Latvijas Architektūra Nr. 146 (2020/1)
Numura tēma: Kultūra un komercija
Temats KULTŪRA un KOMERCIJA atklājas divu jaunbūvju, kas atšķirīgi izmanto vecās ķieģeļu ēkas, salīdzinājumā. Multifunkcionāla zāle «Hanzas Perons» Skanstē, birojs «Sudraba Arhitektūra», Reinis Liepiņš u.c., un tirdzniecības centrs «Akropole», birojs «Sarma&Norde arhitekti». Siguldā atzīstama padomju laika kultūras centra pārbūve ir «Siguldas devons», birojs «ARH Stadija», Aldis Polis, Evija Grišāne-Pinkule un Elita Pole, bet jaunbūve – Jāņa tirgus, arh. Kārlis Bedrītis. Biroja «Sestais Stils» Zinību māja ir jauna celtne LU Akadēmiskajā centrā. Žurnāls parāda arī Egila Medņa dizainēto VEF muzeju VEF Kultūras pilī un Ingas Melderes pārveidoto koka ēku Rīgā, Bruņinieku ielā. Didzis Jaunzems ir reprezentēts ar jaunu skatu terasi pie Gaujas Valmierā. Roalda Ciņa viesnīca «Noliktava Nr.5» Kuldīgā ir spilgts viņa rokraksta paraugs. Žurnāls viesojas savrupmājā Pierīgā, kuru radījuši arhitekts Juris Andersons un dizainers Uldis Sosnovskis. Ernesta Vītiņa stikla dizainu apskata Katriona Rožlapa. Frieze mākslas tirgu Losandželosā kritiski analizē Kristīne Budže. Latviešu arhitekta Jāņa Miezīša pienesumu Skotijā atklāj Džeremijs Hovards.
Redaktora sleja
Kultūras saistība ar nācijas pastāvēšanu, tās identitāti un garīgo veselību nav noliedzama, tāpat kā dažādo kultūras jomu atšķirīgās attiecības ar valsti – no tradicionāli labējo politisko spēku atbalstītās etnogrāfiskās līdz kreiso atbalstītjām starpnacionālajām kulturālajām izpausmēm. Kultūra ir arī iedvesmas avots ekonomikai, nenoliedzot tās atkarību no sponsoru un mecenātu labvēlības.
Latvijas Prezidents jaungada uzrunā salika jaunus akcentus patēriņa jautājumā. “Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu,” sacīja Egils Levits.
Prezidenta jaungada uzruna nav kultūrpolitikas dokuments, kuru ierēdņi lieto radot jaunus normatīvos aktus. Pie tam kultūras jomu apkalpojošie, arī arhitekti un mākslinieki, parasti ne visai labi pārzina valsts kultūrpolitiku un maz interesējas par to, kas rakstīts dokumentos, jo labi neorientējas to birokrātiskajā valodā, ko rotā tādi vārdi, kā cilvēkkapitāls, prasmju pārnese u.c.
Politiķi kultūru un sportu vienmēr ir aplūkojuši vismaz divās dimensijās: kā cilvēki iesaistās attiecīgajās aktivitātēs, pilnveidojot sevi garīgi un fiziski, un no biznesa viedokļa, cik daudz cilvēki patērē naudas kultūras un sporta pasākumos, dodot savu pienesumu valsts vai pašvaldību ekonomikai.
Finišam tuvā Nacionālā attīstības plāna (NAP 2014. – 2020.) devīze bija “ekonomiskais izrāviens”, bet tā novērtējums rāda, ka Latvija sasniegs tikai daļu savu augsto mērķu, jo gadsimta sākuma sauklis „gāzi grīdā!” aktualitāti ir zaudējis. Viens no „NAP 2020” rīcības virzieniem ir “Dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīga apsaimniekošana”.
Dabas un cilvēka radīto vērtību apvienojums vienā vektorā parāda lielo nozīmi, kādu arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam tiek piešķirta kultūras telpas attīstība, plānojot ilgtermiņa ieguldījumus. Paralēli notiekošā paradigmas maiņa izglītībā un politiķu solījumi jaunajā “NAP 2027” akcentēt reģionu intereses vieš cerību.
