Izdevuma Latvijas Būvniecība 2013. gada pirmais
numurs paplašināti aktualizē ilgtspējības tēmu, kā arī pievērsies plānoto būvprojektu
apzināšanai visā Latvijas teritorijā — cik nu pašvaldības un ministrijas atsaucās
aicinājumam publiskot 2013. gada ieceres.
Ja oficiālais objektu
saraksts ir gana garš ar izmaksām miljoniem latu (vai eiro), tad aptaujātie
speciālisti, prognozējot 2013.gadu, ir piesardzīgi. Citējot Andi Cini, Rīgas
Būvvaldes vadītāja vietnieku: «Reālo projektu attīstība šobrīd nenotiek saskaņā
ar 2005. gada optimistisko plānošanu, kas ietvēra vairāku degradētu un
veco rūpnīcu teritoriju apbūvi ar moderniem daudzdzīvokļu namiem, —
process daudzviet apstājies. Vai arī attīstās ļoti lēni – plašā plānojuma
dzīvokļi tiek pārprojektēti atbilstoši šodienas pieprasījumam, atsakās no
autostāvvietu izbūves pazemē, jo tas ir dārgi.»
Lai taptu
ilgtspējīgas arhitektūras un būvniecības piemēri, nepieciešams izglītots
pasūtītājs. Un ne tikai miljoniem eiro tērēt gatavs un dāsns investors, bet
jebkurš cilvēks, kuram, izvēloties mājokli — īrei vai iegādei īpašumā –,
pietiktu erudīcijas uzdot dažus jautājumus sev un arī izīrētājam vai pārdevējam.
Kā apliecināja žurnāla veiktā aptuveni 100 respondentu (būvniecības studenti un
dažādu jomu speciālisti) aptauja, sabiedrības izpratne par ilgtspējību varētu
būt krietni labāka. Tēmai veltīta publikācija Ko saprotam ar jēdzienu «ilgtspējīga būvniecība» Latvijā?
Kā
ilgtspējīgas būvniecības piemēri aptaujas laikā tika piesaukti galvenokārt
populāras ēkas — Arēna Rīga, Gaismas pils, Saules akmens, Pēterbaznīca, jūgendstila nami Rīgas centrā, Latvijas
Bankas Rīgas filiāles ēka Pārdaugavā, Alojas Biznesa centrs, atjaunotās ēkas
Spīķeru kvartālā Rīgā, Dienvidu tilts, sērijveida mājokļi (jo dod patvērumu
lielam skaitam cilvēku), guļbūves. Bet viens no kuriozākiem viedokļiem par
ilgtspējīgu būvniecību skanēja: «… būves, kas tiek ilgi būvētas, tādas Rīgā
ir jaunā LNB ēka un Dienvidu tilts, objekti, kas ilgtsoši nodrošina
speciālistiem un amatniekiem darbu.» Arī speciālistu lokā nav vienprātības par
ilgtspējības koncepta dzīvotspēju — skeptiķi to uzskata par modes lietu, citi
aizstāv, vēl citi norāda uz laba prakses piemēriem. Citējot Andi Cini: «Gudro māju aprīkojumā tiek intensīvi iesaistīta
energoresursu izmantošana, ēka ir ilgtspējīga tikmēr, kamēr štepselis ir sienā.
… Ilgtspējību saskatu pilnīgi citos segmentos, vispirms jau vietējo materiālu
izmantošanā būvniecībā. Materiāli, kas nav dārgi, nav sarežģīti apstrādājami,
kas var atgriezties dabā bez īpaša kaitējuma.»
Vairākas publikācijas
izdevumā veltītas likumdošanai — Publisko
ēku būvprojektu kļūdu tops, Būvatļauju
apstrīdēšana — tiesiskā regulējuma problēma un risinājumi.
Izdevuma intervija
šoreiz ar Leonīdu Ribicki — RTU rektoru un akadēmiķi, kurš atzīmē: «Latvijā ir
lielākais augstskolās studējošo skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.»
Objektu apskatos — Latgales
vēstniecība GORS, sarunvalodā pazīstama
kā Rēzeknes koncertzāle (arhitekts Uldis Balodis), Siguldas stacijas un laukuma
rekonstrukcijas pirmā kārta (arhitekts Armands Bisenieks), Krustpils kultūras
nama renovācija, LU Bibliotēkas ēkas, kas zināma kā L.V.Kerkoviusa nams,
rekonstrukcija (arhitekts Laimonis Šmits), Dienvidu tilta trešā kārta, rubrikā
Privātais sektors — arhitektu Daces Lediņas un Ilzes Zbitkovskas projektētā ēka
Jūrmalā. J.Dripes publikācijā Būves
uzraudzība, izšķirošajam gadam sākoties stāsts par Gaismas pils būvniecības pārraudzību un tās īstenotāju Carlos Reparaz.
Viedokļiem par akustiku
un akustikas projektu kvalitāti diskusijā apmainās akustiķis Andris Zabrauskis,
arhitekti Uldis Balodis un Jānis Tālbergs, būvakustiķis Arturs Pērkons un
pārstāvis no Ekonomikas ministrijas Gatis Ābele.
Ieskats padomju laika
būvniecības stilā publikācijā aplūkots caur arhitektes Lijas – Astas Knāķes
prizmu.
