Latvijas architektūras 122. numurs

Latvijas architektūra nr 122 (6/15)
Numura tēma: Koks. Akmens. Metāls

Žurnāla jaunākais numurs
viesojas arhitektu Mārtiņa Jaunromāna un Māras Ābeles projektētajā Dzintaru koncertzālē, ēkā Vecrīgā, Skārņu ielā un Klusā centra dzīvokļos.
Var iepazīsies arī ar Xcelsior dizainēto dzīvokli
Miera Park House, salīdzinoši aplūkot pansiju Osobņak
Jūrmalā (Guntis Grabovskis u.c.) un pasīvo villu ar peldbaseinu Mežaparkā (Ervīns
Krauklis, Ausmas Ķibildes interjers).

Tradicionālo
materiālu prasmīgs lietojums redzams zobārstniecības klīnikā Ģertrūdes
ielas pagalmā (Lauders Architecture) un tramvaja depo Klijānu ielā (Kārlis Rukuts).  

Žurnāls
iepazīstina ar Latvijas izstādi Tokijā (Ilze Paklone) un pazīstamo
latviešu dizaineri Arti Nīmani. Intervijā ar dāņu dizaineri  Nicholai
Wiig Hansen
atklājas arī Latvijas problēmas, bet dizaina Gada
balvu analizē Marta Šuste.  Ar RISEBAs arhitektūras studiju
programmu iepazīstina  Jānis Dripe un Dina Suhanova, turpat arī
intervijas ar igauņu viesprofesoru Andresu Alveru un krievu teorētiķi Aleksandru
Rappoportu. Atklāta Hardija Lediņa un Imanta Žodžika sadarbība.  

Redaktora
sleja

Koks, akmens
un metāls ir pamata materiāli, ar kuriem strādā arhitekts. Ar akmeni mēs šoreiz
saprotam inertos materiālus — betonu, ķieģeli un visdažādākos keramiskos
materiālus. Betons var piešķirt ēkai unikālu, būvlaukuma veidņos iegūtu forma,
bet to lieto arī lai rūpnīcās masveidā ražotu ēku detaļas. Ķieģeli līdz ar mūra
būvniecības tehnoloģiju Latvijā ieviesa vācu ienācēji 13. gs. Protams,
neiztiekam bez stikla, kas mūsu klimata zonā nodrošina nepieciešamību
norobežoties no skarbā klimata, bet tas jau ir cits, daudz jaunāks stāsts.

Metāls
Latvijā ir salīdzinoši jauns būvmateriāls, un līdz ar to labi saprotams, ka jau
19. gs. vadošie arhitekti, atbildot uz pašu izvirzītajiem izaicinājumiem,
labprāt ar to eksperimentēja. Pirmais latviešu profesionālais arhitekts Jānis
Fridrihs Baumanis Rīgas Solomonska cirka kupolu 1889. gadā uzbūvēja no
dzelzceļa sliedēm. Būvdarbu revidenti tolaik savos aktos drošības labad
ierakstīja — izmantot tikai jaunas sliedes! Talantīgais arhitekts un
apsviedīgais komersants bija labs tandēms, lai vienu no Eiropā visvecākajiem
cirka namiem uzceltu gada laikā.

Dažas
desmitgades vēlāk Baumaņa skolnieks Konstantīns Pēkšēns 1905. gadā uzbūvēja
vienu no pirmajiem nacionālā romantisma stila īres namiem Rīgā, Lāčplēša ielā 4.
Fasādes perforējums ar rijas siluetu atgādinošas formas logiem, etnogrāfisko
audumu faktūru iespaidota apmetuma dažādība un eksponēti metāla profilu siju
gali erkera balstījumā, kas atsauc atmiņā klēts koka siju pārkares- tas viss
raksturo arhitekta formu vārdnīcu, kuras arhetipus varam meklēt Latvijas
etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

«Dievs mīt
detaļās» ir viens populārākajiem un visvairāk citētajiem arhitekta Ludvigs van
der Roes aforismiem, kuru daudzi lieto, nenojaušot par tā izcelsmi. Vārdu
salikums ir attiecināms gan uz mūsdienu, gan vēsturisko arhitektūru. Detaļas
vislabāk atklāj materiāla būtību, gan tā stiprās, gan vājās puses — izturību
pret aukstumu un karstumu, mehānisku un metoroloģisku iedarbību. Aplūkojot
detaļas, mēs spriežam par būvniecības metodēm, materiālu saderību un varam
atrast argumentus, lai kopumā pieņemamu ēku novērtētu kā neglītu, bet tikpat
labi tās var kāpināt mūsu sajūsmu par ēkas skaistumu. Viss atkarīgs no detaļām.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x