Latvijas Architektūras 82.numurs

Latvijas Architektūra Nr.2(82)/09

Tēma: Publiskā ārtelpa

Astoņdesmit otrais žurnāla Latvijas Architektūra numurs iznāk aprīlī, un, starptautisko ainavu arhitektūras mēnesi atzīmējot, tas veltīts publiskās ārtelpas tēmai. Viesredaktori — arhitektu kolēģi pilsētas atdzimšanā — pilsētplānotājs Marks Geldofs un ainavu arhitekte Helēna Gūtmane kopā ar starpdisciplināru un internacionālu autoru kolektīvu plaši atver logu uz daudzkrāsaino un melnbalto, daudzbalsīgo un daudzšķautņaino, zaļo un asfaltēto, automašīnu un bērnu, prieka un problēmu pilno, vienmēr dzīvo pilsētas ārtelpu.

Publiskās ārtelpas izmantošanas evolūciju tās vēsturiskajā perspektīvā apskata burtnīcas viesredaktors Marks Geldofs. Uģis Bratuškins analīzē sabiedrisko aktivitāšu un publiskās ārtelpas kvalitātes attiecības, kā arī pierāda tās publiskuma trauslumu, izmantojot piemērus no pēdējo gadu Rīgas pilsētbūvniecības vēstures. Vairāki autori veic apskatu par mūsdienu pilsētvidi Baltijas valstīs: M.Karro-Kalberg runā par interesanto Igaunijas pieredzi publiskās ārtelpas veidošanā. I.Ķempe ar kolēģiem apcer procesus Latvijā, bet K.Briķe sniedz pārskatu par to, kas notiek Rīgas «brīvajā teritorijā».

Pirms vairākiem gadiem Jans Geils un Brigite Bundesenas-Svares (GEHL Architects, Copenhagen) izstrādāja ieteikumus Rīgas centra ārtelpas attīstībai — Rīgas publiskā ārtelpa un publiskā dzīve. Pārskatā uzsākto tēmu apskata astoņu profesionāļu un viena politiķa saruna pie apaļā galda — par to, kas tad traucē mūsu pilsētai izstrādāt un realizēt «projektu» labākas dzīves vides radīšanai.

Cita rakstu grupa aptver instrumentāriju, kuru attīstījušas citas pilsētas, lai veidotu efektīvu pilsētvides plānošanas un projektu realizācijas politiku. Filips Moirsūns (Philippe Moyersoen) iepazīstina ar Barcelona Regional darbību. Šī organizācija nodarbojas ar starppilsētu plānošanas jautājumiem: transporta tranzītu, lidostu paplašināšanu, pierobežu attīstības projektiem, dabas un vides jautājumiem urbanizētā vidē.

Savukārt jau pirms 20 gadiem Francijas pilsēta Gran-Liona nolēma pilnībā mainīt pilsētplānošanas politiku, par pamatu liekot zaļo, zilo un gaisa plūsmu struktūru, kā arī īstenojot Zaļo, Zilo un Gaisa plānu. Šīs jaunās politikas arhitekts vai, pareizāk, režisors bija pilsētplānotājs Žans Pjērs Šarbono (Jean-Pierre Charbonneau). Rakstā Pilsētas politika pilsētām viņš apraksta, kādā veidā dažādi «aktieri» (politiķi, departamenti, investori…) apvienojas, lai īstenotu vienotu vīziju un darbības programmu.

Tas, vai pilsētas līmeņa projekts tiek īstenots ātri un kvalitatīvi, lielā mēra atkarīgs no laba projekta vadības. Everts Ferhagens (Evert Verhagen), kurš ieguvis 2004.gada valsts balvu par labāko pilsētas projekta vadību, izskaidro pamestas gāzes fabrikas — Westergasfabrik — teritorijas pārtapšanas procesu par veiksmīgu un populāru parku Amsterdamā, kur ir vieta gan pasīvai rekreācijai, gan lieliem masu pasākumiem. Šī vērienīgā un pasaules slavu iemantojušā objekta projektēšanai tika uzaicināts ainavu arhitektes Katrīnas Gustavsones (Kathryn Gustavsson) birojs.

