Latvijas Architektūra Nr.97(5/11)
Tēma: bioklimatiskā arhitektūra
Bioklimatiskās arhitektūras
tēmu žurnāls ievada ar viesredaktores Andas Kursišas apskatu par klimata izglītību Austrijā. Edgars
Suvorovs raksta par kopīgo, kas
bioklimatiskā aspektā vieno «rūķveidīgu» ēku meža ielokā un augstceltni
pilsētas vidū. Arņa Kleinberga «zaļā klase» iepazīstinās ar Latvijas dabu,
demonstrējot arī enerģiju taupošus būvniecības paņēmienus. Diskusija par ēku siltināšanas bumu, kura kvalitāte ir trauksmes
signāls gan arhitektiem, gan inženieriem. Analizējot Valmieras pamatskolu, starptautisko
skolu Piņķos un Dobeles bērnudārzu ir
meklēta atbilde uz jautājumu – vai bērniem radītajai patvēruma sajūtai jābūt
noteicošai, viņus izolējot no ārpasaules? Ir apskatīts ROLEX centrs Lozannā, kas
rosina nojaukt sociālās barjeras un Pētera Cumtora paviljons Londonā, kā miera
osta, kurā pētīt augus. Ilgvara Jansona aprakstītā kopējās telpas ideja ir
koncentrēta moto: «Mazāk ceļazīmju un luksoforu — lielāka drošība!» Senai intervijai
ar pilsētplānošanas korifeju Sigurdu
Gravu nav noilguma, jo varam padomāt, vai daudz kas ir mainījies Rīgā.
Redaktora sleja
Veselīgs ēdiens un Nesteidzīga dzīve. Varbūt mums derētu ieviest lēnās
būvniecības koncepciju? Projektēt ilgāk, un ar prieku, būvēt lēnāk un godīgi.
Stresam tērēto laiku veltīt profesionālai izaugsmei. Bioklimatiskā arhitektūra
nav iedomājama bez zināšanām. Reģionālās arhitektūras un paradumu izpēte.
Cilvēka ķermeņa reakcija uz temperatūras maiņu, ģērbšanās paradumi, psiholoģiskais
komforts. Fizika un būvfizika — materiālu īpašības, mitruma iedarbība,
hermētiskums, siltuma caurlaidība. Materiālu izcelsmes ietekme uz ekoloģiju, to
dzīves cikls un pārstrādes iespējas. Iekštelpu klimats — apkures regulēšanas
iespējas, videi un lietotājam draudzīgas ventilācijas sistēmas, telpu
apgaismojums.
Ilgtspējīgas ēkas projektēšanas ciklu veido trīs secīgi soļi. Vispirms ēkas
čaulas plānošana racionālā un klimatam atbilstošā veidā, tad pasīvās jeb dabas
enerģijas izmantošana apgaismojumam, siltuma saglabāšanai, dzesēšanai un
vēdināšanai. Un visbeidzot tehnoloģiskās sistēmas — elektriskais apgaismojums,
apkures sistēmas, mehāniskā ventilācija, un nepieciešamo enerģijas resursu
nodrošinājums no ēkai uzstādītiem atjaunojamo resursu avotiem, vai
centralizētajiem tīkliem ar būtisku atjaunojamās enerģijas vai koģenerācijas
komponenti.
Pretstatā šiem loģiskajiem soļiem, mēs nereti ēkās vērojam «džentelmeņa
komplektu» saulainā pavasara dienā — stiklotā fasādes nosegta ar žalūzijām,
telpā ieslēgts elektriskais apgaismojums; apkures sistēma vēl čakli darbojas,
taču tā kā mums ir karsti, ieslēdzam arī lokālo kondicionieri. Un tad vēl tās
nosiltinātās skolas un bērnudārzi bez ventilācijas sistēmu rekonstrukcijas…
Žurnālā meklējam atbildes uz jautājumiem. Kur beidzas cīņa ar ačgārnībām,
un sākas klimatam atbilstoša projektēšana? Cik tālu sniedzas mūsu šodienas
izpratne par klimatu, būvfiziku un iekštelpu gaisa kvalitāti? Kas motivē, un
kas traucē šos parametrus ietvert katrā ēkā, ko būvējam? Kopā ar kolēģiem,
valsts un pašvaldību organizācijām mēs uzkrājam pieredzi Latvijas likumdošanas
izmantošanai ilgtspējīgas būvniecības jomā.
Nav jau tā, ka tikai neļauj un nedrīkst. Panākumu atslēga ir pasūtītāja
izpratnē par ēkas lietošanas mērķiem, un projektētāja spējā saprotami izskaidrot
klimata inženiertehniskos jautājumus, ieguvumus un sekas ilgtermiņā. Skatīsimies,
kas mums sanācis šodien, vēl drusku pamācīsimies būvfiziku, un tad leposimies
ar zemi, kurā ļaudis ne tikai dzied, bet rada vidē iederīgas, videi mīļas un
ilgi skaistas ēkas!
Anda Kursiša, arhitekte,
viesredaktore
