Latvijas Architektūra Nr. 157 (2021/6)
Numura tēma: Brieduma lepnums
Tematu Brieduma lepnums žurnāls parāda ar virkni prominentu arhitektu darbiem. Intervija ar Pēteri Blūmu atklāj, ko viņš vēlētos pārveidot Rīgas pilī, ko viņš stāsta savam mazdēlam, un kā tapusi jaunbūve Dobeles pilsdrupās, kur kapelas daļa ir pārjumta ar starp mūriem iegremdētu pārsegumu, bet kapelas tornītis ir postmoderna fantāzija un simbols, kas vainago ēku kā viņa personiskais paraksts. Žurnāls analizē arī arhitekta atjaunoto Latgales lauku sētu. Kontrastam — Arņa Kleinberga savrupmāja uz Vidzemes augstienes pakalna ir kā putns, kas ar knābi šķeļ vēju un ir gatavs lidojumam. Villa Pierīgā ir pēdējais un nozīmīgākais Modra Ģelža un Sandras Laganovskas kopdarbs. Vaicājot pēc ēkas stila, vistuvākā atbilde būtu – organiskā arhitektūra. Pedvāles mākslas parka Firksu muižā izbūvētas mākslinieku rezidenču telpas pēc AIG projekta. Saistoši ir Ilonas Auderes aprakstītie atradumi Vecrīgas senajos namos un Kristapa Priedes kultūras atmiņas vandālisma aspektā Liepājas Vecajos kapos. Plašs Baibas Vērpes EXPO 2020 Dubaijā apskats.
Redaktora sleja
Plašsaziņas līdzekļi, kas savus stāstus pasniedz viegli lasāmā veidā, apgalvo, ka mūsdienās tiem, kam ir piecdesmit, vecums sāksies tikai pēc septiņdesmit pieciem. Vēl pavisam nesen cilvēka dzīvē ir bija trīs galvenie periodi – jaunība, briedums, vecums. Tagad briedums, kas sākas pēc piecdesmit, iezīmējot sākumu jaunam posmam cilvēka dzīvē.
Arhitekta profesiju raksturo vēls briedums. Pieredze ļauj plānot racionālāk un saprast pretspēlētāju nodomus pirms tie ir publiskoti. Tas ir laiks, kad viņš vai viņa var atļauties būt īstiem un neviltotiem, un ar lepnumu nebaidīties atklāt savu būtību. Nenobriedis cilvēks nav brīvs, viņš ir atkarīgs no citu viedokļiem. Viņš dažkārt nesaka to, ko vēlētos pateikt, jo viņam nākas teikt to, ko citi grib dzirdēt.
Modrim Ģelzim bija trīsdesmit pieci, kad viņš pārbūvēja kādreizējo Rīgas tirgotāju saviesīgo namu Lielo Ģildi par Latvijas Filharmonijas koncertzāli atbilstoši padomju režīma iespējām un 60.gadu priekšstatiem par cilvēku komfortu. Arhitektam bija septiņdesmit pieci, kad pēc uzvaras konkursā viņš uzsāka jaunu koncertzāles “Lielā Ģilde” pārbūves projektu.
Raugoties maketa fotogrāfijā, formu analoģija rosina domāt par ērģeļu prospektu vai atvērtām klavierēm, kuru stīgas ievibrē gaisu, pārraidot mūzikas viļņus. Viegla, mūsdienīga un patiesa forma, kas aiz stiklojuma neslēpj, ka piebūve ir nepieciešama, lai padarītu ēku pieejamu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā arī nodrošinātu augošās orķestra vajadzības. Tomēr Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Pilsētbūvniecības padomē 2003. gadā nosprieda, ka prātīgāk būtu radīt jaunu koncertzāli. Šim uzskatam atradās arī politiskais atbalsts, un Ģelža projekts tika iesaldēts, jo tas nesaskanēja arī ar toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas plāniem.