Jānis Lejnieks, Latvijas Architektūras galvenais redaktors
Es kaut kā gribētu saprast kā pietiekamība, kuru sludina ne tikai valsts prezidents, bet dažreiz arī Miķelis 😉 iet kopā ar divām jaunbūvēm – Mauzoleju, kurš ir riktīgi dārgs mēģinàjums reanimēt utilitāru stacijas noliktavu modernā funkcijā un Megalielveikals, kurš iznīcināja Kuzņecova fabriku un radīts Megapatēriņam. LA Redaktor, izklausās pēc padomju laika Retorikas;-)
LA Redaktor, šis sakarīgs čalis, iesaku aiziet paklausīties: https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/digitalais-jezus-anderss-indsets-nakotne-uznemuma-boss-neeksistes.d?id=51918209
Katrā ziņā žurnāls, kuru vajadzētu noglabāt, jo attaino Latvijas arhitektūras klīnisko ainu. Nu gluži kā ekskluzīvais smirdīgais Latvijas siers – pataisi vaļā un nāsīs iecērtas neaizmirstamais aromāts, tad pagaršo, un jā – nav peļami. Maximas pienesums sevišķi interesants šajā kontekstā, jo reprezentē tādu neobrutālismu – vispirms jau ideoloģiski – rūpnieciskā mantojuma iznīcināšana ( ala Meisenes porcelāna fabrikas pārstrāde vienā vācu megaLidlā ), pēc tam jau ar detaļu kultūru, kur neobrutālisms iegūst savu slīpējumu – rūsējošās fasādes ( Vācijā 2000.gados iecienīts paņēmiens ), rūsējošās lampas, nesakarīgi metāla režģi, gigantomānija bez cilvēciska mēroga plānojumā. Ja 40-60 gadīgo stārarhitektu paaudzei raksturīgas fallisma izpausmes… Lasīt vairāk »
Par Mauzoleju. Šis būs pagarāks gabals, esejveidīgs un sadalīšu to daļās. Mauzolejā parasti atrāda vēsturi, vai ideju vai ķermeni. Tā nu iegadījies ka mūsējā ir gan metafiziskā puse, gan fiziskā. Metafiziskā puse reprezentē Tranzītu, un precīzāk Dzelzceļa tranzītu. Tas galīgi nomirs pēc pāris gadiem, jo Krievija attīsta savas ostas. Bet šobrīd kritums ir ievērojams. Tādā ziņā mauzolejs reprezentē vesela gadsimta norietu, kurš sākās 20.gs sākumā un pateicoties kuram izveidojās Rīga, kādu mēs pazīstam – jūgendstils, īres nami, rūpnīcas un vietējā ražošana. Tas tika attīstīts padomju gados, kad Rīgas osta kļuva tik liela, cik tā ir tagad. Otra metafiziskā zīme ir… Lasīt vairāk »
Trešā metafiziskā zīme ir Gadījums. Nemaz tik bieži nenotiek, kad Visums met 122 spēles kauliņus un uz visiem uzkrīt 6. To var redzēt arī autora šķelmīgajā skatienā ar kuru tas nolūkojas uz mums visiem no žurnāla vāka. Tuvākais gadījums, kad Visuma meta 222 spēles kauliņus un uz visiem uzmeta 6, meklējams Ķīnas imperatora kapenēs, precīzāk – Terrakotas armijas ekspozīcijā, kura ir daļa no Lielā Imperatora mauzoleja. Gan tur, gan šeit pie mums apmeklētājus pārņem priecīgas izjūtas un tas viss protams iekļaujas Lielā Režisora plānā. Drupas mums stāsta nevis par aizgājušiem laikiem, bet konfrontē mūs ar vēsturi un ļauj izbaudīt to… Lasīt vairāk »
