Latvijas Architektūras 84.numurs

Latvijas Architektūra Nr.4(84)/09
Tēma: Tradīcijas

LA jaunā numura tēmai «tradīcijas» atbilst uz vāka redzamais Dome Hotel&SPA zaļais pagalmiņš, un apskatniece Dace Krēgere analizē ilgstošo Vecrīgas dizaina viesnīca tapšanu. Par latvju sētas un vācu muižas arhitektūras arhetipu dzīvīgumu var spriest, aplūkojot Jura Paegles un Arno Heinrihsona savrupmājas Ķegumā un Sunīšos. Tradicionālās koka mājas mūsdienu passive house versiju rāda Ervīns Krauklis, bet salīdzinājumam kalpo stāsts par Austrijas koka ražotāju organizācijas proHolz atbalstīto arhitektu labākajiem darbiem. Ievērību ir pelnījušas arī atjaunotā Mālpils muižas pils, tāpat kā Mežotnes pils siernīca. Arhitekts Ivars Krēgers analizē nesenā būvniecības buma «sauso atlikumu». Interjera sadaļā apskatīts Santas Meikulānes restorāna Kaļķu vārti jaunais ietērps, kā arī Evas Staņevičas savrupmājas Mārupē iekštelpas.

Redaktora sleja

Latvijas pretrunīgā politiskā vēsture nav kavējusies atsaukties uz valsts arhitektūru. Pat neliela māja Rīgas centrā, Baznīcas un Stabu ielas stūrī, rosina padomāt par arhitektūras tradīciju. Pagājušā gadsimta 30. gados arhitekts, atjauninot koka namu un padarot mazo veikaliņu konkurētspējīgāku, ir apliecinājis uzticību populārajam pludlīniju modernismam.

Varam tikai retoriski jautāt — vai šodien tiktu atļauta tik sirsnīgi vienkārša pieeja uzdevumam — modernizēt veco māju? Tolaik simbiozes jeb ciešā mijiedarbībā ir atrasta stilu saikne, kurai ir abpusēji labvēlīgs un integrējošs raksturs. Lai gan atrisinājums nav «tīrs», ēka ilustrē tiklab vietējā klasicisma, kā arī funkcionālisma «tradīciju».

Ar šo paroli atveras vairākas durvis. Mūsdienu sabiedrība gan dažkārt attīstībai aizliek priekšā tradīciju jeb to, ko tā iedomājas esam «tradīcija». Latvijā to atrast nav viegli, jo būvniecībai šeit ir daudzas pretrunīgas sejas. Sākot ar latviešu zemnieku sētas nostatījumu pret vācu kungu māju stila arhitektūru, un turpinot ar modernās kustības mēģinājumiem ieņemt savu vietu Latvijas ainavā.

Nākošā parole — ilgtspējība, kura atver vārtus ar vairākām iespējām — energoefektivitāte, reciklēšana, vietējie materiāli etc. Pārmaiņu sajūta pārņem krīzes ietekmēto arhitekta profesiju, klients arvien lielākā mērā pieprasa efektivitāti. Tradīcija nav tikai arhitekta māksliniecisks žests, bet vairāk sociālo pārmaiņu vēstnesis.

Arhitekti, kas iejaucas vecajā pilsētas audumā, saņem kritiku gan no avangardistiem, gan konservatoriem. Pēdējiem nav pieņemams viss, kas kādreiz nav bijis. Tomēr var atrast argumentus arī par labu pārmaiņām. Vai tad jaunas jumtu terases vecpilsētā nav tā pati viduslaiku aizsardzības mūru galerija un zaļā siena — pilsētnieku garšaugu dārziņš?

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000