Latvijas Architektūra Nr. 155 (2021/4)
Numura tēma: Muižas dzīve
Redaktores: Velta Holcmane
Tematu “Muižas dzīve” viesredaktore Velta Holcmane žurnālā izvērš ar virkni Latvijas muižu, kā izcili ilgtspējīgu būvju, piemēriem. Padures muižas kungu mājā saimnieko Jānis Lazdāns, Ziemeru muižas burvība slēpjas Ditas Balčus un Māra Balčus viesmīlībā, un Popes muižas nākotne ir cerīga, pateicoties tās biedrības aktivitātēm. Intervija ar arhitektu Ēriku Cērpiņu atklāj Nurmuižas atdzimšanu, kas sadarbībā ar īpašnieku Oļegu Fiļu noris gluži kā lēna, izjusta glezniecība. Arhitekts ir arī Zemgales Restaurācijas centra ēku Jelgavā un Pasiekstes vējdzirnavu Vārvē atjaunošanas projektu autors. Baiba Vērpe analizē Laimes muzeju Indrā un iepazīstina ar funkciju meklējumiem grāfu Plāteru pilij Krāslavā, arī iespējamo pasaulslavenā novadnieka Nauma Āronsona darbu ekspozīciju. Ievērību pelna Ināras Appenas kritiskais Sanda Aispura skulptūru grupas No baznīcas Saldū, kas radīta pēc Jaņa Rozentāla gleznas, apskats. Saistošs ir Ilonas Auderes stāsts par Mazās ģildes vitrāžu tapšanas vēsturi gan Vācijā, gan Latvijā.
Redaktora sleja
Latvijas būvniecības likumā viens no principiem ir ilgtspējība, saskaņā ar kuru tiek radīta kvalitatīva dzīves vide pašreizējām, un nākamajām paaudzēm, vienlaikus sekmējot dabas resursu efektīvu izmantošanu. Tādu pat ideoloģiju var attiecināt uz veco muižu ēkām Latvijā. To būvniecībā tika izmantoti ekoloģiski materiāli, pieejamie dabas resursi, vietējo amatnieku un ārzemju meistaru zināšanas, tradīciju un inovatīvu risinājumu apvienojumā. Īpašumi tika mantoti no paaudzes uz paaudzi, radot virkni uzslāņojumu, transformējot ēku apjomus un pārveidojot interjerus vai ekonomiskā pagrimuma laikā nedarot neko.
Vēl arvien Latvijā muižu skaits ir tuvu diviem tūkstošiem. Ne visas muižu ēkas līdz mūsdienām ir saglabājušās, daudzas ir drupās vai ir iezīmēta vien to atrašanās vieta. Vēsturnieks Vitolds Mašnovskis ir veicis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālu fotofiksāciju un izpēti, to apkopojot vairāku sējumu izdevumos.
Žurnāla viesa arhitekta Ērika Cērpiņa galvenā darba metode ir konservācija. Ar šo pieeju būvniecībā saprotams pasākumu kopums, kas novērš konstrukciju bojāšanos, sabrukumu vai nonākšanu cilvēkam un videi bīstamā stāvoklī. Tā ir lēna un darbietilpīga metode, kas prasa laiku, pacietību un samērīgu finansējumu. Pēc Cērpiņa domām, arhitekta atbildīgākais «pienākums ir ielikt visu procesu saprāta rāmjos, lai pasūtītājs nenomaldās un neaiziet bojā»
Sadarbībā ar klientu viņam Kurzemes pusē ir izdevies atjaunot Pasiekstes vējdzirnavas. Ar krietni nopietnāku finansējumu, speciālistu un iesaistīto pušu atbalstu Jelgavā izveidots Zemgales restaurācijas centrs vecākajā koka ēkā, kas ir guvusi atzinību kā labākā restaurācija. Latvijā lielākā muižas kompleksa – Nurmuižas atjaunošana notiek jau piecpadsmit gadus. Lai jaunā gaismā izceltu vairāk kā trīsdesmit ēku kompleksa pagājības spozmi, visupirms bija jāsaglabā no tās pārpalikušās ēnas.
Pretējā Latvijas pusē – Alūksnes novadā – Ziemeru muižas kungu mājā, kas ir spilgts piemērs Vidzemes muižu arhitektūras pārejai no baroka uz klasicismu 18. gadsimta nogalē, top muižas teātris, kas būs pirmais Latvijā. Tie ir piemēri, kas iedvesmo. Svētes muižas pils, Bramberģes muiža un Līves muiža Līvbērzes pagastā ir sagaidījusi savus jaunos īpašniekus, kas ir gatavi darīt un atdzīvināt senās ēkas, kas būs atbilstīgas ilgtspējīgas būvniecības principiem.
Velta Holcmane, Mg. arch.
