Latvijas Architektūras 147. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 147 (2020/2)
Numura tēma: Daudzveidība

Tematu DAUDZVEIDĪBA žurnāls atklāj sarunā ar arhitektiem Jāni Sauku, Mārtiņu Ošānu un Aleksejam Birjukovu par Dobeles mūzikas skolu ar koncertzāli “Zinta”, kas tapusi pateicoties privātam mecenātismam, “Jurmala Golf Club & Hotel” 75 ha lielo laukumu, kas iekārtots kopā ar slaveno golferi un laukumu arhitektu Jack Nicklau, un citiem biroja “Mark Arhitekti” darbiem, tostarp plānotajām VEF pārvērtībām. Dubultu kultūras kvartālu (arh. Aleksandrs Čepigus) analizē Baiba Vērpe. Žurnāls iepazīstina ar Māra Štromberga BMX centru Valmierā (“Balta istaba”, arh. Ilze Rukmane-Poča), Z.A.Meierovica pieminekli Tukumā (tēlnieki Zane Elerte, Matīss Kalniņš un arh. Liene Līce) un “Verde” biroju ēkas Skanstē projektu (“Arhis arhitekti”). Lidijas Auzas dekoratīvo gleznojumu aizstāvībai veltīts Zanes Žeivates patoss. Kārlis Kukainis no Glazgovas analizē modernisma arhitektūras saglabāšanas izaicinājumus. Ar jauno bibliotēku Oodi Helsinkos iepazīstina Antra Viļuma. Žurnāls viesojas īpašnieka projektētajā mājā Jūrmalā un dod ieskatu jauno arhitektu — RTU un RISEBA absolventu  diplomdarbos.

Redaktora sleja

Jautājums- kas ir pilsētas centrs, ir filozofisks, bet atbilde uz jautājumu- kāda ir dzīve centrā, ir praktiska un nav viegla. Autostāvvietu skaits limitēts sava pagalma robežās, jo ielu malas vienmēr pārpildītas. Bērnudārzi ir deficīts, lai gan liela daļa centra iemītnieku ir pārtikuši bezbērnu pāri, kuriem ir citas problēmas. Pirms gadiem simts sociālā stratifikācija netraucēja dažādu kārtu ļaudīm dzīvot vienuviet. Kalpotājiem bija atvēlēti dzīvokļi mitrajos pagrabstāvos, studentiem izīrēja aukstos bēniņus. Pēdējie mūsdienās ir pārbūvēti par dārgiem loftiem, bet pagrabstāvos iekārtojušies bāri un saloni.

Rīgā par augstvērtīgāko pilsētas daļu, tā teikt Vestendu vārda klasiskajā izpratnē, vienmēr ir uzskatīts t.s. Klusais centrs jeb teritorija, ko robežo Andrejosta, Viestura dārzs, Pulkveža Brieža iela un Pilsētas kanāls, kas ietek Andrejostā. Protams, Elizabetes un Alberta iela arī būtu pieskaitāmas, bet tur mieru un klusumu traucē tūristu grupas, kas vasarās jau kopš agra rīta mēģina iekļūt jūgendstila īres namu slēgtajos pagalmos.

Nesen nekustamo īpašumu tirgū ir parādījies jauns termins “Tuvais centrs”, kā  apzīmējums kvartāliem, kuri atrodas patālu no Rīgas centra, ja par to uzskatām Vecrīgu un Bulvāra loku, un tikai investoriem izdevīgākajā variantā terminu var attiecināt uz teritoriju līdz Tallinas ielai. Ārpus tās austrumu virzienā uz centra raksturu sava regulārā plānojuma dēļ pretendē strādnieku priekšpilsēta jeb Grīziņkalna apkaime, bet uz dienvidiem no centra sākas Īstendam raksturīgā paskata Maskavas foršstate, un tikai izdevīgais novietojums “īstā centra” tuvumā ļauj tai sapņot par iekārojamas dzīves vietas prestižu.

Epitetu, kas ar laiku pārvēršas par toponīmiem, piešķiršana pilsētas daļām s ir  marketinga triki, kurus rada reklāmas guru, ar mērķi pēc iespējas labāk pārdot dzīvokļus savu klientu- starptautisko investīciju grupu uzbūvētajos t.s. jaunajos projektos. Starp citu, šis termins Latvijā parādījās 90. gados, acīmredzot ar nolūku uzskatāmi norobežoties no vecajiem pilsētas kvartāliem un vēl nesen par jaunajiem dēvētajiem mikrorajoniem ar apšaubāmu reputāciju. Pilsētnieku vēlme izlīdzināt sociālās pretišķības ir tikpat veca kā pacilājošā centra sajūta.

Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūras galvenais redaktors

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000