Latvijas Architektūras 76.numurs

Latvijas Architektūra Nr.2(76)/08

Tēma: Imports — Eksports

Viesredaktore: Ieva Zībārte

Apakšvirsraksti: Duntes biroji. Tuome Siitonen, Andrejs Putniņš. Camp House. Armands Vecvanags, Kaļiņingrada

Imports un eksports, internacionalizācija vai vienkārši — ārzemnieki Latvijā un mēs ārzemēs — ir būtiska diskursa zona Latvijas arhitektūrā, jo tā ir mainījusi arhitektu darba vidi. Tomēr diskusijas nenotiek un dialogs neveidojas, jo dominē savstarpēja vērošana, ko pavada abpusēja piesardzība, skepse, izglītības, mentalitātes un politiski ekonomiskā fona atšķirības.

Tāpat kā apelsīnu sula un aveņkrāsas uzvalciņi neatkarības pirmajos gados, arī arhitektūra visaktīvāk pie mums ir tikusi importēta no Vācijas un Skandināvijas valstīm. Ar retiem izņēmumiem tā ir viduvēja komercarhitektūra — izdevīga kā arhitektam, tā pasūtītājam. Aktīvs Latvijas arhitektūras tirgus internacionalizācijas kontekstā izveidojās tikai pēc 2004.gada, sarīkojot starptautisko konkursu par Liepājas koncertzāles projektu, kam galvu reibinošā ātrumā sekoja citi konkursi, kulminējot ar Rema Kolhāsa dalību Andrejsalas attīstības koncepcijas un Laikmetīgās mākslas muzeja meta izstrādē.

Tomēr neviena no Latvijā pabijušajām zvaigznēm pašlaik nav iesaistīta projektēšanā, kas pārsniegtu skiču, prezentāciju un publicitātes sarīkojumu robežu. Piedaloties konkursos un citos sarīkojumos, pie mums ir pabijuši novatoriski dāņi (agrākais PLOT), ekscentriski francūži (Exyzt) un prātīgi beļģi (51N4E). Tomēr, iegūstot pretrunīgus iespaidus, visai specifisku arhitektūras nišu pārstāvoši biroji atgriežas mājās bez iespējas turpināt darbu Latvijā. Viņu «problēma» ir arhitektūras sociālās un ētiskās lomas akcentēšana, vēlme taupīt resursus, eksperimentēt ar formu un materiāliem un galu galā būt caurspīdīga arhitektūras un būvniecības procesa dalībniekiem.

Ir dzirdēts arī par atklātiem konkursiem, kuru rīkotāji nekautrējas teikt, ka nevēlas, lai konkursā piedalās «ārzemnieki», jo «ar viņiem ir tik grūti». Grūta ir arī nepieciešamība meklēt partnerus projekta realizācijai Latvijā, kas tiek kultivēta pat tādos nozīmogos projektos kā jaunais Rīgas administratīvais centrs.

Līdzīga situācija izveidojusies ar Latvijas arhitektūras eksportu. Mūsu arhitektu darba ģeogrāfija ir bijusi saistīta ar Krieviju un citām bijušā komunistiskā bloka valstīm, arī AAE, taču ne veco Eiropu. Aizņemtība un bizness tepat uz vietas nav radījusi vēlēšanos piedalīties atklātajos arhitektūras konkursos.

Numurs turpina vienu no izstādes Process. Kā rodas laba arhitektūra? tēmām — Internacionalizācija.

Ieva Zībārte, arhitekte, numura viesredaktore