Latvijas architektūras 117. numurs

Latvijas architektūra Nr 117 (1/15)
Numura tēma: dzīvesveids, kūrorts

Numura tēmu Dzīvesveids. Kūrorts atklāj ar dažādu ēku — Hotel Kurshi Jūrmalā (8 A.M., arh. Eduards Beernaerts un Juris Lasis)
un Dienas centra Skultē (Lejnieku
projektēšanas birojs
, arh. Mikus Lejnieks un Laura Pelše) konfrontāciju. 
Fešeneblā viesnīca un sociālais centrs Pierīgas ciematā ir vienas arhitektūras
monētas divas puses. Kvalitatīvu mājokļi ir Aigara Vilnīša savrupmājas un Annas Buteles apartamenti Jūrmalā, kā arī Jura
Skalberga savrupmāja Siguldā. Vēstures sadaļā Linda Leitāne-Šmīdberga turpina rakstu sēriju par
konkursiem Latvijā, turpat arī intervija ar Gunāru Lūsi-Grīnbergu un Jura Skalberga radošā mūža- starp modernismu un postmodernismu, pārskats.
 A-LBISENIEKSLatvijas dizaina eksporta iespējas vērtē Dzintra
Purviņa, bet Anita Grase dalās Ķelnes meses iespaidos. Ārzemju rubrikā- Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa
Zaigas Gailes, Janas Jākobsones un Uģa Šēnberga skatījumā. Pauls Gailītis iepazīstina ar Šveices
stila izplatību Latvijā un Juris Dambis analizē konfliktsituācijas vēsturiskajos centros.

Redaktora sleja

Ķemeru kūrmājas atpūtas telpas attēlā redzam divdesmito gadu izpratni par
to, kā apmierināt Rietumeiropas kūrorta viesu vēlmi baudīt komfortu ar Art-Deco
stila garšas izjūtu, vienlaikus dodot viņiem iespēju pabūt neskartā dabā, tālu
Eiropas ziemeļaustrumos, jo «Latvija neatrodas uz ļaužu pārpildītiem
lielceļiem, bet viņas skaistie, klusie un lētie kūrorti ar katru gadu pievelk
no dažādām zemēm arvien vairāk ļaužu, kam vajadzīgs miers un atpūta. Latvijas
klimatiskā un ģeogrāfiskā ziņā ir tiešām kā radīta, lai dotu veselību
nogurušiem lielpilsētniekiem, nervoziem un pārstrādājušiem, kam nepieciešama
veseļošanās.»

Šādas jaukas rindas nezināms publisko attiecību speciālists ir sacerējis
1928.gadā izdotai reklāmas brošūrai. Tās vāku grezno Eiropas karte ar ceļiem kā
nokļūt Latvijā no Lisabonas, Romas un Atēnām, kā arī no Maskavas un
Ļeņingradas, par Berlīni, Parīzi un Londonu nemaz nerunājot. Tolaik valsts
sēravotu kūrorts Ķemeri atkopās pēc Pirmā pasaules kara postījumiem, tuvojās
savai simtgadei un reklamēja sevi kā «labāko sēravotu un dūņu kūrortu Eiropā».

Vai Mellužu un Pumpuru zemeņu audzētāji pirms Pirmā pasaules kara «ķēra
kreņķi» par to, ka viņiem bija smagi jāstrādā, lai agri no rīta ielādētu
vilciena vagonos svaigi lasītās zemenes eksportam uz Pēterburgu vai Maskavu?
Laikam jau nē, jo par iekrāto naudu viņi uzbūvēja mājas, kuru vairums veido
šodienas Jūrmalas kūrorta pilsētu, kurā Ķemeri ir tikai maza daļa.

Visās sociāli ekonomiskajās valsts iekārtās pilsētas ir sastāvējušas no
ražojošās, patērējošās un apkalpojošās daļas, starp kurām ideālā gadījumā
pastāv līdzsvars. Pretējos gadījumos veidojas geto, kur katrs sociālais slānis
vai nacionalitāte norobežojas savā teritorijā. Padomju varas gados Jūrmalā,
netālu no Ķemeriem, tika uzbūvēts Kauguru mikrorajons, kurā dzīvoja daudzo
sanatoriju un pansionātu apkalpojošais personāls.

Jūrmala nesen pārsteidza ar viesnīcu Kurshi,
savukārt Pierīgas mikrorajonā Skulte, kurā kopš padomju laika mājo lidostas Rīga 
personāls, pašvaldība ir uzbūvējusi dienas centru bezpajumtniekiem.
Ekskluzīvā viesnīca un ordinārais dienas centrs ir vienas monētas divas puses.
Spilgtu botique viesnīcu jau ir
novērtējuši viesi no Krievijas un citām «tuvo ārzemju» valstīm. Vai varēsim
cerēt uz viesiem, kas vēlētos atpūsties «labākajā sēravotu un dūņu kūrortā
Eiropā», atkarīgs no valsts politikas. Jaunais ES plānošanas periods paredz
atbalstu degradētajām teritorijām, un likteņa varā pamestie Ķemeri ir izcils
piemērs.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000