
veidojas situācijas, kad ap sabiedriskiem veiksmīgiem objektiem kā sēnes pēc
lietus sazeļ dažādas privātas būves, kuru izdošanās balstīta uz publiskās ēkas
izdošanos. Tās ir viesnīcas pie dzelzceļa stacijām, restorāni pie teātriem,
koncertzālēm, biroju ēkas pie veiksmīgiem infrastruktūras objektiem. Kas
notiktu, ja šos apzinātos, bet sevišķi nekontrolētos procesus virzītu
mērķtiecīgi un apvienotu vienā kopējā vienībā, veidojot pilnīgi jaunu ēku
tipoloģiju — Publiskās – privātās partnerības
arhitektūru?
Tomēr Publiskās – privātās partnerības arhitektūra (PPPA) nav ekonomikā
daudz apskatītā Publiskā – privātā partnerība (PPP). PPP ir balstīta
galvenokārt uz ekonomisku risku analīzi un savstarpēji noteiktu naudas sadali
gūstot sabiedrībai un privātajam sektoram labumu. Turpretī PPPA tiecas meklēt veidu
kā ar arhitektoniskiem līdzekļiem var gūt sabiedrisko un privāto labumu.
Diplomdarba ēka veidota pēc jaunās
PPPA tipoloģijas principa. Ēkas «serde» ir publiskā funkcija — deju teātris,
kas tiek apņemts ar privāto «čaulu» — viesnīcu, birojiem, veikaliem, restorānu
u.c. Ēka darbojas kā organisms, kurā abas funkcijas — privātā un publiskā — «barojas»
viena no otras un ir savstarpēji izdevīgas pat neiespējamas viena bez otras. Veidojas
privātās un publiskās telpas simbioze. Uz teātri sanākušie cilvēki var
izmantot pirmajā stāvā esošo privāto restorānu; teātri ieskaujošā viesnīca gūst
papildus noslogojumu ar uz teātri atbraukušajiem viesmāksliniekiem; biroji var
izmantot mēģinājumu zāli lielāku konferenču rīkošanai utt.
Ēkas centrā esošais deju teātris tiek
ieskauts ar privāta funkciju no visām pusēm kā rezultātā tā būvapjoms tiek
daļēji uzbūvēts un uzturēts par privātajiem līdzekļiem. Salīdzinājumam var
iztēloties perimetrālas apbūves ēku, kuras iekšpagalmā tiek «iesprausts» deju
teātris. Ēka darbojas kā nepārtraukti 24 stundas dzīvs organisms ar
visdažādākajām funkcijām tajā.
Laikmetīgā deja un
brīvība
Klasiskā deja
vienmēr ir bijusi ļoti sakārtota. Tā piemēram baletā katra kustība ir definēta
un tai ir savs nosaukums. Savstarpēji sakombinējot noteiktu kustību daudzumu,
izveidojas izrāde no tās sākuma līdz beigām. Attiecīgi arhitektūra, kurā dejai
notikt, vienmēr ir bijusi sakārtota un skaidri definēta.
Laikmetīgā deja pēc
savas būtības ir daudz brīvāka nekā klasiskā deja. Laikmetīgās dejas kustības
netiek tik stingri definētas, bet priekšnesumam, tāpat kā klasiskajai dejai,
parasti noteikts ir sākums un beigas. Taču veids kā no sākuma līdz beigām
dejotājiem nonākt ir daudz brīvāks un atvērtāks improvizācijai. Tāpat
laikmetīgā deja daudz vairāk meklē dejas patiesumu, atsakoties no dekorācijām
un vairāk uzmanības veltot pašiem dejotājiem. Arī arhitektūrai, kurā laikmetīgā
deja notiek būtu jābūt brīvākai.
Kāda arhitektūra tad
rosina cilvēkus justies brīvam? Cilvēks visbrīvāk jūtas pie dabas. Dabā cilvēks
var būt viņš pats un tur nav jāseko sabiedrības diktētajiem likumiem un normām.