Ir pagājuši divdesmit gadi, un beidzot notiek koncertzāles “Lielā Ģilde” pārbūve, bet ne jau pēc kādā konkursā iegūta projekta, tā ir “vienkāršota renovācija” ar minimāliem ieguvumiem mūziķiem un skatītājiem. Vēl pārsteidzošāk, ka divdesmit gadu laikā nav beigusies cīņa par jaunas koncertzāles vietu Rīgā. Politiķi nevar pieņemt racionālus lēmumus, jo to rezultātā varētu sekmēties oligarhu nekustamo īpašumu bizness Andrejsalā vai Skanstē. Kongresu nama izvēle ir Pirra uzvara, un pēc simts gadiem, kad oligarhi būs aizmirsti, pilsētnieki nevarēs saprast, kāpēc Nacionālā koncertzāle tika iesprostota kādreizējā Latvijas komunistiskās partijas politiskās izglītības namā.
Par koncertzāli un Pirra uzvaru. Patiesībā mēs zinām, ka Latvijā politiķus baro bizness. Tas aizsākās vēl tālajos 90-jos ar dīvainām kustībām “Bankas Baltijas” lietā un noslēdzās ar 1 miljarda izmešanu miskastē Parex bankas glābšanā un pēc tam pārdošanu par bilances vērtību. Loģiski domājot: Politiķi nevar pieņemt racionālus lēmumus divu iemeslu dēļ – tāpēc ka ir korumpēti un otrais – tāpēc ka ienīst korumpantus un negrib ļaut tiem iegūt kādas preferences. Tā kā cīņa ap koncertzāli parāda tieši šo divu pretmetu cīņu 20 gadu garumā. Un cīņā tiek iesaistīti arī arhitekti, diemžēl. Izeja no mūsu absurdās situācijas ir kaut kāds nacionālais… Lasīt vairāk »
Turpinot par briedumu. Ir tāda diezgan sena grāmata, kuru jaunībā lasot var pārprast, bet lūk tur ir viens pastāsts, kur jūdi tiek izvesti no Ēģiptes un 40 gadus tiek vadāti pa tuksnesi, lai izmirtu paaudze kas bijuši vergi. Mērķis – Apsolītā zeme ir tikai septiņu dienu attālumā ejot lēni ar kājām. Mēs esam brīvi 30 gadus, bet lai nevajadzētu gaidīt vēl 10 gadus, patiess briedums būtu, ka ja no visām funkcionāru pozīcijām, kas saistītas ar arhitektūru, atkāptos PSRS laikā dzimušie un skolās gājušie. Aizietu paši un dotu ceļu jaunajiem. Ja vien kādu patiesi interesē arhitektūras attīstība Latvijā. Ja ne, tad… Lasīt vairāk »
Ieskatījos šajā žurnālā, izlasīju interviju ar Pēteri Blūmu, apskatīju viņa Dobeles pilsdrupas un šī ietekmē sānāca atsaukt atmiņā arī citus viņa projektus. Tad nu šī intervija un viņa projekti uzrāda dažas lietas, kas varētu ietekmēt arī citus arhitektus, tādēļ vērts par tiem padomāt. Pirmkārt, Dobeles pils restaurācijas rezultāts, projekta risinājumi ir ļoti ļoti diskutabli. Jaunais jumtiņš virs torņa, ventilācijas divslīpju metāla būda uz terases, dīvainie stiklojumi.. katrs savā stilā… tie nomāc pilsdrupu mūrus un struktūru, un ir vienkārši neveikli arhitektūras elementi . To pašu var teikt arī par Ērģemes drupu smago jumtu. Tāpat diskutabla bija Ventspils pils kapitula zāles zaļā… Lasīt vairāk »
Arhitektūra un Angļu Džentlmeņu klubs Latvijā ir nesaraujamas lietas. Jebkurš augstā amatā esošs funkcionārs Latvijā ir dzimis PSRS, līdz ar to no PSRS dzimušajiem nevajadzētu gaidīt toleranci, viedokļu dažādību, ieklausīšanos pretējā pusē. PSRS bija totalitātra valsts un tā turpina dzīvot tās bērnos – arhitektūras funkcionāros. Ja nu kādam ir gadījies aiziet uz kādu padomi ar savu metu, tad zinās kāds PSKP tur sēž pretī, parasti ir arī kāds “Brežnevs”, kurš gari runā un uzstiepj savu viedokli. Jā, bet izejot no loģikas. Tāda arhitektūras vēsturiskā mantojuma saglabāšana ir diezgan nesens pasākums – ap 100 gadu. Un te neiztiek bez simpātijām. PSRS… Lasīt vairāk »
Melngalvju namu un Kolizeju nevar salīdzināt. Padomju režīms darbojās nežēlīgi, barbari no Kolizeja atstāj vismaz drupas. Es arī nesaprotu, kapēc koncertzāli nevar celt Andrejsalā, un kapēc CK mājas aizstāvji ir gatavi nodot izvarošanai Kongresu namu, kas ir vēl vērtīgāks padomju modernisma darbs..