Fiziskā čaula. Iesākumā lietoju terminu Sarkofāgs, tas atbilst būvei, kas nosedz otru būvi, lai pasargātu to no ārējas iedarbības, vai gluži otrādi kā Černobiļā pasargā apkārtni no sabrukušā atomreaktora. Tomēr šeit labāk piestāvēs Mauzoleja termins – jo mauzolejā rādītais ķermenis parasti ir zaudējis savu funkcionalitāti, bet tiek maksimāli uzskaistināts un uzlabots, tas nekas ka gan saturs, gan eneģijas apmaiņas tajā nenotiek. Toties to apskatīt dodas ļaužu masas, kas par šo gatavi stāvēt pat garās rindās, tas nekas ka ķermenis nefunkcionē – funkcionē pastāsts, mīts, utt. Un jo necilāks ķermenis, jo lielāks mīts tiek radīts. Un kā par brīnumu, tas nostrādā.… Lasīt vairāk »
Un mīts ap necilo preču stacijas ēku protams ir iespaidīgs. Kāpēc vajadzēja tā censties, lai tērētu 11 mlj. eiro eventuālo kultūras pasākumu 1100 vietām? Prada Fondazione 19000 kv.m īpaši augstvērtīgas arhitektūras ( Rems Kolhāss OMA ) izmaksas sastādija ap 3000 eiro kv.m. Tas ir pie vienas ēkas pārklāšanas ar 24k zeltu un pārējo “dziļas rekonstrukcijas” + jaunbūves. Protams Latvijā Suverēns ( cilvēks, kuram Latvijā pieder gan nauda, gan politiskā vara ) ir tiesīgs darīt jebko, tomēr vai tas ir adekvāti mūsu ekonomikas stāvoklim? Joprojām paturot prātā, ka čaula ir un paliek necils funkcionālismā balstīts izstrādājums, kuru neglābj ala koka šķūņa… Lasīt vairāk »
Vispār jau Prada Fondazione sastāv no vairākām celtnēm un arī arhitektūras izcilība , manuprāt, vērtējama atbilstoši. Daļa no šīm pārbūvēm, noteikti, nav maksājusi 3000 EUR/m2. Tumšā rudens pēcpusdienā diezgan tukša un neizmantota vieta nesaprotamā apkārtnē. Domāju ka nav pamata kārtējo reizi sūkstīties ka LV viss slikti. Varbūt kādreiz der arī atzīt kolēģu veikumus, un ne tikai Reiņa.
Kolēģa veikums tika atzīts, ja nepamanīji 🙂 Izmaksas gan – daudzreiz par lielu. Prada Fondazione arhitekts ļauj laikam ritēt un bijušo substanci neatjauno, bet pārveido jaunas funkcijas vajadzībai, izravējot lieko, kas traucē. Prada Fondazione vecais netiek balzamēts un stutēts ar milzīgām stutēm, bet transformēts ļoti aspratīgi, gan pārklājot ar 24k zeltu vienu ēku, gan paceļot pagalmu, gan izmantojot interesantas sienas un jumta plāksnes, gan visā tajā integrējot tradicionālus materiālus – koka bruģi, gan jaunus izdomātus segumus un struktūras, kuras nepieciešamas jaunajai funkcijai. Nerunājot par briljanti jauno apjomu – ar vienkāršu apdari un asprātīgu katra stāva zāles izgaismojuma. Reinim līdz Kolhāsa… Lasīt vairāk »
Un te pamazām pietuvojamies īstenai objekta būtībai – šī laikmetīgā mākslas darba mērķis ir radīt ilūziju. Ilūziju, ka laiku var pagriezt atpakaļ. Ka laiks, kas mums dots – nav svarīgs, to var tērēt, to pat vajag tērēt – nevis pārdomām par dzīves īsumu, entropijas uzvaru un arhitektūras darbu īslaicību, bet gluži pretēji – aizmirstībā baudīt, priecāties, līksmoties un dzīrot. Bulgakova “Meistarā un Margaritā” ir zīmīga aina ar Volanda inspirētām dzīrēm. Ja būtu nepieciešams ekranizēt šo darbu latviešu valodā, es noteikti izvēlētos Hanzas Peronu šai ainai. Tas arī viss.
Ar laikmetīgo mākslu uzmanīgi, citādi var sanākt kā būmeriem, kuriem rodas “pietuvināšanās īstenai objekta būtībai” ilūzija, liecinot par entropiju vien paša galvā.