Lai iegūtu brīvības sajūtu, laikmetīgās dejas teātrim būtu pēc savas būtības
jālīdzinās dabai.
Arhitektūra mums
visapkārt parasti veido rāmi, kurā mums — sienas, grīda, griesti, kurā cilvēks
nāk ar sevis definētām lietām — krēsls, galds, gulta un kuru ar tām apdzīvo. Dabā
nav rāmju un nav definētu lietu. Nokritušam kokam nav izmantošanas definīcijas.
Uz tā cilvēks var sēdēt, gulēt, pusdienot.
Uz dabas principiem
un sajūtām balstīta arhitektūra ir tāda, kurā jebkas var būt jebkas. Šos
principus arī ietvēru laikmetīgās dejas teātra arhitektūrā Vecrīgā. Telpa, kurā
grīda saplūst ar sienām un sienas ar griestiem iznīcina rāmi. Ēka tiek
sadrumstalota līdz mēbeles mērogam un nu lietām vairs nav definīcijas. Jebkas
var būt jebkas. Uz deju teātri atnākušie skatītāji var justies brīvi un
dejotāji tāpat. Dejai tiek radīts spēcīgs konteksts, kas tajā pašā laikā ir
ļoti nenoteikts un dod pilnīgu brīvību režisora radošajām izpausmēm.
Trīs dejas telpas konteksti
Klasiskajā dejā uzveduma konteksts
tradicionāli tiek risināts ar dekorāciju palīdzību. Laikmetīgās dejas teātrī
Vecrīgā to paredzēju risināt ar arhitektoniski patiesiem un godīgiem
paņēmieniem, kur kontekstu dažādība tiek panākta ar telpu, nevis mākslīgām
dekorācijām.
- Pirmais
dejas konteksts ir visnoslēgtākais un atrodas ēkas centrā. Tur dejotāji un
skatītāji ir noslēgti no augšas, apakšas un sāniem. - Otrais
konteksts ir centrālās ieejas kāpnes ēkas pirmā stāva līmenī, kas kalpo arī kā
amfiteātris deju uzvedumiem. Šeit dejotāji un skatītāji ir noslēgti no augšas
un apakšas. - Trešais
visatvērtākais konteksts ir uz ēkas jumta, kur izrāžu laikā dejotāji un
skatītāji ir pilnīgā brīvībā un tikai apakša definē telpu.
Esošās
vērtības jaunā līmenī
Vecrīgas tēls kādu to mēs redzam
šodien ir veidojies ilgā laika posmā un dažādos laikos to ir papildinājušas
dažādas jaunas vides kvalitātes. Vērā būtu jāņem vides kvalitātes, kas novietnē
ir veidojušās ne tikai vēsturiski, bet arī laika posmā līdz mūsdienām. Tā
piemēram, pēc RTU korpusa nojaukšanas novietnē izveidojies viens no
populārākajiem publiskajiem laukumiem Vecrīgā. Tajā savu vietu atradis suvenīru
un amatniecības izstrādājumu tirdziņš, kafejnīcas un šeit regulāri notiek
dažādi muzikāli pasākumi. Savā diplomprojektā piedāvāju saglabāt novietnē
izveidojušos publisko telpu, daļu ēkas pirmā stāva līmenī paceļot no zemes un
otru daļu publiskās telpas pārceļot uz ēkas jumta. Jaunizveidotais segtais
laukums turpina darboties kā vieta amatniecības izstrādājumu un suvenīru
tirdziņa izvietošanai un gan laukums, gan ēkas jumts ir arī piemērots publisku
pasākumu rīkošanai. Slīpie trepju veida jumti ļauj pirmo reizi Vecrīgā patiesi
izbaudīt slaveno vecpilsētas jumtu ainavu. Segtais laukums kalpo arī kā
priekšlaukums laikmetīgās dejas teātrim un ēkas apakša darbojas kā ieejas
fasāde.
Šādi veidota ēka ir arī daudz
demokrātiskāka un atvērtāka pret sabiedrību kā citas kultūras būves Latvijā.