Kas interesanti, ka nav bijis nekāds lustrācijas process. Mums finansu ministrs ir bijušais komjaunatnes darbonis. Elite pārsvarā, vismaz tāda informācija cik noprotu ir ārvalstu izlūkdienestu rīcībā, ir ciešām saitēm sieta ar komunistu režīmu. Bet par Kongresu namu. Izrādās tauta atbalsta koncertzāli un Puntulis gatavs piekāpties. Tas no viena preses virsraksta. Kā noskaidroja tautas viedokli? SKDS aptauja, domājams ar 1000 respondentiem. Kam gatavs piekāpties Puntulis? Pirms tam gan jāpajautā vai Puntulis nav tautas vēlēta amatpersona? Šodien bija labs radio sižets. Es kā tāds pensionārs klausos LR1 😉 Tad lūk Mežaparkā par 15 eur/m2 UZ NOMAKSU pārdots 18 ha zemesgabals un akurāt… Lasīt vairāk »
Sveiks Jāni! Žēl, ka tu nesaproti-kapēc nevar Andrejsalā. Žēl, ka daļa arhitektu nepieņēma CK ēkas nojaukšanu un lielisko novietni.
Es ar nesapratu. Drīkst man personīgi paskaidrot, bet vēlams ar argumentiem un pa punktiem 😉 Mans favorīts gan joprojām ir AB dambis ar gatavo Anda projektu. Tīri no Arhitektūras viedokļa, iztērētā laika un naudas un komandas profesionalitātes viedokļa. Pat pēc tāda laika projekts ir labs. Pat ar visiem lēmumiem, kas pieņemti Demakovas laikā. Maza piezīme: Demakovu taču nevar salīdzināt ar Puntuli, nu tur taču vienos vārtos, kaut arī Puntulim tie vārti ir divreiz samazināta lieluma un kājsargi divreiz lielāki kā Demakovai;)
Intervēju žurnālam jaunā, veiksmīgā biroja “RUUME” līderus. Lūk, ko viņi teica par koncertzāles novietni Elizabetes ielā. Līva Nordmane: “Pirmoreiz izdzirdot par šo ieceri, likās, ka šādu ideju nevar uztvert nopietni. Novietnes izvēlē šobrīd ir likts liels akcents uz centru, cenšoties atrast jebkādu novietni, kur esošajā apbūvē iespiest koncertzāli ar visām tai nepieciešamajām funkcijām un transporta sastrēgumiem “pīķa” stundās. Tajā pašā laikā Rietumeiropas labā prakse būtu mēģināt ar koncertzāli pavilkt līdzi un atrisināt kādu problēmu, kuru koncertzāle spēj atrisināt – piemēram, attīstīt kādu degradētu, centra tuvumā esošu teritoriju, tajā pašā laikā arī nemēģinot atrisināt visas Rīgas problēmas. Svarīgi būtu atrast faktorus,… Lasīt vairāk »
Mani mazliet izbrīnija kāpēc par potenciālo vietu netika atzīta Zaķusala pie TV torņa. Kā jau pie mums pierasts, acīmredzot tur sev zemi rezervējis kāds skazočņiks 😉 Vēl vasarā sēdēju pretējā krastā Lucavsalā un klausījos kā tur rūcina jaunieši ar motokrosa motocikliem.
Andrejsalas gadījumā taču ir nevis divi, bet trīs vienā – tā atrodas “centrā”, ir “degradēta teritorija” un nekas nav “jāiespiež”, gluži otrādi – paliek valsts zeme 6ha attīstībai nākotnē, piem konferenču, izglītības vai tamlīdzīgai saderīgai funkcijai
Andrejsala nav slikta vieta, bet tur tie darboņi mazliet sāk izskatīties pēc skazočņikiem. Nekas pa šo periodu – nu jau desmit gadi apkārt no vizualizācijas, nav pavirzījies. Varbūt Tu zini labāk kas tur notiek, bet publiski pat arhitektu vasaras plenēri nenotiek. Laikam Andrim cūciņa jāsasit, bet žēl?