Neošķūnīšu formas vīrusveida izplatība drusku kaitinoša ir, bet kritizēt pāris tūkstošu gadu veco “būve būvē” tipoloģiju un skaitīt naudu svešā kabatā vs “priecāties” par konstanti rezervētām pasākumu telpām un nesliktu ēku, kuras mūžs trīskāršots.. Miķeli, nekļūsti kā tas paša piesauktais siers
Nu būve būvē nav tas labākais publiskai ēkai ar pretenziju uz koncertzāli – kā rādās – akustika tur galīgi nekāda, galu galā – preču noliktava. Cita lieta – ja būtu modernā māksla, tad tas varētu derēt. Līdz ar to čungurs tā kā zemē nosviests velti. Izmaksas x3 salīdzinot ar RK, arī godu nedara. Man patīk apzīmējums – Neslikta ēka – tas protams mīļi 😉 Neslikts Būvniecības likums, Neslikta Arhitektūras gada skate. Neslikts rajoniņš. Neslikta banka. Siers, starp citu, kaut smirdīgs, bet ar vīnu – izcils 😉 Paldies par komplimentu 🙂 Nu bet pelēkais Kociņš….protams neslikti, bet nu fasādē pret Hanzas… Lasīt vairāk »
Par vienu atbildēšu- Hanzas ielas fasādē paredzētie 5 atveramie vārti vēl gaida savu ielikšanu, bet pārējo šeit aprakstīto neirozi nekomentešu. Diemžēl a4d kopā ar šo komentētāju agonēs vēl kādus 2 gadus, līdz aizvērsies.
Pārējos dažus portāla lasītājus aicinu sekot perona programmai. Lai arī nav vienkāršs uzdevums, tomēr tur visām gaumēm ir un būs šis tas atrodams.
Nu protams. Kritiku LR neviens nespēj uztvert. Reini, man mājās stāv 4-5 labas arhitektūras teorētiķu grāmatas un tās speciāli nelasu, jo te taču neviens kritiku nepanes. Tas, ka koks ir neiederīgs materiāls pie intensīvas satiksmes ielas, kāda ir Hanzas iela un vārti būs butaforija. Tas ka formas ir meklētas, bet atrastas neveiksmīgi un sānu fasādē izskatās pēc lētām baložbūdām. Tas ka Sarkofāgs iznīcina pamatapjomu jeb vienkārši noēd visus tā smalkumus utt. Tas taču protams tā nav. Ka neeksistē līdzsvars, kas tik ļoti nepieciešams rekonstrukcijā, jo visu uzmanību saņēmis vecais būvapjomi un par pārējo ir aizmirsts uttt un ttt. Sekot Perona… Lasīt vairāk »
Man tiešām tagad katrai savai kritikai laikam jāpievieno piebilde: Pārbrauca Miķeļa vadīts Arhitektūras Kritikas Ceļa Rullis? Neskumsti! Zaļais zāles stiebriņš uzlauž asfaltu!
Tiešām esam tik vāji, ka nespējam pat kritiku, kura balstīta racionālos, noformulētos argumentos, panest, mēģināt atbildēt, bet tā vietā nemitīgi apvainojamies un izvairāmies no sarunas? Kāds Tavam nenozīmīgākajam veikumam Visumā veltījis kādu laiku, lai apdomātu Tavas kļūdas un veiksmes – vietā, kur viss gaist kā dūmi un ir tik iluzors ka tā būtību satvert nav iespējams. Tiešām tas ir apvainojoši?
Kritika ir vajadzīga, sunim skaidrs. Ir ideja – Miķeli, es apņemos sakasīt 1K eiro lai Tu varētu savu kritiku paust uzģenerējot peronam alternatīvu risinājumu tadai pašai funkcijai 3D skices un plāna veidā, manifestējot “īsteno nācijas apliecināšanos jaunbūves” vai kādā tur veidā. Un nopublicē šeit lai iepazītos ar kritikas potenciālu a4d lasītāju vidū. Domāju, ka uzzināsi par sevi daudz ko jaunu un iemācīsies savu kritiku par citu veikumiem paust jēdzigāk. Gan jau, ka konkursa noteikumi Reinim vēl saglabājušies un šķiet, ka ne man vienam būtu interesanti iepazīties ar Miķeļprāt labas Arhitektūras izpratni. Dīls?
Nu ar 1k cauri neies, lai uzģenerētu kaut cik jēdzīgu priekšlikumu 10k būs minimums. Ir tikai tā starpība, ka šī nebūs jaunbūve, bet rekonstrukcija un kā jau rakstīju – rekonstruēt vecu preču staciju par multifunkcionālu objektu ar nekādu apkārtni – tas ir stulbi no naudas tērēšanas viedokļa. Bet ja sakasīsi 10k, tad kādā brīvā brīdī apsolu pieķerties un uzģenerēt Miķeļprāt labu risinājumu šai vietai ar jēdzīgu funkciju. Bet lai nevajadzētu tērēt 10k, un veltīt bezjēdzīgu vingrinājumu svētajai atriebei Miķelim – Rems Kolhāss, Renco Piano, Pēteris Cumtors, Zaha Hadid un vēl daži Meistari Miķeļprāt ir labas Arhitektūras izpratne. Cenšos apmeklēt dabā,… Lasīt vairāk »
Varu vēlreiz uzrakstīt kritiskās piezīmes un izcelt atsevišķos punktos, lai apspriestu par šo objektu. Ja autors apvainojies, uzņemies Tu varbūt advokāta lomu. Das geht?