Tās aicinošais raksturs ar publisko telpu vairākos ēkas līmeņos, un dažādu
sociālu aktivitāšu iespējas ap ēku rosina arī parasto cilvēku interesi par
dejas kultūru. Kā pretstatu iespējams minēt Krievu drāmas teātri Vecrīgā, kur
ēka ar savu majestātisko un noslēgto arhitektūru uzreiz pasaka, ka ēkā ietvertā
kultūras izklaide ir paredzēta konkrētam sabiedrības slānim un bez uzvalka vai
vakarkleitas to apmeklēt nav pieklājīgi.
Vecrīga
un tās apbūves noteikumi
Vecrīgas apbūvē ir izteikti novērojami
divi principi jaunas apbūves radīšanai. Pēc abiem principiem radītās būves nav
izcēlušās ar ļoti augsti vērtējamu arhitektūras kvalitāti un ir pretrunīgi
vērtēts to pienesums vecpilsētas vēsturiskajai videi:
- Vēstures spoki: ļoti precīza apbūves noteikumu un vēstures
liecību ievērošana, kas bieži noved pie repliku — «vēstures spoku» radīšanas
(Melngalvju nams, viesnīca Rolands u.c.). - Agresīvie: Apzināta apbūves principu, un mēroga
neievērošana kā rezultātā rodas agresīvi svešķermeņi pilsētas vēsturiskajā
telpā, kas degradē apkārtējo Vecrīgas vidi (RTU ēka Kaļķu ielā)
Ņemot vērā un precīzi izpildot visus
Vecrīgas apbūves noteikumus vecpilsētā tikpat kā lielāka mēroga kultūras
objektus izvietot nav iespējams.
Vai tas nozīmē, ka Vecrīgā
sabiedriskajai dzīvei būtu jāaprobežojas ar jau iepriekš minēto salīdzinoši
mazā mēroga bāru un klubu kultūru? Diplomdarbs ir tā ideju izpausmes forma,
kurā vēl iespējams diskutēt par apbūves noteikumu jēgu un pamatotību.
Savā diplomdarba projektā piedāvāju
iet vidusceļu, radīt ēku, kas atkāpjas un precīzi neizpilda konkrētus Vecrīgas
apbūves noteikumus, bet ievēro tos pēc būtības un nodrošina tās arhitektūras un
pilsētbūvniecības kvalitātes, kuru veicināšanai apbūves noteikumi tikuši
izveidoti. Divi piemēri:
3.5.1.1.3. nav pieļaujama
vēsturisko zemes gabalu (skat. šo saistošo noteikumu 1.52. punktu) apvienošana.
Būtība — saglabāt Vecrīgai atbilstošu ēku mērogu. Laikmetīgās
dejas teātris Vecrīgā izvietots pa vairākiem zemes gabaliem, lai ēka būtu
funkcionāli ērta un programmai atbilstoša. Tajā pašā laikā, veidojot ēku, tika
izanalizēts apkārtējās apbūves mērogs un tas ievērots ēkas apjomu dalījumā.
1.17.4. obligātā būvlaide —
būvlaide, ar kuru jāsakrīt galvenās ēkas galvenajai fasādei pat tad, ja tā nav
iedibināta būvlaide.
Būtība — radīt Vecrīgai atbilstošu ielas telpu, kur ēkas
izvietotas atbilstoši vēsturiskajam kontekstam. Laikmetīgās dejas teātra
Vecrīgā vairāki būvapjomi pamīšus izvietoti ar 25 cm atkāpi no obligātās
būvlaides, lai artikulētu ēkas apjomu dalījumu un ievērotu apkārtējo ēku
mērogu. Tajā pašā laikā atkāpe ir tik neliela, ka ielas telpa neko nezaudē un
gluži pretēji — iegūst arhitektonisku apjomu dalījumu, kas citādāk tradicionāli
būtu panākams ar dažādu fasāžu krāsojumu vai notekcaurulēm starp apjomiem.