Turpinot sarunu par pilsētplānošanas instrumentāriju, Andris Roze sniedz pārskatu par pionieriem pilsētplānošanā un viņu ieteikumiem pilsētvides revitalizācijas jomā.

Prieks, ka, aprīlim aizejot, nepazudīs LA interese par publiskās ārtelpas tēmu. Jau nākamajā, 83.burtnīcā, žurnāls pievērsīs uzmanību tās sociālajam aspektam, aicinot autorus no Francijas, Dānijas, Beļģijas, Latvijas — arhitektus, sociologus, ainavu arhitektus, pilsētplānotājus — stāstīt par mūsu profesionālai sabiedrībai pilnīgi jaunām parādībām, piemēram, par savu pieredzi iedzīvotāju iesaistīšanā plānošanas un projektēšanas procesā. Tiks uzsākta saruna par pilsētvides elementu ietekmi uz sabiedrības psihosocioloģisko stāvokli. Franču socioloģes M.Žolī pārdomas par sēdēšanas nozīmi publiskā ārtelpā dos vienkāršu, bet ģeniāli skaidru atbildi arī uz Rīgas iedzīvotāju un profesionāļu tik «karsti» apspriesto jautājumu par sēdēšanu zālienā Rīgas centra parkos. Par situāciju Lietuvā pastāstīs Viļņas arhitekts Alvidas Zickis.

Latvijas ainavu arhitektes L.Garkalnes tēma — augu ietekme uz cilvēku un tās izmantošana projektēšanā: kas ir healing gardens vai terapeitiskie dārzi.

Arhitekte T.Sābi no Kopenhāgenes biroja Witraz atklās, kā projektēšanas darbā piedalās arhitektu komandā strādājošie sociologs un antropologs, bet Levenes universitātes doktorante arhitekte Ž.Deneva, analizējot vairāk nekā 20 gadus notiekošo iedzīvotāju līdzdalību plānošanā, raksturo «no augšas» organizēto un pie mums vienīgi pazīstamu (kā projektu obligātu publisku apspriešanu) līdzdalības formu kā vajadzīgu, bet visvairāk ierobežoto un ne pašu efektīvāko veidu. Apkaimju iedzīvotājiem ir būtiska noteikta pašvaldības brīvība, lai nereti saviešiem nozīmīgus projektus varētu realizēt pēc iespējas īsākā, no liekas birokrātijas brīvā termiņā. Tāpēc arī dažās valstīs pastāv neatkarīgas, īpašas pašvaldību dibinātas organizācijas, kas kā instruments ļauj pašvaldībai ātri un efektīvi īstenot plānošanu un attīstīt tai nepieciešamus un iedzīvotājiem svarīgus projektus. Filips Fanhaverbeke (Filip Vanhaverbeke), arhitekts un pilsētas plānotājs, dod priekšstatu par neatkarīga Belģijas pašvaldību uzņēmuma darbību Ostendē, kur viņš veic izpilddirektora pienākumus.

LA nav tikai labs vietējais arhitektūras daidžests, bet kļūst arī par know how platformu tik svarīgajā mūsdienu problemātikā — kā palīdzēt pilsētai un tās iedzīvotājiem būt laimīgiem.
Šķiet, ka pēdējās divas burtnīcas sauc: «Arhitekti, ainavu arhitekti, politiķi, sociologi un citi pilsētnozaru speciālisti, apvienojieties kopīgam darbam PILSĒTAS labā!» Gribas uzsaukt līdzi: «Kolēģi, lasi pats un dod palasīt savam draugam un kolēģim — politiķim!» Bet vairāk par visu gribas cerēt, ka sadzirdēs un dzirdēto jau rīt varēsim baudīt pavasarīgajās pilsētas ielās!