Project Baltia 21

Project Baltia dubultnumurs pievēršas publisko ēku arhitektūrai, aplūkojot iespējami plašākajā nozīmē – no bibliotēkām līdz lidostām un no teātriem līdz tiesu ēkām. Laikā, kad diskusijas profesionāļu vidū seko publiskajām debatēm, kas fokusējas uz publisko telpu un pilsētvidi, resp., uz to, kas atrodas «starp ēkām», mēs domājam, ka nepieciešams aplūkot to, kas notiek šo ēku iekspusē, un uz to, kādas tās ir kā būves.  

Žurnāls novēro, ka publiskās ēkas kā arhitektūras veids šobrīd piedzīvo mokas un krīzi (skat. Vladimira Frolova ŗakstu End of the landmark). Šis krīzes iemesls saistīts ar funkcijām, kas iepriekš bija koncentrētas pa vienai atseviškās ēkās, bet tagad ir izsvaidītas juku jukām kopā pilsētvidē.  Šodienas pilsētas struktūru plūstošā substance radas piedienu, kurā ēka svairs nevar pastāvēt kā atsevisķi un pilnīgi organismi. Īpaša vieta publisko ēku palieku, kas vairs nav vienības ar skaidrām robežām, asimilācijas procesā ir t.s. «radošajai šķirai» (skat. Mākslas kritiķa Dmitrija Golinko eseju). Publisko ēku plāni pamazām arvien vairāk seko iepirkšanās centru standartiem, ēkai, kas kļuvusi par tādu kā megatipu (skat. Ksenija Surikovas rakstu).

Publicēto Baltijas reģiona publisko ēku piemērus var iedalīt divās grupās – «vietās, kur cilvēki pavada laiku» un «notikumu vietās».  Pirmo nolūks paturēt cilvēku ēku iekšpusē un to ietekmes zonā, cik ilgi vien iespējams (mērķis, ka sraksturīgs iepirkšanās centriem), kamēr otrās cenšas saviem apmeklētājiem sniegt acumirklīgu pieredzei vai spēcīgu emocionālo iespaidu. Īpaša nozīme starp «vietām, kur cilvēki pavada laiku», ipatnējā  veidā šodien ir bibliotēkām, pārņemot to statusu, kas pirms gadiem  desmit globāli orientētajās pilsētās bija mūsdienu mākslas muzejiem un operām.

Starp piemēriem ir Viļņas niversitātes bibliotēka, atjaunotā Alvara ālto bibliotēka Viborgā, kā arī ALA projects Helsinku centrālajai bibliotēkai. Savukār starp interesantākajiem otrās grupas publisko ēku piemēriem jāmin Kafkas garā ieturētā tiesas un teātra ēkas saplūšana, kas redzama Maksima Ataijanta neoklasiskajā projektā Tiesu kvartālam Pēterburgā, kā arī stisla ziņā antiēteiskais, modernistiskais Pulkovas lidosta sjaunais terminālis Pēterburgā (arhitekti: Grimshaw Architects).

Diskusiju sadaļā lasāms viens liels igauņu arhitektūra svēsturnieka Andresa Kurga teksts, kas šodienas kontekstā interpret vēlīno padomju avangardismu, – t.s. «papīra arhitektūru»  lielākajos tās centros — Maskavā un Tallinā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x