No 26.—30.novembrim norisinājās Rīgas domes organizētais starptautiskais pilsētplānošanas plenērs par 11.novembra krastmalas attīstības tēmu. Pasākums bija organizēts profesionāli, savās norisēs bija gana raits un noslēdzās ar kopumā 13 komandu vizuāli vairāk vai mazāk spoži noformēto priekšlikumu skati.
Zīmīgi, ka gan semināra ieskaņā, gan, jo vairāk, semināra noslēgumā vairākkārt izskanēja dalībnieku un sabiedrisko novērotāju pārdomas un rūpes par to, kā un vai piedāvātās idejas tiks realizētas, jo šādi un līdzīgi pasākumi Rīgas centrā notikuši jau vairākkārt tieši pēdējo gadu laikā (Gerkāna 4sights, EUROPAN, Līvu laukuma un Ķīpsalas starptautiskie plenēri).
Tādējādi tuvojamies situācijai, kad ne dalībniekus, ne arī sabiedrību vairs tik ļoti neaizrauj pats «smadzeņu vētras» fakts vai abstrakti tās rezultāti, bet arvien vairāk tiek domāts un vaicāts par izstrādāto ideju reālu pielietojumu un gaidāmajiem uzlabojumiem problēmu risinājumos.
Daļēji ar to izskaidrojams arī pašmāju komandu salīdzinoši pavisam nespožais sniegums plenērā. Kā viens no aicinātajiem plenēra dalībniekiem, gribu apgalvot, ka, pārzinot vietējos apstākļus, problēmas, iespējas un, galvenais, mūsu patreizējās sadzīves pagaidām—neiespējamības, ir pat ievērojami grūtāk pēkšņi sniegt kādu fantastisku, pārlaicīgu risinājumu vai ideju. Relatīvi vieglāk šāds «skatījums no malas» padodas tieši ārzemniekiem, kuri, ar konkrēto vidi sastopoties varbūt pat pirmo reizi, daudz skaidrāk saskata tās aplamības un attīstības iespējas globālā kontekstā.
Arhitektūras «augstās mākslas» sniegtās receptes pagaidām nepraktiskas arī tāpēc, ka to izvērtējums balstīts ne tik daudz uz noderību, cik domas neordinārumu, reizēm arī — pasniegšanas spožumu. Tā kā žūrijas darbs daļēji notika skatītāju un arī dalībnieku klātbūtnē, bija iespējams dzirdēt arī diametrāli pretējos projektu vērtējumus — tā, piemēram, divi prominenti eksperti no Latvijas, izsakoties par vienā no priekšlikumiem paredzēto mākslīgās salas būvi upes vidusdaļā, to apsveica gan kā radikālu un izšķirošu arhitektūras sasniegumu, koriģējot upes pārmērīgā plašuma vizuālo uztveri, gan arī novērtēja to kā patvaļīgu un neattaisnojamu iejaukšanos dabas vides apstākļos, kuri taču bijuši par pamatu visa Rīgas pilsētas ansambļa izveidojumam savās proporcijās un gadsimtu gaitā… Tās pašas diskusijas laikā šajā projektā paredzētās daudzās peldošās platformas tika novērtētas kā konceptuāli būtiskas un perspektīvas, bet līdzīgas platformas blakus projektā — vienīgi kā tukšas un nepamatotas…
Tas lieku reizi varētu kalpot par ilustrāciju arī faktam, ka arhitektūras vērtība un vērtības novērtējums nav atraujami no reālā konteksta — objektīvi vislabākais risinājums iespējams vienīgi konkrētajai problēmai šajā laikā, šajā vietā un, ņemot vērā iespējas.
Tādā gadījumā jebkura, plenērā izstrādātā ideja varētu tikt apskatīta arī no viedokļa, cik lietderīga būtu tās iekļaušana sekojošajos pilsētas attīstības plānos un plānošanas uzdevumos. Kādu reālu labumu un kādā laikā dotu, piemēram, transporta plūsmu pārcelšana tuvāk upei vai ieguldīšana zemūdens tunelī bez iespējas braucējiem vērot Vecpilsētu, mākslīgas salas izbūvēšana Daugavā vai tilta izmantošanas koncepcija gājēju zonas režīmā utt, u.tml.
Tas būtu arī solis konstruktīvas un secīgas pilsētplānošanas virzienā, kad plenērā atklātās idejas kā risinājumu koncepcijas kļūtu par pamatu jau reālākiem projektēšanas darbiem, attīstības plānu pasūtījumiem un, varbūt, arī projektēšanas konkursiem nākamajās stadijās. Tad nebūtu tā, ka ik šādā pasākumā pilsētas problēmas tiek risinātas kā pirmoreiz un «tukšā vietā.»
