The Curves of Time: the memoirs of Oscar Niemeyer
Izdevniecība: Phaidon, 2000
Iesaka: Ieva Zībārte
Nav pārāk daudz dzīvojošu arhitektu, kas ir strādājuši kopā ar Lekorbizjē vai tikušies ar Sartru. Nav dzirdēts arī, ka mūslaiku arhitektūras zvaigznes televīzijas vai filmu kameras priekšā ar paša projektēto objektu fonā rāmi runātu par to, cik liela loma viņu dzīvē ir bijusi sievietēm. Nīmeijers, atstājis betonā izlietas pēdas modernisma vēstures takā, dzīves nogalē raksta atmiņas, kurās līdzās stāstam par modernās arhitektūras uzplaukuma laikiem, atrodami vēl burvīgāki stāsti par viņa ģimeni, pārcelšanos no vienas mājas uz citu, sievietēm, Brazīliju, ceļojumu uz Maskavu. Nekad neesmu lasījusi otru tik smeldzīgu grāmatu par arhitektūru, kur objektu fotogrāfijas ir tikpat svarīgas ilustrācijas, kā Nīmeijera skicētās sievietes pludmalē vai ģimenes foto pie bagātīgi klāta galda. Vislabāk lasīt vakaros naktslampiņas gaismā.
Man ļoti patīk šis pieteikums. O.Nīmeijera skices mani ļoti uzrunā. Pat tuvina. Man ir tikai kopijas no kāda daudz vecāka izdevuma. Mīļas. Par sievietes un ģimenes lielo lomu arhitekta daiļradē starp rindām un tieši var izlasīt arī M.Čaklā grāmatā par Gunaru Birkertu. Arī tajā patiesi privātas fotogrāfijas ir sinonīmi pretstatītas arhitektūrai papīrā. ?Silvija ir mans pārbaudes akmens, viņa nekad man nerunā līdz,? par savu sievu teic Gunars. Bet pēc M.Čaklā prāta – Silvijas skatiens, Silvijas rūpes, Silvijas siltums ir daļiņas no visiem G.Birkerta panākumiem. Tas ir eksistenciālisma jautājums. Nelaimīgs cilvēks rada nepilnības, tās negatīvo vai nepareizo enerģiju izstaro arī citiem.… Lasīt vairāk »
bet laime katram sava!
tāpat ar laimes avoti katram citi.
vai nav nācies ievērot ka ir cilvēki kuru sūtība ir būr pāri un tādi, kas pēc būtības ir vieninieki.
katrs jau mēra pēc savas mērauklas.
Nu ja – mana mēraukla – laimes sajūta. Man, protams, patīk arī mini laimītes. Vienpersonīgi personiskās. Vai tā sūtības apziņa – "vieninieks" – nav atruna? Pa vienam mēs piedzimstam, vienatnē mirstam. Bet dzīvot un darboties ta kopā ir iespējams! Pa lielam jau laikam ar dabu nav vērts cīnīties, ko? Neuzspiežu, bet pavēro cilvēka organismu kā dzīvās dabas ideālo modeli. Gandrīz simetrisks. Pēc uzbūves, ne molekulās. Tie daikti un caurumi, kas katram pa vienam uzprasās savienoties kā puzzles. Secinājums? To A.Zvirgzdiņš smuki uzrakstīja sava raksta "Labā intuīcija un kreisais intelekts" ("LArch" Nr 52) nobeigumā: "…tikai tie abi kopā harmonijā veido vienu… Lasīt vairāk »
Man ļoti patīk šis pieteikums. O.Nīmeijera skices mani ļoti uzrunā. Pat tuvina. Man ir tikai kopijas no kāda daudz vecāka izdevuma. Mīļas. Par sievietes un ģimenes lielo lomu arhitekta daiļradē starp rindām un tieši var izlasīt arī M.Čaklā grāmatā par Gunaru Birkertu. Arī tajā patiesi privātas fotogrāfijas ir sinonīmi pretstatītas arhitektūrai papīrā. ?Silvija ir mans pārbaudes akmens, viņa nekad man nerunā līdz,? par savu sievu teic Gunars. Bet pēc M.Čaklā prāta – Silvijas skatiens, Silvijas rūpes, Silvijas siltums ir daļiņas no visiem G.Birkerta panākumiem. Tas ir eksistenciālisma jautājums. Nelaimīgs cilvēks rada nepilnības, tās negatīvo vai nepareizo enerģiju izstaro arī citiem.… Lasīt vairāk »