Kritizēt valdību, filmas, LASu un arhitektūru mums daudzi raujas, tas salīdzinoši vienkārši. Grūtāk piedāvāt ko jēdzīgu. Žēl, ka tirinies, jo kritika iegūst lielāku svaru zinot tās autora potenci ģenerēt ko labāku.
Netirinos. Arhitektūras kritiķi starp citu – vispār neprojektē. Kā jau teicu 10k un manispēc. No darbiem, kas ir Arhitektūra pasaules kontekstā ar savu savdabīgu pienesumu – Akustiskā koncertzāle, Ingurda Villa Lielupe un Austra Šaoliņas templis. Vairāk diemžēl nekā nav. Baigā svara maniem vārdiem kā redzi nav, jo potenciāli nekas līdzvērtīgs nerodas. Un Kolhāsa MMM, bet tas jau tika noairēts. Bet par šo objektu taču ir atļauts diskutēt? Pat bez 1kg kultūras balvas abās žaketes kabatās;-) Ja Tev liekas ka kritizēt arhitektūru ir viegli, tad nu gan maldies. Jēdzīga kritika prasa laiku un iedziļināšanos par ko mums te neviens nemaksā, –… Lasīt vairāk »
Nu Miķeli- Tu vari būt gan zāles stiebriņš, kas uzlauž asfaltu, gan uzģenerēt par 10k izcilu objektu, gan būt arhitektūras kritiķis. nu vienkārši izcilnieks visur. neaizrīses ar uzslavām sev?
Dārgais Sniegs, bez sarkasma nevar iztikt?
Tomēr tas , ka kādam ir ko teikt un gribās teikt, nenozīmē ka jāatlaiž sarkasms pret teicēju. Kaut kā neredzēju , ka Miķelis solītu vislabāko iespējamo piedāvāt un izceltu savu personību, tikai to , ka viņam noteikti būtu sava hipotēze par konkrētām lietām. Savs viedoklis ir kaut kas ekskluzīvs un/vai apkarojams? Tas ka pārējie nepauž viedokli, un nenotiek diskusija, vai notiek stipri vienpusēja šī īemesla pēc, vai tas liecina ko sliktu par Miķeli, vai drīzāk liecina par pārēju citādo viedokļu paudējiem.
Varbūt vajag palasīt arī Miķeļa tekstu augstāk, jo par 1k viņš nesola radīt izcilu objektu, bet par 10 k, gan. Tā kā mans srkasms nav bez pamata. Taisnība, diskusiju ir pamaz, bet , varbūt arī tāpēc, ka Miķelis kā nerimstās, tā nerimstās. Iespējams, nav slikti, ka ir viedoklis, bet nepārspētais paštaisnums , vismaz man, liekās tik neintriģējošs, ka jo tālāk, jo retāk ieskatos portālā.
Biju pavisam nesen Coal Drops Yard, objekts, kas vēsturiski nedaudz līdzīgs mūsu peronam. Tiesa, Londonas mērogos tā ir ne tikai šī viena (divas) ēka, bet vesels centrs, kam apkārt kaudzīte vēsturisko industriālo ēku, kam visām tagad jauna funkcija. Aktīva vieta, paši raksta, ka visu diennakti.
Saprotamu iemeslu dēļ parādījās lieks laiks un pārskatīju šo žurnālu. Par Peronu – nav būts, bet attēlos izskatās labi un viegli. Bet Akropole- pārsteidz žurnāla slavas dziesma šim patērētājsabiedrības templim. Vesturiskā Kuzņecova fabrika tiek nojaukta, un vietā uzbūvēts Latvijai nevajadzīgs monstrs. Kur šeit ir arhitektūras kvalitāte? Varbūt “kvalitatīvajās brīvā laika pavadīšanas iespējās”?