Sveiks Andrej! Vienīgais iemesls ir politiska raustīšanās ibo Andrejsalas privātie attīstītāji gūs personīgu labumu no enkurobjekta. Un tas, ka labumu no foršas teritorijas ūdens malā gūs rīdzinieki, nav virziens, kurā valsts pārvalde būtu spējīga domāt. Vai Tev ir zināmi kādi citi iemesli?
-mana atbilde- CK māja būtībā ir vidi degradējoša. Es patiešām domāju, ka Latvija ir tikusi drusku tālāk savā attīstībā nekā Kazahstāna, Azerbeidžāna, kur ziņās skatoties var priecāties par ZahaHadid vai Fosteru, bet soli tālāk šokējoša nabadzība. Rīgas situācijā nav tik svarīgi savus brīnumus izvietot Daugavas malā, lai redz no prāmjiem, bet novietot labās vietās, kur ir ērti piekļūt un kas patiešam sakārtotu Rīgas sirdi.
Latvijā tieši tāpat ir šokējoša nabadzība. Pirms 10 gadiem ieteicu visiem paprojektēt rajonos, kas tuvāk robežām, lai saprastu, kas šeit vispār notiek. Ja runājam par Rīgu, tad ielas kā infrastruktūras sastāvdaļa ir katastrofālā stāvoklī, – pietiek investoram izbraukt pa centru, lai ātri ar savu naudas čemodānu dotos prom uz Tallinu vai Viļņu. Daugavas malas ir neizmantotās iespējas un Andrejsala ir viena no tām, bet tur privātie tos projektus nevar vieni pacelt, pat Andris izrādās ir vieglajā svarā – ar lielo svarcēlāju jostu var iznākt un paskatīties uz stieni, ieelpot ožamo spirtu, piepūst vaigus … un nekā. Un tā jau desmit… Lasīt vairāk »
Angļu Džentlmeņu klubs. Speciālizlaidums. Karaliskā Albertholla. Impērijai bija pienākuši grūti laiki. Spāņu gripa bija pļāvusi labu daļu Londonas iedzīvotāju, karaliskā kase bija tukša un nelīdzēja pat Viņas Majestātes pamudinājums pavalstniekiem strādāt dūšīgāk. Jau sen Londonā klīda runas par sera Naura slepeno aizraušanos ar krievu kultūru. Londonas ļaudis mēļoja, ka sera Naura kabinetā atradās Tulā ražots patvāris, ko sers Nauris periodiski ar zābaku iekvēlināja un tēju viņš dzēra skaļi, šmakstinādams un lika tāpat darīt arī saviem viesiem. Sers Nauris esot redzēts lielos atlasa šarovaros dejojam un griežoties rituālā dejā, gluži kā sūfiji. Tomēr ne visi zināja, ka galvenais visu rusofilu dārgums… Lasīt vairāk »
Berimors plaši pavēra Cigāru istabas ozolkoka divviru durvis: Džentlmeņi, lūdzu! Cigāru istaba bija iekārtota kā viss Angļu Džentlmeņu klubs – te bija bridža galdiņi, kur džentlmeņi slīpēja savas cīņas prasmes, bārs, kamīns ar lielajiem svečturiem un pēdējā laikā Impērijā tik iecienītais Tulas patvāris. Pie sienas, ierāmēts biezā apzeltītā rāmī karājās Valtera Gropiusa citāts: “Māksla pieder tautai!” Tomēr šodien šeit bija notikušas kādas negaidītas izmaiņas, 100-gadīgā vietā rindojā cara tētiņa atsūtītās Smirnoff kristāla karafes un uz galda Churchill cigāru vietā atradās papirosi. Tās bija nodevas jaunajai varai, kura mīleja visu krievisko! Kungi, pacelsim šīs skaistās glāzes, kuras parastie ļaudis dēvē par… Lasīt vairāk »
Miķeli, jāsāk izdot raksti, rēcīgi